Krišjānim Kariņam, Latvijas Republikas Ministru prezidentam
Jānim Vitenbergam, Latvijas Republikas ekonomikas ministram
Artūram Tomam Plešam, Latvijas Republikas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram
Kasparam Gerhardam, Latvijas Republikas zemkopības ministram
Saeimas Tautsaimniecības, vides, agrārās un reģionālās politikas komisijai
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs, augsti godātie ministri!
Lai cik tas skanētu nepieņemami, bet agresīvas un lielvarai tipiskas kaimiņvalsts vadītāja un šīs valsts sabiedrības impēriskās domāšanas rezultēšanās karadarbībā liek pārdomāt un no cita skatpunkta vērtēt arī notikumus mūsu valstī. Īpaši pavasarī, kad jādomā par sēju un arī ražu rudenī.
Neatkarīgā Latvijas valsts, kuru mūsu paaudze pazīst nu jau pilnus 32 gadus, šai laikā piedzīvojusi lielas pārmaiņas, kas nešaubīgi mainījušas sabiedrības nostāju, domas un plānus. Neatkarība kā sajūta un mūsu nacionālie simboli ir viens, patriotisms dzīvē un domās – iepriekšējo papildinošs, patriotisms un pārliecība darbā – viens no mūsu valsts un tās neatkarības stūrakmeņiem. Par pēdējo daudz runā, nereti dzīvē rīkojoties gluži pretēji.
Latvijas meža nozare, vadoties no ilgtspējības principiem, ir kvalitatīvi, ilgtspējīgi, domājot par nākamo paaudžu bērniem, rūpējusies un saimniekojusi Latvijas mežos. Tai pašā laikā, jāuzsver, tieši Latvijas meža nozare ir saņēmusi un turpina saņemt virkni nepamatotu, 21. gs. tautas mutvārdu daiļradē (iedomas, šķitums, uzskati, “kaut kur dzirdēts”, “reiz redzēju”) balstītus pārmetumus tieši par to, ka tai nopietni rūp cilvēks un Latvijas tautsaimniecība – proti – valsts ekonomiskā neatkarība, kas nav iedomājama bez vietējiem resursiem, vietējā darbaspēka un vietējo cilvēku vēlmes strādāt, dzīvot un darboties šeit – Latvijā. Jo īpaši skaidrs un skaudri saprotams tas ir pašreizējā situācijā, kad ļaudis mūsu Latvijā raizējas par nākamo ziemu, skaitļiem, kas nu rakstīti veikalu cenu zīmēs, kā arī domājot vēl tālāk.
Latvijas meža un kokrūpniecības nozare dažādu, arī kaimiņvalstu, nepārdomātu lēmumu ietekmi jūt regulāri. Kā zināms, pērn Baltkrievija un Krievija lēma ierobežot (faktiski aizliegt) kokmateriālu eksportu, radot zināmu koksnes deficītu no tās tieši atkarīgajās nozarēs ne tikai Latvijā vien. Agresija pret Ukrainu situāciju ir mainījusi vēl krasāk, kas liek Latvijas tautsaimniecībai ātri un skaidri vērtēt savas iespējas un resursus, īsā laikā saprotot, kas ir svarīgi, kas ir izmantojams un ko labāk nedarīt.
Šai sakarā vēlamies uzsvērt, ka laikā, kad uzņēmēji domā un rīkojas, citās sfērās redzama traucējoša, ietekmējoša un esošajā situācijā – acīmredzami pretvalstiska domāšana un inerce. Turklāt, nav īsti skaidra ļaužu, kas dēvē sevi par aktīvistiem, nostāja situācijas vērtējumā (kā zināms, karam sākoties, ne viena vien ikdienā skaļi runājoša starptautiska organizācija pēkšņi attapa, ka nezina, ko teikt, kā rīkoties, lemjot klusēt). Mēs nezinām, ko domā un kā vārdā rīkojas citkārt par jebkuru tautsaimniecības jautājumu izteikties gatavie cilvēki. Tas nav nejauši. Latvijas uzņēmējiem domājot – ko darīt, viena otra valsts institūcija pretnostatī – kā nedarīt, kā ierobežot, kā kaitēt, kā bremzēt, turklāt, rīkojas apzināti.
Piemēram, ir virkne gadījumu (“Latvijas valsts meži”, Mežu pētīšanas stacija, citi Latvijas meža nozares uzņēmumi un meža īpašnieki ), kad uzņēmējs un apsaimniekotājs, ieguldījis naudu, darbu un laiku pievedceļa būves dokumentācijas un priekšdarbu veikšanā, “nejauši” saņem informāciju par mikrolieguma izveidi darbiem paredzētajā teritorijā. Šāds precedents, kurā dažādu “pseidozaļo” aktīvistu pavadā (kuru kompetenci un zināšanas, starp citu, neviens nav vērtējis) mīļuprāt soļo valsts institūcijas, kuru pamata pienākums ir valsts un sabiedrības intereses, ne šaurā, priekšrakstā noteiktā skatījumā, bet visplašākajā nozīmē, nav pirmais. Turklāt, kas jāuzsver, šīs aktivitātes tiek piesegtas ar “labiem nodomiem” mistikas vārdā, aktīvi pretojoties uzņēmējiem, Latvijas tautsaimniecībai un mūsu valsts ekonomiskajai neatkarībai.
Pilnībā piekrītot, ka ļaunuma – kara – vārdu ir nepieļaujami izmantot negodīgi, jāuzsver, atklāti un neslēpjoties nemanīt valstī briestošās problēmas, ir otra kaitnieciska galējība. Aplamībām – “izcirtīs visu” vai “Latvija būs tuksnesis” – ir pienācis gals, tās jāaizmirst, kas neaizmirst, liekams pie darba meža stādīšanā vai lauka apsēšanā, vai putnu biedēšanā no zemnieku apsētajiem laukiem.
Pirms vairāk nekā pieciem gadiem Latvijā sākās diskusija par iespējamajiem grozījumiem MK “Noteikumos par koku ciršanu meža zemē” un “Meža atjaunošanas, meža ieaudzēšanas un plantāciju meža noteikumos”.
Grozījumu projekts paredzēja izmaiņas galvenās cirtes caurmēra skaitliskajās vērtībās, vienlaicīgi ieviešot jaunu prasību: platības, kurās ciršana veikta pēc galvenās cirtes caurmēra sasniegšanas, atjaunot, stādot selekcionētu, augstvērtīgu reproduktīvo materiālu. Šāda tiesību aktu normu sasaiste nozīmē, ka tiek veicināta jaunu un kvalitatīvu un produktīvu mežaudžu veidošana un saimnieciski vērtīgāku sugu, īpaši – skuju koku saglabāšana Latvijas mežos.
Svarīgi, lai meža nozarei būtu iespēja ieviest dzīvē Latvijas meža zinātnieku ilgstošos pētījumos iegūtās atziņas par koku augšanas gaitu un selekcijas rezultātus. Izmaiņas caurmēra skaitliskajās vērtībās ļautu Latvijas meža īpašniekiem, kā galvenā Latvijas resursa – zemes – īstajiem apsaimniekotājiem, saglabāt konkurētspēju, salīdzinot ar meža īpašniekiem Igaunijā, Somijā, Zviedrijā – valstīs – kur meža īpašnieki var daudz brīvāk lemt un lemt saimnieciski, kā rezultātā meži nav pazuduši no minēto valstu zemes lietojuma veidu saraksta, bet tiek apsaimniekoti un dod ieguldījumu valstu labklājības veidošanā. Tas neapšaubāmi ir un būs svarīgi arī Latvijai, ja vēlamies redzēt un līdzdarboties savas valsts attīstībā! Jāpiemin, ka LLU zinātnieku veiktais pētījums parāda, ka, mainot galvenās cirtes caurmēra skaitliskās vērtības un ieviešot nosacījumu par platību atjaunošanu stādot vai sējot, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, ievērojami palielinātos gan meža kapitālvērtība, gan ikgadējā meža rente. Nebūs lieki piebilst, ka produktīvu un noturīgu mežaudžu veidošana dotu būtisku ieguldījumu klimata izmaiņu mazināšanā un klimata mērķu sasniegšanā 2050. gadā. Mežaudzes piesaistītu gan vairāk CO2, gan mazinātu iespējamos riskus, ko rada ekstrēmu klimata situāciju varbūtības palielināšanās, piemēram, biežāka spēcīga vēja vai vētru iespējamība.
Ir karš un tikai no mūsu skaidras un konkrētas rīcības būs atkarīga mūsu faktiskā un ekonomiskā neatkarība. 2022. gada pavasarī, ar prettautiskā šaurprātībā balstītu lēmumu norādot uzņēmējam, ka viņa ieguldītais darbs un līdzekļi ir nieks, jo zaļo iedomu (runa nav par zinātniski un skaidri pamatotu rīcību) ceļa rullis kustas tālāk, dažas atbildīgās valsts institūcijas parāda, ka Latvijas neatkarība tām svarīga vien vārdos un fotoattēlos. Faktiski šo institūciju darboņi mīļu prātu sadarbotos ar jebkuru, ja tikai priekšraksts tā paredzētu.
Aicinām Jūs nekavējoties pievērst uzmanību ar un ap meža un lauksaimniecības nozari notiekošo, nepieļaujot mūsu resursu atstāšanu sapūšanai vai iznīcībai, ja daži iztapīgi cilvēki valsts pārvaldes rindās par katru cenu vēlas būt draudzīgi gan diktatoram austrumos, gan no realitātes atrautajiem “zaļsludinātājiem” rietumos. Mūsu Latvijas intereses tiem ir svešas. Svarīgu lēmumu turpmāka vilcināšana tikai veicinās strīdus un sabiedrības maldināšanu ar izdomātiem stāstiem un nepatiesu informāciju. Savlaicīgs un ātrs lēmums būs garantija turpmākai valsts attīstībai un sabiedrības labklājībai!
Tā nedrīkst būt!
Šis laiks, kurā dzīvojam, ir jāveltī mūsu Latvijas cilvēku labklājības stiprināšanai!