Autors: Zemeunvalsts.lv

Par "zaļu dzīvi" maksājam visi!

Intervija ar Gunti Gūtmani, LOSP valde

Runājot par pēdējā laikā dažādās sabiedrības grupās aktualizēto jautājumu, pieprasot taisnīgu kompensāciju meža īpašniekiem, veicu nelielu aprēķinu. Nocērtot 3 ha laba meža cērtamā vecumā, īpašnieks saņems ap 60000 eiro. Ja skatāmies “mūža kompensāciju” (par tādu runājis VARA ministrs Juris Pūce), īpašnieks, mežu iestādot un kopjot līdz cirtmeta vecumam, ņemot vērā pašreizējo kompensācijas apjomu, saņems vien pusi no iespējamā. Pie tam, jārēķina ieguldījumi mežā un jāņem vērā, ka nereti “naudu vajag tagad!” Bērniem nepieciešama skola, augstskola, citas dzīves situācijas. Nedz ministrija, nedz kāds cits var prognozēt, kurā brīdī kādam Latvijas iedzīvotājam tostarp meža īpašniekam būs nepieciešama paprāva naudas summa! Ministra doma “skan” labi, bet faktiski ir mistiska un iluzora.

Ir gan kāda lieta, kas apmierinātu gan mežiniekus, gan lauksaimniekus, gan vides sargus: valsts nopērk šo dabai vērtīgo mežu vai lauku! Ja Latvijā saprot: “Mums patīk daba, mēs vēlamies dzīvot zaļi” – viss! Godīgi par to maksājam: “Maksājam visi!” Pirkums veikts sabiedrības kopējām vajadzībām. “Zaļo domāšanu” nevar attīstīt uz kādas – lielas vai nelielas – sabiedrības daļas rēķina vien! Nevar būt tā – skaistā meža ielokā mīt mazais ērglis, mums gribas doties uz viņu paskatīties, vai “apzināties”, ka viņš tur ligzdo, bet par mūsu gribu “paskatīties” un “apzināties” maksājam nevis mēs (gribētāji, “zaļi domājošie”), bet meža īpašnieks viens pats. Tas nav godīgi!

Vai sabiedrība šādam risinājumam piekritīs? Ja kaut kas notiek uz viena, divu, dažu cilvēku rēķina, tas uztrauc šos cilvēkus vien! Tikko parādīsies aprēķini un aplēses – radīsies problēmas. Pie tam nereti Latvijā kultivē uzskatu: “Ja tev kas pieder, esi bagāts un no tevis var “paņemt”, tad vajag ņemt!” Pie tam – paredzami – tiks salīdzināts: seši vai astoņi hektāri meža ar ērgļu vai klijas, vai… ligzdām un algu paaugstinājums skolotājiem vai medicīnas māsām!

Jautājumu var vērtēt dažādi, tāpat kā cilvēkus. Ir ļaužu grupa, kas uzskatāmi par pašpietiekamiem. Būs cilvēki, kas teiks: “Man neko nevajag, man pietiek, lai īpašums tiek valstij!” Vai: “Lai putns tur dzīvo!” Skan neierasti, bet tādi cilvēki ir! Gadās, cilvēki vēlas īpašumu atdot valstij!

Citi reaģēs savādāk: “Mežs ir vienīgā iespēja maniem bērniem nodrošināt labu izglītību. Vajag naudu! Pārdodu!”

Trešā situācija ir nopietnāka, risinājums prasīs darbu, pūles un enerģiju, bet: Latvijā mīt 1/5 pasaules mazo ērgļu populācijas, mēs sargājam to kā Eiropas nozīmes putnu! Kāpēc Eiropa (ES) to mums nevēlas kompensēt? Vai arī – par to nav runāts! Būtu jānoskaidro – vai Latvijas pārstāvji attiecīgajās ES vai EK struktūrās par šo jautājumu runā, interesējas un aizstāv Latvijas intereses!

Kas attiecas uz algām… Lēmējiem ļoti labi sanāk “salikt kopā” skolotājus ar policistiem un pensionārus ar medmāsām. Vides aizsardzības joma tāpat ir sabiedrības interesēs, un tā jāapmaksā visiem, ne dažiem!

Sugas (mazā ērgļa) aizsardzības plāna pirmajā apspriešanas sapulcē vērojām dažādas reakcijas: “Naudas ir tik, cik ir!”, “Eiropa to nedarīs, nav vērts runāt!”, vai valsts iestādes pārstāve diskusiju pameta…

Naudas, lielākoties, būs maz vai pārāk maz! Bet nevar cilvēkam faktiski atņemt īpašumu par smieklīgu kompensāciju!

Ir vēl citas nozīmīgas lietas – dzimtas īpašums, mantots no paaudzes paaudzē, un “mēs gribam saimniekot nevis saņemt kompensācijas”…

Likumā tā autori ir paredzējuši īpašuma maiņu (kompensējamās platības)… Tas nenotiek! Zinu gadījumus, kad cilvēkam īpašumā noteikts mikroliegums, viņš dodas pie Valsts mežu dienesta un saka – pērciet, ņemiet, mainiet! Tā būtu normāla biznesa sastāvdaļa. Diemžēl, patlaban tas nedarbojas!

Latvijā LU pētnieki sāk pievērst būtisku uzmanību klimata pārmaiņu jautājumiem. Parasti runā par mežiem, bet tagad uzmanību gatavojas pievērst lauksaimniecības zemēm… Vai tas atkal “nevelk” ierobežojumu virzienā šoreiz lauksaimniecības zemēs…”

Domāju – noteikti. Mazā ērgļa sugas aizsardzības plāna apspriedē par to runājām. Galvenā problēma nav mežos, ērglim patīk dzīvot izcirtuma malā. Lauksaimniecība (intensīva lauksaimniecība) rada problēmas ērgļa barības bāzei. Ir liegums, ir buferzona, šobrīd buferzonā var darboties.

Mēs ļoti, ļoti gribējām iestāties Eiropas Savienībā un nosacījumi 2004. gadā bija, kādi bija. Patlaban ir pagājis zināms laiks – 15 gadi – un būtu pienācis brīdis šos nosacījumus pārskatīt.

Jautājums (par nosacījumiem) būtu risināms premjerministru apspriedē par nākamo Eiropas plānošanas periodu: tas ir viens vakars vai viena nakts, pie sarunu galda atrodas ES premjeri vien (ne padomnieki, ne konsultanti) – kas runā un vienojas. Iepriekšējā reizē mūs pārstāvēja Valdis Dombrovskis, tagad būs Krišjānis Kariņš. Ceram uz stingru Kariņa kunga nostāju. Starp citu – kad K. Kariņš vēl nebija premjers, lauksaimniekiem ar viņu bija tikšanās. Jautāju: “Vai jūs izmantosiet veto tiesības premjeru sanāksmē, ja mums piedāvās negodīgus, nevienlīdzīgus nosacījumus?” Iesākumā viņš teicās nezinām par šādas iespējas esamību, bet – ja situācija veidosies nelabvēlīga, viņš to varētu izmantot.

Jautājums, ko esam apsprieduši ne reizi vien: varbūt valstī būtu nepieciešams noteikt kaut kādu dabas aizsardzības vai zaļās teritorijas kopējo apjomu! No valsts teritorijas “paņemtu” kādu noteiktu teritorijas daļu. Ja nepieciešams jauns liegums, kurā ir īpašas vērtības, skatāmies: varbūt citā vietā liegums vairs nav nepieciešams. Savienoto trauku princips.

Vai liegums ir vienīgā dabas aizsardzības forma?

Ja skatāmies vēsturiski, mums patlaban ir lielākais mežu apjoms, kad jebkad ir bijis. Meža platības pieaug. Cik saprotams, visi meži Latvijā radušies cilvēka darbības rezultātā, absolūti (100%) dabisko mežu nav. Ja mežos ir gana aizsargājamo augu, dzīvnieku un putnu – viņiem šī vide patīk. Vide, kas veidojusies cilvēka darbības rezultātā! Tātad mēs varam sadzīvot un sadzīvojam normāli! Es saprotu, ka nevajag iznīcināt ligzdas un ligzdošanas laikā nevajag izstrādāt mežu, bet, šos jautājumus risinot kopīgi un saprātīgi, meža īpašnieki un Dabas aizsardzības pārvalde varētu vienoties. Tas nebūtu grūti – kā un kādā veidā īpašumā var saimniekot! Liegums Latvijā patlaban ir sods par labu un sekmīgu saimniekošanu līdz šim!

Klausoties, improvizēju! Vai būtu gana ar atbildīgu VMD vai citas institūcijas pārstāvi (darbinieku), kas būtu zinātājs šais jautājumos?

Protams, nevienā lietā nevajag un nedrīkstētu pieļaut galējības. Cilvēki ir dažādi un viens, otrs putnus mēģinātu nobeigt vai rīkoties, kā nevajag. Sapulcē (mazā ērgļa aizsardzības plāna apspriede) redzējām, ka cilvēki mēģina un var dzīvot videi draudzīgi. Un – tie, kuri mēģina, ir zaudētāji. Lauksaimnieks sadalījis saimniecību, vienā daļā mēģinot saimniekot bioloģiski. Šai daļā “parādās” dabas daudzveidība, labāki vides apstākļi. Šobrīd tur ir atrastas trīs mazā ērgļa ligzdas. No saimnieciskās aprites izslēgta gana liela teritorija un, lai šo zaudējumu atpelnītu, bioloģisko saimniecību atkal pārveido par intensīvo. Tas ir absurds! Cilvēks dzīvo saudzīgi, draudzīgi un saticīgi ar kaimiņiem, un… Ha! Tev ir labāka situācija, še tev – liegums! Lauksaimnieks ir piespiests atgriezties intensīvajā lauksaimniecībā!

Mans secinājums – lielā Latvijas daļā dabas aizsardzības pasākumu rezultāts ir mazāks par nodarīto kaitējumu! Es nerunāju par ekstrēmiem gadījumiem un cilvēkiem, kas nedomā! Ir jābūt noteikumiem, ir jābūt zināmai kontrolei, bet… sistēma ir uzbūvēta aplami un nestrādā. Īpašnieks un dabas sargs ir šķirti!

Atgriežoties pie patlabanējās situācijas Latvijā dabas aizsardzībā, putniem un liegumiem, vēlos atkārtot iepriekš sacīto – dabas sargi un pētnieki ir kaitnieki, dabas kaitnieki! Mana pārliecība – ja cilvēks saņem vēstuli, ka mežā kaut kas atrasts, pirmais, ko viņš dara – nocērt! Mežs varbūt vēl var augt gadus 20, bet tā ir cilvēka loģika, pašaizsardzība. Viņš mēģina saglabāt un saglābt īpašumu!

Latvijā visas dabas aizsardzības norises tiek risinātas uz meža un zemes īpašnieku rēķina, kas, piespiesti, vieni rūpējas par kopējo labumu. Tā šobrīd notiek, un tas ir nepareizi!

Projekts “Novadu reforma”. Skice sabiedrībai ir iesniegta. Interesants šķita Jelgavas mēra Andra Rāviņa teiktais, ka, apvienojot Jelgavu ar novadu un Ozolniekiem, Jelgava finansiāli varētu pasmelt daudz vairāk. Atziņa, ko labi zina ne vienas vien pašvaldības ļaudis – centram pārpaliek, nomalēm netiek…

Minētās problēmas ir zināmas, to risinājums ir atkarīgs no pašvaldības vadītāja! Ja ir labs pašvaldības vadītājs, kas spēs saprātīgi un plānoti organizēt darbu visā teritorijā, nomales nekad neatpaliks. Jautājums – kā pašvaldības vadītājs spēj izmantot dotās iespējas?

Savulaik esmu strādājis Pašvaldību lietu ministrijā – tolaik gatavoja iepriekšējo reformu. Piedalījos gandrīz “it visā”, pabiju vai katrā Latvijas pašvaldībā. Karte šobrīd ir raiba, jo lēmumi iespējami tādi, kādus var pieņemt! Kādus parlaments atbalsta! Tālab “tapa” karte ar 119 pašvaldībām! VARAM piedāvājumā ir vienuviet daudz saprāta un loģikas, un daudz problēmu. Loģika – jau šobrīd ir daudz pašvaldību, kas neatbilst likumā noteiktajiem kritērijiem. Īstenībā “mēs pieveram acis”, jo ir pašvaldības, kas nevarētu pastāvēt! Lielākā piedāvājuma problēma būs strīdi par robežām un virzieniem. Piemēram, Ikšķile. Pie Ogres. Ikšķilieši saka: “Mēs vairāk braucam uz Rīgu (darbs, mācības), mums nevajag uz pretējo pusi!” Līgatne un Sigulda – tas pats! Pierīga vispār ir stipri sarežģīts reģions. Te atkal rodas cits jautājums – pašvaldību izlīdzināšanas fonds. Piemēram, Garkalnes un Mārupes novadi šai fondā iemaksā lielas summas. Daļu naudas no fonda saņem Rēzekne, kur ir bezmaksas sabiedriskais transports, koncertzāle, peldbaseins. Pierīgas pašvaldības aizņemas naudu skolu un bērnudārzu būvei. Vai Pierīga būs apmierināta? Pašvaldības, kas “saņem”, infrastruktūru sakārto vieglāk!??? Ministrijas komandai būs jādodas braucienos pa Latviju, jāskaidro, jātiekas ar iedzīvotājiem.

Pašvaldības ir atšķirīgas, bet daudzviet ikdienas darbs ir jauna mēra izvēle. 15 deputātu, 8:7 vai 7:8 un sākas aplis. Nupat bija Burtnieki, Jēkabpils, ne tik sen – Daugavpils… Vai labam mēram, personībai kāds var garantēt komandu, kas pieņems profesionāli spēcīgu mēru?

Ir pašvaldības, kurās kādai partijai vai sarakstam ir absolūts vairākums, tur ir kārtība. Pašvaldībās, kuras minēji, redzama demokrātijas ēnas puse – 8:7… Tāda ir demokrātijas un iedzīvotāju griba. Labs piemērs ir Liepāja, kur divi līderi (Uldis Sesks un Jānis Vilnītis) vienojās, solījumu pildīja un šai vēlēšanu periodā viens otru nomainīja. Tā vietā, lai kašķētos, viņi vienojās, un abi strādāja pilsētas labā! No Liepājas citviet varētu un vajadzētu mācīties! Bet ir pašvaldības, kur nestabils līdzsvars ir no gada uz gadu.

Novadu reformai vajag atbalstu, ministrija meklē iemeslus dokumentos, kā pareizi vai nepareizi aptaujāt iedzīvotājus. Senā ideja par referendumiem pašvaldībās: dzīva, aktuāla, atbalstāma?

Atbilde būs divējāda. Gadu gadiem runāts, ka pašvaldībās iedzīvotājiem jādod iespēja piedalīties vietējos referendumos. Pašvaldības bija pret – referendumus nevajag, tie nav objektīvi, kā to organizēsim, tas būs dārgi! Tātad – nevajag! Tagad par teritoriālo reformu, novada nākotni – rīkosim!

Saprotu arī ministrijas nostāju. Šajā valdībā vai parlamentā nevienam politiskajam spēkam nav milzīga “atrāviena” – liela balsu pārsvara. Ministrijas pārstāvis no partijas ar “padsmit procentu atbalstu” sabiedrībā (vēlēšanās) ierodas pašvaldībā, kuras mēru atbalsta 40% iedzīvotāju. Kam iedzīvotāji šai pašvaldībā uzticēsies? Kam klausīs? Jāņem vērā, ka VARAM pārstāv “Attīstībai/Par!”, kuras pārstāvju pašvaldībās faktiski nav!
Lai mums šis gads ir izdevies, gan lauksaimniekiem, gan mežsaimniekiem, gan dabas aizstāvjiem!

17.05.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru