“Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Tā Israēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi.”
Tā Otrajā Mozus grāmatā aprakstīts viens no slavenākajiem Bībelē minētajiem brīnumiem. Nevienā pasaules jūrā vai okeānā ne pirms, ne pēc šī gadījuma nav bijuši tādi vēji, kuri ūdenī būtu radījuši caurstaigājamu eju. Zinātniski runājot, lai to panāktu, būtu nepieciešams noturīgs, pa noteiktu trajektoriju virzīts virpuļviesuļa stabs, kas pūstu ar orkāna spēku, – fenomens, ko vienīgi nelielā mērogā varētu mākslīgi izraisīt 20. gadsimtā radītā vēja tunelī. Tomēr Sarkanās jūras pāršķiršana notika pirms trim tūkstošiem gadu. Mozus lūdza, un Dievs sūtīja vējus. Tas bija “brīnums”, kaut kas tāds, kas ir pretrunā ar dabas normālo uzvedību, “pārdabisks” notikums, kas izskaidrojams vienīgi ar dievišķā iejaukšanos.
Nesen Harris aptaujā noskaidrots, ka 74% amerikāņu tic Dievam, bet 72% tic brīnumiem. Brīnumi parasti tiek saistīti ar dievu vai dievišķu būtņu rīcību, un tie notiek ne tikai jūdaismā un kristietībā, bet visās izplatītākajās pasaules reliģijās. Islāmā Muhameds sašķēla Mēnesi. Hinduismā, kad svētajam Dņānadevam liedza skandēt vēdas, viņš ar plaukstu pieskārās ūdens bifelim, kurš tūlīt sāka skaitīt vēdu pantus. Vairums budistu tic, ka visas dzīvās būtnes atrodas nāves un atdzimšanas ciklā un pirms katras atdzimšanas jaunā ķermenī tās šķērso dažādas telpas, kuras nav fiziskas.
Brīnumi pēc definīcijas atrodas ārpus zinātnes jomas. Brīnumi nav savienojami ar racionālu fiziskās pasaules ainu. Tomēr pat mūsu zinātniski un tehnoloģiski attīstītajā sabiedrībā ar visiem tās mobilajiem tālruņiem, automašīnām un citām tehnoloģijām, kuras zinātne padarījusi iespējamas un no kurām mēs esam pat kļuvuši atkarīgi, daudzi turpina ticēt brīnumiem. Vairums no mums nemaz neaizdomājas par šo pretrunu. Viena mana krustmāte bija pārliecināta, ka viņas mirušais tēvs ik pēc pāris mēnešiem ierodas viņu apciemot. Viņa sadabūja magnetofonu – zinātnes radītu ierīci –, lai ierakstītu viņa balsi. (Pēc tam spokainie apmeklējumi mitējās.)
Brīnumi nāk no iztēles pasaules, sapņiem, vēlmēm, bet zinātne – no praktiskas nepieciešamības, loģikas un vēlmes pēc organizētas kontroles. Mani allaž ir apbūrusi mūsu spēja vienlaikus dzīvot šajās acīmredzami pretrunīgajās pasaulēs. Katra no tām savā veidā atspoguļo kaut ko dziļu un būtisku mūsos pašos.
Tai gan brīnumi, kas šķietami izaicina dabā pastāvošo kārtību, cilvēces vēsturē minēti jau sen, tikpat seni ir arī mūsu centieni sistematizēt dabu, aprakstot tajā pastāvošos principus tā saucamajos “dabas likumos”. Viens no senākajiem kvantitatīvo dabas likumu piemēriem ir Arhimēda ūdens cēlējspēka princips, kuru viņš izklāstījis darbā “Par peldošiem ķermeņiem” ap 250. gadu p.m.ē.: “Šķidrums uz tajā iegremdētu ķermeni iedarbojas ar vertikāli augšup vērstu spēku, kas skaitliski vienāds ar ķermeņa izspiestā šķidruma smaguma spēku.”
Dabas likumus ierasts izteikt matemātiski. Labākais piemērs zinātnes vēsturē ir Īzaka Ņūtona gravitācijas likums: jebkuri divi materiāli punkti savstarpēji pievelkas ar spēku, kas tieši proporcionāls abu masu reizinājumam un apgriezti proporcionāls materiālo punktu savstarpējā attāluma kvadrātam. (Matemātikas valodā tas būtu: F = Gm1m2/r2.) Šis likums Ņūtonam ļāva izskaidrot planētu orbītas, un to var izmantot, lai noteiktu, kā divi ķermeņi jebkurā Visuma punktā viens uz otru iedarbosies ar savu gravitācijas spēku. Lūk, pielietojums Ņūtona likumam – tā kā Mēness ir aptuveni 4 x mazāks un 100 x vieglāks par Zemi, uz Mēness jūsu svars būtu 6 x mazāks nekā uz Zemes. (Neesmu manījis, ka šis maz zināmais fakts būtu pieminēts kādā grāmatā par tievēšanu.)
Vēl viens piemērs, kuru varat pārbaudīt paši: ļaujiet kādam priekšmetam krist no 1,22 m augstuma un izmēriet tā krišanas laiku. Kritienam vajadzētu ilgt aptuveni 0,5 sekundes. No divarpus metru augstuma tam vajadzētu ilgt aptuveni 0,7 sekundes. No gandrīz piecu metru augstuma – aptuveni vienu sekundi. Atkārtojiet eksperimentu no dažādiem citiem augstumiem, un jūs atklāsiet, ka, četrkāršojot kritiena augstumu, krišanas laiks divkāršojas. Šo likumu 17. gadsimtā atklāja Galileo Galilejs. (Matemātiski: t = √2h/g.) Izmantojot šo likumu, var aprēķināt laiku, ar kādu objekts nokritīs no jebkāda augstuma. Šādi jūs pats varat pārliecināties par dabai piemītošo regularitāti.
Kādēļ dabai vajadzīgi likumi? Var viegli iedomāties visumu, kurā viss notiktu, kā pagadās, bez kāda pamatojuma un regularitātes. Tādu Visumu, kurā ķerra varētu piepeši pacelties un palikt karājoties gaisā. Kur diena un nakts nomainītu viena otru patvaļīgos brīžos. Protams, zinātnieki šādā visumā būtu bez darba. Zinātnieki ne tikai paļaujas uz to, ka dabā pastāv loģika, bet vairums arī uzskata, ka iracionāls un nematemātisks visums nemaz nav iespējams. Fakts, ka dabā pastāv “likumība” un jo īpaši mūsu spēja šos likumus atklāt – no Arhimēda līdz Ņūtonam un Einšteinam –, dod mums varas, drošības un paļāvības sajūtu.
Neatkarīgi no zinātnieku personiskās ieinteresētības priekšstats par dabu kā tādu, kurā pastāv likumi, ir izrādījies ārkārtīgi lietderīgs. Gadalaiku cikla regularitāte un paredzamība ļāvusi attīstīties lauksaimniecībai. Materiālu nemainīgās īpašības ļāvušas attīstīties rūpniecībai. T limfocītu un citu antivielu izstrādāšanās apstākļos, kad tās pakļautas vaccinia vīrusa iedarbībai, ļāvusi izskaust bakas – vienu no izplatītākajiem nāves cēloņiem cilvēces vēsturē.
Papildus tās praktiskajam pielietojumam zinātne ir spējusi izskaidrot un ar lielu precizitāti paredzēt arī dažas mīklainas norises dabā. Piemēram, nobīde Merkura orbītā ir mazliet lielāka, nekā to paredz Ņūtona 17. gadsimta gravitācijas likums. Nelielo neatbilstību (0,012 grādu ik gadsimtu) veiksmīgi izskaidro mūsdienu gravitācijas teorija – Einšteina vispārīgā relativitāte.
Visbeidzot, zinātnieki un lielā mērā arī sabiedrība kopumā tic, ka šie likumi ir principā atklājami. Tā tas nav bijis vienmēr. Kad Miltona “Zaudētajā paradīzē” Ādams vaicā par debess ķermeņu kustības dabu, eņģelis Rafaēls viņam atbild: “Dižais Arhitekts rīkojās viedi, neizpaužot savus noslēpumus tiem, kuri tos nevis apbrīno, bet steidzas atminēt.” Cilvēki gadsimtiem ilgi uzskatīja, ka noteiktas zināšanas, tai skaitā zināšanas par dabu, pieder vienīgi Dievam un cilvēka sapratnei nav pieejamas. Mūsdienu zinātnes lielie panākumi šo uzskatu ir stipri iedragājuši – arī starp ticīgajiem. Varētu teikt, ka, pateicoties tieši zinātnes – proti, cilvēka darbības jomas – panākumiem, mēs esam tiesīgi apgalvot, ka dabai piemīt likumi.
Iepriekš minētais ir novedis pie tā, ko varētu saukt par zinātnes galveno doktrīnu: visas fiziskajam visumam raksturīgās īpašības un notikumus nosaka likumi, un šie likumi ir patiesi jebkurā fiziskā visuma vietā un laikā. Zinātnieki šo doktrīnu īpaši neapspriež, tā tiek vienkārši pieņemta kā aksioma. Kad es universitātē studēju fiziku, mana diplomdarba vadītājs nekad nepieminēja zinātnes galveno doktrīnu, taču tā bija neredzami klātesoša visā viņa profesionālajā darbībā un padomos, kurus viņš deva studentiem. Kad sāku nodarboties ar pētniecību, viens no maniem pirmajiem uzdevumiem bija saprast īpašības, kas piemīt gāzēm galaktiku centros. Ja gāze ir pietiekami karsta, no milzīgās siltuma enerģijas rodas elektroni un to antidaļiņas. Šajā agrīnajā periodā man bija jāpieraksta vienādojumi, kuri izsaka, kā no enerģijas var rasties matērija – to pieļauj Einšteina slavenā formula E = mc2, un tā ir apstiprināta daudzās pasaules laboratorijās. Veicot aprēķinus, es nevienā brīdī nešaubījos, ka šie paši vienādojumi darbojas arī citās galaktikās miljoniem gaismas gadu attālumā.
Starp filozofiem nav vienprātības par to, vai “dabas likumi” ir tikai dabas raksturojumi vai arī tai piemītoši nepieciešami nosacījumi, proti, likumi, kuriem daba pakļaujas bez izņēmumiem. Zinātnes galvenā doktrīna, un tāds ir arī vairuma zinātnieku uzskats, apgalvo, ka dabas likumi ir nepieciešami nosacījumi.
Visos laikos cilvēku priekšstati par dabu ir bijuši sarežģīti un vēsturiski mainīgi. Visās pasaules kultūrās sastopams Mātes Dabas tēls. Senajā Grieķijā to sauca par Gaju, bet Senajā Romā – par Terra Mater. Senajā Divupē tā bija Ninsuna, Indijā – Gājatrī. Taizemieši viņu sauca par Phra Mae Thorani, savukārt maori – par Papatuanuku. Senāk, kad cilvēki Dabu personificēja, tā varēja būt dusmīga un atriebīga, mīloša vai vienaldzīga. Daudzas reliģiskās tradīcijas joprojām saista dabu ar dievībām. Visi 330 miljoni hinduisma dievu ir saistīti ar dabu. Protams, dievi zinātnes atklātajiem likumiem nepakļaujas – tie vispār nepakļaujas nekādiem likumiem. Šādā pasaules ainā robežas starp racionālo un iracionālo, starp paredzamo un neparedzamo, ikdienišķo un brīnumaino ir visai nenoteiktas.
Tādas tās ir judeokristīgajā tradīcijā. Kā citādi izskaidrot faktu, ka vairāk nekā divas trešdaļas amerikāņu tic brīnumiem, bet tajā pašā laikā katru reizi, kad viņi pagriež automašīnas stūri, lai mazliet izmainītu kursu, braucot pa šoseju ar ātrumu 100 kilometru stundā, viņi tic arī zinātnei? Tā kā esmu darbojies gan zinātnē (kā fiziķis), gan mākslās (kā rakstnieks), es gribētu izteikt savu viedokli par to, kā un kāpēc šīs šķietamās pretrunas pastāv.
Brīnumi iegūst nozīmi tikai tad, kad mēs tos pretnostatām nebrīnumainai, ikdienišķai, normālai dabas uzvedībai. Mūsdienu pasaulē cilvēki dzīvo ar klimata kontroli aprīkotās mājās, brauc pa asfalta lielceļiem, skrien pa mākslīgiem zālieniem, pa viedtālruņiem sarunājas ar draugiem tūkstošiem kilometru attālumā, un izskatās, ka šajā pasaulē vairumam no mums ir tikai neskaidra nojausma par to, kas ir un kas nav “dabisks”. Fizisko pasauli mēs vērojam pārsvarā ar kādas mākslīgas ierīces starpniecību. Pat astronomi debesis vairs nepēta, skatoties teleskopa okulārā, bet strādā ar attēliem datoru ekrānos, kurus apkopojušas digitālas ierīces.
Pēdējos gados, pateicoties vides aizsardzības kustībai, mūsu dabas apziņa ir nedaudz pieaugusi. Als Gors savā grāmatā “Zeme uz naža asmens” raksta: “Nesaskaņas civilizācijas attiecībās ar planētu, kas daļēji izriet no mūsu simptomātiskās atkarības patērēt aizvien vairāk dabas resursu, tagad laužas uz āru – krīzes seko cita citai, un katra no tām iezīmē arvien postošāku konfliktu starp mūsu civilizāciju un dabas pasauli.” Tomēr pat pieaugošā vides apziņa nav spējusi atjaunot pārrauto saiti starp cilvēkiem un dabu. Vairums no mums dzīvo pilsētās, kur naktīs pie debesīm nav redzamas zvaigznes. Vairums apsilda savus mājokļus ziemā un vēsina tos vasarā, tādējādi pasargājot sevi no gadalaiku klimatiskajām svārstībām.
Bet, manuprāt, ir vēl kāds krietni pārliecinošāks skaidrojums mūsu spējai prātā savienot brīnumaino ar ikdienišķo. Daudzi no mums apzināti vai neapzināti tic kāda garīga Visuma eksistencei, kas pastāv līdzās fiziskajam. Brīnumi rodas tad, kad abas šīs atšķirīgās esamības formas saskaras.
Minēšu divus izņēmumus šajā nošķīrumā. Panteisma filozofijā, kuru 17. gadsimtā popularizēja filozofs Benedikts Spinoza, nepastāv nošķīrums starp fizisko un garīgo visumu – Visums ir viens. Daba ir pielīdzināma Dievam. Dabai nav robežu. Tajā iekļaujas viss, kas ir. Šādā skatījumā tā saucamie zinātnes likumi apraksta tikai vienu dabas šķautni. Otrā šķautnē – dievišķajā – notiek parādības, kuras zinātne nespēj ne izskaidrot, ne paredzēt. Otrs izņēmums ir deisms, saskaņā ar to abi visumi pastāv nošķirti, taču Dievs fiziskajā visumā nedarbojas. Pasaules nesaskaras. Dievs visumu ir tikai iekustinājis un pēc tam pagājis malā. Līdz ar to deismā brīnumi nav iespējami. Deisms, kas īpašu popularitāti ieguva apgaismības laikmetā, piedāvāja cilvēkiem veidu, kā reliģiskos uzskatus samierināt ar moderno zinātni.
Cietākais no abiem riekstiem ir pasaules skatījums, kurā garīgais un fiziskais visums ir nošķirti, bet laiku pa laikam saskaras (no šejienes “brīnumi”), laužot visādi citādi “likumpaklausīgās” esamības robežas. Šajā skatījumā būtnes un notikumi, kas pieder pie garīgā visuma, reizēm šķērso robežu starp abām pasaulēm un ielaužas fiziskajā. Sarkanās jūras šķiršana, Kristus augšāmcelšanās, Mēness pāršķelšana tam ir labi piemēri. Arī daudzi no mums sakās pieredzējuši “mazus” brīnumus, piemēram, atmiņas no kādas iepriekšējās dzīves vai priekšnojautas, kas vēlāk piepildījušās.
Šādas robežšķērsošanas iespējai tic pat daži zinātnieki. Ouens Gingeričs, emeritētais astronomijas un zinātnes vēstures profesors Hārvarda Universitātē, man teica: “Es ticu tam, ka fizisko visumu ieskauj plašāks un dziļāks garīgs visums, kurā brīnumi ir iespējami. Zinātniskā pasaules aina ir svarīga, taču tā neaptver visu notiekošo.” Es lēšu, ka 3–5 procenti zinātnieku piekristu Gingeriča uzskatam. Šie zinātnieki, kuri acīmredzami ir mazākumā, tic, ka zinātne un dabas likumi pārsvarā ir patiesi, tomēr reizēm Dievs iejaucas fiziskajā pasaulē veidos, kas nepakļaujas zinātnes analīzei.
Manuprāt, ticība garīgam visumam lielā mērā izriet no cilvēka alkām pēc nozīmes un jēgas gan viņa personiskās dzīves, gan visuma mērogā. Lai arī zinātne sniedz cilvēkam psiholoģiska komforta sajūtu, sakot viņam, ka pasaule ir sakārtota, racionāla un pakļaujas kontrolei, tā klusē jautājumā par jēgu. Zinātnei nav atbilžu uz tādiem dziļi filozofiskiem jautājumiem kā “Kāpēc es esmu?”, “Kāda ir manas dzīves jēga?”, “Vai šim savādajam visumam, kurā es atrodos, ir kāds mērķis?” un uz tādiem morāles jautājumiem kā “Vai kara laikā nogalināt ienaidnieka kareivi ir pareizi?”, “Vai zādzība ir attaisnojama, ja es to daru, lai pabarotu savu ģimeni?”. Tomēr šie jautājumi ir būtiski mūsu emocionālajai un garīgajai dzīvei. Mēs meklējam atbildes garīgajā visumā – pasaulē, kurā pastāv mūžīgas patiesības un orientieri, pasaulē, kurai piemīt pastāvīga eksistence – pretstatā mūsu mirstīgās dzīves zūdīgumam. Šādā pasaulē loģika, racionalitāte un regularitāte ir vārdi, kas nemaz netiek piesaukti.
Garīgs visums ne obligāti iekļauj sevī Dievu, tomēr to bieži saista ar reliģiju. Monumentālajā darbā “Reliģiskās pieredzes daudzveidība: pētījums par cilvēka dabu” (1902) Hārvardas filozofs un psihologs Viljams Džeimss reliģiju raksturoja kā “ticību kādai neredzamai kārtībai un tam, ka augstākais labums cilvēkam sasniedzams, veidojot savu dzīvi saskaņā ar to”. Šī “kārtība” Džeimsa aprakstītajā reliģijas izpratnē piešķir pasaulei jēgu. Tai ir jābūt neredzamai, jo liela daļa no tā, ko mēs redzam pasaulē un jo īpaši “cilvēku lietās”, šķiet haotiska un, racionāli ņemot, grūti saprotama. Šī hipotētiskā kārtība rada drošības sajūtu, tā vedina domāt, ka Visumam ir kāds mērķis. Šī kārtība nāk no garīgā Visuma, kas atrodas ārpus fiziskā. Lai cik tas būtu paradoksāli, ticīgo ieskatā šī pati neredzamā kārtība reizēm izvēlas pārkāpt kārtību, ko iemieso dabas likumi, liekot notikt tam, ko sauc par brīnumiem.
Es pats brīnumiem neticu. Dažkārt esmu aizdomājies, kādēļ šī neticība manī allaž bijusi tik stipra, pat agrā jaunībā. Manu uzskatu veidošanos vismaz daļēji, šķiet, noteikuši paša iegūtie pierādījumi tam, ka pasaulē valda likumi. (Tas gan neattiecas uz “cilvēku pasauli”, kura mani vienmēr ir mulsinājusi ar savu iracionalitāti.) Atceros, kad man bija 12 vai 13 gadu, es veicu dažādus zinātniskus eksperimentus, izgatavoju svārstus, izmantojot auklu un makšķeres grimuli, kuru piesēju auklas galā. Es veidoju dažādu izmēru svārstus un ar hronometru mērīju to svārstīšanās laiku. “Populārajā zinātnē” vai kādā līdzīgā grāmatā izlasīju, ka svārsta periods – laiks, kurā svārsts veic vienu pilnu svārstību, – ir proporcionāls kvadrātsaknei no auklas garuma. Es personīgi pārliecinājos par šīs formulas pareizību un, izmantojot šo vienādojumu, aprēķināju periodus jauniem svārstiem, kurus vēl nebiju izgatavojis. Man šķita apbrīnojami, ka šī vienkāršā formula darbojās vienmēr un visur – manās mājās, pie draugiem, jebkur. Pretstatā manu brāļu, mātes un tēva uzvedības un garastāvokļa neparedzamajiem kāpumiem un kritumiem, dabai allaž varēja uzticēties.
Ar gadiem es uzzināju arvien vairāk un vairāk par dabas likumiem, par to, ko dara zinātnieki, un neredzēju nekādus pierādījumus pārdabiskās pasaules esamībai. Man šķita un vēl aizvien šķiet, ka visu, ko mēs pieredzam fiziskajā pasaulē, var izskaidrot ar universālu un eksperimentāli pārbaudāmu dabas likumu palīdzību. Mūsu rīcībā, protams, nav pilns šo likumu klāsts, tomēr es pievienojos zinātnieku vairākuma uzskatam, ka šāds pilns dabas likumu komplekts eksistē. Zinātnes vēsture ir uzskatāms apliecinājums pastāvīgam progresam dabas likumu atklāšanā.
Vienlaikus man šķiet ārkārtīgi maz ticams, ka ir kāda cita realitāte, kāds Saprāts vai Būtne, kas pastāv ārpus fiziskā visuma un spēj ienākt mūsu laikā un telpā, kad vēlas. Es vienkārši neesmu redzējis neko, kas to apliecinātu.
Šajā ziņā es vienmēr esmu devis priekšroku principam, ko sauc par Okama “bārdas nazi”. Ja pastāv vairākas hipotēzes, kuras izskaidro kādu notikumu, izvēlies vienkāršāko – to, kura pieprasa vismazāk pieņēmumu –, kamēr nav pierādīts šīs hipotēzes maldīgums. Ja notikumi fiziskajā visumā ir izskaidrojami ar dabas likumiem, kādēļ vērsties pie pārdabiskā? Cik man zināms, Sarkanās jūras pāršķiršana un citi brīnumi nav ne dokumentēti, ne apstiprināti. Turklāt tie ir pretrunā ar to realitātes izpratni, pie kuras es esmu nonācis neskaitāmu personisku pieredzējumu ceļā, sākot no maniem bērnībā veiktajiem eksperimentiem līdz zinātniskajiem pētījumiem fizikā un ikdienas dzīves pieredzei.
Mēs ar sievu vasaras pavadām uz mazas salas Meinas pavalstī, tālu no pilsētām. Naktīs debesis tur ir ļoti tumšas. Reizēm, kad nav vēja un okeāns ir pavisam rāms, ūdenī pie mūsu laivas piestātnes var ieraudzīt zvaigžņu atspulgus. Šādos brīžos ūdens atgādina tumšu paklāju, pa kuru izkaisīts miljons mazu gaismiņu, kas, kāda vilnīša sakustinātas, viegli šūpojas un ņirb. Lai gan, zinātniski ņemot, man viss šeit ir skaidrs, es vienalga skatos bijībā sastindzis un apburts. Man tas ir brīnums.
Tulkojis Oskars Jansons
Alan Lightman. Splitting the Moon. Guernica Magazine, September 15, 2015