Pirms gada īsi pēc kara sākuma Māris Zanders kādā rakstā skarbi kritizēja dažādu Eiropas ekspertu, domnīcu un publiskā sektora ļaužu darbu, secinot, ka tas nekam neder, jo nopietnas bažas, prognozes vai brīdinājumi par reālu karu nav izskanējuši. Pret Eiropas Savienības politiku Latvijā attieksme ir manāmi nekritiska, mazliet atgādinot “Kungi teica, mēs rīkojamies.” Tu esi studējis politoloģiju. Vai studiju gados politologi iegūst zināšanas par informācijas vērtēšanu un analīzi?

Politoloģijas studijas bija plašas un vispārīgas – mums deva daudz un pa druskai no visa. Vērtējot ļoti subjektīvi un atceroties studijas, šodien secinu, ka savā profesijā aptuveni 60% mācītā no mācību kursa varēju laist gar ausīm, jo tas man nav bijis un joprojām nav vajadzīgs. Sabiedrības pārvalde un lobisms, savukārt, ir pietiekami noderīgi. Par vienu no būtiskākajām problēmām uzskatu to, ka trīs studiju gados strauji tiek “sapakots” ļoti daudz, bet nav pietiekami daudz iespēju un laika diskutēt par tehniskām lietām, piemēram, vai visiem likumiem noteikti un vienmēr jāpakļaujas, vai iespējams iestāties “pret”, kas jādara, lai kaut ko mainītu, utt. Mums skaidroja, ka ir dažādu līmeņu normatīvie akti – ir likumi, MK noteikumi, saistošie noteikumi, ir ES direktīvas un regulas utt., bet nestāstīja un neanalizēja mehānismus, kā, piemēram, iespējams ietekmēt lēmumus ES līmenī. Ja arī tam pieķērās, tad ļoti virspusēji. Man būtu svarīgi, lai studiju gados stāstītu un veidotu domāšanu, ka “bez mietpilsoniskas paklausības katram normatīvajam aktam, sevišķi ja tas ir muļķīgs, ir otra iespēja – mainīt un pielāgot normatīvu tā, lai tas būtu loģisks un kalpotu cilvēku vajadzībām”, tehniski ar piemēriem parādot normālu lobija darba plānu. Teorētiski mums paskaidro, kas un kā notiek, prakse izpalika.

Atrodot darbu, nācās daudz apgūt pašmācībā un rūpīgi vērot pieredzējušākos kolēģus, lai redzētu, kā ietekmēšana notiek reālajā dzīvē. Protams, ir lietas un jautājumi, kur studijas palīdzēja – man nebija jāskaidro vai jāstāsta, kā Saeimā virzās likumprojekti vai Ministru kabinetā grozījumi MK Noteikumos.

Spēcīgus, sociāli aktīvus cilvēkus, kas iet un vēlas ko mainīt, universitātes diemžēl pilnībā nesagatavo, vienmēr vismaz tikpat daudz ir jāapgūst praksē, taču, ja universitāti uztveram tikai kā sākuma tramplīnu turpmākajai dzīvei, teorētisko daļu apgūt ir vērtīgi.

Sociālajos tīklos nereti var redzēt dažādu līmeņu deputātu, ierēdņu un sabiedriski aktīvu cilvēku vēlmi pēc pareizības un prognozējamības, vai atbilstības kaut kam, tostarp it uzsvērti nopeļot profesionāļus, kas situāciju raksturo krāšņāk, asāk vai atšķirīgāk.

Man pašam patīk visai noteikta, pareiza un prognozējama nākotne, taču es tiektos nepiekrist, ka soctīklos ir vēlme pēc prognozējamības. Es drīzāk soctīklos novēroju revolucionāras idejas un piedāvājumus visu esošo noslaucīt no galda. Daļēji arī šos cilvēkus var saprast. Prognozējama ikdiena ir garlaicīga, bet stabila. Tās raksturojums būs garlaicīgs, ļoti piesardzīgs un konservatīvs. Ar šādu pieeju nevar gaidīt straujus lēcienus vai pārmaiņas, tādēļ, visdrīzāk, nebūs iespējas straujai valsts izaugsmei, tomēr – no otras puses – arī ne recesijai. Domāju, lielai daļai sabiedrības neprognozējamība un radikālas idejas ir tīkamas, sevišķi krīžu laikos, jo tas piedāvā ko jaunu, nebijušu, tas dod cerību. Turklāt, es neuzskatu, ka ideju radikālisms vienmēr ir saistīts ar labās vai kreisās puses ideoloģiju (Latvijā gan radikālismu bieži mēdz piedēvēt Progresīvajiem vai Nacionālajai apvienībai). Piemērs būtu ASV vēlēšanas, kurās startēja Džo Baidens – viņš nenāk no konservatīvākā flanga, bet ir visai nosvērts, apdomīgs, racionāls. Pretī ir Donalds Tramps, kas lielās ar kodolpogām, naudu, un piedāvā pilnīgi revolucionāras idejas – Ķīna kā ASV lielākais sabiedrotais, izstāšanās no starptautiskiem nolīgumiem utt. Mēs nezinām, ko no viņa sagaidīt, taču tiek dota cerība un tāpēc lielai daļai cilvēku tas patika. Tā daudziem šķiet kā īsta ballīte, taču, nereti kādam pēc tās ballītes ir jānāk visu satīrīt.

