Izglītoti speciālisti ir pamats konkurētspējīgiem uzņēmumiem, kas savukārt nozīmē labi apmaksātas darba vietas, pirktspējīgus patērētājus un nodokļus valsts makā, ienlaikus uzņēmumiem ir jāgūst peļņa, bez kuras nav iespējamas investīcijas nākotnes izaugsmes nodrošināšanai.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Universitātes rektors Gundars Bērziņš. Viņš norāda, ka Latvijas Universitāte pašlaik atrodas ļoti nozīmīgu pārmaiņu procesā, jo mainās gan pārvaldības sistēma, gan arī finansēšanas modelis.
Kas pašlaik ir uzmanības degpunktā?
Uzmanības centrā ir jaunā studiju gada uzsākšana un ar to saistīto pasākumu sekmīga norise, kā arī reorganizācija Latvijas Universitātē, kuras rezultātā no 13 fakultātēm esam pārgājuši uz sešām, veicot administratīvo reformu. Līdzšinējā formā turpinās darbu Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultāte, kā arī Juridiskā fakultāte, savukārt visas pārējās ir reorganizētas un strādās jaunu struktūru ietvaros ar vienotu dekanātu. Tas nozīmē jaunas struktūras, jauni to vadītāji, būs citādāka studiju darba organizācija (kas nodarbosies ar studentu mobilitātes jautājumiem un nodrošinās zaiņu ar ārvalstu mācību iestādēm u.tml.), bet šīs reformas nekādi neietekmēs studentu mācību procesu, jo studiju programmas nav mainījušās un pasniedzēji arī būs tie paši. Šādu pārmaiņu mērķis ir efektivizēt administratīvos procesus un augstāks servisa līmenis studējošajiem. Vislielākais efekts būs tad, kad varēsim sākt strādāt pašlaik vēl būvniecības stadijā esošajā Rakstu mājā, kā rezultātā 90% visu Latvijas Universitātes studiju būs koncentrētas Akadēmiskajā centrā Torņakalnā. Rakstu mājā plānots koncentrēt sociālo, humanitāto, pedagoģijas, tehnoloģiju studentus, ar mērķi radīt domu apmaiņu un sinerģiju starp dažādām jomām, tādējādi veicinot izpratni, jo humanitāto zinātņu apguvēji uz pasauli raugās no cita skatupunkta nekā eksakto zinātņu apguvēji.
Līdztekus minētajam vēl tiek ieviesta jauna Latvijas Universitātes finansēšanas sistēma, par ko plānots parakstīt attiecīgu vienošanās ar Izglītības un zinātnes ministriju. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka līdz šim Latvijas valsts finansējumu atvēlēja vadoties pēc studējošo skaita, bet tagad pēc augstākas mācību iestādes apsolventu daudzuma konkrētajās studiju programmās. Latvijas Universitāte pašlaik atrodas ļoti būtisku pārmaiņu procesā.
Bet Akadēmiskā centra plānā bez jau būvniecībā esošās Rakstu mājas ir paredzētas vēl vairākas būves!
Tās ir nākotnes ieceres, kuru īstenošanai nepieciešams laiks un arī finansējums. Perspektīvajā attīstības plānā Akadēmiskajā centrā paredzēta Sporta māja, Veselības māja, Tehnoloģiju māja, kā arī Studentu un viesu māja. Nenoliedzami, ka tās ir lielas ieceres, kuras tiks vērtētas ne tikai pēc to realizācijai nepieciešamā finansējuma, bet arī vajadzības. Atbilstoši plānam, pēc Rakstu mājas nodošanas ekspluatācijā (visticamāk, 2025. gadā), nākamais objekts būtu Sporta māja un Veselības māja, kurām ir jau iezīmēta to funkcionalitāte un lielums. Iespējams, ka abas minētās mājas varētu apvienot vienā ēkā, jo sports un medicīna savā starpā ir cieši saistītas jomas. Ja Dabas māja (2015.g) un Zinātņu māja (2019.g.) tika uzbūvētas ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, tad Rakstu mājas izveide top izmantojot Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas, kā arī Eiropas Investīciju bankas kredītu, ko Latvijas Universitātes segs ar nu jau bijušo fakultāšu ēku pārdošanu. Tas, ka Latvijas Universitāte attīstās vienā vietā ir ļoti būtiski, jo nodrošina aktīvu ideju un zināšanu apmaiņu starp dažādu nozaru zinātniekiem, studentiem, kā arī ir parakstīta vienošanas par zinātnes jūdzes īstenošanu, kas nozīmē, ka Latvijas Universitātes bibliotēkas, laboratorijas, materiāli tehniskās bāzes izmanto arī citu — Rīgas Tehniskās Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes augstskolu studenti un otrādi. Tas savukārt nozīmē, ka ir nepieciešama arī droša, piemēram, izmantojot veloceliņu nokļūšana no LU Akadēmiskā centra Torņakalnā līdz RTU kompleksam Ķīpsalā un RSU kompleksam Anniņmuižā.
Vai Torņkalna apkaimes infrastruktūra — ielas, komunālo pakalpojumu un sabiedriskā transporta sistēma ir gatava teju 15 000 studentu un vēl vairāk nekā 4000 mācību iestādes darbinieku apkalpošanai, jo īpaši, ja darbdienas rītā visi dosies uz Akadēmisko centru un vakarā uz pretējo pusi?
Jā, perspektīvā maksimālajā izpildījumā Akadēmiskajā centrā ik dienu būs 15 000 līdz 20 000 cilvēku un atbilstoša infrastruktūra būs ļoti nozīmīgs faktors. Savulaik, kad LU Akadēmiskais centrs Torņakalnā vēl bija tikai ieceres stadijā par tam nepieciešamo infrastruktūru un komunikācijām bija informēta Rīgas Dome un pašvaldībai bija ieceres kā šos jautājumus risināt. Jau pašlaik lielākais izaicinājums ir sabiedriskais transports, jo gar pašu Akadēmisko centru kursē tikai viens — 23 - maršruta autobuss. Tas nozīmē, ka liela slodze ir un vēl jo vairāk būs uz sabiedrisko transportu, kuram ir pietura pie Latvijas Nacionālās bibilotēkas. Vienlaikus dzelzceļa pārvada ietves platums pār Jelgavas ielu, vienā pusē ir pārāk šaurs, lai to varētu izmantot, piemēram, cilvēks ratiņkrēslā neizmantojot brauktuves kādu nelielu daļu. Arī pretējos virzienos ejošajiem cilvēkiem šajā pārvada posmā būs grūti patiet garām neeejot pa brauktuvi. Tāpat ir drošības problēma, ka nav ar luksoforu regulējamo krustojumu un gājēju pāreju par ko LU ir rakstījusi Rīgas Domei, lūdzot risināt šo jautājumu. Protams ir pozitīvi, ka Jelgavas iela ar jauno gājēju, velosipēdistu tiltiņu (pāri Kīleveina grāvim) ir savienota ar Mūkusalas ielu, kur kursē vēl daži sabiedriskā transporta maršruti (10. un 26. autobuss, 27. trolejbuss). Bet jautājums vai šie sabiedriskā transporta maršruti un esošā ielu, gājēju ietvju un veloceliņu infrastruktūra spēs apkalpot 10 000 – 15 000 cilvēku ikdienas pārvietošanos uz LU Akadēmisko centru? Diemžēl nespēs! Jā, līdzās RailBaltica trases būvniecībai ir paredzēta gājēju un veloceliņa izbūve pāri Daugavai (autoostas pusē jau ir īstenota pirmā karta), kurš «ienāktu» LU Akadēmiskajā centrā, bet, kad tas tiks īstenots – to rādīs laiks. Ir iecere Torņakalna dzelzceļa staciju RailBaltica būvniecības procesā «pavirzīt» tuvāk LU Akadēmiskajam centram. Savulaik bija paredzēta tuneļa izbūve zem dzelzceļa uzbēruma, kas savienotu Daugavgrīvas ielu ar Vienības gatvi tādējādi atslogojot Valguma ielas, Akmeņu ielas krustojumu un vienlaikus uzlabojot pieejamību LU Akadēmiskajam centram, mazinot transporta intensitāti Jelgavas ielas un Vienības gatves sākumposmā. Par šīs ieceres īstenošanas termiņiem gan pašlaik nekādu ziņu nav.
Kā panāksiet izvirzītā mērķa — Latvijas Universitāte ir Baltijā modernākā klasiskā tipa zinātnes universitāte un pasaules Top 500 universitāte — sasniegšanu, vēl jo vairāk ja citām augskolām arī ir līdzīgs mērķis?
