Ar Kasparu Ādamu, lauksaimnieku, Liellopu izsoļu nama vadītāju, sarunājas Māris Liopa, LMSP priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Pats sevi uzskatu par bioloģisko lauksaimnieku, kas domā reāli, un, skatoties uz zemi un lauku, domā bez fanātiska akluma. Neatbalstu ideju par obligāto dabisko pļavu skaitu vai apjomu hektāros – tās lai vācieši ap Berlīni veido! Nē, vajagot arī pie mums! Vecās Eiropas valstis nesteidzas ko tādu organizēt vai veidot pie sevis, bet noteikti vēlas pie mums. Kāpēc? Lai dažādu zemju fotogrāfi brauktu uz Latviju uzņemt skaistas fotogrāfijas? Spiediens šai ziņā gan jūtams it spējš, kā, savulaik, par cukurfabrikām, kuras galu galā likvidēja. Līdzīgi bija ar zvejas kuģiem. Un? Kāpēc? Izskatās, ka pie mums Latvijā ir gana spēcīga lauksaimniecība, un tā kādam traucē, tātad “jāspiež pie zemes”, lai ražojam pēc iespējas mazāk. Vai tas ir mūsu interesēs? Noteikti, nē!

Bioloģiskā lauksaimniecība ir virziens, kurā mēs kā neliela valsts varam sevi parādīt un izlauzties plašāk, tālāk pasaulē: ja skatāmies augu seku, pareizi sējam un... domājam par dabu, lai tā neciestu, bet mēs (lauksaimnieki) spētu gan ražot, gan dabu saglabāt!

Ja Eiropas Savienība maksā, un mēs šos līdzekļus spējam izmantot un ieguldīt tā, lai pie mums attiecīgie procesi attīstās un uzlabojas, tas ir jāizmanto.

Gadās, mūsu gaļas lopu audzēšanas nozarē, audzētāji domā: kā tikt pie subsīdijām... un viss. Kā attīstīties? Ko darīsi tālāk? Kam to... Jā, ir cilvēki, kas savos un saimniecības plānos apstājas pie subsīdiju saņemšanas!

“Saimniekošanas kursu” šogad mainu – gaļas govis vairs neturēšu, turpināšu ar liellopu nobarošanu.

Kā strādājam? Katru otro nedēļu pie mums notiek izsoles. Eksportējam ap 70-80% Latvijas liellopu. Pēdējos piecus gadus ik nedēļu eksportējam pa vienai bioloģiskajai karkasa kravai uz Beļģiju vai Nīderlandi, kas dodas tālāk uz bioloģiskajiem tirgiem.

Izsoļu nams arī konvencionāli audzētos liellopu kautķermeņus ik nedēļu ved uz Poliju. Vēl šā gada plānos ir jauna nobarošanas fermas celtniecība.

Nesen (marta sākumā) nodibinājām vietējo zemnieku kooperatīvu. Plānojam virzīties pašmāju un eksporta tirgos ar bioloģisko liellopu gaļu.

Eiropa ar saviem nosacījumiem un mūsu vietējā rakstura ķildas... Tas nav vienkārši – zemgalieši nesaprot vidzemniekus, vidzemnieki – kurzemniekus, latgalieši – zemgaliešus, un tā viss rit pa apli. Pirms 10 gadiem, kad sāku nodarboties ar liellopu tirdzniecību, biju naivs un nepieredzējis, skaidroju, strīdējos... Lauksaimniecībā un lopkopībā esmu jau no zīdaiņa vecuma, jo šī nodarbe mūsu dzimtā turpinās jau trešajā paaudzē. Bērns būdams, braucu vecākiem līdzi, skatījos, kas un kā notiek Latvijas saimniecībās. Vecāki joprojām darbojas savā saimniecībā, es paralēli attīstu savu.

Runājot par liellopu tirdzniecību, joprojām mēdzam saskarties ar situāciju: “kāds” (cilvēks no ielas, lielceļa, nekurienes...) iebrauc zemnieka sētā, pasaka zīmīgos vārdus “laba cena”, lopus iedzen auto un... tad sākas: piedāvātā cena ir ar vai bez nodokļa, svari nedarbojas pareizi... Lopiņus aizved. Kam atdevi, kas aizveda? Nezinu. Sākas “naudas dzenāšana”, kamēr to dabū (un labi, ja dabū!). Otra lieta – kaimiņš stāsta kaimiņam: esot veiksmīgi pārdevis lopiņus, krietna nauda būšot. Pēc mēneša apjautājas – cik saņēmi? Necik, vēl gaidot... Nav nedz naudas, nedz lopu... Ko dara otrais kaimiņš (prasītājs)? Zvana vienam, otram, nevienojas un... pārdod (atdod) tiem pašiem uzpircējiem, no kuriem naudu gaida paša apsmietais nāburgs... “Esot vislabākā cena!”