Tevi sarunai aicināju pēc tava raksta* sociālajos tīklos, vērtējot akciju “Neapēd zemeslodi!” Tipiska Latvijas situācija (jāteic – diemžēl) – kolīdz aizstāvi darba darītājus (pretēji aktīvistiem), viens no argumentiem – “tavu viedokli noteikti apmaksā kāda nozare”. Tu esi lauksaimnieks. Vai, dodoties uz savu saimniecību, tu laukos un mežā vārpu, pļavu un koku vietā redzi tikai monētas un banknotes?

Tā noteikti un nav! Tas ir tik tālu no patiesības, cik tālu vien var būt. Jā, mēs saimniekojam, jo tā var nopelnīt! Dzīvesstila un vaļasprieka dēļ vien cilvēki laukos nedzīvos un nestrādās, ir jābūt iespējai nopelnīt un nodrošināt tādus pašus dzīves apstākļus, kā citās nozarēs.

Runājot par “salekšanos” ar aktīvistiem, vispirms es gribētu teikt, ka skaļi lozungi man netīk, Twitter ieraksts tapa spontāni. Var sabiedrībai pilināt vienu muļķību pēc otras, var samierināties, bet vienā brīdī vadzis lūst. Šķiet, līdz tam Twitter biju rakstījis ļoti maz. Protams, oponenti ķērās pie standarta pretargumentiem – paskatieties, kur viņš strādā, paskatieties, no kurienes viņš nāk, utt.!

Pirmkārt, es labi zinu, kur strādāju, tas nav nekāds noslēpums. Otrkārt, lopkopība nav tā sfēra, ar ko nodarbojos ikdienā, līdz ar to piesiet sava biznesa lobiju nebūtu saprotami. Teorētiski man kā augkopības produktu ražotājam vajadzētu ar visām četrām atbalstīt “Neapēd zemeslodi!”, tomēr es nevaru atbalstīt kaut ko, kas daudzos aspektos ir neloģisks un nepareizs.

Runājot par lauksaimniekiem kā ļauniem, merkantīliem naudas rausējiem – naudu mēs savā makā vai bankas kontā redzam rudeņos, kad pārdodam labību, lopkopībā – nedaudz biežāk. Daudz esmu domājis par to, vai es turpinātu saimniekot laukos, ja ik gads finansiāli būtu pa nullēm. Un jocīgi, bet atbilde būtu – jā! Saprotams, noteiktus ienākumus dzīvei vajadzētu, bet lielā peļņa (kas bieži nemaz nav liela) nav primārais. Man patīk, ja un ka darbi veicas – augsne tiek sagatavota, sēkla iesēta, gandarījumu sniedz sacerojuši kvieši un skaists zaļš zelmenis, prieks ir pavasarī – kad sētais skaisti sazaļo un aug.

Jā, sabiedrībā dominē mākslīgi kultivēta doma, ka “lauksaimnieks nolīdzinās jebkuru pauguru vai nolīdīs jebkuru mežu, noindēs bites un darīs visu, lai viņa kabatā nonāktu vēl vairāk eiro”. Tās ir muļķības, kas, diemžēl, atrod dzirdīgas ausis.

Viens – mēs, lauksaimnieki, paši šai vidē dzīvojam. Otrs – mēs neesam ieinteresēti īstermiņa labumu gūšanā, jo zeme ir ilgtermiņa resurss, ko mums nodeva mūsu senči un mēs attiecīgi nodosim tālāk. Ja es nopērku zemi, ņemu kredītu, kas jāatmaksā 20 vai 30 gados, kāds būtu ekonomiskais pamatojums piecos gados šo zemi noplicināt? Man par to vēl būs jāmaksā. Runas tikai par naudu ir apzināti mākslīgi uzturēta tēze, kura varētu šķist pareiza tiem, kuri neredz tālāk par savu degunu.

Budžeta saskaņošanas laikā no deputātu un sabiedriski aktīvu cilvēku puses redzam skaidru pretrunu – tiek gari un plaši uzskaitīts, kam naudu vajag (un vajag faktiski visur), tai pašā laikā aktīvi tiek vērptas darbības, lai naudas plūsmu valsts budžetā ierobežotu, neko neliekot vietā.

