Šis piemērs nav oriģināls, tomēr, manuprāt, labi ilustrē vienkāršu patiesību – mūsu prāts tikai nosacīti ir vienots veselums, cilvēku pārliecības un uzskati nav saskaņoti, mēs domājam un uztveram pasauli it kā dažādos līmeņos, no dažādiem skata punktiem. Turklāt, mainot skata punktu, mēs nereti aizmirstam par iepriekšējo un bieži vien nepamanām, ka starp tiem pastāv pat zināma pretruna. Un runa nav par to, ka cilvēki ir neracionāli, bet drīzāk par to, ka cilvēka prāts tikai nosacīti ir vienots veselums. Šerloks Holmss, kā daudzi droši vien atceras, nezināja, kas ap ko griežas, un savas smadzenes pielīdzināja bēniņiem, kurus nevajadzētu piebāzt ar liekiem krāmiem. Galu galā šķiet, ka mēs kaut kādā veidā spējam no dažādo pārliecību un skatījumu klāsta piemeklēt to, kas konkrētajā situācijā var izrādīties vispraktiskākais, visnoderīgākais vai varbūt vispatīkamākais un nomierinošākais.
Kulturālie dzīvnieki
Cilvēka prātā ir ierādīta vieta arī dzīvniekiem. Tur mīt mīļzvēriņi, kaitēkļi, mājlopi, kloni, plēsēji, zālēdāji, nezvēri, mītiskie dzīvnieki, labākie cilvēku draugi un zvēru karaļi. Lai gan nevienā citā laikmetā mājlopu un mīļdzīvnieku skaits nav bijis tik grandiozs kā mūsdienās (Džeimss Serpels, piemēram, raksta, ka 1994. gadā ES esot bijis 36 miljoni suņu un 35 miljoni kaķu, bet ASV atbilstoši 54 un 59 miljoni) un lai gan dzīvnieku mīļotājiem šobrīd ir pieejams neredzēti plašs dzīvniekiem veltītu grāmatu, žurnālu, televīzijas raidījumu klāsts (piemēram, kopš 1996. gada, kad ēterā parādījās jaunais televīzijas kanāls Animal Planet, cilvēki principā var septiņas dienas nedēļā, divdesmit četras stundas diennaktī skatīties filmas par dzīvniekiem – lieki piebilst, ka nav tāda dzīvnieku mīļa, kas spētu to visu noskatīties), nevarētu teikt, ka dzīvnieki kaut kā īpaši izceltos daudzo patēriņam domāto lietu, tekstu, attēlu vidū. Galu galā arī veļas pulveris droši vien tiek ražots un reklamēts vairāk nekā jebkad agrāk. Tāpēc viegli nepamanīt to īpašo vietu, ko cilvēku pasaulē ieņem dzīvnieks.
Viena lieta, ka Dzīvnieks un Cilvēks ir pastāvējuši līdzās kopš neatminamiem laikiem, un viņu attiecības ir tik sazarotas un piesātinātas ar pagātnes pieredzi, ka diez vai ir iespējams pilnībā atbrīvoties no šīs bagāžas un ieraudzīt, piemēram, trusi, lāci vai ziloni “kā tādu”, no kultūrslāņa atsvabinātu. Lapsa taču ir “viltīga”. Kāds dabas pētnieks pat sūdzas, ka “folklorā tik ļoti ir iesakņojušies stāsti par lapsas viltību un neparasto saprātīgumu, ka objektīva šī dzīvnieka izpēte ir visai problemātiska”. Daudzu tautu pasakās lapsa kūmiņš ir viltīgs, zaglīgs un tāds, kas, nepazīstot goda vai taisnīguma jūtas, gatavs izmantot situāciju savā labā. Burve Kirke par lapsu nosauc Odiseju, bet Kristus – Hērodu, gan nepaskaidrojot, kas ar šo salīdzinājumu tiek domāts. Atšķirībā no “govs” vai “kazas” latviešu “lapsiņa”, bet it īpaši angļu Foxy Lady var apzīmēt visnotaļ atraktīvu, bet reizē diezgan neizdibināmu un patstāvīgu būtni. Foxy Lady “nav ielasmeita, bet nav arī sieva vai māte”.
Toties lāči, protams, ir ļoti mīlīgi, jo tiem garšo medus, vienu no tiem sauc Vinnijs Pūks, un liela daļa lāču izgatavota no plīša. Kā apgalvo franču zinātnieki Lionels Rosāns un Valerī Vilmēns, pētījumos ir noskaidrots, ka vidēji katram franču bērnam ir pieci plīša zvēriņi un 86% no visām plīša rotaļlietām ir lāči. Viens no plīša lāču popularitātes skaidrojumiem esot tāds, ka tie ir pietiekoši līdzīgi cilvēkam, lai ar tiem varētu dalīties jūtās un personificēties, tomēr arī pietiekoši atšķirīgi, lai spēlējoties varētu distancēties no reālās pasaules, ko ir grūtāk izdarīt, piemēram, cilvēkveidīgo leļļu gadījumā. Jā, un ziloņi “nekad neaizmirst”, baidās no pelēm, čakli strādā indiešu labā, bet nomirt dodas uz ziloņu kapsētām. Romiešu enciklopēdists Plīnijs Vecākais arī piemin, ka tie baidās no pelēm, un, ja netiek galā ar kādu saimnieka doto uzdevumu, mēdz naktīs patstāvīgi vingrināties un izkopt savas prasmes.
Stāstus par to, kā kultūra ietekmē priekšstatus par dzīvniekiem, varētu turpināt bezgalīgi. Tomēr īpaši gribētos izcelt vienu aspektu cilvēku priekštatos par dzīvniekiem – Dzīvnieks ir Cilvēka cilvēciskuma kritērijs. Mēs, protams, varam salīdzināt sevi ar ķieģeli vai ar Dievu, tomēr tieši cilvēka un dzīvnieka nošķīrums mums liek nopietni padomāt par to, kas padara mūs par cilvēkiem. Tieši vērojot dzīvnieku, mēs mēģinām atrast cilvēciskās iezīmes, ar ko lepoties,– valodu, prātu, kultūru.
Kristieši un zvēri
Lai gan nav šaubu, ka esmu dzimis, savu dzimšanas mirkli neatceros, neatceros arī sajūtas mātes vēderā, lai gan tādas droši vien bija. Visticamāk, ka neviens to neatceras, un, pat ja kāds apgalvotu, ka spēj šīs sajūtas atminēties, pārbaudīt šāda apgalvojuma patiesumu būtu neiespējami. Kaut kādā mirklī mēs vienkārši saprotam, ka, lūk, šeit mēs esam. Attiecībā uz savu rašanos cilvēces kolektīvā pieredze ir līdzvērtīga indivīda personiskajai pieredzei – mūsu sākotne ir miglā tīta. Turklāt nav īsti, kam pajautāt, kā tad īsti tas notika, kā mēs uzradāmies. Savā ziņā – kāda atšķirība? Tomēr izrādās, ka daudzi pasaules vai labas dzīves apraksti tomēr nespēj iztikt bez atsaucēm uz sākotni.
Ne visos stāstos par cilvēku izcelšanos prominentu vietu ieņem dzīvnieki. Jūdaisma, kristietības un islāma kopējā tradīcijā dzīvniekiem nav nekādas lomas cilvēku sākotnē, varbūt vienīgais izņēmums ir čūska Paradīzes dārzā. Tikai pateicoties čūskai, cilvēks kļūst par to, kas viņš ir. Atceroties, ka atšķirībā no cigāra, kas varētu būt tikai cigārs, čūskas tēls Freidam bija skaidrs un viennozīmīgi interpretējams, interesanti skan vārdi, ko pēc vēsturiskā notikuma Dievs veltīja čūskai: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.”
Dzīvnieki ir radīti, lai cilvēks tos izmantotu. Bībelē atšķiras vienīgi versijas par to, vai dzīvnieki tika radīti pirms vai pēc cilvēka. Labāk zināma ir versija, kurā pasaule tiek radīta sešās dienās. Piektajā dienā putni un visu veidu ūdens iemītnieki, bet sestajā – vispirms sauszemes zvēri un pēc tam vīrietis un sieviete. Otrajā versijā dzīvnieki tiek radīti pēc vīrieša, jo “nav labi cilvēkam būt vienam”, bet tā kā vīrietis “neatrada palīga, kas viņam atbilstu”, proti, dzīvnieki nespēja pilnībā apmierināt visas viņa vajadzības, tika radīta sieviete. “Zaļo” kustības teorētiķis Linns Vaits tieši kristietībā saskatīja mūsdienu ekoloģiskās krīzes cēloņus, jo daba un tātad arī dzīvnieki tajā tiek izprasti kā lietas, kas domātas izmantošanai. Protams, ir cilvēki, kas šim apgalvojumam nepiekrīt, tomēr grūti noliegt, ka cilvēks kristietībā tiek strikti nošķirts no dzīvnieka, un principā galvenais, ko mēs no Bībeles par dzīvniekiem uzzinām, ir tas, vai tie ir ēdami vai neēdami. Atzīt par atšķirīgu nenozīmē vienlaikus atzīt par otršķirīgu, tomēr mūsdienās cilvēka un dzīvnieka nošķīrums vēl arvien kalpo par pamatu hierarhijai, kur ne-cilvēkveidīgo dzīvnieku uzdevums ir kalpot – būt par maltīti galdā, dot vilnu un pienu, sargāt māju, pārbaudīt cilvēkiem domātās zāles vai vienkārši izskatīties “smuki”.
Mazie brāļi un māsas
“Zaļie” bieži vien alternatīvu Rietumu it kā tradicionālajam skatījumam ir meklējuši viņpus industriālās, viņpus agrārās, galu galā viņpus civilizētās sabiedrības. Droši vien vislabāk zināmie mēģinājumi atgriezties pie sākumiem ir sešdesmito gadu hipiju komūnas, kuras lielākoties ātri vien iznīka, jo jaunajiem censoņiem īsti nebija prasmju, kas vajadzīgas “primitīvai” dzīvei. Domu par harmonisku “mežoņu” sabiedrību savā laikā piespēlēja Žans Žaks Ruso, bet 20. gadsimta ekoloģiskās kustības pārstāvji drīzāk iedvesmu guva no antropologu pētījumiem. “Zaļo” ideju kontekstā tradicionālo kultūru priekšstati par pasauli bieži vien tiek uztverti kā alternatīva kristietībai. Totēmisms jeb priekšstati par cilvēku grupas radniecību ar kādu dzīvnieku vai augu ieņem diezgan nozīmīgu vietu šajā stāstā par cilvēka un dabas saskaņotu līdzāspastāvēšanu. Totēmisms jeb priekšstati par cilvēku grupas radniecību ar kādu dzīvnieku vai augu te ieņem diezgan nozīmīgu lomu. Totēms var būt gandrīz jebkura dzīva radība, par tādiem ir kalpojuši, piemēram, jamss jeb saldie kartupeļi, palmas un maizes koks, bruņurupucis, lasis, līdaka, kaija, zoss, skunkss un, protams, ērglis, vilks, lācis un citi. Tā nu mēs sakām, lūk, indiāņi dzīvniekus uztver par brāļiem un māsām, viņi zina stāstīt par sievietēm, kas apprec bizoni vai lāci, dzīvnieka nogalināšana tradicionālajās sabiedrībās bieži vien tiek ritualizēta, un mums gribas teikt, ka te nu mēs varam redzēt respekta pilnu attieksmi pret dzīvnieku un dzīvnieka dzīvību.
Totēmisma interpretācijas slēpj sevī diezgan dažādus ar dzīvniekiem saistītus ticējumus un rituālus, tomēr diezgan droši var teikt, ka cilvēku uzskatus par radniecību ar dzīvniekiem nevajadzētu uztvert pārāk burtiski. Cilvēku sākotne viņu priekšstatos, šķiet, vismaz simboliskā līmenī ietiecas dabiskajā un dzīvnieciskajā. Uzreiz gan jāpiemetina, ka mīts par totēmu vienlaikus ir stāsts par saistību un par nošķīrumu – cilvēka rašanās ir atšķelšanās no dzīvnieku pasaules. Kurbads varbūt piedzimst ķēvei, bet tas nenozīmē, ka viņš neredz atšķirību starp cilvēkiem un zirgiem, Lāčplēsi zīda lāčumāte, bet savu astoņpadsmito dzimšanas dienu viņš atzīmē, nogalinot lāci.
Vai indiāņi patiešām bija dzīvnieku draugi? Ir antropologi, kas apšauba izskaistināto nostāstu par seno cilvēku spēju dzīvot harmonijā ar apkārtējo vidi vai Disneja tipa versiju par indiāņiem, kas dienas pavada, sarunādamies ar dzīvniekiem, mežiem un pļavām. Ir saglabājušās arheoloģiskas liecības par izšķērdīgiem dzīvnieku slaktiņiem. Tāpat ir aizdomas, ka vairāku dzīvnieku sugu izmiršana ir saistāma ar akmens laikmeta cilvēku darbību, it īpaši tas attiecas uz senākajiem Amerikas iedzīvotājiem, kas šajā kontinentā ieradās apmēram pirms septiņpadsmit tūkstošiem gadu un varbūt izmantoja vietējo dzīvnieku neziņu par to, ar kādu būtni tiem ir darīšana. Arī zemes noplicināšana bija vērojama visur, kur attīstījās senās civilizācijas – vienalga, vai runa ir par Centrālameriku, Indiju vai Eiropu. Tāpat šaubas par indiāņu labvēlīgo attieksmi pret dzīvniekiem rada fakts, ka, ierodoties eiropiešiem, indiāņi ātri reaģēja uz pieaugošo pieprasījumu pēc kažokzvēru ādām un aizrautīgi nodevās medībām. Ja nu tiešām viņi bebrus uzskatīja par brāļiem un māsām, tad viņu radniecības jūtām vajadzēja būt patiešām neparastām.
Identitātes paplašināšana
Protams, mūsdienu “zaļie” necenšas atdzīvināt totēmismu. Drīzāk runa ir par tās robežas noārdīšanu, kas šķir cilvēku un dzīvnieku, un senās kultūras tiek uzskatītas par apliecinājumu, ka nošķīruma atcelšana ir iespējama. Viens no radikālākajiem piemēriem ir tā saucamā “dziļā ekoloģija”. Šī virziena principus septiņdesmito gadu sākumā formulēja norvēģu filozofs un “zaļo” kustības aktīvists Ārne Ness. Viens no “dziļās ekoloģijas” principiem ir atteikšanās no cilvēka subjektivitātes un individualitātes. Tā varbūt pat nav īsti atteikšanās, bet sevis paplašināšana un padziļināšana. Proti, es identificējos nevis tikai ar savām īpašībām, vēlmēm, lietām, kas man pieder, bet ar citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, visu dabu. Šādu sevis paplašināšanu realizējot, savtīgums un patērētāja attieksme pret dabu zūd, jo mans egoisms ir aptvēris visu pasauli. Ness apraksta, kā viņš vēro ķimikālijās iekritušu blusu, kuru nav iespējams glābt – blusas mokas skatītājā raisa līdzjūtību, viņš identificējas ar dzīvnieku, “Es redzu sevi šajā blusā,” raksta Ness. Protams, blusa kā piemērs ir izvēlēta apzināti, lai parādītu, ka ikviena dzīva būtne ir vērā ņemama un ka empātija spēj pārvarēt aizspriedumus. “Dziļā ekoloģija” daudz kritizēta pašu “zaļo” vidū, piemēram, par nevēlēšanos pievērsties ekoloģiskās krīzes sociālajiem cēloņiem, tāpat nav nemaz tik skaidrs, kā tieši sasniegt paplašinātā “es” pārdzīvojumu.
Tomēr “dziļās ekoloģijas” vēlme apelēt nevis pie mūsu prāta, bet gan pie neracionālās empātijas spējas nav bezjēdzīga. Mūsu sabiedrībā netrūkst “cietsirdības rituālu”, kurus prātam nav nemaz tik grūti attaisnot. Piemēram, Bernards Roulins min absurdo situāciju – zinātnieki noliedz dzīvnieku spēju just sāpes, jo uzskata to esamību par zinātniski nepierādītu, tomēr ir gatavi izmēģināt uz dzīvniekiem cilvēkiem domātos pretsāpju līdzekļus. Diezgan pretrunīgi, vai ne? Te gan jāsaka, ka pat gadījumā, ja šo pretrunu nav iespējams atrisināt, augšminētajiem zinātniekiem nebūt nav jāatzīst sāpju esamība, tikpat racionāls dilemmas risinājums ir atteikšanās no pretsāpju līdzekļu testēšanas, var taču pārbaudīt arī dažādas asins pārliešanas tehnoloģijas, pretapdeguma krēmus un matu šampūnus, kā tas arī tiek darīts. Tomēr spēja identificēties ar citas būtnes sāpēm un emocijām ir drīzāk dabiska nekā pārdabiska spēja, reti kuram cilvēkam tā nepiemīt, jo bez tās komunikācija cilvēku starpā būtu krietni apgrūtināta. “Dziļās ekoloģijas” spēks ir tur, ka patiesībā vajadzīga īpaši kopta paviršība, zināms treniņš un paškontrole, lai līdz mūsu apziņai nenonāktu vismaz aizdomas, ka mirstoša blusa vai eksperimentam pakļauta pele varētu arī ciest.
Cilvēka izcelšanās
Lai gan “dziļajā ekoloģijā” jaušami misticisma elementi, nav šaubu, ka tās pamatā ir kāda pavisam sekulāra un racionāla mācība. Principā var izsekot tam, kā no Darvina teorijas par sugu izcelšanos attīstās interese par dzīvnieku un cilvēku mijiedarbību ar vidi un galu galā rodas atskārsme par postu, ko visai dzīvai radībai, ieskaitot cilvēku, var nest dabiskās vides iznīcināšana. Darvinisms, protams, ir vēl viens stāsts par sākotni. 1859. gadā publicētajā darbā Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb Pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību, kurā Darvins pirmo reizi izvērsti formulēja savu teoriju, viņš par cilvēku būtībā nekā nepasaka. 1871. gadā darbā Cilvēka izcelšanās un dzimumizlase viņš jau mēģināja aprakstīt cilvēka vietu dabas pasaulē, tomēr diskusijas par to, kā evolūcijas teorija varētu ietekmēt cilvēka pašizpratni, sākās uzreiz pēc Sugu izcelšanās izdošanas. Publika pēkšņi un kārtējo reizi atskārta šokējošo iespēju, ka Cilvēks varētu būt radniecīgs Dzīvniekam. Pārsteiguma moments ir vieglāk saprotams, ja atceramies cilvēka un dzīvnieka nošķīrumu kristietībā. Daudziem tolaik šķita, ka ir jāizdara izvēle starp kristietību un darvinismu vai dabas pētīšanu vispār. Tas, protams, nenozīmē, ka visi šādu izvēli izdarīja. Patiesībā nevar arī teikt, ka tāda izvēle ir nepieciešama, kaut gan ir, protams, jautājumi, kur reliģiskā pārliecība var nonākt pretrunā ar sugu izcelšanās teoriju. Viena šāda problēma, šķiet, ir cilvēka un dzīvnieka nošķīrums, jo darvinismā tas ir visai nosacīts. Cilvēks ir dzīvnieks un tikai dzīvnieks, proti, tam nepiemīt nekas tāds, kas nebūtu dabiski veidojies un vismaz aizmetņos nepiemistu arī citām dzīvām būtnēm. Daudzi mūsdienu biologi un evolucionāristi konsekventi runā par cilvēkveidīgiem un ne-cilvēkveidīgiem dzīvniekiem.
Interesanti ir tas, ka šai atziņai it kā vajadzētu būt zināmai jebkuram, kas vidusskolā ir apguvis bioloģiju, kas ir dzirdējis par gēniem un iedzimtību vai visamz pamanījis, cik lielā mērā tomēr mūsu dzīvi nosaka ķermenis. Un tomēr laiku pa laikam atziņa, ka cilvēkam piemīt tās pašas īpašības, kas dzīvniekam, izraisa šoku un skandālu. Viens no šādiem skandāliem bija un kaut kādā ziņā vēl šobaltdien ir sociobioloģija. Sociobioloģijas jēdzienu ieviesa skudru uzvedības pētnieks Edvards O. Vilsons. Viņa 1976. gadā publicētā grāmata Sociobioloģija: jaunā sintēze bija veltīta dzīvnieku sociālajai uzvedībai – tam, kā viņi sazinās, kā izraugās partnerus, kā noskaidro attiecības un kā spēlējas. Pēdējā nodaļā Vilsons norādīja uz to, ka cilvēka uzvedībā daudz kas varētu būt skaidrojams ar tādiem pašiem dabiskiem, iedzimtiem mehānismiem, kādus mēs mēģinām saskatīt dzīvniekos. Grūti pateikt, cik lielā mērā Vilsons šos apgalvojumus uzskatīja par kaut kādā ziņā revolucionāriem, bet droši vien viņš nebija gatavojies, ka intelektuāļi presē publicēs protesta vēstules, Amerikas Antropologu asociācija mēģinās aizliegt savējiem nodarboties ar sociobioloģiju un vienas pretrasisma aktīvistu grupas pārstāvji kādā konferencē viņu aplies ar ūdeni. “Iespējams, var teikt, ka socioloģija un citas sociālās zinātnes ir pēdējās pakāpes bioloģijas nozares” vai arī “Ir pienācis brīdis ētiku uz laiku aizlienēt no filozofiem un bioloģizēt” – ja neievērojam piesardzīgos “iespējams” un “uz laiku”, šie viņa vārdi skan pietiekoši radikāli, un vismaz sociologi vai ētikas eksperti varētu ņemt ļaunā. Tomēr ļaunā ņēma tie, kas viņa teorijā saskatīja pastāvošās politiskās un sociālās kārtības aizstāvēšanu. Ar rasismu sociobioloģijai nav nekāda sakara, bet, piemēram, pārspriedumus par vīriešu un sieviešu atšķirību sociobiologu darbos var atrast, un bieži vien tos grūti saskaņot ar nu jau politkorekto izpratni par vīrieša un sievietes dabu. Piemēram, Mets Ridlijs savā populārajā grāmatā Red Queen cenšas bioloģiski pamatot daudzus no mums visiem labi pazīstajiem un diezgan seksistiskajiem priekšstatiem par dzimumu atšķirību. Vīrieši pēc dabas (!) ir poligāmi, bet sievietes tendētas vismaz nodrošināt vīriešu monogāmiju (un nevis varas attiecības nosaka, kuram var un kuram nevar būt vairāki partneri), tāpēc, piemēram, homoseksuāliem vīriešiem daudz biežāk ir daudz partneru nekā homoseksuālām sievietēm. Vīriešiem patīk blondīnes, jo blondi mati vairāk raksturīgi tieši jaunām sievietēm. Vīrieši neapzināti cenšas izvēlēties sievietes ar platākiem gurniem, jo šādām sievietēm var būt bērni ar lielākām galvām un smadzenēm, tāpēc nozīme ir šauram viduklim, jo tas rada vizuālu ilūziju par gurnu platumu, utt.
Tikpat izaicinoši ir izrādījušies zinātnieku mēģinājumi bioloģizēt ne tikai cilvēka uzvedību, bet arī intelektu. Patiesībā arī šo centienu aizsākumus var atrast Darvina darbos. Bieži citēts tiek viņa teiktais grāmatā Cilvēka izcelšanās par to, ka cilvēka un dzīvnieka prāta atšķirības ir kvantitatīvas un nevis kvalitatīvas un ka dzīvniekiem vismaz kaut kādā mērā piemīt gan spēja sajust, gan just, mīlēt, atcerēties, pievērst uzmanību, atdarināt un domāt. Noams Čomskis un viņa ideju popularizētājs Stīvens Pinkers centās pamatot ideju par valodas spējas iedzimtību, “valodas instinktu”. Vēl četrdesmitajos gados neirofiziologi Vorens Makaloks un Volters Pitss nāca klajā ar ideju, ka nervu šūnas smadzenēs varētu darboties pēc binārās loģikas principa. Un kopš piecdesmitajiem notiek mēģinājumi modelēt cilvēka intelektuālās spējas ar datora palīdzību, un zinātnieki strādā pie tā saucamā mākslīgā saprāta jeb intelekta radīšanas. Ričards Dokins 1976. gadā grāmatā Savtīgais gēns apspēlēja paša izgudroto “mēma” jēdzienu, proti, viņš izvirzīja tēzi, ka “melodijas, idejas, populāri izteicieni, apģērbu mode, podu izgatavošanas un arku celšanas metodes”, gluži tāpat kā gēni, cenšas pavairot sevi un nokļūt pēc iespējas lielākā skaitā ķermeņu vai, teiksim, prātu. Ir veiksmīgi “mēmi”, piemēram, “ritenis”, “Dievs”, “kokteilis Mojito” vai “enerģija” un ne tik veiksmīgi – “atpūtas centrs Vērmanes dārzā” vai “elektronlampu dators”.
Paradokss
Nav šaubu, ka vēl pāragri izdarīt kaut kādus secinājumus par proporcijām starp dabas un kultūras ietekmi uz karu un mierīgas līdzāspastāvēšanas iespējām, noziedzību un altruismu, brīvo tirgu un plānveida ekonomiku, lai gan daļa sociobiologu šādos pārspriedumos ielaižas. Mākslīgo saprātu vēl arvien nav izdevies radīt, vismaz ja neņem vērā atsevišķas programmas ar ļoti specializētām funkcijām, piemēram, spēju spēlēt šahu. Arī “mēmu”, manuprāt, šobrīd grūti uzskatīt par kaut ko vairāk nekā metaforu. Tomēr mani pārsteidz daudzu cilvēku neizpratne par mēģinājumiem ar bioloģijas palīdzību skaidrot mūsu uzvedību un mūsu prātu. Reakcija var būt pat diezgan naidīga. Piemēram, Dokins, kas visai bieži mēdza uzstāties televīzijā un publicēties presē, Anglijā iemantoja gandrīz vai skandaloza zinātnieka slavu. Noliedzošā reakcija pārsteidz tāpēc, ka visiem taču vajadzētu zināt, ka cilvēkiem, tāpat kā dzīvniekiem, piemīt vēlme radīt pēcnācējus, dižoties “iekāres objektu” priekšā, iezīmēt teritoriju, izrādīt agresiju pret konkurentiem, rūpēties par bērniem, spēlēties. Vai tiešām varētu būt, ka cēloņi šīm darbībām dzīvnieku gadījumā ir meklējami iedzimtībā, bet cilvēku gadījumā – garā? Neapšaubāmi, ir cilvēki, kas uzskata, ka cilvēks ir principiāli atšķirīgs no dzīvniekiem, ka cilvēkam, teiksim, piemīt nemateriāla dvēsele, kas uztur mūsos valodas, spriešanas vai jaunrades spēju. Tomēr pārsteidz tas, ka tie paši cilvēki mēdz apgalvot, ka, jā, domāšana notiek smadzenēs un, jā, smadzenes ir dabisks veidojums, un, protams, smadzenēs notiekošais ietekmē mūsu psihi, un, protams, gēni kaut kādā mērā nosaka mūsu uzvedību, un, jā, sugas rodas un izmirst, ir bijuši dinozauri, un, protams, cilvēks ir radies evolūcijas ceļā. Vai te nav atkal jārunā par apbrīnojamo spēju būt nekonsekventam?
Mūsu kultūra ir piesātināta ar tēliem, kas apspēlē starpstāvokli starp cilvēku un dzīvnieku, paskatieties kaut vai bērnu multiplikācijas filmas, vismaz fantāzijas līmenī mēs tīksmināmies par cilvēka iespēju pārvērsties dzīvniekā (cilvēkā-vilkā, cilvēkā-zirneklī, cilvēkā-mušā). Nezinu, vai tādējādi izpaužas cilvēku sapņi vai murgi, tomēr man ir aizdomas, ka arī pamostoties mums var nākties ieraudzīt dzīvnieku sevī. Vai tas būtu briesmīgi? Kafkas versija par cilvēku-vaboli ir ironiski depresīva. Kiplinga – skumīgi optimistiska. Kad Maugli padzen gan Cilvēku Bars, gan Vilkubars, viņš pavada savas dienas nelielā vilku kompānijā. “Tomēr viņš nepalika uz visiem laikiem viens, jo dažus gadus vēlāk viņš kļuva cilvēks un apprecējās.” Bet varbūt ir iespējamas arī citas versijas? Manuprāt, ja pievērstu uzmanību secinājumiem, kas izriet no mūsu pieņēmumiem, daudziem nāktos atzīt, ka viņi jau sen sevi uzskata par dzīvniekiem un tomēr dzīvo gluži labi.
Pētījuma sagatavošanā izmantotie teksti: Boris Cyrulnik Si les lions pouvais parler, Charles Darwin The Descent of Man, Richard Dawkins The Selfish Gene, Džozefs Radjards Kiplings Džungļu grāmata, Kenan Malik Man, Beast and Zombie, Arne Naess Self realization, James Serpell In the Company of Animals
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2003. gada maija numurā
Izmantota fotogrāfija no oir.mobi