1937. gada 30. janvārī kāda britu nedēļas žurnālam New Statesman and Nation adresēta vēstule darīja zināmu, ka Darvinam, Marksam un Freidam esot atradies sekotājs – pareizāk sakot, sekotāji. “Masu novērošana attīstās uz antropoloģijas, psiholoģijas un cilvēka izpētei veltītu zinātņu bāzes,” bija sacīts vēstulē, “taču tās mērķis ir strādāt ar novērotāju masām.”Kustībā jau bija iesaistījušies piecdesmit brīvprātīgie, un bija iecerēts šo pulku palielināt līdz pieciem tūkstošiem aktīvistu, kuri būtu gatavi pētīt tādus laikabiedru dzīves aspektus kā:
– cilvēku izturēšanās kara memoriālos,
– autobraucēju izsaucieni un žesti,
– mājas svētības audzēšanas kults,
– futbola totalizatori,
– uzvedība vannas istabā,
– bārdas, paduses un uzacis,
– antisemītisms,
– neķītru joku izplatība, izplatīšanās un nozīme,
– bēres un apbedītāji,
– sieviešu tabu uztura jautājumos,
– kā arī vecmāšu personīgā dzīve.
Masu novērotāji principiāli nenošķīra sevi no cilvēkiem, kurus pētīja. Viņu nodomos ietilpa vienīgi “vienkāršos formulējumos” darīt faktus zināmus “visiem novērotājiem, lai to apkārtējā vide kļūtu saprotama un tādējādi tiktu pastāvīgi pārveidota”.
Vēstule bija tikai pirmais no vairākiem kustības manifestiem, taču arī neviens no sekojošajiem neļauj masu novērošanu vieglāk ietilpināt kādā kategorijā. Februārī publikācijā žurnālā New Verse grupa paziņoja, ka ieviesīšot jaunu literārā reālisma standartu un atsvabināšot dzeju no profesionāļu dzelžainā tvēriena: “Uzņemoties novērotāja lomu, ikviens cilvēks kļūst līdzvērtīgs Kurbē pie molberta, Kuvjē pie līķa sekcijas galda un Humboltam kontinenta krastos.”
Jaunās zinātnes izgudrotāji bija Čārlzs Madžs, dzejnieks, žurnālists un Komunistiskās partijas biedrs, Hamfrijs Dženingss, gleznotājs sirreālists un dokumentālā kino režisors, kā arī Toms Harisons, antropologs atkritējs, kurš kanibālu vidū jutās brīvāk nekā starp akadēmiķiem. Triumvirāta starpā jau no sākta gala bija daudz domstarpību – viņi pat nebija spējuši vienoties, vai grupas nosaukums būtu jāsaprot tā, ka novērotas tiek masas, vai arī tā, ka masas pašas ir novērotājas. Šā vai tā, bet laikā no 1937. līdz 1945. gadam simtiem cilvēku viņiem piesūtīja regulāras atskaites par savu ikdienas dzīvi. Brīvprātīgajiem bija visdažādākā sociālā piederība, taču jauni, neprecēti ierēdņi un skolotāji bija pārstāvēti īpaši kuplā skaitā. Neviens sīkums netika atzīts par pārlieku triviālu. Masu novērotāji pētīja, piemēram, ar kuru cigaretes galu cilvēki paklaudzina pret galdu pirms aizsmēķēšanas (piecdesmit divi procenti to dara ar to galu, kuru pēc tam liek mutē), izplatītākās sieviešu atriebības fantāzijas kara laikā (par to, kā viņas sagriež Hitleru šķēlēs sacepumam vai nozāģē viņam potītes, noasina stilbu kaulus par smailiem mietiņiem un ar lielu kastroli iedzen viņu zemē kā pāli) un vidējo brīvdabas kopošanās gadījumu skaitu parastā vakarā strādnieku šķiras kūrortpilsētā Blekpūlā (četri, ieskaitot vienu, kurā piedalījās pats novērotājs). Grupa laida klajā virkni ekscentrisku grāmatu, un Otrā pasaules kara laikā novērotāju publicētie ziņojumi ietekmēja britu valdības priekšstatu par nācijas civiliedzīvotāju noskaņojumu un pat tās nodokļu politiku. Masu novērotāji mēģināja izprast parādību, ko antropoloģija un socioloģija lielākoties uztvēra kā pašsaprotamu – parastu cilvēku ikdienas dzīvi.
Pirmais, kurš sāka sapņot par “antropoloģiju, kas pētītu mūs pašus”, bija Madžs, jauns vīrietis ar garu seju, slaidiem pirkstiem, brīnišķīgām manierēm un dzelzs gribasspēku. Kembridžā viņš bija studējis filoloģiju pie A. A. Ričardsa, kurš vislabāk pazīstams ar to, ka saviem studentiem devis lasīt dzejoļus bez autora vārda, lai uzklausītu aizspriedumu neietekmētu reakciju. Universitātes laikā viņš iestājās Komunistiskajā partijā. Jau pēc Madža studiju beigām Jeitss izraudzījās divus viņa dzejoļus izdevniecības Oxford University Press dzejas antoloģijai, savukārt Eliots sameklēja jaunajam cilvēkam reportiera darbu laikrakstā Daily Mirror. 1936. gada 30. novembra naktī nodega Londonas Kristāla pils, stiklā un metālā celtā 1851. gada Pasaules izstādes mītne – Viktorijas ēras kapitālisma lepnums. Madžs, tolaik divdesmit četrus gadus vecs, bija sapinies ar angļu sirreālistiem, kuri Freida ietekmē visās nejaušībās meklēja likumsakarības, un viņš sāka prātot, vai tikai šādas ikoniskas būves bojāejai nav kāda dziļāka jēga. Varbūt dokumentējot notikumus, kas satricinājuši kolektīvo apziņu, iespējams likt sabiedrībai apzināties tās līdz šim neizpētītos mītus un fantāzijas, tādējādi dodot brīvību tos mainīt? Franču sirreālists Andrē Bretons jau bija paskaidrojis, ka, lai panāktu šādu atbrīvošanos, nepieciešams, lai “dzeju radītu visi”. Tā nu Madžs bija palēnām sācis plānot jaunu kustību, ko nosauca par “tautas dzeju”; tās izplatīšanu visā Lielbritānijā uzņemtos “Nejaušību klubi”. Ugunsgrēks piedāvāja lielisku izdevību, vēl jo vairāk tāpēc, ka drīz pēc tam izplatījās ziņa, ka Edvards VIII piespiests izvēlēties starp troni un savu mīļāko Volisu Simpsoni, kuras laulība vēl pat nebija šķirta. Sagadīšanās? Tagad pāri britu karalistei savu ēnu meta jau divkārša ļauna zīme. Ziņojumus par monarhijas krīzi prese bija atlikusi līdz pašam pēdējam brīdim; tieši šādai nacionāla mēroga dziņu apspiešanai vēlējās darīt galu sirreālisti.
Madža galvenais līdzautors bija Dženingss, tuvs draugs no Kembridžas laikiem. Dženingsam piemita nervozs paradums ēst papīru un niķis manierīgi zelēt cukurgraudiņus. Pegija Gugenheima, viena no viņa mīļākajām, apgalvoja, ka Dženingss izskatoties “pēc pīles Donalda” (viņa Dženingsu pameta un uzsāka attiecības ar Semjuelu Beketu), taču žurnālā Vogue publicētajā Lī Milleres foto viņš izskatās visnotaļ šarmants un pārliecināts par sevi. Lai kādas dīvainības Dženingsam būtu piemitušas, viņš pamanījās gūt panākumus gandrīz visā, pie kā ķērās. Studiju laikā un vēlāk viņš strādāja par teātra kostīmu mākslinieku un scenogrāfu, un 1931. gadā, divdesmit četru gadu vecumā, saposās darbā uz Parīzi. “Mani pauti ir tik rāmi un pārpilni kā Pusēna trimdas laika gleznas,” viņš ilgu pilns rakstīja uz mājām savai jaunajai sieviņai. Šī tēlainā līdzība pamatoti uzvedina uz domu, ka Dženingsa pirmā un lielākā mīlestība bijusi glezniecība. Viņš turpināja gleznot, kamēr neizsīka pēdējie iekrājumi un arī sievas pacietība. 1934. gadā Dženingss beidzot pievērsās pastāvīgam darbam – kino. Pie viņa veikumiem pieder pusstundu garas britu pasta vēsturei veltītas filmiņas montāža (Apvienotās Karalistes Galvenā pasta pasūtījums) un kompānijas Shell Oil reklāma, kurā ar mašīneļļu kārtīgi iesvaidīts robots mostas jaunai dzīvei. 1936. gadā Dženingss palīdzēja sarīkot Londonas Starptautisko Sirreālisma izstādi; sakari ar šo kustību gluži dabiskā ceļā noveda pie sadarbības ar Madžu viņa jaunajā projektā.
1937. gada 2. janvārī žurnālā New Statesman publicētajā vēstulē Madžs paziņoja, ka viņi ar draugiem esot apņēmušies atrast risinājumu “Kristāla pils un karaļa atkāpšanās simboliskajai situācijai”, un lūdza palīdzību liecību vākšanā. “Vienīgi masu novērojumi var radīt masu zinātni,” viņš rakstīja un publicēja savu adresi.
Boltonā, industriālā Ziemeļanglijas pilsētā, kas ir tik bezcerīgi drūma, ka pat upes dibens klāts ar bruģi, Madža vēstule piesaistīja divdesmit piecus gadus vecā Toma Harisona uzmanību. Jaunais cilvēks žurnālu lasīja vietējā bibliotēkā, jo nevarēja atļauties to iegādāties. Rakstu Harisons ievēroja tikai tāpēc, ka tajā pašā lappusē bija publicēts viņa paša dzejolis “Kokosrieksta mēness”, sarakstīts aptuveni trīs gadus iepriekš Jaunhebridu salās (Klusā okeāna arhipelāgā, kas tagad pazīstams kā Vanuatu), uz kurieni viņš bija devies zooloģiskā ekspedīcijā. Brauciens beidzās ar to, ka viņš salās aizkavējās uz diviem gadiem, nododoties iedzimto dzīves izpētei un pilnveidojoties par “pirmšķirīgu pļēgurošanas meistaru”, lielās devās patērējot vietējo dzērienu kavu. Harisons ļāva kādas cilts vadoņa sievai izrotāt viņa krūtis ar rētām un vēlāk Anglijā bieži mētājās ar mājieniem, ka esot piedalījies kanibālu dzīrēs. Džudita Heimane savā aizraujošajā un uz rūpīgi pārbaudītiem faktiem balstītajā biogrāfijā “Kaitinošākā cilvēciskā būtne pasaulē” raksta, ka šis apgalvojums esot nepatiess, taču viņa uzskata, ka pūdētu kāpuru, ko Harisonam pasniedzis kāds spitālīgais, viņš gan tiešām esot apēdis.
Atgriezies Lielbritānijā, Harisons par pieredzēto nolasīja vairākas lekcijas un sarakstīja saviem piedzīvojumiem veltītu grāmatu. Pēc tam viņam tā arī neizdevās atrast sev jaunu nodarbošanos. Atsvešinājies no vienaudžiem un sanīdies ar tēvu, kurš draudēja atstāt dēlu bez mantojuma, Harisons nolēma saraut visas saites un kļūt par “iekļauto novērotāju” pats savā, tobrīd Lielās depresijas māktajā zemē. Tāpat kā Džordžs Orvels savulaik devās uz Viganu un Džeimss Adžī [1. James Agee (1909–1955), amerikāņu rakstnieks un scenārists.]– uz Alabamu, tā Harisons izvēlējās Boltonu. Tur viņš pelnīja iztiku kā fabrikas strādnieks, kravas auto šoferis, pārdevējs un saldējuma tirgotājs.
Drīz pēc New Statesman nodrukātās vēstules izlasīšanas Harisons sēdās vilcienā un devās uz tikšanos ar Madžu un Dženingsu. Kāds šīs sarunas liecinieks atceras “Hamfriju, ar elkoni atbalstījušos pret vienu kamīna dzegas galu, un Harisonu, kurš savu elkoni uzlicis uz otra gala – abus ļoti skaļi un vienlaicīgi uzrunājam visus klātesošos kopumā un nepievēršot ne mazāko vērību tam, ko runā otrs.” Madžs, bez šaubām, klausījās pārmaiņus te vienā, te otrā.
1937. gada 12. februārī trīsdesmit brīvprātīgie uzņēmās rakstīt vienas dienas dienasgrāmatu, ko masu novērotāji nosauca par “dienas apskatiem”. Pasākums bija iecerēts, lai “savāktu zināmu datu kopumu bez jebkāda atlases principa”, un šis eksperiments tika atkārtots katru mēnesi. Pārliecinošā un iejūtīgā biogrāfijā “Hamfrijs Dženingss” Kevins Džeksons citē Dženingsa 12. aprīļa apskatu: kinorežisors un viņa sieva nejauši uzvelk viens otra rīta svārkus, vannā ir smiltis, jo viņu meitiņa iepriekšējā dienā rotaļājusies smilšu kastē, un Dženingss pamana, ka vannas istabas paklājiņš ir “nekārtīgs”, bet neko šai sakarā nemēģina darīt. Šie fakti ir gluži nejauši un triviāli, taču vienlaikus arī aizraujoši. 1938. gada janvārī masu novērotāji jau bija savākuši tūkstoš septiņsimt trīsdesmit dienas apskatus, pavisam kopā 2,3 miljonus vārdu.
Pēc aptuvenas vienošanās pienākumi tika sadalīti šādi: Madžs uzņēmās atbildību par dienas apskatiem, Harisons atgriezās Boltonā, lai turpinātu tuvplānā pētīt strādnieku šķiras dzīvi, un Dženingsa ziņā palika rezultātu apkopošana un publicēšana. Tas izpaudās kā ievadpamfleta vāka noformēšana un masu novērotāju kustības dīvainākās un dzejiskākās grāmatas “Divpadsmitais maijs – vairāk nekā divsimt masu novērotāju 1937. gada dienas apskati” atbildīgā redaktora pienākumu pildīšana.
1937. gada 12. maijs bija Džordža VI kronēšanas diena. Vienā no saviem manifestiem Madžs un Harisons paskaidro, ka decembrī, kad Džordža brālis Edvards atteicās no troņa, “miljoniem cilvēku, kuri līdz tam dzīvoja kā paklausīgi sistēmas automāti”, piepeši atjēdzās nonākuši situācijā, kad pašiem nākas izlemt, ko viņi domā par šīs sistēmas sabrukumu. Kronēšana bija iecerēta kā varena izrāde, ar kuras palīdzību tiktu izkliedētas ļaužu bažas. Taču tas bija visai kutelīgs brīdis šādai manipulācijai ar britu tautu, ņemot vērā to, ka tolaik visā Eiropā tādus krāšņus masu pasākumus ar nacionālistisku pieskaņu savu mērķu sasniegšanai izmantoja fašisti – bet līdz ar to situācija bija kā radīta masu novērošanai. Grupa savāca četrdesmit trīs dienas apskatus, vēl septiņdesmit septiņi cilvēki aizpildīja rakstiskas anketas un divpadsmit anonīmu novērotāju brigāde ziņoja par kronēšanas ceremoniju kā reportieri – pareizāk sakot, kā kinohronikas kameras. “Izmantojot šīs trīs dažādās metodes, tika iegūti trīs dažādi fokusi: tuvplāns, kadri ar detaļām un masu skati,” paskaidroja Dženingss un Madžs.