Tā ir absolūti debila, šaura un, citējot kādu aktīvistu, “tupa” domāšana. Diemžēl, šāda veida idejas aktīvi un plaši tiek popularizētas. Vienai otrai partijai ir aptuveni šāds domāšanas stils – vai mums vajag eksportējošas nozares – noteikti vajag! Bet! Eksportā nebūtu vietas graudiem un koksnei, labāk eksportēt IT un citus pakalpojumus. Es pat zināmā mērā piekristu tam, ka jāstrādā uz IT un pakalpojumu eksporta stiprināšanu. Patīk vai nē, var vērot tendenci – jo attīstītāka valsts, jo mazāks lauksaimniecības un mežsaimniecības īpatsvars IKP. Tomēr, ir viens būtisks faktors, kuram es nepiekrītu. Lai attīstītu IT un citu pakalpojumu eksportu, mums nav jāpārtrauc lauksaimniecības un mežsaimniecības eksports. Tās lietas var notikt paralēli! Tādēļ es jo īpaši dusmojos, kad jaunievēlētie deputāti stāsta “lauksaimniecība, mežsaimniecība ir arhaisms, labāk eksportēsim pakalpojumus”. Jā, ļoti laba ideja, eksportējam pakalpojumus, bet kāda velna pēc ir jāpārtrauc jau esošais eksports? Šeit citēšu kādu LU profesoru, kas skaidroja, ka lauksaimniecība ir lieliska nozare ar milzīgu potenciālu, kas diemžēl sabiedrībai šķiet “neseksīga”. Jaunieši grib būt juristi, programmētāji, radošie direktori, taču neviens negrib būt piensaimnieks vai kombainieris. Tātad “neseksīgās” nozares varam slēgt, varam nospļauties uz 3-4 eksportā iegūtiem miljardiem un tad būvējam kaut ko no jauna...

Var spriest par lauksaimniecības efektivitāti, bet... arī tiem, kas paši laukos nestrādā, bet vienmēr gatavi iebilst, paēst ne tikai gribas, bet arī vajag. Tīmeklī pusdienas var pasūtīt, bet par virtuālu papusdienošanu vēl nav dzirdēts.

Fakts vai sapratne, ka brokastis, pusdienas vai vakariņas nāk no lauksaimniecības, diemžēl krietni sen ir izzudusi no daļas sabiedrības prāta. Idejiski sapratne par to, no kurienes nāk produkti ir, bet to bieži nesavelk kopā ar sevi – esam piedzīvojuši gadījumus, kad Saeimas deputāts kolēģiem skaidro, ka ražot nevajag, jo var taču nopirkt veikalā; ja veikalā ir, kāpēc jāražo...

Es šo atrautību saistītu ar faktu, ka pietiekami ilgi esam dzīvojuši labi un pārtikas vienmēr ir pieticis (nerunāju par 70.-80. gadiem), reālu badu mēs nepazīstam. Sajūta, ka pārtikas varētu pietrūkt, lielai daļai sabiedrības ir zudusi.

Atceros, agrā bērnībā šad tad pie mums ciemojās mana vecvecmamma, kas savulaik bijusi izsūtīta uz Sibīriju, kur reāli bija bads. Viņa kartupeļus mizoja plānu, plānu miziņu, un, ja kāds produkts sabojājās, varēja pusi dienas par to raudāt. Šobrīd tas nav aktuāli, badu nepazīstam un neticam, ka tāds jelkad varētu atgriezties, tālab – kāpēc neierobežot Latvijas lauksaimniekus un nemazināt ražošanu? Pārtika taču nepazudīs!

Krievijas sāktais karš radīja graudu trūkumu tirgū. Nepārtrauktas un neatrisinātas problēmas ir ar pārtikas trūkumu Āfrikā. Vai tas ir tik tālu, ka to nesadzird?

Šo es nudien nesaprotu! Man šķita, ka politiķi un aktīvisti, kas nelokāmi iestājas par nabadzības izskaušanu, sociālo taisnīgumu un vienlīdzīgu sabiedrību, brīdī, kad Āfrikā uzglūnēs reāli bada draudi, sacīs – darām visu, ražojam maksimāli daudz, lai palīdzētu. Kas notika? Mainījās retorika – kaut ko par badu Āfrikā esam dzirdējuši, bet nevajag pārspīlēt, pārtika taču būs... “Mēs neražosim vairāk, nav vajadzības, “ļaunā” industrija vienkārši sēj paniku, viss kaut kā nokārtosies.” Piebildīšu, ka aizmirsts ir vēl kāds apstāklis – varbūt Āfrikas valstīs pārtikas tik ļoti nepietrūkst, cik problemātiska ir tās pieejamība, jo produkti vietējo iedzīvotāju rocībai ir pārlieku dārgi...

