Zinātniekiem vajadzēja 375 gadus, lai atklātu astoto pasaules kontinentu, kas visu šo laiku bija slēpies acīm redzamā vietā. Taču noslēpumi par šo sauszemes teritoriju joprojām ir.
Tas bija 1642. gads, Ābelam Tasmanam bija uzdevums. Pieredzējušais holandiešu jūrasbraucējs ar izteiksmīgām ūsām, kuplu kazbārdiņu un tieksmi uz bargu taisnīgumu – reiz viņš dzērumā mēģināja pakārt dažus no savas apkalpes locekļiem – bija pārliecināts par milzīga kontinenta esamību dienvidu puslodē un apņēmības pilns to atrast.
Tajā laikā šī zemeslodes daļa eiropiešiem joprojām bija lielā mērā noslēpumaina, viņi gan bija nelokāmi pārliecināti, ka tur ir jābūt lielam sauszemes masīvam, ko iepriekš nosauca par Terra Australis, lai līdzsvarotu Eiropu ziemeļos. Šī pārliecība radās jau Senās Romas laikos, bet tikai tagad to varēja pārbaudīt.
14. augustā Ā. Tasmans ar diviem nelieliem kuģiem izbrauca no bāzes Džakartā, Indonēzijā, un devās uz rietumiem, tad uz dienvidiem, tad uz austrumiem, lai galu galā nonāktu Jaunzēlandes Dienvidsalā. Pirmā tikšanās ar vietējiem maoriem (domājams, viņi tur bija apmetušies pirms vairākiem gadsimtiem) nebija veiksmīga: otrajā dienā vairāki no viņiem ar kanoe izbrauca un taranēja nelielu laivu, kas starp holandiešu kuģiem pārraidīja ziņojumus. Četri eiropieši gāja bojā. Vēlāk eiropieši ar lielgabalu apšaudīja vēl 11 kanoe laivas – nav zināms, kas ar tām notika.
Ar to misija arī beidzās – Tasmans liktenīgo vietu ar nelielu ironijas izjūtu nosauca par Moordenaersa (Murderersa) līci un pēc vairākām nedēļām aizpeldēja mājup, tā arī neuzkāpjot uz šīs zemes. Lai gan viņš uzskatīja, ka patiešām ir atklājis lielo dienvidu kontinentu, acīmredzot, tā nebūt nebija viņa iecerētā komerciālā utopija. Viņš neatgriezās. (Šajā laikā par Austrāliju jau bija zināms, taču eiropieši uzskatīja, ka tas nav tas leģendārais kontinents, ko viņi meklēja. Vēlāk, kad viņi mainīja savas domas, tā tika nosaukta par Terra Australis).
Tasmans nezināja, ka viņam visu laiku bija taisnība. Kontinents bija pazudis.