Pēdējie gadi ar dažādām problēmām, kuru izcelsme meklējama ārpus Latvijas, bet kas ļoti tieši ietekmē gan mūsu valsts iedzīvotājus, gan valsti kopumā, likuši aizmirst gan aritmētiku un matemātiku, gan citas līdz šim saprotamas likumsakarības. Satraucoties par sīkumiem, var gadīties, kā šogad – februāra beigās ne vienam vien “rodas apjauta” par labi zināmām, bet līdz šim nerisinātām lietām. Eiropā sūrojas, ka nav ieklausījušies Igaunijā, Lietuvā, Latvijā vai Polijā, savukārt, Latvijā secina, ka brīdinājumi par agresīvās kaimiņvalsts ietekmi ir bijuši pat “pārāk” pamatoti.
Nacionālajai apvienībai (NA) bieži tiek pārmesta darbošanās “briesmīgā” valdībā. Vai šāds pārmetums nav krietni liekulīgs, ja ik politiķa vēlme ir būt varā, lai realizētu savas idejas?
Es ļoti labi varu saprast, ka daudziem cilvēkiem var nepatikt valdība kopumā, tāpēc – viņuprāt – nav ko tādā kompānijā uzturēties. Emocionāli arī man reizēm ir šāds noskaņojums. Problēma ir tā, ka Latvijā līdz šim neviena valdība nav bijusi sevišķi populāra. Ko darīt? Iet prom no katras valdības cerībā, ka tāpēc tā kļūs “mazāk briesmīga”? Vieta tukša nepaliktu. Kas to šajā Saeimā varētu aizņemt? Vai Aldis Gobzems ar Jūliju Stepaņenko? Saskaņa? KPV “atlikumi”? Latvijas politiskajā vēsturē nav piemēra, kad kāda partija pati būtu aizgājusi no valdības un vēlētāji to būtu pozitīvi novērtējuši. Un, manuprāt, tas ir pamatoti.
Kas ir labāks – politisks kompromiss vai jautājuma nerisināšana, vai tas atkarīgs tikai no situācijas? (Runa ir par to, ka 4 vai 5 partiju veidota valdība reti vienosies par vienas partijas, lai labu un nepieciešamu, ierosinājumu.)
Reizēm jau nerisināšana arī ir tas vienīgais iespējamais kompromiss... Vieni grib lielāku nekustamā īpašuma nodokli, otri – zemāku, rezultātā vienojas neaiztikt to vispār. Protams, kas kurā situācijā labāk – atkarīgs no jautājuma. Skaidrs ir viens: jo sadrumstalotāka valdība, jo samocītāki kompromisi un vairāk jautājumu, kas “nekust no vietas”. Šo tendenci varētu mazināt, ja Latvijā būtu trīs vai četras lielas ideoloģiskas partijas. Divas, kas kopā savāc vairākumu Saeimā, veidotu valdību. Bet, lai tas notiktu, vēlēšanās jābeidz eksperimentēt un gaidīt “laimes lāci”.
Ja esošās partijas neapmierina?
Tad, visticamāk, neapmierinās arī citas (nākamās). Nav ideālu partiju. Droši to saku arī par to, ko pats pārstāvu un vadu,– Nacionālo apvienību. Kaut vai tāpēc, ka ideāla – mēs kā cilvēki atšķiramie; atšķiras mūsu uzskati, raksturi, intereses un spējas, tā ir gan dzīvē, gan arī katras partijas iekšienē. Svarīgi, lai partijai būtu kāds vienojošs kodols, kas nemainās un ar ko vēlētājs var rēķināties. Un tad, ja kaut kas neapmierina, izmaiņas var veikt jau sarakstos ar + atzīmēm un svītrojumiem.
Sabiedrībā gana bieži un gana ilgi runā par birokrātijas problēmām un tās reizēm neizturamo spiedienu uz iedzīvotājiem pat ikdienā. Kam jānotiek, lai reiz kāds soli pa solim sāktu revidēt vai pārlūkot dažnedažādās prasības? Birokratizēšanas dēļ nav vairs iespējams loģiski veikt ne iepirkumus, ne normāli strādāt, jo birokratizācija “atņem spēku un vēlmi strādāt ar prieku”.
Jebkuru problēmu ir grūti atrisināt, skatot to abstrakcijā. Nav vienas brīnumnūjiņas, kas visu izmainītu. Pārspīlētas, nepamatotas vai kaitīgas birokrātiskas prasības parādās ļoti konkrētos gadījumos, konkrētās iestādēs. Katra iestāde ir kādas ministrijas vai pašvaldības, tātad arī kāda politiskā spēka pārziņā. Attiecīgajai partijai ir ievēlētie deputāti, ir biroja adreses un tālruņa numuri... Izmaiņas notiek tur, kur ir spiediens rīkoties. Demokrātijā katram ir tiesības būt par šāda spiediena īstenotāju.
Vai Latvijas valstij nevajadzētu biežāk izmantot veto tiesības dažādu Eiropas līmeņa lēmumu saskaņošanā? Piemēram, par aizsargājamo platību izteikšanu procentos. Jāaizsargā tas, kas aizsargājams, nevis x% teritorijas. Mēs nedrīkstam sevi vājināt, jo ļoti cieš tautsaimniecība un iedzīvotāji, un ne jau zaļo projektu virzītājiem “sāp galva” par to.
Pilnīgi piekrītu, ka mūsu nacionālās intereses ir pirmajā vietā! Es noteikti neesmu no tiem, kas noliedz klimata izmaiņu draudus vai neatbalsta ilgtspējīgu saimniekošanu, bet tam jānotiek samērīgi, līdzsvaroti ar tautsaimniecības interesēm. Mūsu zemkopības ministrs ES lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomēs bieži iebilst kopējai pozīcijai, piemēram, saistībā ar Ukrainas kara sekām prasījām iespējas papuves izmantot sējai. Veto tiesības, protams, ir smagā artilērija. To nevar izmantot bieži, nekļūstot par atstumto, bet atsevišķos stratēģiski svarīgos gadījumos šādu iespēju nevajadzētu izslēgt.
Vai “pārlieka centība, kas rada pārcentību”, citējot Ēvaldu Valteru filmā “Vella kalpi”, Latvijas iedzīvotājus nenostāda neizdevīgā situācijā, salīdzinot ar citiem? Bankas un sekojošās uzņēmējdarbības problēmas, dabas aizsardzība, “labāk salsim, kūdru nelietosim” utt. Vai pieredzējušam politiķim ir plāns, ko darīt, lai pārcenšanās nekaitētu?
Centība nevar būt pārlieka, ja tā vērsta pareizajā virzienā. Pārcentība finanšu sektora uzraudzības jomā manā ieskatā nebija centība Latvijas izaugsmes interesēs. Ko darīt? Neļaut šādas dezorientētas centības cilvēkiem nonākt vai palikt amatos. Jūs redzējāt Saeimas balsojuma rezultātu... Arī par kūdras izmantošanas iespējām lauksaimniecībā pieļauju, ka esam domubiedri. Mūsu ministriem uzstādījums ir skaidrs – gan Eiropā, gan arī Latvijā aktīvi aizstāvēt pozīciju, ka tas (kūdras izmantošana lauksaimniecībā) būtu iespējams.
Krievijai iebrūkot Ukrainā, ļoti daudzi eiropieši pēkšņi “pamodās”, lai latvieši, lietuvieši, igauņi, poļi, čehi gadiem runāja par piedzīvoto. Latvijā tikpat “pēkšņi” attapās, ka ir problēmas ar valstij pilnībā nelojāliem iedzīvotājiem, valodas lietojumu utt. Vai ir kas vēl, par ko jābūt piesardzīgam?
Es teiktu, ka daudzi latvieši savulaik attapās krievu skolu aizstāvju protestu laikā, vēlāk – divvalodības referendumā. Bet daudzi lielkrievu imperiālisma klātbūtni ir jutuši un jūt visu laiku: veikalā, sabiedriskajā transportā, uz ielas, 9. maijā... Iebrukums Ukrainā gan 2014. gadā, gan šogad drīzāk skaudri atgādināja, cik bīstams ir šis “5. kolonnas” jautājums. No kā vēl jāuzmanās? Ka nemanāmi, viltīgi un aplinkus “5. kolonnas” politiskie spēki tomēr var atrast veidu, kā nokļūt varā. Visiem šķiet, ka “Saskaņa” jau mirusi, bet nemana, ka pa sētas durvīm nāk jauns iesaukums…
Vai Latvijas Krievu savienība un “Stabilitāte!”?
Šīs divas ir izteikti prokrieviskas, bet tur pat blakus ir A. Šlesers, tur A. Gobzems, tur A. Lembergs. Zemas vēlētāju aktivitātes gadījumā varam piedzīvot visādus brīnumus. Īpaši, ja ārvalstu specdienesti parēķinājuši līdzi un pacentušies.
Sportā vai citās sacensībās būt pirmajam ir labi un gods. Vai Latvijā pārlieku bieži neaizmirst valsts iedzīvotājus, gribot būt “politiski pareizi pirmajiem”?
Latvijas premjerministra un finanšu ministra izpildījumā šo vēlmi būt pašiem disciplinētākajiem izjūtam attieksmē pret valsts parādu. Latvija ir starp tām valstīm, kas aizņēmusies vismazāk. Var jau teikt, ka “nedzīvosim uz nākamo paaudžu rēķina”, bet es šādam tulkojumam pilnīgi nepiekrītu. Ja pārējās valstis, ar ko esam vienotā ekonomiskā tīklā, aizņemas un savā izaugsmē iegulda vairāk – zinātnē, modernizācijā, eksportspējā, bet mēs – taupām un attīstībā paliekam (stāvam) uz vietas, slēdzam uzņēmumus, zaudējam cilvēkus, manuprāt, tieši ar to mēs nākamajām paaudzēm nodarām lielāku kaitējumu.
Latvija ir bagāta ar resursiem, kas atjaunojas. Neskatoties uz to, gana bieži izskan vēlme ierobežot, nedarīt, nestrādāt, nepelnīt. Kā politiski gudri atrisināt šo jautājumu? Mēs nedrīkstam atļauties zaudēt vēl vairāk darbaspējīgo cilvēku, kas meklē iespējas strādāt citur. Kā atgūt 400 000 mūsu valstspiederīgos, kas mīt citur? Vai tas vispār ir iespējams?
Pateicoties Zemkopības ministrijai, Latvijas valdība spēra nozarē ilgi gaidītus soļus efektīvākai mežu apsaimniekošanai. Joprojām redzams, ar kādu dezinformāciju un pretestību mēs sastapāmies. Es nekad neatbalstītu lēmumus, kas nozīmētu mūsu dabas bagātību izšķērdēšanu, bet šodien galvenā problēma ir tieši vilkšana pretējā grāvī. Līdzsvars ir pazaudēts, un tieši līdzsvars šeit ir pats svarīgākais vārds. Katrā atsevišķā gadījumā jābalstās nevis uz emocijām un arī ne uz aklu pakalpošanu jebkura komersanta interesēm, bet saprātīgu vidusceļu.
Kas būtu skaidri un sasniedzami valstiskie mērķi nākotnes Latvijai (līdzīgi kā ES, NATO, eiro...)?
Tagad moderni ir nosaukt trīs lietas. Es teiktu: iegūt neatkarību no Krievijas, pirmkārt, jau tās energoresursiem. Palielināt Latvijas eksporta apjomu līdz 27 miljardiem eiro 2027. gadā. Kļūt par bērniem draudzīgāko valsti Eiropā. Manuprāt, ambiciozi, bet iespējami.
Vai NA domā par to, kā ierobežot (kontrolēt) nu jau acīmredzamo (īpaši galvaspilsētā) un nekontrolēto migrantu plūsmu? No Austrumiem (arī Vidusāzijas) šeit ir ieradušies tūkstošiem cilvēku, kuru lojalitāte Latvijai nav ne zināma, ne saprotama, it īpaši šajos ģeopolitiskajos apstākļos.
Lūk, šis ir tas gadījums, kad atsevišķu komersantu intereses piesaistīt iespējami lētāku darbaspēku nevar būt izšķirošas valsts politikā! Vienmēr esam iestājušies par to, ka uzņemt varam tikai labi apmaksātus un augsti izglītotus iebraucējus, pēc kuriem attiecīgajā nozarē tiešām ir trūkums. Nacionālā apvienība ir galvenais aizsprosts, kas normatīvajos aktos un partiju politiskajos plānos ravē ārā jebkādus mēģinājumus mūs pakļaut jaunai masu imigrācijai. Ne vienmēr tas izdodas. Tikām pārbalsoti, piemēram, mēģinājumos novērst imigrācijas likuma normu apiešanu caur atbalstu trešo valstu studentu iespējām strādāt šeit pilna laika slodzi. “Studenti” laikam būtu šajā gadījumā jāliek pēdiņās. Bet te nu vēlētājiem jāizdara arī sava izvēle. Ja šis ir būtiski, dodiet Nacionālajai apvienībai lielāku ietekmi stiprināt latvisku Latviju!