Atceroties ne tik senus notikumus, prātā nāk 1991. gads un Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ilgas pēc neatkarības starptautiskas atzīšanas. Šāds pasens stils – nelemt, nogaidīt, nerīkoties – turpinās, lai paši to uz savas ādas esam izjutuši, neko priecīgi nebūdami.

Tā tas ir, rietumvalstis, kaut esam vienā Eiropas Savienībā, domā pavisam citādi nekā mēs – daudz ideālistiskāk.

Plašāk to redzam Krievijas iebrukuma sakarā – Baltijas valstis, Polija, Skandināvija zināja, kādam kaimiņam blakus dzīvojam. Iebrukums un tam sekojošās slepkavības, izvarošanas, spīdzināšanas mūsu acīs un atmiņās bija ļoti reālas, kamēr rietumos joprojām valdīja uzskats – “ne jau mūsdienās, ne jau šodien, izbeidziet, baltieši, jūs esat smieklīgi!”

Līdzīga domāšanas atšķirība ir arī starp starp politiķiem un ierēdņiem Briselē un lauksaimniekiem, kas šo politiķu idejas ir spiesti īstenot.

Piemēram, Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģisko plānu regulā parādās priekšlikums – laukus, kas ir ar pauguriem un nogāzēm, vairs nedrīkstēs sēt no viena gala līdz otram, bet visas nogāzes būs jāapsēj perpendikulāri. Tātad laukam būs 10 dažādi sējas virzieni. Sākumā domājām, ka tas ir joks, nu esam sākuši nopietni signalizēt Eiropas Komisijai – izbeidziet, tas nav nopietni, tas nav reāli! Nestādos priekšā, kas notiktu Kurzemes vai Latgales pakalnos, ar lielo lauksaimniecības tehniku metot lokus lauka slīpumā un cerot, ka tehnika neapgāzīsies. Diemžēl, politiķi atkal ir ideālistiski – “izbeidziet tur Baltijas valstīs, sanāks taču, neceliet paniku!”

Kāds šādam priekšlikumam ir pamatojums?

Iespēja samazināt augsnes eroziju ziemā un pavasarī. Tiesa, ir svarīgs fakts: kad ziemāji sazeļ, to saknes “neļauj” nekādu eroziju. Bet – šis praktiskais (reālais) apstāklis nav ņemts vērā.

Piemērs ir ļoti slikts – kādam politiķim ir vīzija vai ideja, kas šķiet gana laba, bet politiķis nepadomā vai nezina, ka to praktiski ieviest ir neiespējami vai tās ieviešana ir bezjēdzīga. Tā ir, tā gadās un to nenosaukt citādi, kā par milzu atrautību no realitātes.

Ja Baltijas valstis aicina kaut ko ražot vairāk, spiediens no ES rietumu valstīm, īpaši tām ar lielāku balsstiesīgo skaitu, ir liels. Šais valstīs lielākā daļa iedzīvotāju mīt pilsētās, politikā prevalē tieši to cilvēku balsis, intereses un pozīcija, kas no zemes apsaimniekošanas nozarēm nesaprot nenieka. Bet – “viņiem liekas, ka tā būtu pareizi”.

Lai šādā domāšanā notiktu lūzums, domāju, nepieciešama patiesi nopietna krīze, ko gan es negribētu piedzīvot. Ir maza cerība, ka sabiedrība no Zaļā kursa sāk nogurt. Ja mēs dzīvotu ļoti labi, kā 2019. vai 2020. gadā, pagurums nez vai būtu jūtams, bet nu, kad naudiņa tiek skaitīta, apgrozīta pirkstos un tikai tad tērēta, cilvēkiem šāda veida “zaļums” un tam sekojošais izmaksu pieaugums sāk “piegriezties”.

Ne viens vien nozaru praktiķis uzsver, ka Zaļais kurss ir laba ideja, bet tās jēga pazūd regulās, direktīvās un, kā pats minēji, nejēdzīgās idejās.

Varu tikai piekrist – Zaļā kursa ideja ir skaidra un pareiza. Piemēram, lauksaimniecībā. Ja Eiropa līdz šim bijusi kā pasaules maizes klēts un pārtikas lielražotāja, šobrīd redzam, ka Ukraina, Kazahstāna, Uzbekistāna, kam nu ir pieejamas tehnoloģijas un līdzekļi, kas nav pieejami Eiropā, ekonomiski sāk mums strauji tuvoties. Eiropai ir jautājums – iedzīvotāju skaits pasaulē aug, pieprasījums pēc pārtikas būs, bet, varbūt, ir iespējams izdomāt ko īpašu, lai mums nav jākonkurē ar trešajām valstīm? Varbūt šo masveida produkciju mēs atstāsim Kazahstānai un Uzbekistānai, paši pievēršoties citam, vairāk luksusa tirgum – ražosim maz, bet labas lietas. Doma būtu apsveicama, ja lauksaimnieks savu darbu varētu turpināt un noturēties tirgū, saglabājot stabilus finanšu rādītājus. Diemžēl, no Eiropas puses nav veikta kārtīga tirgus un biznesa izpēte. Tātad, šobrīd mēs ātrā tempā dodamies uz kaut ko nezināmu.