Manis aprakstītā situācija, diemžēl, ir reāla, esam, kur esam. Ir pagājuši gadi, bet... stāsti atkārtojas. Situācija Latvijā ir sakārtota, ir iespēja izvēlēties, kam dot un pārdot, bet, nē! Gadās, joprojām gadās.

Nereti Latvijā mīl salīdzināt. Labi, ņemsim vāciešus. Izstāstīsi viņiem iepriekš aprakstīto situāciju, viņi to nespētu nedz iztēloties, nedz iedomāties. Viņiem tas ir pārsteigums!

Ja Vācijā kāds zvanītu un teiktu: “Es skatos datorsistēmā un redzu, ka tev ir pārdodami dzīvnieki!” “Pag, kur tu redzi un kā tu redzi?” Tas būtu pirmais jautājums.

Pie mums, gadās, govij nupat dzimušais teļš vēl nav nožuvis un mātes nolaizīts, kad kāds jau zvana un prasa, vai pēc 12 dienām saimnieks teļu pārdos... Ar datiem ir kā ir... Cits jautājums, kā zvanītājiem ar kauna sajūtu...

Darbojoties liellopu tirdzniecībā, dzīvē redzu dažādus modeļus un metodes, arī tādas, ko augstskolā nemāca. Piemēram, no īpašnieka paņemti 20 lopiņi, par kuriem nav samaksāts. Zvani, meklē, pircēja telefons klusē. Pēc kāda laika parādnieks pēkšņi uzrodas un piedāvā: mēs tev samaksāsim par pirmajiem 20, ko atdevi, bet tu mums dod nākamos! Tā sākas noteikta ķēdīte...

Nereti šķiet, ka dažam labam saimniekotājam Latvijā pat tīk šādas darbības, jo asinis sāk mutuļot, un dzīve paliek interesanta. Kā skaidrosi iecirtīgu kāpšanu un kāpšanu uz tā paša grābekļa? Vari skaidrot, vari runāt, bet... Mēs izsoļu namā mums zināmos krāpniekus “turam” savā mājaslapā. Turklāt, sarunās parasti saku – netici man uzreiz, neved lopiņus, bet atbrauc, paskaties, kā strādājam. Ja patiks, nākamreiz jau vedīsi. Mūsu darbs izsolēs ir attīstījies dabiski, neviens nav pierunāts.

Minētās nelāgās lietas diemžēl nemainās.

Novadu reforma

Reforma ir apsveicama, lai tik būtu labs izpildījums! 2009. gadā pēc iepriekšējās reformas startēju vēlēšanās Neretas novadā, darbojos arī Domē, kur tiku ievēlēts. To laiku svarīgs sauklis bija: “Būs mazāk birokrātijas!” Lieliski, bet... Kas notika? “Tu balso par mani, esi ar mani, darbojamies kopā, es pagastus nelikvidēšu, vietas saglabāsim, tev un tev vieta būs.” Tas ir Latvijas mīnuss: “cits ap citu un ar citu esam savijušies un apvijušies tiktāl, ka vaļā netikt”. Vienlaikus ir gan labi, gan slikti, ja cits citam it kā nevēlamies “ko nodarīt”. Neretas novadā birokrātija nemazinājās. Piemēram, aizbraucu uz Mazzalves pagastu: “Nē, to un to lemt nevaram! Brauc uz Neretu!” Vai tad? Pagasta mājā miers un klusums? ...bet pagastā, novadā, iestādē cilvēkiem ir darbs. Pag, pag! Ja mēs būtu naftas eksporta lielvalsts vai kas tamlīdzīgs, lūdzu! Bet vietējā vidē nereti pareizas darbības tiek pagrieztas pretējā virzienā, aizmirstot, ka ērtā vietā daudzas maņas atrofējas. Ja esi darbīgs cilvēks, bez darba nepaliksi! Daudzviet Eiropā un arī Latvijā cilvēki brauc uz darbu 80-100 vai pat vairāk kilometru, brauc no Neretas uz Rīgu, no Cēsīm uz Smilteni. Bet daudzi joprojām uzskata: ja nav darba tuvāko 5 km rādiusā, tad nav... Vai tā ir? Pie manis strādā 28 cilvēki, pārsvarā tie brauc 30-35 km. Vietējie. Ja esi gudrs, apzinīgs un saprātīgs, Latvijā darbu var atrast!

Kad apkārtnē “šūmējās” par novadu reformu, piedalīties aicināja arī mani: “Kaspar, sēdies traktorā, brauc, iebilsti, protestē!” Iemesls? Aizkraukles novadā būšot slikti. Kas tieši būs slikti? Reitingi mainīšoties, piemēram, skolai vajadzēs lielāku skolēnu skaitu, būs nopietnākas prasības... Atkal... problēma saskatīta apstāklī, ka būs nepieciešams nopietnāks un kvalitatīvāks darbs. Es uz reformu skatos neitrāli, man darba lietās uz novada centru jādodas reizi gadā. Viss notiek elektroniski, ir elektroniskais paraksts. Rīga man ir tuvāk nekā Jēkabpils, līdz Aizkrauklei ap 50 km, ceļš turp caur Taurkalni un Jaunjelgavu nesen nebija izbraucams. Pa to kursē autobuss no Bauskas uz Aizkraukli... Uz ceļa joprojām var iegrimt. Ar to būtu jāsāk – jāremontē!

Savā saimniecībā apsaimniekoju ap 400 ha zemes, daļa patlaban ir Vecumnieku, daļa – Neretas novadā (nākotnē būs attiecīgi Bauskas un Aizkraukles novados). Piekrītu: tagad dzīvojam pie “veco” novadu robežas, turpmāk dzīvosim… pie jaunveidoto novadu robežas, bet – bijām un būsim Sēlijā. Esam lopkopji, lielākoties mums pieder zālāju platības, pats otro gadu nodarbojos ar graudkopību.

Skatoties un vērtējot savu darbu, ar to vēlos dot labumu. Protams, uzņēmējdarbība pati par sevi ir labums. Bet, gribu dot labumu nozarei un Latvijai, liellopu izsoļu nams palīdz sakārtot nozari, kā iepriekš minēju, viss norit atklāti un saprotami. Pats vari redzēt, piedalīties un saprast. Nozares attīstība tiek stimulēta tieši ar piedalīšanos. Kurā saimniecībā ir slikts bullis? Nevienā! Atved, paskaties, salīdzini! Pie mums ir labs “fons”. Ap 1000-1200 dzīvnieku katrā izsolē, palūko pats, vai tavs bullis iederas, izceļas, vai pazūd uz pārējo fona... Gadās, saimnieks skatās... Brīnās...

Ieejot kūtī, skaties, izvēlies, ko pirksi. Slaidu, šmaugu, “kauli un āda” dzīvnieku, vai miesās brangāku, kur redzi potenciālu. Droši vien otro. Tātad... Soli pa solim saimnieki, kas vēlas mācīties un saprot, “ļaujas situācijai”. Atbrauc pie manis zemnieks, kas ne tik sen sācis darboties, atvedis lopiņus un pēc izsoles jautā: “Kā tu domā, Kaspar, kāpēc manējie tik slikti aizgāja?” Ejam skatīties! Saimnieks slavē: “Re, kāds bullim liels apaļš vēders...” Kā Vinnijam Pūkam... Bet dibens... nekāds. Vājš... Saku: “Uz vēderu neviens neskatās, bet uz dzīvnieka kopējo formu gan!”

Esam vienīgais izsoļu nams Baltijas valstīs. 99% liellopu tiek eksportēti. Pie mums pirkt liellopus brauc no Izraēlas, Polijas, Vācijas, Slovēnijas, Slovākijas, Ungārijas, Horvātijas.

Latvijas zemniecības nākotne

Manuprāt, Latvijā daudzas lietas vai tēmas tiek pilnīgi nevajadzīgi jauktas. Uzsveru – nevajadzīgi jauktas! Viens – esam daudz ko nokavējuši. Kad, piemēram, vajadzēja atbalstīt mazos un vidējos zemniekus, šāda atbalsta nebija. Lielie kļuva lielāki, mazo ir kļuvis mazāk un tie kļuvuši “vēl mazāki”, vidējie – ķepurojas. Tas ir neizbēgams ekonomikas modelis, ko neapstādināt un neapturēt – lielie mēdz nopirkt mazos. Tā tas notiek! Ko varam darīt?

Sarunājoties ar vienu, otru lielzemnieku, dzirdu, ka viņiem subsīdijas nav vajadzīgas. Doma nav populāra, bet... Kā jau minēju, nereti dzirdu: “Subsīdiju nauda ienāk, lai ienāk! Tāpat esmu plusos.” Bet, kā attīstīt mazos un vidējos zemniekus, kā sapurināt lauku apdzīvotību? Pats sevi uzskatu par vidējo zemnieku. Nesen piedalījos konkursā par zemes nomu: 2-3 tk ha īpašnieks aizver acis, paceļ roku un pārsola. Es? Rēķinu, skaitu, pārrēķinu. Cena izsolēs pieaug 3-4 reizes virs standarta cenas. “Lielais paņem” un viss! Ja man papildus 10 vai 50 ha ir daudz, lielajam tie ir kā piemājas skābeņu dobe.

Pēctecība. Ja esi dzīvojis ģimenē, kur jau bērnībā vēro: ik vakaru vecāki nāk mājās, mēslos sabristiem zābakiem, sasprēgājušām rokām un lamā darbu, dzīvi un valsti... un tu dzirdi šo stāstu 10-15 gadus, pie mājas redzi dubļus, skolas apkārtnē bruģi vai asfaltu... Tu, loģiski, nevēlies dzīvot laukos. Iespējams, tādēļ daudzi no laukiem dodas prom “nevis uz Rīgu, kas žilbina”, bet “prom no lauku atmosfēras”. Ja esi jauns un šāda iespēja ir – prom!

Lauksaimniecība ir riskanta, grūta un smaga, bet tajā pašā laikā – nav uzņēmējdarbības bez riska. Vienkārši nav! Lauksaimniecība mūsdienās ir “saslēgta” ar telefoniem un datoriem, laikam ejot, digitālie rīki kļūs par pašsaprotamu lietu visiem lauksaimniekiem. Skatos uz saviem dēliem, domāju, ja man pirms 24 gadiem būtu dators un telefons, nez vai es ar kaimiņpuikām paslēpes spēlētu, tagad tāds laikmets. Ir jāmāca un jāmudina jaunākā paaudze lasīt, sarunāties ārpus īsziņām vai WhatsApp, un jārāda ceļš nākotnē. Ko daru es? Ar sievu dēliem veltām daudz laika, daudz darbojamies paši. Manus dēlus, kam ir pieci un divi gadi, pieskata auklīte no Vācijas, kas Latvijā strādā apmaiņas programmā. Viņa ikdienā ar viņiem runā vāciski, multfilmas puikas skatās angliski. Mēs, vecāki, ar auklīti sarunājamies angliski, bet ikdienā, protams, latviski. Ceru, ka dēliem uzņēmējdarbība būs tuva, vācu valoda būs nepieciešama. Angļu valodu nopietnāk apgūs skolā. Lūk, tā!

Ēkas no koka

Koks kā būvmateriāls man ļoti patīk, ne tas izmantots tikai birojam, bet arī fermu celtniecībā. Biroju būvējot, sadarbojāmies ar uzņēmumu “Dore”.

Mērķis – viens un noteikts

Lauksaimniecībā un Latvijas politikā trūkst vienas saprotamas (elementāras) lietas – mērķa! Kurp ejam, ko vēlamies sasniegt, ne frāzēs, bet darbos? Piemēram, kādi ir mērķlielumi pa lauksaimniecības nozarēm?! Vajadzētu, piemēram, definēt tos pa sektoriem un, kad tie sasniegti, viss, kas ir virs noteiktā daudzuma (apjoma – liellopi, kultūras vai hektāri), saņem mazāku atbalstu. Manuprāt, šāds mērķis vai plāns ir nepieciešams pašu sapratnei un skaidrībai. Sarunā ar igauņu kolēģi dzirdēju, ka kaimiņvalstī bērnudārziem un skolām 60% pārtikas groza sastāda vietējo bioloģisko ražotāju produkcija. Tas ir noteikums, likums un reāls atbalsts vietējiem. Latvijā tas esot dārgi... Vai tad? Ieej veikalā un apskaties! Cenu starpība ir desmitos centu, ne reizēs. Elementāra prasība! Pamazām bioloģisko audzētāju būtu vairāk, tie kooperētos, sadarbotos, un mēs visi būtu ieguvēji. Sniega pika ir gatava, atliek to ripināt tālāk.

Mani aicina darboties politikā, uz ko atbildu, ka es ar darbu, uzņēmējdarbību un nopelnītajiem nodokļiem varu Latvijai dot lielāku labumu, nekā sēžot un... Sabiedrībā ir daudz viedokļu un mūsdienās katrs var tos digitāli izpaust 24 h diennaktī, bet, ja jau ir tik daudz gudrinieku, viņi paši var doties politikā un pierādīt, cīnīties par savu redzējumu... bet, protams, protams, vieglāk ir rakstīt.

Politikā ir maz cilvēku ar uzņēmējdarbības pieredzi

Tas gan! ... bet tas nav pārmetums. Nākamais solis būtu: par x samazina ierēdņu skaitu, par y – deputātu skaitu, bet tiem, kas mums nepieciešami, maksā pamatīgu algu! Redzot šo iespēju, var izvirzīt sev mērķi politikā, tur doties un strādāt, ne atsēdēt. Ja uzņēmējs strādā, ir jāstrādā politiķim un ierēdnim! Ja policistiem un tiesnešiem maksātu lielas, adekvātas algas, tos mazāk vēlētos ietekmēt no aizkulisēm, un mums, sabiedrībai, attiecīgi būtu mazāk “brīnumu”, netaisnību un pārsteigumu.

Būtu bargi jāvēršas pret konkrētām norisēm, lai tās nevienam vairs nešķistu pievilcīgas, piemēram, nodokļu izkrāpšana virs 100 tk. Manuprāt, jādara tā, lai darītgribētājam trīcētu rokas... Normālam pilsonim, lasot stāstus, kā dažādi notikumi tiek pārfrāzēti juridiskā valodā, acis platas un mute vaļā. Ko vajadzētu panākt? Lai apkārt notiek kas notikdams, lai runā, lai trako, bet jāvirzās uz izvēlēto mērķi! Valstij ir jāpelna, lai būtu nauda skolotājam, ceļiem, policistam, ugunsdzēsējam, ārstam utt. Var jau aizņemties, bet cik ilgi? Skan runas par miljardiem, ko vajag atdot, ko nevajag, bet – kas un kad to visu atdos? Parāds nav draugs, un nekas nenotiek par velti, par visu nākas maksāt! Kaut vai ikvienam skaidra un saprotama lieta – mēs nevēlamies strādāt par velti! Vai vēlamies? Vai mums patīk, ja mūs piešmauc? Nepatīk!

Par Latviju

Mani ļoti kaitina latvieši, kas spēj “nolikt” savu valsti. Valsti veido cilvēki. Es sevis doto labumu redzu, strādājot, dodot darbu citiem, pelnot un maksājot nodokļus, attīstot savu nozari, cerot uz sava darba turpinājumu. Jo vairāk kaitina čīkstēšana no tiem, kas jau mīt ārzemēs, atbrauc un sāk vaimanāt: “Re, sabrukušas mājas, aizbraukuši cilvēki, re, cik slikti, re, cik briesmīgi...” Ja tev nepatīk, brauc prom! Vai maini to visu, esi aktīvs un strādā. Iekļaujies kādā politiskā spēkā, pārliecini citus. Teikšu, manuprāt, problēma par valsts sliktumu ir uzkulta kā uzpūtenis: čīkstētāju nav daudz, bet viņu paustais tiek vēstīts, kā izplatīts uzskats. Domāju, Latvijā ir maz attīstīta diskusija: ko darīt, ja tev nekas nepatīk. Ir iespējas braukt daudz kur, kaut Ķīnu, nevis sēdēt šeit un īdēt. Ir taču iespēja atrast, kur labāk.

Šī ir MŪSU valsts, MŪSU kultūra un MŪSU dzīves stils, un mēs jums dodam iespēju priecāties, dzīvot kopā ar MUMS. Valoda – tā ir kā sakne kokiem un kā dzīvība valstij.

Viens gan: citur, kur “ir labāk” dzīvot citā valstī, nez vai ļaus tā attiekties pret valsti, kurā dzīvo. Tur tev jāprot runāt viņu valodā, bez liekām diskusijām – KĀPĒC.

Gadās, man zvana un sarunu sāk krieviski. Kādā valodā jūs ar mani runājat? Kur mēs dzīvojam? Jautājums ir vilkts, staipīts... Netērējiet manu laiku! Te ir Latvija! Ir gadījies, ka viens, otrs ko nespēj paskaidrot, bet atrod kaimiņu, kas palīdz, un saruna rit pietiekami sekmīgi. Tā, soli pa solim, cenšos cilvēkus mācīt sarunāties latviski, ja tas sagādā problēmas. Svarīgs noteikums uzņēmējam ir kontakti un sarunas. Es no rīta atveru acis un jau esmu darba procesā iekšā. Cik mums Latvijā ir uzņēmēju? Neapskaužu žurnālistus, kas meklē cilvēkus, ar ko sarunāties, un vienā brīdī jāsāk no sākuma, jo ar visiem jau esi vismaz reizi aprunājies.
Izmantotas Kaspara Ādama un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas. Diploms un atzinības raksts no Kaspara Ādama dzimtas arhīva