Tas ir nozīmīgs mērķis, to nevar sasniegt ļoti īsā laikā. Nav viena pasākuma, instrumenta, kurš ļautu sasniegt šo mērķi, tieši tāpat kā valsts attīstībā. Ir skaidrs, ka jāstrādā pie zinātnes kapacitātes paaugstināšanas, jo tieši no zinātnes sasniegumiem lielā mērā veidojas retingu pamats. Zinātnisko pētījumu aktivizēšana ir pats būtiskākais, lai varētu iegūt atpazīstamību Eiropā un pasaulē un vienlaikus iekļūt pasaules Top 500 universitāšu reitingā. Taču iekļūšana Top 500 retingā nav pašmērķis, bet gan instruments, kurš radītu pārliecību Latvijas sabiedrībā, studentos un potenciālajos studentos, ka šeit ir pieejamas pasaules līmeņa studijas, kā arī pētniecība. Šobrīd būtiskākais ir panākt maksimāli iespējamo atbalstu pētniecībai, piesaistot zinātniekus ar Latvijas izcelsmi, kuri pašlaik strādā ārzemēs (veikt pētījumus Latvijā vai kopā ar Latvijas kolēģiem), daudz vairāk startēt dažādos ES pētniecības un izpētes projektos (tādējādi ne tikai iegūt jaunas zināšanas un kompetenci, bet arī piesaistītu finansējumu un paaugstinātu atpazīstamību). Nav jau tā, ka jāsāk no nulles, jo jau pašlaik LU no līdzdalības dažādos projektos piesaistījis apmēram 20 milj. eiro lielu finansējumu, taču tie nav griesti un tas ir būtiski jāpalielina daudz aktīvāk līdzdarbojoties dažādu pētījumu programmās un projektos. Latvijas Universitāte ir vadošā pētniecības iestāde vienā no vēža pētniecības projektiem ES, kurā iesaistītas 98 institūcijas un tā kopējais budžets uz pieciem gadiem ir 34 milj. eiro no kura Latvijas Universitātes daļa ir 5 milj. eiro. Tas ir labs piemērs, kuram nepieciešami analogi projekti citās jomās. Pašlaik Latvijas Universitātei līdzdarbojas 5 milj. eiro vērtā projektā par mākslīgā intelekta izmantošanu dezinformācijas apkarošanai. Individuāli Latvijas Universitāte nevienu ES nozīmes līmeņa projektu nevar realizēt, tāpēc tiek veidoti konsorciji ar citām zinātniskajām iestādēm. Vienlaikus LU uzdevums ir iesaistīt studentus pētniecībā, lai viņi studiju laikā iegūtu ne tikai praktiskā darba, bet arī pētniecības pieredzi, kas ir ļoti nozīmīga zinātnes universitātes sastāvdaļa.
Protams, LU nevar ietekmēt citu augstākā līmeņa mācību iestāžu plānus un darbību, kas var ietekmēt kopējo rezultātu Top 500 universitāšu reitingā, bet gan koncentrēties uz savu mājasdarbu izpildi.
Kur LU plāno piesaistīt studējošos, ja Latvijā dzimstība strauji sarūk un perspektīvā potenciālo studēt gribētāju skaits mūsu zemē samazināsies, bet konkurence par to piesaisti tikai pieaugs?
Pašlaik LU ir līderis studētgribētāju piesaistē (vairumam pirmā izvēle studijām ir LU programmās), dažādām augstākās izglītības mācību iestādēm ir ļoti atšķirīga specializācija, citādākas studiju programmas un līdz ar to stratēģijas. Piemēram, Rīgas Stradiņa universitēte ļoti aktīvi darbojas uz ārvalstu studētgribētāju piesaisti, līdzīgi rīkojās arī privātā Biznesa augskola “Turība”. Arī LU studē ārvalstu studenti, tomēr galvenā mērķa grupa bija, ir un būs studētgribētāji no Latvijas. LU mērķis ir starptautiskas vides radīšana Latvijā (gan ārzemju pasniedzēju un studentu piesaiste, gan iespēju radīšana studentiem no Latvijas apmaiņas programmu ietvaros mācīties ārzemēs) un pie tā arī notiek darbs, lai jauniešiem nav jādodas studēt uz ārzemēm. LU ir sava veida jauniešu potenciālās nākotnes nodrošinātājs, jo laba izglītība, iemaņas ir lieliska iespēja iegūt labi apmaksātu darbu ne tikai Latvijā. Apliecinājums tam ir šī gada uzņemšanas dati, kas rāda, ka LU ir labākā uzņemšana pēdējo 10 gadu laikā.