Dženingsa “filma” parādās uz ekrāna otrajā nodaļā. Ir aptuveni pusnakts kronēšanas priekšvakarā. Jūstonas dzelzceļa stacija Londonas centrā jau ir pārpildīta. Tur atrodas, piemēram, “vīrs, kurš dzer alu un ēd sendvičus telefona būdiņā.” Kafetērijā kāds cits cilvēks ar savu līgavu spēlē pie letes kādu galda spēli ar metamajiem kauliņiem. Viņa “saka, tas esot aizspriedums, ka cilvēkiem naktīs allaž vajagot gulēt. Viņš sāk dziedāt Night and day you are the one….” Novērotājs raksta: “Visi sarunājas, konkrēti ne pie viena nevēršoties,” un atzīmē, ka valda pārpilnības un cilvēcības gaisotne – sirsnīgs haoss. Londonas metro pieauguši cilvēki izskrūvē no lampām elektriskās spuldzītes un, vilcienam iebraucot tunelī, izklaidējas, izdodot dažādas dzīvnieciskas skaņas. Piecpadsmit pāri trijiem novērotājam savus pakalpojumus piedāvā prostitūta. “Es saku: “Man gan liekas, tu šonakt esi gana strādājusi.” Atbilde skan: “Nebrūķē muti, čalīt.”” Lasītājam rodas iespaids, ka viņš noklausās sarunas kādās milzīgās svinībās, kas pārņēmušas visu pilsētu. Jautrība šķiet vēl jo aizraujošāka tāpēc, ka vidusmēra svinētājs vienlaikus piedalās spēlē un paliek arī ārpus tās, piespēlējot mākslotajai masu līksmei, bet vienlaikus neatsakoties no sava pragmatiskā, ironiski noskaņotā “es”. Tā, piemēram, dievkalpojuma laikā, kamēr neviens neredz, kāds Vestminsteras abatijas vietu ierādītājs uzrauj dūmu karaļa parādes karietē.
Grāmatā “Masu novērošana un ikdienas dzīve”, kuras stils diemžēl tās lasītāju loku sašaurinās līdz akadēmiskajām vēsturnieku aprindām, Niks Habls izsaka domu, ka, pievēršoties tam, kā kronēšanas svinības uztver pūlis, masu novērotāji krietni ierobežojuši ceremonijas nacionālistisko ievirzi. Kādam no svētku aculieciniekiem šķiet, ka karalienei mati esot izspūruši tā, it kā viņa būtu tikko izkāpusi no gultas, bet karalis šķiet “izkāmējis, no uztraukuma sastindzis” un truli blenžot tukšumā. Kāds cits Ziemeļīrijas premjeru Kreigu noturējis par Nīderlandes princesi Julianu. Notingemā kāda friziera māte, iekārtojusies līdzās radio aparātam, izplūst asarās un elsās: “Ak kungs, viņa vietā vajadzēja būt Edvardam… tam… tam… tam vajadzēja būt Edvardam!”
Tomēr “Divpadsmitā maija” graujošā ietekme nevarēja būt pārāk liela. Grāmatu pirka maz, iespējams, tāpēc, ka tā nebija gluži tik lēta, kā masu novērotāji bija dievojušies. Lai iegādātos “Divpadsmito maiju”, vidusmēra ogļracim būtu nācies samaksāt vairāk nekā ceturto daļu no nedēļas algas. Recenzijas bija lielākoties labvēlīgas, tomēr gadījās arī daža laba tīri šerpa. “Fakti vairojas gluži kā tārpi sierā,” sūdzējās kāds kritiķis. Taču par masu novērotājiem bija tīrais prieks rakstīt, pat ja recenzijas autors kustību nevarēja ciest. Tā nu “masu novērotājs” drīz vien kļuva par plaši pazīstamu sabiedrisko figūru. New Statesman viņu iztēlojās pārvietojamies ašā solī, plivinām lielas ziloņausis un ik pa brīdim pieplokam pie atslēgas caurumiem. Greiems Grīns vienu masu novērotāju iesaistīja savā 1939. gadā sarakstītajā dēku romānā “Slepenais aģents”:
“– Tas jau tikai Mukerdži kungs, indiešu džentlmenis, (..) ļoti cienījams. (..) Viņš ir visai zinātkārs. Tas ir vienīgais trūkums. Viņš uzdod tādus jautājumus!
– Kādus jautājumus?
– Par visu. Vai es ticu horoskopiem? Vai es ticu avīzēm? Ko es domāju par Īdena kungu? Un vēl viņš pieraksta atbildes. Tiešām nezinu, kāpēc.”
Harisons šo slaveno divpadsmito maiju pavadīja mājās, rakstot vēstuli draugam: “Bija tīrais neprāts uzticēt rediģēšanu veselam intelektuālu dzejdaru baram.” Dženingss nosprieda, ka Harisons ir mietpilsonis un no biedrības izstājās. No masu novērošanas idejām gan viņš neatteicās un sāka krāt prozā un dzejā rakstītus sacerējumus, kuros bija aprakstīti dažādi mehānismi un to ietekme uz cilvēku dzīvi vēstures gaitā. Aprakstus Dženingss nosauca par “tēliem” un pamazām vien nonāca pie uzskata, ka tos var lasīt kā “nepārtrauktu vēstījumu vai filmu par industriālo revolūciju,” gluži tāpat kā “Divpadsmito maiju” viņš bija iecerējis kā filmu par kronēšanas svētkiem. Laikrakstu izgriezumus, kas ar laiku aizpildīja divpadsmit piezīmju grāmatas, Dženingss nēsāja nobružātā ceļasomā. Kad viņam kāds draugs no sirreālistiem apvaicājās, kas tur esot iekšā, Dženingss atbildēja: “Pandemonija”. Nosaucis savu antoloģiju par godu pilsētai, ko Miltona “Zaudētajā paradīzē” uzbūvēja Lucifers ar saviem kritušajiem eņģeļiem, Dženingss rakstīja: “Pandemonijas celšana ir Lielbritānijas pēdējo trīssimt gadu patiesā vēsture.”
