“Projektu caurvij Eiropas standartu plānojums, tehnoloģijas, vizuālo materiālu pārdomātība un meistarība. Klasisko un nepiespiesto formu rokraksts ideāli iederas pilsētvidē, taču mazina intrigu. (..) Projekta koncepcijā ir ieslēpta intriga, kura, iespējams, ir izskaidrojama ar projekta autoru jaunajiem ciematvides vērtību meklējumiem. Apsveicama ir attīstītāju ambīcija veidot projektu kā viengabalainu un stilistiski izsvērtu ēku kompleksu. (..) Arhitekti ļoti veiksmīgi organiski apvienojuši apkārtējo 20. gadsimta sākuma arhitektūru ar diferencētu laikmeta arhitektūras valodu, demonstrējot izteiktu virtuozitāti attīstāmās teritorijas un telpu plānošanā.”

Ilvars Metnieks, Nekustamo īpašumu projektu atīstītāju asociācijas vadītājs, “Diena”, 2007. gada 28. martā.

“Būt par kompetences avotu nekustamā īpašuma attīstītāju tirgū, kas ieved sabiedrību kvalitatīvi jaunā telpiskās vides attīstības fāzē.”

Nekustamo īpašumu projektu attīstītāju asociācijas mērķi un uzdevumi

“Viena no mūsu kultūras redzamākajām pazīmēm ir tā, ka ir tik daudz bulšita. Visi to zina. Visi tajā piedalās,” saka Prinstonas universitātes emeritētais profesors Harijs Frankfurts savas 2005. gadā izdotās populārfilozofiskās brošūriņas “On Bullshit” ievadā. Šī eseja, pēc paša autora vārdiem, mēģina likt pamatus bulšita teorijas pētniecībai. Izlasīju, ļoti patika. Būtu forši to iztulkot un aizsūtīt Latvijas sabiedrisko attiecību aģentūrām, kopīraiteriem, kultūras kritiķiem, nekustamo īpašumu projektu attīstītāju asociāciju vadītājiem un citiem, kuru teksti bieži pilda vienlaikus ar dusmām un vainas sajūtu. Vainas sajūtu, kāda pārņem brīžos, kad tevī iekšā ceļas apsūdzētājs, bet ārā nenāk – jo tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko. Viņu teikto nav iespējams apsūdzēt nedz melos, nedz tukšvārdībā: ja nevari tiesas priekšā pierādīt, ka tie ir meli, klusē; un ja nesaproti, tad, visticamāk, esi muļķis. Ko tu saproti no nekustamajiem īpašumiem, tu, “kompetences avotā” nekristītais. Tāpēc man patīk, kā Frankfurts saka – tam visam ir vārds, un šis vārds ir bulšits. Kā pārtulkot bulšitu – šis vārdiņš ir pārāk durstīgs un stilīgs, lai tulkotu kā blēņas vai pļāpas. Varētu teikt – sviests – tomēr sviests latviešu slengā tiek attiecināts pārāk plaši, uz jebkuru nejēdzību. Varētu runāt par čuguna un ūdens liešanu, taču šie vārdi jau atkal skan ļoti sterili. Tad atcerējos par tuftu. Protams, nav īsti latviski, bet man patīk. Un saskan arī ar pirmo, ko nodomāju pēc iepazīšanās ar augstāk citēto tekstu – par šito manā mikrorajonā dod pa muti. Krievu filologs, cietumnieku žargona pētnieks Aleksandrs Sidorovs uzskata, ka tufta izcēlusies Gulaga darba nometnēs 20. gadsimta 20. gadu vidū. Tas noticis, aizvietojot vienu patskani vārdā “tafts”, kas nozīmē“plānu, blīvu, blāvi spožu mākslīgā zīda vai kokvilnas audumu” – tam kļūstot par tuftu, apzīmējumu jebkuram sintētiska materiāla audumam, un drīz vien – jebkam neīstam, kas tiek lietots kaut kā īsta vietā. Vienīgajam, kā darba nometnes ikdienā un visā sistēmā tolaik netrūka. Arestantu žargonā tufta pa īstam iedzīvojusies Baltijas-Baltās jūras kanāla rakšanas darbos 1931.–1933. gadā, kur pirmoreiz tādā nekaunības pakāpē un visu acu priekšā tika ražoti daiļrunīgi ziņojumi nolūkā slēpt īsto lietu stāvokli. Izrādās, 227 kilometrus garo kanālu, kura sistēmā bija paredzētas 19 slūžas, 15 lieli aizsprosti un 51 neliels dambis, 12 rumbas un citas hidrotehniskas būves (nekustamo īpašumu projekti) nekādi nebija iespējams pabeigt doto divu gadu laikā dotajos materiāltehniskajos apstākļos. Līdz ar to čekisti, kas uzraudzīja darbus, lika kanālu rakt daudz seklāku, nekā paredzēts projektā. Tā dziļums beigās bija aptuveni pieci metri – daudz par seklu lieliem kuģiem, un līdz pat 1976. gadam kanāls pilnā apjomā netika lietots kuģošanai, tas ir, mērķim, kura vārdā tika mocīti un strādināti ieslodzītie. No šīs vietas tad arī cēlies savulaik populārais padomju sakāmvārds – “Krievija turas uz trim vaļiem, to vārdi – blats, mats un tufta”. Tuftas dzīšana – skaista runāšana acu aizmālēšanas nolūkos – bija kļuvusi par daļu no sistēmas. Frankfurts saka, ka tufta nekādā ziņā nav meli, tās nolūks nav slēpt patiesību. Tuftas būtību raksturo vienaldzība pret patiesību, līdz ar to kategorijām “taisnība” un “meli” vairs nav jēgas. Tuftas vienīgais mērķis ir paust kaut ko par pašu runātāju, piemēram, faktu, ka viņš ir “kompetences avots”. Persona, kas dzen tuftu, ir brīvāka par meli, jo to neierobežo patiesība. Tufta ir biļete uz patieso brīvību, brīvību no atbildības patiesības priekšā. Tuftas dzinējs ir mākslinieks, jo tufta nav nedz analītiska, nedz izskaitļota, kā meli, bet drīzāk ir estētiski izsmalcināta un atstāj plašas iespējas improvizācijai un iztēles rotaļām. Kā taisnībā, tā melos cilvēku vada viņa ticība patiesajam lietu stāvoklim. Kad runā taisns vīrs, viņš saka to, kā patiesumam pats tic, melis saka to, par ko tic, ka tā nav patiesība. Melis slēpj to, ka mēģina mūs aizvest prom no lietu patiesā stāvokļa. Tuftas dzinējs slēpj to, ka nedz lietu patiesais stāvoklis, nedz viņa izteikumu patiesums viņam pašam nav svarīgs. Ja taisnība un meli spēlē laukuma pretējās pusēs, tufta kā strīkeris izskrien laukumā, demonstrējot sevi un ignorējot spēles noteikumus. Līdz ar to, “tufta ir lielāks patiesības ienaidnieks nekā meli,” saka Frankfurts. Frankfurts aptraipītu savu akadēmiķa godu, ja grāmatas beigās nebūtu atrunas, ka cilvēks pēc savas dabas nav spējīgs uz pilnīgu godīgumu pat savā priekšā, tā ka zināmā mērā viss, ko ir iespējams pateikt, ir vienīgi tufta. Es tam nepiekrītu, jo man liekas, ka visiem ir vismaz jācenšas runāt par būtisko. Man nav nekā tieši pret nekustamajiem īpašumiem, man tie pat patīk. Lai arī katrs, kurš zina to, kas šobrīd notiek jauno projektu tirgū, zina arī to, ka visi mārketinga centieni ir veltīti domājamu, ne reālu māju pārdošanai. Lielākā daļa to māju, ko mums pārdod, ir tikai iecerētas, un grūti noticēt, ka tās tiešām taps uzceltas. Līdz ar to ir skaidra nepieciešamība visupirms tās uzcelt ar muti. Tas jau viss normāli. Vienkārši – kaut kāda paranoja pēdējā laikā, liekas, mani ar varu mēģina atraut no būtiskā, pirmām kārtām no tā klātbūtnes attīrot valodu. Man ir bail, ka tuftas ietīta, es varētu palaist garām kaut ko svarīgu, ka mani pret pašas gribu kaut kur aizvedīs, vai pat jau ved, aizmugurē nesot plānu, blīvu, blāvi spožu mākslīgā zīda vai kokvilnas auduma šlepi, ieved kvalitatīvi jaunā telpiskās vides attīstības fāzē.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2007. gada maija numurā.