Par plēsējiem, upuriem, dabīgu gaļu un ekoloģiju

Evija Hauka, tvnet.lv | 26.11.2020

Magnēts, āķis lūpā!

Tādas ir medības. Medību procesā ir kas tāds, kas spēj ietekmēt ne vien profesijas izvēli, bet visu cilvēka dzīvi. To, ka būs mednieks, Jānis Baumanis zināja jau bērnībā, lai gan, kā pats saka bija “Rīgas puika” un atšķirībā no citiem rūdītiem medniekiem, kas parasti nāk no dzimtām, kurās “medības ir asinīs”, ar mežsaimniecību viņa ģimenē neviens nebija saistīts. Toties vectēvs vasarās ņēma Jāni līdzi uz mežu, kur viņš jutās labāk nekā pilsētā. Paradoksāli, bet pirmatnējās dabas vilinājums var būt stiprāks par pilsētas dzīves košajām iespējām, ērtu sēdēšanu siltā birojā, smalkiem banketiem, samākslotiem smaidiem, tusiņiem, iestīvinātu Armani uzvalku. Tas laikam tāpēc, ka uz pilsētām cilvēce pārcēlusies samērā nesen un mežs mūsu ģenētiskajā atmiņā ierakstījies kā īstās mājas. Pēc Ogres meža tehnikuma beigšanas Jānis nokārtoja mednieka eksāmenu, un no tā brīža visa viņa profesionālā karjera bijusi saistīta ar medībām. Pēc Meža fakultātes beigšanas Jelgavā sekoja vides zinātnes studijas Latvijas Universitātē un paralēli darbs Mežzinātnes institūtā “Silava”. Lieki piebilst, ka gan bakalaura, gan maģistra darba tēmu Jānis izvēlējās saistītu ar medībām. Kad gadu tūkstošu mijā likvidēja Mežierīcības institūtu un medību jautājumi “karājās gaisā”, Jānis Baumanis pārliecināja vadību, ka Valsts meža dienestā jāizveido Medību daļa, ko viņš vadīja desmit gadus. Pēc studijām doktorantūrā Baumanis kļuva par Latvijas Mednieku savienības (LMS) valdes priekšsēdētāju un šajā amatā ir astoņus gadus.

Par plēsējiem, upuriem, dabīgu gaļu un ekoloģiju   Dalīties Facebook

Pievienot komentāru