Pretstatā masu novērotāju Londonas atzara mākslinieciskajām pretenzijām, Harisona vadītais Boltonas pulciņš darbojās samērā juceklīgi. Harisons dzīvoja strādnieku šķiras mājā, ko aculiecinieki vēlāk aprakstījuši kā “trūcīgu”, “drūmu”, “briesmīgu”, “blakšainu” un “tādu pašu kā jebkura cita māja Boltonā”. Parasti kopā ar viņu dzīvoja divi vai trīs citi novērotāji, kurus bija paverdzinājis Harisona personības šarms un gatavība strādāt sešpadsmit stundas dienā. Katru rītu, izlasījis laikrakstus, viņš sniedza citiem vadošus norādījumus. Fotogrāfs Hamfrijs Spenders, dzejnieka Stīvena Spendera jaunākais brālis, atceras, ka viņam uzdots noskaidrot, “kā cilvēki tur savas rokas, (..) cik cukurgraudiņu cilvēki mēdz tāpat vien iemest mutē, (..) cik bieži cilvēki čiepj tādas lietas kā restorānu tējkarotītes, sērkociņus, papīra gabaliņus.” Novērotājiem vajadzēja skaitīt cepuru adatas, pierakstīt baznīcās dziedātos korāļus un “pie viena mēģināt nospert kādu sprediķa eksemplāru”. “Tieši tā Toms sacīja: ejiet publiskajās mazmājiņās un fotografējiet, kā cilvēki čurā,” Spensers pēc daudziem gadiem stāstīja kādam intervētājam. Boltonas askētiskā dzīve Spenseru biedēja, un viņa empātiskās spējas, kas lika iejusties citu cilvēku ādā, reizēm noveda viņu līdz asarām, taču savās tā laika fotogrāfijās, kas tika publicētas tikai pēc četrdesmit gadiem, viņš savā patiesumā ir līdzvērtīgs Volkeram Evansam, bet estētismā – Helēnai Levitai [2. Walker Evans (1903–1975), Helen Levitt (1913), amerikāņu fotogrāfi].
Savus darbiniekus Harisons – bieži vien vēlās nakts stundās – mēdza cienāt ar zivīm un ceptiem kartupeļiem, un māja bija piesūkusies ar eļļas smaku. No Londonas ieradās gleznotājs sirreālists Džulians Treveljans, kuram tika pasūtīta Boltonas skata kolāža. Mākslinieks vēlāk atcerējās, ka vēlu vakarā esot dzēris alu dažādos krodziņos un pēc tam noskatījies brīvās cīņas maču metāllietuvē, kas stipri atgādinājusi cietumu no Piranēzi gravīras, “ar ķēdēm, trepēm un sarūsējušu mehānismu gabaliem.” Par brīvprātīgo novērotāju pieteicās kāds ogļu izvadātājs vārdā Bils Notons, kurš cerēja, ka darbs masu novērotājos viņam palīdzēs izkopt literāro stilu; pēc dažiem gadu desmitiem viņa scenārijs filmai “Alfijs” ar Maiklu Keinu galvenajā lomā izpelnījās starptautisku atzinību.
Visas šīs masu novērotāju rosības rezultāts bija viena vienīga grāmata, “Krogs un ļaudis”, laista klajā 1943. gadā, četrus gadus pēc sarakstīšanas. Tajā paskaidrots, ka Boltonā “krogam atvēlēts vairāk ēku, tajā pietiek vietas vairāk cilvēku un tas viņiem atņem vairāk laika un naudas nekā baznīca, kino, deju zāle un politiskās organizācijas, kopā ņemtas.” Statistika ir izsmeļoša. Viena ceturtdienas vakara gaitā viens kroga apmeklētājs izdzer vidēji 3, 16 pintes alus; sestdienā vidējais apjoms pieaug līdz 3, 45 pintēm. Pieprasījums pēc ceptajām zivīm ar kartupeļiem sasniedz kulmināciju piektdienā, vietējā algas dienā, bet alus patēriņš – sestdienā: “Tas ir tas, kas mūsu kultūrā palicis pāri no vecajām orģijām, no periodiskās apspiesto dziņu brīvlaišanas.” Kroga darbalaika pēdējās stundas laikā tiek pārdots vairāk alus nekā jebkurā citā laika sprīdī. Pulciņā cilvēki dzer ātrāk nekā pa vienam, un dzeršanas ritmu viņi izjūt tik dziļi, ka gandrīz vienmēr iztukšo savus reizē pasūtītos kausus vienlaikus – pat ja dzērēji ir neredzīgi.
Grāmatas galvenais autors bija Džons Somerfīlds. Viņš meistarīgi prata iejukt jebkurā kompānijā un nekad nevienu oficiāli neizvaicāja, tikai dzēra alu, vēroja un klausījās. Viņš apraksta tādu darbību kā “sašļuncināšana” – gandrīz iztukšotas glāzes saskalināšanu ar apļveida kustībām, kas liek tajā palikušajam alum sagriezties virpulī. Somerfīlds ievēro arī, ka tradicionālais sauciens “Ir laiks! Kungi! Lūdzu!” pirms kroga slēgšanas vienmēr tiek atkārtots vienā un tajā pašā intonācijā. (Iepriekšējā desmitgadē to bija pamanījis arī Eliots un savu atklājumu licis lietā “Nīkajā zemē”, panākot neomulīgu efektu.) Viņš paskaidro, kāpēc iereibis cilvēks runājot izklausās iereibis (bagātīgi ilustrējot ar citātiem), pavēsta, ka smalkākos krogos ir mazāk spļaujamtrauku un ka šautriņu mešana kļuvusi populāra 1937. gadā, kad vienu raundu izspēlējuši karalis un karaliene. Somerfīlda vērojumi baložu sacīkstēs, strādnieku šķiras aprindās iecienītā sporta pasākumā, ļauj uzzināt, kā vislabāk motivēt sacensībai baložtēviņu (pagatavo kūku no cukura, šerija un sēkliņām un pirms sacīkstēm parāda, kā ar šo kārumu mielojas viņa mātīte). Grāmata slavina krogu kā aktīvu un sabiedrisku atpūtas formu, dzīvesveidu, kam draud briesmas tikt “pamazām aizstātam ar pasīvajām, narkotikām līdzīgajām kino un radio baudām,” kā savā recenzijā par šo darbu rakstīja Orvels. Orvels sevi reiz raksturoja kā piederīgu pie “zemākās augstākās vidusšķiras”, un šajā pašā plauktiņā Habls ievietojis arī Madžu, Dženingsu un Harisonu: visi trīs bija uzauguši, rēķinoties ar džentlmeņa dzīvesveidu, taču bijuši spiesti konstatēt, ka viņiem atstātā manta ir vai nu niecīga, vai arī tās vispār nav, un ka nāksies pamatīgi piepūlēties, lai nopelnītu iztiku. Tomēr par proletāriešiem viņus neviens nenoturētu. 1961. gadā, kavējoties atmiņās, Harisons atzinās, ka “tajās senajās dienās gandrīz ikviens, kurš pats nebija nācis pasaulē strādnieku šķiras ģimenē, uzskatīja viņus par piederīgiem teju vai citai rasei.” Mēģinājumi pārvarēt šo sociālo distanci tika uzņemti ar nepatīkamu pārsteigumu. “Ejam paskatīties, kā Hamfrijs auklējas ar vienkāršajiem cilvēkiem,” ņirgājās Dženingsa priekšnieks, kuru kaitināja demokrātiskā atmosfēra viņa filmēšanas laukumā. Dažu pēdējo desmitgažu laikā nelāgas aizdomas radušās arī ne vienam vien kritiķim. Vai tikai masu novērotāju līderi neizrādīja interesi par strādniekiem tikai, lai paustu neapmierinātību ar pašu sociālekonomisko nišu? Runājot tiešāku valodu – vai viņi negāja pie vienkāršās tautas, lai patīksminātos?
Habls gluži saprātīgi pieņem, ka Madžam, Dženingsam un Harisonam tiešām varēja būt arī savtīgi motīvi, taču viņi varēja tos pārvarēt. Jebkurā gadījumā, 20. gadsimta 30. gados nevajadzēja nekādus personīgus iemeslus, lai interesētos par strādniekiem. Depresija strādnieku smagos dzīves apstākļus bija padarījusi neciešamus, turklāt pirmo reizi cilvēces vēsturē kāda valsts – Padomju Savienība – tika pārvaldīta strādnieku vārdā. Arvien plašāk izplatoties fašismam, likās būtiski svarīgi saprast, ko strādnieki grib un kādi ir viņu uzskati. Tomēr nevar teikt, ka masu novērotāju uzmanības centrā būtu bijuši tikai strādnieki. Toms Džefrijs, kurš 1978. gadā sarakstījis šīs grupas vēsturi, augstāk vērtē tās pievēršanos zemākajai vidusšķirai, ierēdņiem, pārdevējiem un skolotājiem, kuri bija lielākās dienas apskatu daļas autori. Kreisie no lielburžuāzijas aprindām šos cilvēkus parasti norakstīja kā “instinktīvus fašistus un visu patērētāju kultūras lielāko ļaunumu nēsātājus,” raksta Džefrijs. Masu novērotāji arī viņiem deva iespēju aprakstīt savu pasauli.
1938. gada rudenī Harisons pārcēlās uz Londonu un apmetās pie Madža; abi kopā vāca materiālu jaunai grāmatai “Lielbritānija”. Viņi centās izsekot sabiedrības viedoklim par premjerministru Nevilu Čemberlenu, kurš septembrī trīs reizes lidoja uz Vāciju un, atdodot Hitleram daļu no Čehoslovākijas, novilcināja kara sākšanos. “Lielbritāniju” uz karstām pēdām laida klajā izdevniecība Penguin; desmit dienu laikā tika pārdoti simt tūkstoši eksemplāru.
Sešdesmit deviņus gadus vecais Čemberlens nekad agrāk nebija ceļojis ar lidmašīnu, un Madžs ar Harisonu premjeram veltīto plašo tautas pielūgsmi aplūkoja caur antropoloģiski krāsota izsmiekla prizmu: “Vecums apvienojumā ar pārvietošanos pa debesjumu pārvērta viņu par tēvišķu dievību. Bet pašaizliedzīgā zemošanās, dodoties pie Hitlera, darīja viņu līdzīgu dieva dēlam, kurš nokāpj no debesīm pie grēciniekiem, lai tos glābtu.” Masu novērotājiem tipiskā kārtā cilvēka acs pamanīja dažādas daiļrunīgas detaļas. Pirms Čemberlens pa Dauningstrītas logu pavēstīja tautai, ka pārvedis no Minhenes “mieru mūsu laikiem”, viņš izstiepa roku, lai apklusinātu lejā stāvošos gavilējošos ļaudis. Kāds novērotājs atzīmē: “Pūlī vairāki cilvēki laikam noturēja to par fašistu sveicienu un atbildēja ar tādu pašu žestu.”
Grāmata veltīja uzmanību arī citiem britu dzīves aspektiem. Autorus, šķiet, iepriecinājis “viegls totēmisma gadījums”, ko viņi bija uzgājuši kādā mazā kalnraču pilsētiņā. Tur vietējie ik gadu rīkoja īpatnēju rituālu, nozāģējot un kārīgi notiesājot vārtiņos ievērtu govs galvu. Savukārt lambetvokā novērotāji saskatīja dabiska antifašisma avotu, jo vispārējā aizraušanās ar šo kokniju cilmes deju pavērsa pretējā virzienā pierasto kultūras plūdumu (no augstākajām aprindām uz zemākajiem slāņiem) un deva strādnieku šķiras ļaudīm iespēju pašapliecināties. “Ir lieliski būt parastam cilvēkam un ļaut sev vaļu,” paskaidroja kāds dedzīgs lambetvoka cienītājs.
Pienāca 1938. gada nogale. Madžs bija iemīlējies Stīvena Spendera sievā Inesē un gribēja pēc iespējas ātrāk tikt prom no pilsētas. Tiklīdz viņi ar Harisonu bija tikuši galā ar “Lielbritāniju”, abi apmainījās ar mājām. Harisonam Londonā vajadzēja uzņemties nacionālās korespondentnovērotāju komandas vadību, taču šis pienākums viņam likās garlaicīgs. Drīz vien Harisona uzmanību piesaistīja kāda bagāta precēta sieviete ar noslieci uz alkoholismu. Savukārt Madža novērotāja karjera Boltonā uzplauka; viņš ķērās pie pētījuma par strādnieku krāšanas un tērēšanas paradumiem, ko augstu novērtēja slavenais ekonomists Džons Meinards Keinzs. Lai gan masu novērošanas kustība pastāvēja vēl desmit gadus, tās pamatlicēju pulciņš pamazām izklīda kur kurais.
1939. gada janvārī lekcijā, kas vēl tika publicēta žurnālā Sociological Review, Londonas Ekonomikas augstskolas antropologs Reimonds Fērts grupu kritizēja par tās vājāko punktu, statistiku. “Lielbritānijā” aptaujāto cilvēku grupas bija mazas, netipiskas un nesistemātiski izvēlētas, viņš apgalvoja. Fērts atzīmēja, ka Džordža Gellapa organizācija likusi pamatus zinātniskai sabiedriskās domas izpētei Lielbritānijā. Tā sākās ilgs strīds, kurā masu novērotājiem jau sākotnēji bija lemts palikt zaudētājos.
Taču tad, padzīta no zinātnes, masu novērotāju kustība atdzima mākslā. Martā Hamfrijs Dženingss pēc Ņujorkas Pasaules izstādes pasūtījuma sāka uzņemt dokumentālo filmu “Brīvais laiks” par strādnieku atpūtu. Filma bija iecerēta trīs daļās – par tērauda un kokvilnas rūpniecībā strādājošajiem un ogļračiem. Strādājot pie kokvilnas industrijai veltītās daļas, Dženingss atgriezās Boltonā, kur savulaik bija fotografējis ar savu “leiku”. Viņš iegriezās arī apciemot vietējo masu novērotāju brigādi, ko tagad vadīja Madžs.
Šoreiz Dženingss veido nevis “filmu”, kas sastāv no tekstuāliem tēliem, bet gan vizuālu ainiņu virkni, kuras atsevišķos posmus meistarīgi savieno ar skaņas palīdzību. Piemēram, skatoties, kā vīri mētā šautriņas, skatītājs dzird pūtēju orķestra iesildīšanos; mūziķi parādās nākamajā ainā. Orķestris jau ir prom, bet mūzika turpina skanēt, un mēs vērojam, kā zēns lasa komiksu grāmatu, viņa māte izņem no cepeškrāsns maltās gaļas un kartupeļu sacepumu, bet kāds vīrietis izvedis trīs sacīkšu suņus izskrieties aiz fabrikas ēkas. Ainās, kas liekas tikpat kā atdzīvojušās masu novērotāju ziņojumu lappuses, veci vīri krogā spēlē biljardu, līdzjutēju pulks vēro brīvās cīņas turnīru un kāds vīrietis palaiž gaisā baložu bariņu. Taču vēl jo vairāk uz domām par masu novērotājiem vedina nevis šīs detaļas, bet pati filmas noskaņa. Deju zāles ainai Dženingss izvēlas kadrus, kuros kāda sieviete noliecas un sakārto kurpes siksniņu. Kora mēģinājumā sieviete ar labo roku noņem šalli, spēlējot klavieres ar kreiso, un tad turpina spēlēt, kamēr kāds no koristiem palīdz viņai atbrīvoties no mēteļa. Tad visi sāk dziedāt Hendeli. Improvizācija ir daļa no dzīves, un skaistums dabiski dzimst no sadzīviskuma.
Filmas noslēguma kadros kāda sieviete vēlu vakarā griež maizi vīra vakariņām, bet viņš tikmēr lasa avīzi (virsraksts: “Viņa lietoja smaržas “Sikspārņa prieks”). Skatītājs pamazām saprot, ka šis cilvēks neatpūšas pēc garas darba dienas; tieši otrādi, viņš gatavojas doties uz darbu ogļu raktuvēs. Ogļrači ar lukturiem rokās cits pēc cita ieiet būri, kurā viņi tiks nolaisti šahtas dzīlēs. Būra durvis aizcērtas, un aizkadra balss komentē: “Tā nu iekārtota mūsu dzīve, ka brīvais laiks ir tas laiks, kad mums ir iespēja nodarboties ar to, ko paši vēlamies. Tā ir iespēja būt tādiem, kādi mēs esam.” Seko īsa pauze, tad krātiņš pazūd šahtā.
Senāk Dženingss savas filmas bija uzskatījis vienkārši par peļņas darbu, taču viņa sieva atceras, ka todien, kad abi aizgājuši noskatīties “Brīvo laiku”, “viņš bija tik satraukts, ka kinoteātrī sēdēja uz pašas krēsla maliņas kā mazs puika.” Dženingss bija atradis savu stilu.
1939. gada septembrī Lielbritānija iesaistījās karā. Masu novērotāji aicināja savus brīvprātīgos aprakstīt pašu piedzīvoto dienasgrāmatās. Pēc valdības pasūtījuma grupa veica pētījumu par to, vai visur izlīmētie plakāti palīdz uzlabot sabiedrības noskaņojumu. “Jūsu drosme, jūsu dzīvesprieks, jūsu apņēmība atnesīs mums uzvaru,” vēstīja viens no tiem. Masu novērotāji ziņoja, ka dramatiskajai vietniekvārda nomaiņai esot katastrofālas sekas.
Lai tiktu pie naudas, Madžs un Harisons sarakstīja grāmatu par šo un citiem karalaika novērojumiem; tās nosaukums bija “Karš sākas mājās”. Viņi ziņoja, ka cilvēki ir ļoti negatīvi noskaņoti pret pilsētas aptumšošanu – iespējams, tāpēc, ka uzlidojumi Londonai vēl nebija sākušies un tās jēga vēl nebija acīmredzami skaidra. Tumsa cilvēkos vairoja bailes no uzbrukumiem un zādzībām, tajā skaitā – no dzīvnieku zādzībām. “Runā taču, ka pīrāgos tagad liekot kaķu gaļu,” paskaidroja kāda Hempstedas apkopēja.
Harisons aizkulisēs centās izkārtot vēl kādu valdības pasūtījumu. “Es nebiju drošs, vai tas būtu pareizi,” Madžs vēlāk atcerējās. Viņš nevēlējās, lai masu novērotāji degradējas par “kaut kādu aizmugures spiegošanas aģentūru.” Habls raksta, ka 1940. gada janvārī domstarpības par grupas nākotni izvērsušās par žultainu ķildu. Harisons pārmetis Madžam, ka tas pārāk tēmējot uz literatūru, bet Madžs Harisonam savukārt – centienus pārvērst masu novērotājus par politisku partiju. Viņi strīdējās pat par to, kura vārds titullapā jāmin pirmais. Maijā Harisons sāka piesūtīt valdībai slepenus iknedēļas ziņojumus par sabiedrības noskaņojumu. Jūlijā Madžs no grupas aizgāja.
Rudenī, kad sākās Londonas bombardēšana, masu novērotāju dibinātāji ar šo pārbaudījumu centās tikt galā katrs uz savu roku. Madža pētījums par strādnieku iekrājumiem palīdzēja Keinzam pārliecināt parlamentu, ka strādniekiem nebūtu iebildumu, ja nodokļus viņiem no algas atskaitītu uzreiz, tā atvieglojot valstij kara izdevumus. Keinza atbalsts Madžam palīdzēja iekļūt akadēmiskajās aprindās, un vēlāk viņš kļuva par Birmingemas universitātes socioloģijas profesoru.
Dženingss uzņēma virkni maiguma un apņēmības caurstrāvotu propagandas filmu, tādas kā “Londona to izturēs” un “Ieklausies Lielbritānijā”, un šodien viņu atceras galvenokārt tieši šī darba sakarā. 1950. gadā, meklējot iespējamās filmēšanas vietas Grieķijā, Poras salā, viņš nokrita no klints un nositās. Harisons kara sākumā nodarbojās ar ziņojumu piesūtīšanu valdībai, kas savukārt centās viņam iestāstīt, ka savāktos faktus nevajadzētu papildināt ar tik gariem komentāriem, un vēlāk tika iesaukts armijā. 1945. gadā viņš ar izpletni piezemējās Borneo, kur uzņēmās vietējo cilšu partizānu kustības vadību. Iedzimtie ar lielu entuziasmu atsāka galvu medības, tradīciju, ko briti tikai pavisam nesen bija aizlieguši. Turpmākajos pārdesmit gados Harisons, pagūstot nomainīt trīs sievas, Borneo pavadīja krietni daudz laika.
Zaudējusi savus dibinātājus, masu novērotāju kustība pakāpeniski zaudēja savu dumpīgo ekscentriskumu; 1949. gadā tā tika pārveidota par tirgus izpētes kompāniju. Novērotāju arhīvi nelasīti nogulēja kādā pagrabā līdz pat 60. gadu beigām, kad divi vēsturnieki tos uzgāja un nogādāja Saseksas universitātē. Madžs, 1961. gadā atceroties savas masu novērotāju dienas, jutās pateicīgs, ka savulaik izdevies “noaust kaut ko līdzīgu tīklam, lai notvertu šo gaistošo, pa brīdim uzmirdzošo parādību – laika garu.” 1938. gadā, uzstājoties radio, Dženingss izteica domu, ka tā neesot nejaušība, ka ikdienas dzīves jēgas meklējumi noveduši pie vēstures. “Noslēpumi mājo pašās necilākajās ikdienas lietās,” viņš sacīja; tās ir mūsu mantojums. Šīs parādības izpētot, dzejnieks pagātnē var uziet “zināmu priekšstatu par to, “kas es esmu””. Lai savā atklājumā dalītos ar citiem, viņš to salīdzina ar tagadnes pieredzi, “lietām, kas sabiedrībai ir pazīstamas, lietām, kas to interesē.” Kā piemēru Dženingss min “Nīko zemi”, kurā Eliots pagātni attēlo kā Kristofera Rena projektētu baznīcu, bet ikdienas dzīvi – kā krodziņu Temzstrītā. Dzejniekam jāmīl kā viens, tā otrs, Dženingss apgalvoja; “jebkas cits ir tukša augstprātība”.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola, pirmoreiz publicēts The New Yorker, 2006. gada 11. septembrī