Autors: Zemeunvalsts.lv

Precīzi izzināt un saprast!

Intervija ar profesoru Oļģertu Nikodemus, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte

Uz grāmatu par augsnes jautājumiem vākiem redzams arī Jūsu vārds!

Tā ir! Augsnes pētniecība un jautājumi, kas ar to saistīti, ir viens no virzieniem, kurā darbojos! Augsne mani interesē kopš pats iestājos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē! Patlaban, pateicoties jaunajiem kolēģiem, kas mums pievienojušies, domāju, augsnes jautājumos esam vadošajās pozīcijās Latvijā.

Zemgales līdzenums un novada daudzinājums par Latvijas maizes klēti. Vai tā joprojām varam teikt?

Zemgale joprojām ir auglīgākais novads Latvijā! Pirms krietna laika sprīža – ap 2000. gadu, kad daudzas lauksaimniecībā izmantojamās platības uzpirka dāņi, dzirdēju labu novada raksturojumu: “Ja mums (dāņiem) pārdos visu Zemgali, mēs pabarosim pusi Eiropas!” Ražība Zemgales laukos ir ļoti augsta, noteikti virs Eiropas vidējiem rādītājiem!

Ja runājam par aktuāliem augsnes aizsardzības jautājumiem, lauksaimniecībā izmantojamās zemēs samazinās organisko vielu daudzums! Tas vērojams visā Latvijā, ne tikai Zemgalē! Skaidrojums ir vienkāršs: arī Zemgalē audzētās pamatkultūras ir graudaugi, no kuriem, ražu novācot, “pāri nepaliek” pietiekami daudz organisko atlieku, kuras pēc tam varētu iestrādāt augsnē. Daļu esošo organisko vielu izmanto augi, daļa izskalojas – tas ir dabisks process. Fermu Zemgalē mums ir maz un līdz ar to arī kūtsmēslu. Minēto norišu sekas: augsnē samazinās organisko vielu daudzums. Latvija atrodas tai klimata zonā, kur augsnei nepieciešama regulāra organisko vielu daudzuma agrotehniska papildināšana. Mums nav melnzemes stepju, kā Ukrainā, kur trūdvielu slānis var sasniegt 3 metrus! Intensīvi saimniekojot, organiskajām vielām nav kur rasties. Lauksaimniekam ir iespējams ieart zemē zaļmēslojumu, bet, vai saimnieks ir gatavs tīrumu uz zināmu laiku “izņemt” no ražošanas aprites? Īstermiņā tas nebūs ekonomiski izdevīgi, ilgtermiņā noteikti būs ieguvumi!

Cita novērota problēma – augsnes sablīvēšanās. Izmantotā lauksaimniecības tehnika ir smaga un atstāj sekas uz augsnes fiziskajām īpašībām. Labie piemēri, kad zemnieks (lauksaimnieks) iegādājas tehniku, lai spiediens uz augsni būtu mazāks, noteikti ir uzteicami! Kopumā skatoties, situācija pamazām uzlabojas, bet augsnes sablīvēšanās kā problēma ir pietiekami aktuāla! Vēl pie svarīgiem jautājumiem, kas Latvijā skatīti mazāk, pieder pētījumi par pesticīdu atliekām augsnē: kas no savulaik izmantotajām ķimikālijām augsnē palicis un saglabājies.

Vai esat saskāries ar īpatno “padomju mantojumu”: mežos vai krūmājos ieraktiem vai citādi nobēdzinātiem nederīgo ķimikāliju krājumiem?

Neesam uzgājuši gan! Savulaik kopā ar ģeologiem Latvijā veicām teritorijas ģeoķīmisko kartēšanu, kas rezultējās ģeoķīmisko karšu sastādīšanā. Saprotami, šis darbs nebija pārlieku detalizēts, bet vietas, kur kāds būtu noracis vai citādi noslēpis vecu minerālmēslu kravu vai DDT, neatradām. Lielākā daļa padomju gadu pesticīdu un minerālmēslu tika savākta un aizvesta noglabāšanai Gardenes poligonā pie Dobeles.

Pesticīdi nereti tiek piesaukti kā bubulis, kas tikuši lietoti vietā un nevietā, laikā un nelaikā…

Runājot par pesticīdiem, jautājums ir viens: kā mēs tos izmantojam! Saprotams, ka nav pareizi rīkoties tā, kā pats nesen novēroju Kurzemē: laukā zemnieks miglo ar raundapu, bet līdzās ābeļdārzs, kur zaros redzami skaisti āboli… Nelielās devās pesticīds, protams, nonāks arī uz āboliem. Kontrole un sapratne par pesticīdu izmantošanu nav pietiekama. Joprojām gadās, ka pirms graudaugu ražas novākšanas, lai iznīcinātu nezāles, ievākums būtu tīrāks, un graudus būtu vieglāk izžāvēt, lauku miglo ar to pašu raundapu… Tas nav pieņemami!

Par organisko vielu daudzumu augsnē runājot, šovasar pārsteidza fakts, ka dabiskie zālāji un pļavas nereti mīl liesu augsni, lai arī košu pļavu daudzkārt par leknu saucam, kas liek domāt par bagātīgu augsni!

Teorijā lasām: “daudzi bioloģiski daudzveidīgie zālāji aug relatīvi nabadzīgās augsnēs.” Līdzšinējā ES plānošanas periodā pastāvēja nosacījums, ja zemnieks netur mājlopus, kas zāli varētu “noēst” un sienu nav kur likt, bioloģiski daudzveidīgajos zālājos nopļauto zāli mulčēt nedrīkst! Nopļautā zāle no attiecīgā lauka noteikti jānovāc, lai augsne, zālei trūdot, netaptu bagātāka! Te ir pretruna! No augsnes aizsardzības viedokļa organiskās vielas ir nepieciešamas augsnes auglības nodrošināšanai, bet bioloģiskā daudzveidība šajā gadījumā prasa pēc iespējas nabadzīgāku augsni. Šajā gadījumā “intereses” būtu saskaņojamas.

Jāatceras, ka no 30. gadiem līdz mūsdienām laucinieki mājlopus ganīja tuvāk mājām vai fermām! Kūtsmēslus arī veda uz tuvākajiem (ne tālajiem) laukiem. Attālākās vietās pļāva sienu, bet lopus neganīja. Bioloģiskā daudzveidība izteiktāka bija nomaļākās vietās, ne tuvu mājām vai kūtīm.

Manuprāt, viens no svarīgākajiem bioloģiskās daudzveidības faktoriem ir iespēja vērtīgo pļavu nopļaut, piemēram, divreiz. Padomju gados tā notika, jo piemājas saimniecību platība nebija liela, un laucinieki, sienu gādājot, pļāva vai katrā norā, pļavās meža vidū, proti, kur vien varēja iegūt sienu. Pļāva ar traktoru, daudzviet lietoja izkaptis vai zirgu pļaujmašīnas. Tagad ir savādāk, jo nav ekonomiski izdevīgi pļaut stāvas nogāzes, pārmitras pļavas vai palienes. Šīs teritorijas, ja tā var sacīt, bioloģiskajai daudzveidībai iet zudumā, jo tās mēdz nekopt!

Tātad bioloģiskā daudzveidība nepastāv atrauti no cilvēka…

Latvijas dabas apstākļos zālāji ir cilvēku veidoti un saglabāti. Ģeogrāfi ļoti apšauba Pasaules Dabas fonda uzskatu, ka daļa pļavu veidojušās, pateicoties lielajiem zālēdāju dzīvniekiem. Ja paskatāmies ģeohronoloģiju – kā vēsturiski Latvijas teritorijā mainījusies veģetācija – ir ļoti grūti atrast laikposmu, kad dzīvnieki būtu noteicošie pļavu veģetācijas veidošanā.

Pļavas un tīrumi vairāk saistās ar grāmatās lasīto par līdumu līšanu un līdumniekiem…

Pēdējā laikā veicam pētījumus par šīm vēsturiskajām norisēm – līdumu zemkopību – augsnē meklējam oglītes vai ogļu atliekas. Ar arheologu palīdzību nosakām ne tikai ogles vecumu, bet arī koku sugas. Līdumu zemkopība attiecināma uz graudaugiem. Kad līdumus pameta, to vietā nāca krūmāji (busch land – vāciski). Lopus ganīja starp krūmiem, kas nereti notiek vēl tagad – sevišķi – ganot gaļas lopus. Kad zāli sāka pļaut, parādījās pļavas!

Klimata pārmaiņas un Latvijas augsne. Vai ir kas vērojams?

Dabiskas izmaiņas augsnē notiek lēni, pat ļoti lēni! Vienīgais, ja ko pēkšņi un spēcīgi ietekmē cilvēks! Augsnē patlaban būtiskas izmaiņas ir ļoti grūti konstatējamas. Vienīgi zinātnieki ir atraduši, ka mainās augsnes mikroorganismi, kas ātrāk reaģē uz vides izmaiņām.

Mazliet par minēto ģeoķīmisko kartēšanu (pētījumu) – ko tas rāda?

Lielo pilsētu tuvumā augsnes virskārtā ir atrasta virkne ķīmisko elementu, kuru daudzums šajās teritorijās ir palielināts! Nevar teikt, ka tas ir bīstami! Piesārņojuma līmenis ar smagajiem metāliem Latvijā kopumā ir zems un nav bīstams. Izņemot atsevišķas, piemēram, bijušās padomju armijas dislokācijas vietas, kas uzskatāma par “vietēju parādību”. Kartēšana parādīja, ka Latvijā ir gana daudz vietu (faktiski – lielākajā daļā Latvijas), kur augsnē trūkst selēna (Se). Piemēram, ja šai teritorijā zemnieks audzē aitas un Se nepietiek (ar zāli to neuzņemt), elements jēriem jāinjicē, lai samazinātu mirstību. Se trūkums ir dabisks, saistīts ar nogulumiem, no kādiem augsne attiecīgā teritorijā veidojusies. Līdzīgi ir ar kāliju (K), kā trūkst, piemēram, piejūras zemienē, kam būtu jāpievērš uzmanība. Kartēšanā iegūtie rezultāti ir vērtīgi zemes izmantošanas politikā, bet, diemžēl, tie maz tiek ņemti vērā.

Augsnes izpētes jautājumos zemnieki Latvijā vairāk vēršas Augu aizsardzības dienestā, piemēram, lai sastādītu augšņu mēslošanas kartes. Pie mums bieži nāk ārzemnieki, kas Latvijā vēlas iegādāties zemi. Jāsaka, vācieši un dāņi nereti nesaprot mūsu augsnes klasifikāciju un zemes vērtību un bieži mums lūdz skaidrot augšņu kartes vai karšu apzīmējumus.

Klimats, kā dažādos virzienos vilkts deķis. Vai nav pārāk pārspīlēti un skaļi?

Trauksmes cēlējus vajag, jo – ja čiepstēsi, tevi var nesadzirdēt! Es nelietoju jēdzienu klimata pārmaiņas – precīzāk būtu sacīt – klimata mainība. Skaidrs: cilvēks ar savu darbību klimatu ietekmē! Pagaidām nav skaidrs, kā šo mainību ietekmē dabiskie procesi un cik liela nozīme ir cilvēka darbībai! Varam palūkoties ne tik senā pagātnē, piemēram: Mazais ledus laikmets, kad pie mums bija krietni vēsāks un pa ledu varēja aiziet līdz Zviedrijai. Tas nebija tik sen – 200–300 gadus pirms mums! Ja ņemam vērā zemes ass mainību (novirzi), pastāv iespēja, ka drīz atkal taps vēsāks.

Klimata norisēs, kā zinātniski modelēts un pierādīts, ir jūtama arī cilvēka saimnieciskās darbības ietekme, bet mums jāpadomā – kāda uz vispasaules fona ir Latvijas ietekme šajos procesos! Piemēram, meža ugunsgrēki Dienvidamerikā, Āfrikā un Krievijā šogad; plaša ugunsnelaime vienā valstī situāciju uz Zemes ietekmē daudz vairāk nekā visas Latvijas rūpniecība un transports kopā ņemti! Tai pašā laikā “tīri” politiski mēs nevaram teikt, ka Latvijai tas nav aktuāli.

Ko Latvijā darām par daudz vai par maz?

Uz šo jautājumu man grūti atbildēt, bet dabā ļoti svarīgs ir līdzsvars jeb cilvēka gadījumā – kompromiss! To var panākt dažādi.

Piemēram, mežsaimniecība un bioloģiskā daudzveidība. Patlaban aktuāla tēma ir koku ciršanas caurmēru samazināšana. Pēc manām domām nevajadzētu visu ar vienu mērauklu mērīt un vienādi “griezt”. Piemēram, ciršanas caurmēru varētu nesamazināt pilnīgi visām egļu audzēm, bet egļu audzēm kūdrājos un audzēm bijušajās lauksaimniecības zemēs, kur koksnes aprites cikls varētu būt ļoti īss (pat 40 gadi), bet vēsturiskajās meža zemēs tas (caurmērs) saglabātos iepriekšējais. Manuprāt, tas būtu saprātīgs risinājums, jo egles bijušajās lauksaimniecības zemēs lielākoties “piebeidz” sakņu trupe – neredzu iemeslu, kālab nezāģēt ātrāk. Bijušās lauksaimniecības zemes, saprotami, ir gana auglīgas. Paātrinot egļu audžu apriti, mēs samazinām augsnes auglību un reizē samazinām sakņu trupes iespējamību. Apmēram šādu es redzu sistēmas darbību nākotnē. Līdzīgi par pļavām un bioloģisko daudzveidību: cilvēks vienmēr ir gudrāks par “oficiālajiem” risinājumu meklētājiem. Piemēram, zemniekam sienu nevajag, tas būtu jāved projām, kas ekonomiski nav izdevīgi, un risinājums tiek atrasts: pļava jāuzar! Zaudē gan bioloģiskā daudzveidība, tiek ietekmēts klimats un… Politikai jābūt gudrākai, nevis ierastai: visi “griežam” vienādi, jo to paredz priekšraksti!

Purvi Latvijā. Vai nosusinātos purvus nepieciešams atjaunot?

Cik daba mums devusi, tik ir – ne par daudz, ne par maz! Daļā Eiropas valstu spēkā ir teorija, ka purvi aizaug ar priedītēm, pateicoties to nosusināšanai. Latvijā veiktais pētījums rāda, ka nosusināšana nav būtiskākais cēlonis purvu “aizaugšanai ar priedēm”. (Pētījuma laikā tika nozāģētas ap 1000 priedītes gan nosusinātos, gan nenosusinātos purvos un izpētītas to gadskārtas.) Tas rāda, ka Latvijā bijuši divi periodi – attiecīgi pagājušā gadsimta 60. un 80. gados, kad pie mums bijis nosacīts sausums (maz nokrišņu), kura laikā ļoti strauji attīstījās purvu apaugums ar priedēm. Cilvēka un meliorācijas grāvja tiešā ietekme purvā sniedzas ap 150– 200 m no grāvja malas! Ances purvā, kur meliorācija nav tikusi veikta arī aug priedītes. Mūsu secinājums: nosusināšanas ietekme uz purviem ir stipri pārspīlēta, un “hidroloģiskā režīma atjaunošanas” gadījumos mēs bieži ejam pret dabas procesiem. Ja pētām kūdru un tās sastāvu, redzams, ka ļoti bieži sfagnu kūdras slāni nomaina koku slānis un tad atkal redzami sfagni. Tātad arī iepriekš noteiktā periodā purvā koku bijis vairāk! Tāpēc, plānojot dažādus apsaimniekošanas pasākumus zālājos, mežā vai purvā, svarīgi ir precīzi izzināt un saprast procesus dabā.

Izmantotas Toma Grīnberga (Latvijas Universitātes Preses centrs) un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

17.10.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru