Tagad, kad apklususi “gāzes kara” kanonāde, kas kopā ar šampanieša korķu šāvieniem veidoja Jaunā gada uguņošanas kakofoniju, mēs, atjēdzoties no jaunā gada transa, sev jautājam: “Bet kas tas bija?” Ja tas bija maziņš karš, tad tajā visādā ziņā vajadzētu būt uzvarētājiem un uzvarētajiem. Tādu, kā apgalvo abas puses, nebija, tātad – tas nebija karš. Ja tā bija auglīga sadarbība, tad kāpēc tāda propagandas psihoze masu saziņas līdzekļos un aizgriezti gāzes krāni? Runā, ka tā esot bijusi patlaban modernā iespaidošana soft power stilā, taču, ja soft nozīmē Ziemassvētku laikā uzbungāt pus Eiropas, tad atļaujiet pavaicāt, ko tādā gadījumā nozīmētu hard?

 

Vienīgā versija, kas neizsauc iekšēju protestu – tā ir “patoloģiskā atspēlēšanās”, runājot Ērika Berna psiholoģisko spēļu terminos. Berns uzskatīja, ka psiholoģisko atspēlēšanos var pazīt pēc diskonta, sava veida emocionālas izmaksas, kas pēc spēles visiem spēles dalībniekiem izpaužas kā pretīgi ap dūšu. Otrs arguments, kas ļauj domāt par šo versiju, ir starpsubjektu lomas, kas ietilpst S. Karpmana patoloģiskās saskarsmes trijstūrī; tās ir “vajātājs”, “vajātais” (upuris) un “glābējs”. Saskaņā ar Karpmanu, spēles dalībniekiem pastāvīgi jāmainās lomām. Ukrainas puse, kas sākumā uzstājās kā “vajātājs”, pieprasot pārskatīt tarifus Krievijas gāzes tranzītam uz Eiropu, drīz vien izrādījās “vajātā” lomā. Eiropu izvirzīt “glābēja” lomai mēģināja abas konflikta puses, un, ja ES būtu piekritusi uzņemties šo lomu attiecībā pret vienu pusi, tā automātiski būtu pārvērtusies par “vajātāju” attiecībā pret otru. Paldies Dievam, Eiropas politiķiem pietika veselā saprāta neiesaistīties šajā patoloģiskajā scenārijā. Bet secinājumus Eiropa sev izdarīja pilnā saskaņā ar eiropeiskajām vērtībām – secinājumus par labu ekonomiskajai pašpietiekamībai, savstarpējam atbalstam iespējamā enerģētiskā spiediena rezultātā, kā arī ekoloģiski pamatotu enerģijas taupīšanas tehnoloģiju attīstībai. Tā kā runa ievirzījās par vērtībām, tad nedrīkst nepieminēt “jaunu” dimensiju Ukrainas–Krievijas attiecībās – pragmatismu, kas tika iezīmēts kā jauns abpusējo attiecību laikmets nesenajā gāzes līgumā. Šo draudzīgo, nedaudz uzbāzīgo (pie tam no abām pusēm!) ditirambu jēgu var izteikt šādi: vienīgi tad, kad divu valstu un tautu attiecības tiks reducētas līdz kailai ekonomiskā aprēķina shēmai, tās iegūs patiesuma kvalitāti, kas savukārt pavērs iespēju reālai sadarbībai. Aiz šādām ekonomiskās likmes pārmērībām jaušamas bailes, ko ģeopolitisko spēļu dalībnieki no abu pušu elitēm izjūt pret to tumšo, arhaisko materiālu, kas ceļas no kolektīvās bezapziņas dzīlēm nesenā “gāzes saasinājuma” laikā, jūtams nogurums no konfrontācijas, kā arī mēģinājums uztaustīt jel kādu racionālu pamatu turpmākajam dialogam. Fantasmus, kas masu apziņā valdīja gāzes konflikta dienās, varētu apvienot divos galvenajos mitoloģiskajos scenārijos: mīts par cīņu ar pūķi – no Ukrainas puses (ukraiņu Varoņa cīņa ar Maskavas Kaščeju) un pareizticīgo mītu (par nelabā kārdināto tautu atkrišanu) no Krievijas puses. Virspusējā psiholoģiskā līmenī ukraiņu puses piedāvātie racionalizējošie ideoloģiskie mīti apkalpoja pusaudžu protestu: par katru cenu un pēc iespējas ātrāk atteikties no aizbildniecības, saglabājoties iekšējai nepatstāvības sajūtai. Otrā pusē varēja vērot apvainošanos un vēlmi uzkraut kādam objektam (pie tam pašam tuvākajam) visu savu aizvainojumu par pēdējo gadu desmitu neveiksmēm un zaudējumiem. Tā kā šādā eksaltācijā bija iesaistījies liels skaits ļaužu, tas liecina, ka ievērojamai Ukrainas un Krievijas iedzīvotāju daļai īstenības apraksta mītiskās formas joprojām ir galvenie rosinošie motīvi. Šodien Ukrainā viens vai otrs nacionālais mīts bieži vien ir kļuvis par cilvēka kulturālās pašidentifikācijas zīmi: par jēgu veidojošu realitāti, nozīmīgāku, nekā pati sociālā realitāte.

K.G. Jungs jokojot teica, ka Eiropas pilsētu ielās var sastapt cilvēkus, kas atrodas visdažādākajās attīstības pakāpēs – gan neandertāliešus, gan viduslaiku un mūsdienu iedzīvotājus, vārdu sakot, cilvēkus, kas atrodas jebkurā iespējamā apziņas pakāpē. Attiecībā uz Ukrainu filozofs N. Oževans izcēlis trīs sociālās apziņas tipus: pirmsmūsdienu, mūsdienu un postmūsdienu. Pirmā tipa cilvēki dzīvo pusfeodālas tradicionālistiskās kultūras telpā, otrie – mūsdienu ekonomisma kultūras dimensijās, bet trešajiem piemīt vērtības, kādas raksturīgas postmūsdienu Eiropai. Acīmredzami, ka mitoloģiskās apziņas nesēji ir galvenokārt pirmā tipa cilvēki. Tieši no šī spārna abpus Krievijas—Ukrainas robežai skanēja aicinājumi: “Stāvēt līdz galam!” “Iesaldēt!” “Valsti – sadalīt!” “Palīgā NATO tankus!” utt. Šajā apziņas attīstības pakāpē, pēc Junga, cilvēki aktīvi projicē savu bezapzināto arhetipisko materiālu uz āru: uz citiem objektiem, kā arī uz abstraktām idejām (teoloģiskām, politiskām, ideoloģiskām u.c.). Tā uz kaimiņu valsti kopumā vai tās vadību var projicēties negatīvie arhaiskie tēli – sadistiski vienaldzīgais Tēvs vai negatīvā, nežēlīgi aprijošā, apkampienos žņaudzošā Lielā Māte. Šādu attieksmi demonstrē, piemēram, koļada – lozungs, ko parakstījis “Mūsu Ukrainas” Tautas savienības Jaunais spārns un kas Ziemassvētkos bija izlīmēts visā Ļvovā: „Хай Бог москаля за газ скарає, а в Україні Христос ся рождає!” (“Lai Dievs soda maskavieti par gāzi, bet Ukrainā dzimst Kristus!”) Otrais apziņas tips – mūsdienu pragmatisms – iezīmējas ar radikālu projekciju noņemšanu, pat attiecībā uz teoloģiskām un ideoloģiskām abstrakcijām. Šī noņemšana noved pie “tukšā centra” izveidošanās, pie procesa, ko Jungs saista ar mūsdienu “ekonomiskā cilvēka” dvēseles stāvokli. Dvēseles izjūtu, kas saistījās ar dzīves jēgu un mērķi, nemirstību, dievišķo sākumu, “Dievu iekšpusē”, aizstāj utilitāras, pragmatiskas vērtības. Par galveno jautājumu kļūst: “Vai tas strādā?” Šī tipa cilvēki sevi redz kā ritentiņus gigantiskā sociāli ekonomiskajā mašīnā, bet viņu priekšstats par jēgu pazeminās līdz vēlmei pagrābt sev kumosu. Realitāte atkailinās un zaudē jebkādu psihisko saturu. Nav vairs varoņu, nav ļaundaru, reāli pastāv vienīgi manas pragmatiskās intereses. Šeit mēs esam pietuvojušies mūsu sarunu biedru pasaules izjūtai. Pats briesmīgākais vienkāršajiem cilvēkiem gan Ukrainā, gan Krievijā ir pieņemt faktu, ka aiz daudzu mēnešu garās nervu spēles, kas ievilka savā orbītā miljoniem cilvēku, nebija nekā cita, vienīgi dažu cilvēku mēģinājums sakārtot savas biznesa intereses. “Gadsimtiem ilgās cīņas pret lielās ukraiņu tautas apspiedējiem” un “ienaidnieku vajātās, tomēr dzīvās, tik dzimtās un siltās impērijas” patoss pakāpeniski izdziest, atstājot pariebeklīgu sajūtu no viltīgās un kā vienmēr slepenās biznesa shēmas, tāda Semjona Mogiļeviča stila plāniņa. Reizē ar riebumu dvēselē iekļūst arī bailes – tu sāc saprast, ka šajā galējā pragmatismā ietverts arī galējs neprāts. Kādam apziņa ir izpletusies līdz korporatīviem vai valstiskiem mērogiem (“Valsts – tas esmu es!”) un no visvarenības un visatļautības izjūtas kļuvusi akla. Un tas vienādā mērā attiecas uz činavniekiem abās robežas pusēs: kā tiem, kas gāzi zog, tā tiem, kas piegriež krānus. Rodas iespaids, ka Eiropa arvien vairāk nogurst no šāda utilitārisma, kas raksturīgs gan ukraiņu politiķiem, kuri meditē par ES vienīgi kā par vienu lielu barotavu, gan krieviem, kuri ar nevainīgu sejas izteiksmi pārdod Irānai raķetes, zvērot vienīgi un tikai pie biznesa. Apziņas transcendentā funkcija, kas rodas trešajā, postmūsdienu apziņas attīstības stadijā, spēj ietvert sevī arī Ego pragmatiskās intereses, kas objektīvi atrodas ārpus tās robežām. Mūsuprāt, tieši par šo jauno kvalitatīvo līmeni ukraiņiem jau daudzus gadus stāsta daudzie Eiropas emisāri, uzstājot, ka ukraiņiem vispirms brīvprātīgi jāapzinās un jāpieņem eiropeiskās vērtības. Iespējams, ka arī pašiem eiropiešiem būtu jāsaprot, ka ukraiņu mūsdienu pragmatiskā attīstības pakāpe viņu ceļā ir pilnīgi nepieciešama. No šī viedokļa, pēdējo mēnešu svārstības gāzes laukā izskatās pavisam citādi un pat iedveš mērenu optimismu.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2006. gada februāra numurā
Foto no Pinterest