Pamežs

Roberts Makfārleins, Rīgas Laiks | 21.03.2021

Jauna kanādiešu meža ekoloģe, vārdā Suzana Simārda, 90. gadu sākumā pētot izcirstu mērenā klimata pamežu Britu Kolumbijas ziemeļrietumos, novēroja interesantu sakarību. Kad pēc kailcirtes iestādīja jaunaudzi un mazliet vēlāk no tās izravēja mazos papīrbērza dzinumus, to pazušana sakrita ar apkārt sadēstīto jauno Daglasa eglīšu nīkuļošanu un pēc tam arī pāragru bojāeju.
Mežkopji ilgus gadus uzskatījuši, ka šāda ravēšana ir nepieciešama, lai jaunie bērziņi (“nezāles”) neatņemtu jaunajām eglītēm (“kultūraugiem”) vērtīgos augsnes resursus. Taču Simārda sāka šaubīties, vai šis vienkāršais konkurences modelis atbilst patiesībai. Viņai likās pilnīgi iespējams, ka papīrbērzi nevis traucējuši eglēm, bet gan kaut kādā veidā tām pat palīdzējuši: kad bērziņus izcirta, cieta egļu veselība. Taču, ja tāda sugu savstarpējā palīdzība koku attiecībās patiešām notiek, kāda ir tās daba – un kā individuālie koki spēj palīdzēt cits citam pāri meža plašumiem?

Pamežs

Pievienot komentāru