Cita nopietna problēma, ko jau pieminēju, ir vēlmju domāšana. “Nospraudīsim politisko mērķi un viss notiks!” Galu galā tirgu un tā situāciju nosaka patērētājs. Ja patērētājs bioloģisko vai klimatam draudzīgo burkānu ražu nepirks, tu būsi viens pats ar lielu maisu, pilnu burkāniem... Vienu nopirks, pārējos, lai tie būtu izmantojami, vajadzēs atdot par jebkādu cenu.

Man nav iebildumu pret bioloģisko lauksaimniecību – lai attīstās un strādā, es to atbalstu. Bet – ja Eiropā tiek nosprausts mērķis – 25% pārtikas saražot bioloģiskajās saimniecībās, bet šim mērķim neseko tirgus (patlaban starptautiskais bioloģisko produktu patēriņš ir ap 2%), kur šos produktus liksim???!

ES daudzus mērķus nosaka procentos...

Vai Eiropā runā un domā procentos? Lielākoties – jā! Vai šie procenti tiek kā rēķināti – nē! Īsāk sakot – palūkojam vēja virzienu un nosakām procentus.

Vai atbalsts procentiem, kas ir zinātniski nepamatoti skaitļi, nedegradē ideju un reizē (netieši) arī zinātni?

Tā ir ideoloģija. Ja esi ļoti aizrāvies, pat sasirdzis ar ideju, ka šie procenti ir vajadzīgi – tu darīsi visu, lai tos sasniegtu.

Piemēram, klimata politikas mērķis valstī (arī mežsaimniecībā un lauksaimniecībā) ir mazināt SEG emisijas par tik un tik procentiem. No mežsaimniecības viedokļa – lieliski – audzējam kokus, kopjam, tikko tie sasniedz pilnbriedu, nozāģējam un stādām jaunus. Fantastiska CO₂ piesaiste!

Tomēr, bioloģiskās daudzveidības stratēģijai tas nav pieņemami, jo tā paredz šo koku “dzīvošanu”, līdz tie satrūd.

Līdzīgi ir lauksaimniecībā – liela daļa SEG emisiju nāk no augsnes. SEG emisijas ir jāmazina, tāpēc augsne jāapstrādā tik maz, cik iespējams. Labi – liekam arklu malā, ņemam diskus, kultivatorus vai tiešās sējas sējmašīnas. Fantastisks SEG emisiju mazinājums. Tomēr – neapvērstā augsnē ir nezāļu sēklas, ir slimību patogēni, ir lieliskas dzīvotnes kaitēkļiem utt. Tātad lauki vairāk jāsmidzina, kas no klimata skatpunkta nav nekas slikts, bet... tas atkal nav pieņemami Bioloģiskās daudzveidības stratēģijai. Kā doties uz diviem dažādiem mērķiem vienlaicīgi? Mēs nevaram aizbraukt uz Rīgu un Liepāju vienā un tajā pašā laikā. Politiķi parasti atbild, vadoties no viņiem tuvākās ideoloģijas...

Jāizvēlas – klimats vai bioloģiskā daudzveidība. Latvijā nez kālab domā, ka arī šis lauksaimnieku satraukums ir “pupu mizas”, un vēlamo var sasniegt pavisam vienkārši. Kā? Piedāvājumi nav dzirdēti.

Tā ir ļoti vienkāršota pasaules uztvere – sarežģītas lietas atrisināt ar vienkāršiem paņēmieniem. Dzīvē tā nenotiek. Nav skaidrs, kā, piemēram, ar esošajām lauksaimniecības tehnoloģijām sasniegt visus mērķus. Pieļauju, tas būtu iespējams ar kādu tehnoloģisku inovāciju, kuras, diemžēl, tirgū tik ātri neienāk.

Lai virzītos uz Zaļā kursa mērķiem, mums ir jāpievēršas “zilonim, kas jau ir istabā”, un jānosaka, kas Latvijai ir prioritārāk – koncentrēties uz SEG (klimata) jautājumiem vai bioloģisko daudzveidību. Problēmu redzu faktā, ka cilvēki tukši sajūsminās, faktiski neiedziļinoties ilgtspējības sarežģītībā.