Kuru profesiju absolventus darba devēji pieprasa visvairāk? Vai ir tādu profesiju absolventi, kuriem ir liels risks palikt bez darba Latvijā?
Vispieprasītākās ir medicīnas, psiholoģijas, tiesību zinātņu, datorikas, biznesa vadības studiju programmas. Interesanti, ka pēc šā gada ažiotāžas par skolotāju trūkumu un vienlaikus cerību uz atalgojuma palielinājumu, daudz lielāks ir arī pieprasījums pēc studiju vietām tieši pedagoģijā. LU apsolventu monitorings rāda, ka darbu Latvijā atrod teku 92% aboslventu, turklāt šo jauno speciālistu atalgojums piecos gados pēc beigšanas ir vidēji par 60% augstāks ne tiem, kuriem nav augstākās izglītības. Šie dati ir ļoti būtiski motivācijai — kāpēc iet mācīties LU — būsi nodarbināts un arī labi atalgots.
Varbūt ir pārsteidzoši, ka LU ir mācību programmas, kurās sagatavo speciālistus, kuriem «teorētiski» nav nodarbinātības iespēju. Piemēram, LU gatavo filozofus, fiziķus, kaut arī neatkarīgās Latvijas pēdējo 33 gadu laikā nav bijis neviens darba sludinājums, kurā būtu aicināts darbā kāds fiziķis vai filozofs. Vienlaikus ikvienas klasiskas zinātnes universitātes studiju programmās var atrast gan fiziķu, gan filozofu mācību programmas, un to beidzēji ir ļoti pierasīti darba tirgū, jo spēj precīzi domāt un risināt sarežģītas problēmas.
Tā kā Latvijas darba tirgus ir salīdzinoši daudz šaurāks, nekā zemēs ar lielu iedzīvotāju skaitu, tad labākais risinājums mūsu zemē būtu absolventi ar divām specialitātēm, vienu pamata specialitāti un papildus specialitāti. Lavija ir pārāk maza, lai varētu atļauties gatavot augstas klases speciālistus ļoti šaurā (mazas ietilpības) specialitātē, bakalaura grāda līmenī, bet šauru specializāciju jau veidojot maģistra līmeņa izglītībā. Piemēram, tas pats fiziķis ar specializāciju datu analītiķis būs ļoti pieprasīts darba tirgū. Šāda sistēma ļoti būtiski atvieglotu darba iespējas studentam, kurš kļuvis par absolventu, Latvijā nepadoties darba iespēju vilinājumiem ārzemēs. Savukārt tiem pašiem filozofiem, kā papildu specializācija varētu būt, piemēram, vēstures skolotājs. Protams, ārpus iepriekš minētā ir visas tās sfēras, kas saistītas ar latviešu valodu, literatūru, kultūru, visu latvisko, jo nevienā citā vietā pasaulē šādas Latvijas valstij un tautai nozīmīgas studiju programmas nav un nebūs. Tāpat kā diez vai kādās citās valstīs veiks antropoloģijas, politiloģijas, socioloģijas, vēstures pētījums. Būtībā LU humanitāro zinību mācību programmas pamato, kāpēc inženierim vai IKT speciālistam būtu jādzīvo un jāstrādā Latvijā, jo darbu šajā segmentā var atrast jebkur pasaulē. Vienlaikus labi izglītoti speciālisti ir labs magnēts konkurētspējīgiem uzņēmumiem investēt un attīstīties Latvijā, kas savukārt nozīmē labi apmaksātas darba vietas, pirktspējīgus patērētājus, nodokļus valsts makā.
Kā panākt, lai labākie prāti celtu Latvijas, nevis citu valstu zinātni, pētniecību, radītu inovācijas, kas summāri paaugstina labklājību?
Lai studenti – absolventi – paliktu Latvijā ir nepieciešami pasaules līmenī konkurētspējīgi, moderni uzņēmumi ar augstu tehnoloģisko potenciālu, kuros jaunieši varētu realizēt savas ieceres un ambīcijas, kuras ir nevis lokālas, bet pat globālas. Šim formulējumam atbilst kompānijas, kuras ražo Latvijā, bet savu produkciju realizē visā pasaulē, vismaz Eiropā, kā arī kompānijas, kuras sniedz pakalpojumus nevis tikai Latvijā, bet gan daudz plašākā reģionā. Tas nozīmē, ka jaunietis – absolvents – strādā starptautiskā vidē, kaut arī fiziski atrodas Latvijā. Būtiski, lai visi šie ražošanas, pārdošanas, loģistikas procesi tiktu vadīti no Latvijas, tas ir modelis, kuru pirms daudziem gadiem ieviesa Nīderlande. Vienlaikus ārzemēs vadošās zinātniskās universitātes ir sadarbības partneri šiem tehnoloģiskajiem uzņēmumiem un nodrošina inovāciju bāzi, kas atkal paaugstina augstskolas kvalitāti un zinātniskā potenciāla rādītājus visos reitingos. Šādu uzņēmējdarbības un augstākās mācību, zinātnes iestādes ekosistēmu arī LU vēlas īstenot. Ieguvējs ir gan universitāte, gan uzņēmēji, kuri gūst ienākumus un peļņu, kuru pēc tam var investēt tālākā attīstībā, inovācijas, pētījumos, kas atkal nozīmē konkurētspējas paaugstināšanu, jaunas darba vietas, lielākus nodokļu maksājumus valsts makā.
Bet pēdējā laikā pie varas esošie politiskie spēki diskutē jau par tirgus ekonomikā neparastu jēdzienu – virspeļņu, tās iespējamu nodokli. Vai pelnīt ir slikti?
Bez peļņas nav iespējama neviena uzņēmuma attīstība, jo peļņa ir investīciju avots, kas savukārt ir izaugsmes ģenerators. Tirgus ekonomikā nav cita izaugsmes līdzekļa kā tikai un vienīgi peļņa. Protams, savu attīstību uzņēmums teorētiski var īstenot uz aizņēmuma rēķina, taču kā liecina pēdējie gadi, tad attīstības projektu finansēšanā potenciālie aizdevēji (ne tikai bankas) vēlas redzēt arī paša idejas autora un attīstītāja ieguldījumu riska apmēru. Ja potenciālajam projekta attīstītājam ir būtiska daļa no nepieciešamā finasējuma peļņas veidolā, tad arī aizdevēji daudz labprātāk ieguldīs savu naudu vai to aizdos uz konkrētu laiku. Taču potenciālie investori un arīdzan kreditētāji nebūt nerausies kreditēt uzņēmumu, kuram nav peļņas.
Tirgus ekonomikā ir jāņem vērā vēl kāda aksioma — jo lielāka peļņa un paralēli tai arī ir lieli nodokļi, kuri būtiski samazina tās daļu, jo mazāka kļūst motivācija nodarboties ar uzņēmējdarbību, kas ir saistīta ar nebūt ne mazu risku. Ja uzņēmējs riskē ar savu kapitālu, lai iegūtu peļņu, bet valsts nolemj no tās paņemt tik daudz, ka pāri paliek tik maz, ka ekonomiski nav izdevīgi ar to nodarboties pie attiecīgā riska līmeņa, tad valstij pēc brīža no attiecīgā uzņēmēja vai pat visas sfēras nebūs nekādu nodokļu un arī darba vietu. Vienkārši – uzņēmējs nolems neriskēt vispār — nenodarboties ar uzņēmējdarbību vai arī riskēt kādā citā valstī, kurā viņam valsts «nepaņems» tik daudz. Lēmuma par investūcijām pamatā ir riska un ieguldītā atdeves atttiecību izvērtējums. Ja šī attiecība ir pozitīva – atdeve ir lielāka, nekā alternatīvas ņemot vērā riska apmēru – tad tiek veiktas investīcijas, ja ne, tad šādiem ieguldījumiem nav jēgas jo atdeve pret risku ir pārāk niecīga. Klasiski – liels nodoklis – noved pie tā, ka uzņēmēji pārstāj investēt, jo nav motivācijas to darīt, savukārt liela atbalsta sistēma valstī no otras puses samazina vēlmi nodarboties ar pievienotās vērtības radīšanu visām iesaistītajām pusēm. Respektīvi, ja rada sistēmu, kurā ir daudz un lieli nodokļi un vienlaikus liels atbalsts, tad tādējādi tiek demotivēti uzņēmīgi cilvēki un arī darbinieki piedalīties pievienotās vērtības radīšanā. Ar šādu pieeju tirgus ekonomikā var iegūt nevis tautsaimnicības izaugsmi, bet labākajā gadījumā stagnāciju un sliktākajā – lejupslīdi.
Valsts uzdevums tirgus ekonomikā ir radīt tādu sistēmu, kurā vieni tiek dažādās formās stimulēti radīt pievienoto vērtību un otri — aktīvi piedalīties pievienotās vērtības radīšanas ķēdēs, kas summāri rada lielāku vērtību un tādējādi būs lielāks IKP, lielāki nodokļu maksājumi, pirktspējīgāki iedzīvotāji.
Ko nozīmē virspeļņas parādīšanās politiķu diskusijās – stagnāciju vai lejupslīdi!?
Viss minētais attiecas uz klasiski tīru tirgus situāciju, taču nav attiecināms uz tirgus nepilnību gadījumiem. Vienlaikus jāņem vērā, ka finanšu sistēma strādā citādāk, nekā klasiskajā uzņēmējdarbībā, kur sniedz pakalpojumus un ražo preces. Proti, banku sfērā kapitāla saglabāšana ir daudz svarīgāka par peļņas gūšanu, savukārt klasiskajā uzņēmējdarbībā ir otrādi — svarīgāka ir jaunas pievienotās vērtības radīšana nevis kapitāla saglabāšana, jo tiklīdz investējam kapitālu, tā vērtība sāk strauji sarukt. Piemēram, investējam jaunā ražotnē, bet ja tā nestrādā, tad tās vērtība nemitīgi sarūk. Vēl viens būtisks aspekts, ka bankas lielākoties riskē ar svešu kapitālu, kuru nedrīkst pazaudēt, tieši tāpēc komercbnākām ir cits redzējums par risku. Nodokļu sistēma ir cieši saistīta ar riska izvērtējumu Latvijā, tāpēc būtu jāvērtē no pavisam cita skatupunkta – kāds (cik liels) risks ir investēt Latvijā. Varbūt to pat salīdzinot ar citām valstīm. Ja valsts vēlas, lai potenciālais investors iegulda Latvijā konkurētspējīgā, augstas pievienotās vērtības produktu vai pakalpojumu radīšanā, tad būtu jāraugās, kā valsts var šim uzņēmējam vai arī tam, kurš gatavs finansēt šādus ieguldījumus samazināt risku. Šāda pieeja dos labāku efektu, nekā virspeļņas nodokļa ieviešana kādam sektoram. Ja kāds domā, ka virspeļņas nodokļa ieviešana bankām tās motivēs vairāk aizdot naudas uzņēmējiem un iedzīvotājiem, tad nemainīga riska apstākļos šaubos par lielāku aizdevumu izsniegšanu. Bankas domā citādāk – tās labāk samaksās augstākus nodokļus, lai tikai nezaudētu piesaistīto kapitālu. Investīcijas Latvijā ir ļoti nepieciešamas, bet to piesaistei būtiskākais aspekts kā samazināt riska līmeni, kā vadīt šos riskus un tādējādi iedrošināt uzņēmīgus cilvēkus ieguldīt.
Ja runājam par produktivitāti, kas ir vienkāršoti izsakoties Latvijas IKP (saražotā vērtība) pret kopējām visu Latvijas darbinieku nostrādātajām stundām un pēc šī rādītāja Latvija būtiski atpaliek no kaimiņvalstīm. Tas nozīmē, ka vidēji vienā darba stundās Latvijas kompānijas un darbinieki nopelna mazāk. Latvija kompāniju produktivitātes rādītāji būtiski atpaliek pat no Eiropas vidējiem rādītājiem, jo, piemēram, ir maz tā dēvēto pilna cikla uzņēmumu, kuri ražo jau gatavu – tirgū realizējamu izstrādājumu, nevis industriālo izejvielu vai komponenti gatavam produktam. Savukārt tā dēvētā virspeļņa pa globālo ķēdi līdz Latvijai pat nenonāk. Lietuvā salīdzinājumā ar Latviju ir daudz vairāk uzņēmumu, kuri strādā augstākās pievienotās vērtības ķēdēs un līdz ar to vairāk «atved» naudu no ārzemēm. Un ja Latvijā vēl kāds vēlēsies aplikt ar kādu papildus nodokli tos uzņēmumus, kuri ražo gatavus produktus, nevis to komponentes vai izejmateriālus, tad šo augstas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu kompāniju īpašnieki tiks demotivēti ne tikai investēt nākotnes attīstībā, bet pat turpināt uzņēmējdarbību Latvijā. Ik pa brīdim tiek runāts, ka kādā sektorā strādājošajiem ir liela peļņa, bet salīdzinot to ar šīs pašas nozares Eiropas vidējo līmeni jāsecina, ka brīžam tā nav pat 50% līmenī.
Tad virspeļņas nodoklim Latvijā pašlaik nav pamata, vēsturiski šķiet 1. pasaules kara laikā daudzās valstīs bija ieviests nodoklis "pārmērīgai" uzņēmumu peļņai un arī Latvijā jau bijušas atšķirīgas peļņas likmes, jo 1993. gadā tobrīd vēl Augstākā Padome nolēma, ka peļņas nodokļa likme bankām, apdrošinātājiem, tirgotājiem, valūtas mijējiem būs 45% apmērā, turklāt tie uzņēmumi, kuros ir valsts vai pašvaldību daļa, maksā paaugstināto 35% peļņas nodokli, nevis standarta 25%.
Ir nozares, kurās nav atbilstošas konkurences tirgus ekonomikas izpratnē un tieši tāpēc ir runas par vienu konkrētu sektoru — bankas — kuras pašreizējos apstākļos ļoti labi (citā interpretācijā «nesamērīgi») pelna, vienlaikus tautsaimniecībai ir problēmas ar kredītresursu pieejamību. Jā, Latvijas Banka un Latvijas valdība ir īstenojusi vairākus pasākumus, lai slāpētu finansēšanas pieejamības problēmas, taču vienlaikus privātās un arīdzan valsts investīcijas ir ļoti zemā līmenī. Un atgriežamies pie iepriekš secinātā — nav investīciju nav attīstības vai maz investīciju — minimāla attīstība, bet IKP kaut arī minimāli, tomēr piedzīvojis kritumu. Ja ir peļņa tas nozīmē, ka ir mazs risks, ja nav peļņas tad risks ir pārāk liels, tāpēc riska faktors nav pienācīgi novērtēts valstiskā līmenī. Savukārt banku sektorā ir tik milzīgs regulējums, ka ieejas barjeras ir tik augstas un dārgas, ka konkurence šajā sektorā no jaunpienācējiem neveidojas, jo tādu faktiski nav, bet esošie spēlētāji var uzturēt salīdzinoši augstas pakalpojumu izmaksas tirgū. Nesen tika veiks pētījums, kurā secināja, ka konkurence banku sektorā pret Latvijas sabiedrības apjomu ir pietiekama, bet regulējuma prasības par ieguldāmā darba apjomu ir tikpat liels kā uz daudzreiz lielākas valsts ekonomiku, kas nozīmē arī ļoti augstu izmaksu līmeni.
Bet vēl jau daudz klusāk pavīd idejas par iepriekšējos gados dividendēs nesadalītās peļņas – apmēram 6 miljardi eiro – iespējamu aplikšanu ar nodokli un valsts maks tādējādi varētu tikt pie iespaidīgām summām!
2018. gadā Latvijā veiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma bija un ir nozīmīgs solis kapitāla uzkrāšanā, kas atvieglo investīciju veikšanu un aizdevēju piesaisti. Šo gadu laikā uzkrātā peļna ir bijis labs drošības spilvens, kas ļāvis īstenot izaugsmes projektus, tiem piesaistot banku kredītus vai pārdzīvot kritiskus brīžus noieta tirgos. Salīdzinājumam Igaunijā ir teju divas reizes augstāks uzņēmumu kapitalizācijas līmenis, nekā Latvijā, jo šajā kaimiņvalstī reinvestētās peļņas neaplikšana ar uzņēmumu ienākumu nodokli strādā jau kopš gadsimtu mijas. Ir valsis, kurās peļņas nodoklis nav jāmaksā par to daļu, ko uzņēmums iegulda zinātnē, pētniecībā un attīstībā.