“Arī agrāk esmu izteicies par nenormālo hokejmāniju. [..] Bet Latvijā to (hokeju – red.) kā savējo, absolūti nesaprotot spēles būtību, ir pieņēmušas sievietes, padzīvojuši cilvēki, bērni. To var izskaidrot tikai ar kaut kādām ilgām pēc mākslīgās laimes.“

Ainars Mielavs sarunā ar Romānu Koļedu, “Rīgas Balss”

Pavasaris Latvijā nāk ar hokeja trakumu. Par to runā visi – gan tie kas saprot no šī spēles, gan tādi, kas pat nevienu spēli līdz galam nav noskatījušies. Nedomāju, ka tas ir kaut kāds fenomens. Ir ļoti daudzas valstis pasaulē, kur sports ir nostādīts līdzās reliģijai. Kaut vai futbols Itālijā un Dienvidamerikā vai basketbols Lietuvā. Man vienu reizi gadījās būt Lietuvas laukos, kur pie liela viesību galda sēdēja gan mazi bērni, gan veci cilvēki, gan sievietes, gan vīrieši un visi skatījās Lietuvas vīriešu basketbola izlases spēli Eiropas čempionātā. Visi juta līdzi kā traki, un katram bija savs eksperta viedoklis par spēli, taktiku un spēlētāju kļūdām uz laukuma. Varam tikai lietuviešus apskaust par viņu panākumiem basketbolā pasaules mērogā. Sports jau ar to ir pateicīgs, ka tu kā vērotājs no malas vari izteikt komentārus. Neviens jau tevi laukumā nesūtīs, un to, vai tavs viedoklis ir pareizs vai nav, tā īsti nevar pat pierādīt. Līdzīgas situācijas esmu novērojis arī biznesā, kad sanāksmēs par mārketingu vai reklāmu visi ir eksperti un visiem ir viedoklis, bet tad, kad ir diskusijas par grāmatvedības, finanšu vai juridiskajiem jautājumiem, tad runā tikai daži, pārējie klusē. Sports ir tik šķietami vienkāršs. Taču tie, kuri paši ir pamēģinājuši kādu no sporta veidiem, tikai tie pa īstam spēj novērtēt sportistu sniegumu un saprot, ka dažreiz ripu arī šķietami tukšos vārtos nemaz nav tik vienkārši iemest. Hokejs līdzjutējiem dod vienreizēju iespēju nobaudīt visdažādāko emociju gammu. Cilvēkiem neaizliegsi just līdzi, priecāties. Arī mana mamma jūt līdzi mūsu hokeja izlasei, kaut gan ar sportu viņa ir uz jūs. Viņa jūt līdzi ar visu sirdi un dvēseli. Tā ir daudz īstāka un patiesāka fanošana, nekā dažam labam it kā hokeja fanam, kurš uzvilcis saņurcītu Latvijas hokeja kreklu un vairāku promiļu alkohola reibumā auro. Es nevaru saprast tos, kas hokeja vērošanu saista ar piedzeršanos. Hokejs ir ātra, dinamiska spēle, kur ir jāseko līdzi ļoti rūpīgi, lai izbaudītu katru mirkli laukumā. Varbūt ikdienas steigā nespējam saņemt pietiekamā daudzumā emocionālos kairinājumus, tāpēc cilvēki fano, jūt līdzi. Sports ir neprognozējams. Tas dod tev vēl vairāk emociju, jo sporta līdzjušanā tu esi iesaistīts notikumā, tu esi klātienē. Tu vari skaļi kliegt, svilpt, aplaudēt. Ir sajūta, ka tu tomēr ietekmē to, kas notiek laukumā. Tas dod vēl lielāku iesaistes sajūtu nekā filmas vai teātra izrādes skatīšanās. Latvijas hokeja fanošanas fenomens var tikt arī izskaidrots saistībā ar vēlmi kaut kā publiski, pasaules mērogā eksponēties. Parādīt, redziet mēs te arī esam. Ir tāda Latvija, kur spēlē hokeju. Dažreiz varam pakutināt nervus arī pasaules lielvalstīm. Vai tad ikdienā ir daudz situāciju, kur Latvija var sacensties kā līdzīgs ar līdzīgu ar Vāciju, ASV, Franciju, Krieviju? Sports var radīt un pastiprināt patriotisma jūtas. Pagājušajā gadā tika novērots patriotisma jūtu uzplūds Vācijā, kur Vācijas futbola izlase sekmīgi spēlēja pasaules čempionātā futbolā. Masu mediji rakstīja, ka pirmo reizi Vācijas jauno laiku vēsturē vācieši jutās kā viena liela tauta, notika dziedāšana ielās un valdīja vispārēja līksmība. Es biju klāt Latvijas izlases vēsturiskajā spēlē Sanktpēterburgā, kad 2000. gada 4. maijā tika pieveikta Krievijas zvaigžņotā izlase. Es biju lepns, ka esmu latvietis! Dziedāju Latvijas himnu no visas sirds. Cilvēki visapkārt raudāja prieka asaras. Tas bija kaut kas vienreizējs. Kopš tā brīža neesmu piedzīvojis tādu patriotisma jūtu uzplūdu. Žēl.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2007. gada jūnija numurā