Šai ziņā mani smīdina tituli vai nosaukumi, kādus cilvēki – eksperti un politiķi – izdomā sevis vai savu darbību apzīmēšanai – pēdējās Eiropas parlamenta vēlēšanās tikāmies ar potenciālajiem kandidātiem, no vienas partijas ieradās jauns cilvēks, kas sevi nodēvēja par “ilgtspējas ekspertu”. Pēc šīs tikšanās kādu laiku domāju – cik gudram un pieredzējušam jābūt, lai cilvēks būtu ilgtspējas eksperts???

Es pētu ilgtspēju lauksaimniecībā, domāju, zinu ap 20% no tā, ko vajadzētu zināt, lai sevi nosauktu par ilgtspējas ekspertu lauksaimniecībā. Ja cilvēks sevi nodēvē par ilgtspējas ekspertu, tas nozīmē, ka viņa zināšanas aptver enerģētiku, lauksaimniecību, mežsaimniecību utt. Ko tas nozīmē? Praktiski – neko – “Youtube akadēmijas studijas”, ne vairāk... Šāda tipa indivīdiem nez kālab šķiet, ka taisnība ir tikai viena, risinājums ir tikai viens, tas nekas, ka situācijā viņi nav iedziļinājušies un viņiem vienalga, ka, palīdzot klimatam, viņi samazina bioloģisko daudzveidību vai otrādi. Šie cilvēki ir pašpārliecināti, nereti – skaļi un pagalam nekompetenti.

Latvijā ir virkne politikā darbojošos cilvēku, kas neslēpj, ka viņiem svarīgs ir tikai viens viedoklis, pārējos ignorējot vai uzskatot par vienkārši nepareiziem. Ja šādi kaut ko sabojāt vēlas privātuzņēmējs – tā ir viena lieta, ja šādi domā Saeimas deputāts vai augstskolas mācībspēks – tas jau ir ļoti, ļoti skumji. Aktīvistiem nav nekādas atbildības par aktivitāšu pareizību vai nepareizību, ir tikai pārliecība – būt aktīvam ir labi.

Aktīvistam būt ir viegli un domāju, tieši tālab ne viens vien jaunietis sevi pieskaita aktīvistu pulciņam. Tu kaut ko dari, kaut kādu rezultātu redzi, pamatu pamatos nekādu nopietnu pārmaiņu nav, globāli tu ne par ko neesi atbildīgs, ja rīt tavas aktivitātes beigsies, nekas nemainīsies. Aktīvisms ir forša, plūstoša lieta – tu kaut kur piedalies, esi vairāk vai mazāk pazīstams, esi kaut kur iesaistīts un tev nav nekādu pienākumu, nekādas atbildības. Jādarbojas un viss. “Ja ballīte neizdodas”, vari iet mājās, jo aiz tevis kāds vienmēr sakops.

Ja lauksaimnieks, piemēram, izdomās – “rīt neko nesēšu vai šogad paslinkošu”, vispirms viņš saskarsies ar juridiskām problēmām, jo sāksies sankcijas – dubults nekustamā īpašuma nodoklis, atteikums atbalstam, nebūs ienākumu, nebūs iespēju izpildīt saistības pret banku utt.

Man nereti rodas jautājums, kur jauniem cilvēkiem atrodas tik daudz laika regulāri protestēt. Tas ir ļoti labi, ja cilvēki ir sociāli aktīvi, bet, lai atrisinātu klimata pārmaiņas, ja tās iespējams atrisināt, nepieciešams izteikti neatkarīgu un ļoti kompetentu zinānieku konsilijs. Klimata pārmaiņas neatrisinās jaunietis ar plakātu vai ar zupu aplieta glezna. Klimata pārmaiņas neatrisinās tas, ka viens otru saucam par indētājiem vai “galinātājiem”. Klimata pārmaiņas var mazināt tikai zinātniski stingri pamatoti un visām pusēm pieņemami risinājumi.

Vai esi manījis interesantu parādību no it kā “veciem laikiem” – tikko par kādu jautājumu sāc diskutēt, nevis uzreiz piekrīti, tev tūdaļ “piešūs birku”.

Pavisam noteikti tas ir standarta veids, kā diskreditēt neērtos viedokļus. Mans raksts par lopkopību daudzus aktīvistus tā sadusmoja... mani nosauca par klimata pārmaiņu noliedzēju, ļaunu lobistu, pasaules iznīdētāju, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Viss ir kārtībā, kamēr tu aktīvistiem piekrīti! Domāju, šis ir viens no iemesliem, kālab līdz šim šāda veida ideoloģiskajiem izsaukumiem ir bijusi tik maza pretstāve – ja tev nav gana bieza āda, tevi noknābās krietns cilvēku bariņš, tāpēc labāk stāvēt pa gabalu. Kā konkrēti notiek šo cilvēku koordinēšana, nezinu, bet man ziņas nāk uz WhatsApp, uz tālruni, Facebook, e-pastā utt. Loģiski, ka cilvēks nevēlas uz sevi izsaukt šādu uzbrukumu vētru, tāpēc stāv malā. Tas ir saprotams.

Ja kaut mazliet ielūkojies sociālajos tīklos, grūti nepamanīt, ka konkrētos jautājumos – meži, mežistrāde, Zemkopības ministra intervija, tavi iebildumi akcijai “Neapēd zemeslodi”, Alvja Hermaņa pārdomas utt. – soli pa solim iesaistās neliels, bet jau iepriekšparedzams cilvēku loks, kas šķiet saņēmuši vēsti – “par šo izteikties – vēlams nikni”.

Esmu to manījis. Pa ausu galam tramvajā dzirdēts, ka šos jautājumus koordinē vairākas WhatsApp grupas – “te ir raksts, te ir argumenti ar kādiem oponējam”. Kā jau iepriekš minēju, nav vienkārši, ja tev pa dažādiem kanāliem “bliež kādi 30 cilvēki”.

Lauksaimnieki un mežsaimnieki, un citu nozaru pārstāvji, kas izvēlēti par uzbrukuma objektiem, attiecīgi asi un tieši neatbild. Kāpēc? Mēs tā neesam raduši. Mēs esam raduši runāt skaidri, pamatoti un jēgpilni. Es nekad neuzdrošinātos teikt, ka virzīties uz vienu vai citu ražošanas sistēmu lauksaimniecībā ir vispareizāk, un visi, kas iebilst, ir “nacisti”. Ja kaut kas virspusēji izskatās skaists, dziļi iekšā tas var būt sapuvis – tik lielas (pat vērienīgas) lietas ir ļoti, ļoti sarežģītas.

Latvijā ir pieņemts Interešu pārstāvības likums, bet tai pašā laikā ir labi zināms, kā daļa sabiedrības vērtē vārdu “lobijs”. “Nozares lobijs” ir sociālo tīklu klasika, ja kāds no politiķiem vēlas uzsvērt, ka oponents nav ņemams vērā.

Sadalīšu jautājumu divās daļās. Pats laiku pa laikam sagatavoju kādu rakstu un lieliski zinu, cik svarīga nozīme labā tekstā ir tēlainiem apzīmējumiem. Piemēram, ko lasām par lauksaimniekiem – “industriālais nozares piesārņotāju lobijs”, “pesticīdu aizstāvis”, “minerālmēslu indes”, “zemnieks sagandē” utt. Spēcīgiem izteikumiem ir liela loma sabiedriskās domas veidošanā.

Pie mums neraksta – “lauksaimnieki iebilst pret augu aizsardzības līdzekļu ierobežošanu”. Drīzāk – “lielzemnieku industrija iebilst pret pesticīdu laistīšanas samazināšanu” vai “lielo lauksaimnieku lobijs vēlas pesticīdus izmantot arī turpmāk” utt.

Šķiet, mans pirmais Twitter ieraksts bija šāds: “Kāpēc mēs sakām – biznesa lobijs no vienas puses, bet no otras puses – dabas draugi vai vides NVO? Tikpat labi varētu būt biznesa draugi vai biznesa NVO un zaļais lobijs”. Vides NVO lobismā nereti ir spēcīgākas par nozaru pārstāvjiem, bet vides organizāciju sakarā šāds vārds apzināti netiek lietots.

Kopumā lobija likums, ja tas ir saprātīgs, pilda vajadzīgu funkciju. Neesmu līdz galam iedziļinājies nacionālajā likumdošanā, bet Briselē lobija regulējums ir visai konkrēts.

Vai to kāds arī pētī, vai interesējas, piemēram, kurš politiķis ar ko ticies?

Parasti to sāk pētīt, ja gadījies kas ārkārtējs vai par kaut ko sacelts liels tracis. Piemēram, ja lauksaimnieki panāktu, ka ilggadīgie zālāji nebūtu jāatjauno, visticamāk, kāds, kas ar to nebūtu mierā, papētītu, ar ko lēmēji ir tikušies un taptu kompromitējošs materiāls. “Skat, tas un tas to un to ietekmējis.” Tā tas notiek.

Lobisms ir normāla demokrātiska parādība, uzskatu, ka Latvijā tā ir pārāk maz. Es vilktu sarkano līniju brīdī, kad lobisms pārtop korupcijā. Mēs varam iet, runāt un pārliecināt, un tas ir labi, bet, ja mēs sakām – “rīkojies tā un tev nākamajai kampaņai būs nauda vai atbalsts – tas ir nepieļaujami”.

Ja atbildīgā amatpersona ir mūsos ieklausījusies, pirms vēlēšanām par viņu teikt kādu labu vārdu nebūtu peļami.

Taisnība, taču pateikt labu vārdu un maksāt vai atklāti kampaņot ir atšķirīgas lietas.

Ja es būtu nozares ministrs un panāktu nozarei vajadzīgo, domāju, mani sarūgtinātu, ja man paldies nepateiktu, tomēr prasīt “ziedojumus” un publisku atbalstu, pretējā gadījumā solot izrēķināties – galīgi nav pieņemami.

Ko nozares NVO var darīt, lai sabiedrība justu atšķirību stapt zaļiem saukļiem un zaļi domājošiem darītājiem?

Ja kādam būtu atbilde, domāju, ne viens vien, mani ieskaitot, būtu gatavs šādu rīcības plānu iegādāties. Ir ļoti patīkami un vērtīgi aprunāties par ilgtspēju ar cilvēku, kas nav ideoloģiski apsēsts, bet ir gudrs un pieredzējis praktiķis vides un klimata jautājumos. Šā brīža runasstils no pseidozaļo puses ir apmēram šāds – “dari, kā teicu, man ir pilnīgi vienalga, kādas tev ir grūtības vai sarežģījumi”. Kā to nošķirt man nav ne jausmas!

Vai izglītības sistēma nesirgst ar praktiskās pieredzes trūkumu arī ļoti praktiskās vides lietās?

Tā ir milzu problēma. Bet... Man (atkal) nav ne jausmas, kā desmit tūkstošus Rīgas skolnieku un studentu izvilkt no telpām un likt kaplēt kartupeļus vai kopt mežu, lai viņi saprastu un apjaustu realitāti.

Novadu skolās ir citādi.

Šeit būtu īsti vietā izmantot valsts iespējas un fondus. Man liela sāpe par VARAM administrētajiem fondiem, kur vides apziņas celšanai jauniešus neved uz laukiem vai mežiem, bet gatavo ideoloģiskus materiālus. Kā to labot? Vēlmei jānāk no ministrijām un ministriem – piemēram – tiekoties Zemkopības un VARAM ministriem, abi vienotos, ka nav jātērē liela nauda nozaru un sabiedrības sanaidošanai, bet jādod informācija, lai sabiedrība domā un analizē pati.

Atrautība no dabas un vides ir viens no iemesliem, kālab cilvēki top ideoloģiski stūrgalvīgi un nav gatavi ieklausīties.

Nesen saskāros ar situāciju – cilvēki Twitter lūkoja pēc palīdzības, jo bija atrasts stārķis ar aizlauztu spārnu. Protams, cilvēciski putna ir žēl, bet tā ir daba. Ja tu esi īsts zaļais, tu stārķi neglābsi, jo ar šo soli varbūt atņemsi vakariņas lapsai. Daba ne vienmēr ir skaista. Gadās – trušu tēviņš nokož mazos trusēnus, gadās – govs sabada un samin savu tikko dzimušo teliņu. Tas nav jauki, bet tā notiek.

Tie, kas ar šādiem procesiem, praksi un pieredzi ikdienā nav saistīti, dabu uzbur kā teiksmainu pasaku – “ej pa mežu, tev pretī nāk vilciņš un sveicina... Visi dzīvo draudzīgi.” Daba ir arī ļoti nežēlīga, kas nereti tiek aizmirsts.

Dzīvnieki pilsētās nāk dažādu iemeslu vadīti – to ir ļoti daudz, pilsētās nereti ir uzklāts galds, kas neliek piepūlēties, meklējot barību. Atkritumu apsaimniekošana kā problēma pie mums tiek risināta vairāk nekā 20 gadus.

Visticamāk, pieaugot cilvēku skaitam, jautājums neatrisināsies. Jā, statistika rāda dzīvnieku skaita pieaugumu. Skaits nepieaugtu, ja dzīves apstākļi būtu slikti, bet – skaits palielinās, ja dzīve ir lieliska. Tā ir skaudra patiesība – zemnieku sējumi ir “uzklāts vakariņu galds”, pilsētas atkritumi ir kā “zelta ādere”, loģiski, ka dzīvnieku skaits dubultojas un trīskāršojas. Vieglāk, protams, ir teikt “dzīvniekus redzam vairāk, jo, redzi, meži izcirsti”, bet tās ir muļķības.

Nekad mūžā dzīvniekiem Latvijā nav bijis tik vērienīgi “klāta galda”. Pilsētās ir pārtikas atkritumi, laukos – ziemāji, apsēti lauki, sadīdzis rapsis... Kāpēc briedim iet ko meklēt mežā, ja zemnieks tam iesējis zirņu lauku un tas kārdinoši sazaļojis?
* https://www.la.lv/par-kampanas-neaped-zemeslodi-mulkibam
Izmantotas Valtera Zelča un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas