“Tas bija straujš un pēkšņs pavērsiens”
Pirms 13 000 gadu pēdējais ledus laikmets tuvojās noslēgumam. Kilometru biezais ledus vairogs, kas klāja Zemes ziemeļu daļu, sāka kust, klimats kļuva arvien siltāks, bet tad viss mainījās. “Eiropas Ziemeļu reģionā sākās ļoti straujas klimata pārmaiņas. Īsā laika posmā, iespējams, pat vienas desmitgades laikā, temperatūra ziemeļu reģionos krasi pazeminājās,” stāsta Josteins Bake, Bergenas Universitātes Ģeozinātņu katedras profesors, kas rūpīgi pētījis pagātnes klimatu. “Tas bija straujš un pēkšņs pavērsiens,” viņš uzsver.
Viļņošanās efekts tūkstoš gadu garumā
Aukstuma periodam bija ilgstošas sekas tūkstoš gadu garumā. Ledus klājs gan Ziemeļamerikā, gan Skandināvijā atkal sāka izplesties, okeāna straumes, kas nesa silto ūdeni no Meksikas līča uz ziemeļiem, pavājinājās. Šo sistēmu sauc par AMOC jeb Atlantic Meridional Overturning Circulation, latviski vienkāršotā variantā tā ir Atlantijas okeāna meridionālā cirkulācija. Ziņās bieži tiek spriests par iespēju, ka šī cirkulācija varētu pavājināties arī mūsdienās. Ja tas notiktu, pasaules ziemeļu daļā varētu kļūt daudz aukstāks nekā šodien. Kaut kas izraisīja šo pēkšņo atdzišanu pirms 13 000 gadu. Jaunā pētījumā zinātnieki apgalvo, ka klimatisko lejupslīdi varētu būt veicinājis spēcīgs trieciens pasaules klimatam. Pētnieki ziņo, ka vairākos reģionos ir atraduši pierādījumus apjomīgai vulkāniskajai aktivitātei šajā periodā. “Es nedomāju, ka tas pilnībā izskaidro šo klimata īpatnību, taču tā varētu būt daļa no skaidrojuma. Nepieciešama nopietna un padziļināta ģeoloģiskā izpēte,” pēc iepazīšanās ar pētījumu vērtē J.Bake.
Saldūdens, kūstošais ledus un meteorīti?
Notikušā cēloņi ir sarežģīti un joprojām diskutabli, taču sava vieta varēja būt spēcīgu vulkāna izvirdumu periodam, kas atdzesēja klimatu. Saskaņā ar pētījumu ASV alās atrastie nogulumi sniedz detalizētu un hronoloģiski precīzu ģeoloģisko liecību kopumu, kas aptver ilgu laika posmu. Pētnieki identificēja noteiktus izotopus, kas varētu norādīt uz pastiprinātu vulkānisko aktivitāti vēlā Permas perioda sākumposmā. Viņiem nav zināms, kur tieši izvirdumi notika un cik vērienīgi tie bija, taču šī perioda sākumā nedaudz vairāk nekā simts gadu posmā vulkāna izvirdumu varēja būt bijis vairāk nekā parasti. Profesors Bake norāda, ka pētījumā ir iekļauti daudzi precīzi mērījumi un detalizētas laika rindas, kas liek domāt, ka pastiprināta vulkāniskā aktivitāte ir ļoti ticama.
Lieli vulkānu izvirdumi spēj pazemināt temperatūru un ietekmēt klimatu, jo tie atmosfērā izsviež daļiņas un putekļus, kas bloķē saules gaismu. Tam jau iepriekš ir bijušas smagas sekas visai dzīvībai uz Zemes, tostarp uz cilvēkiem, kuri vulkāna izvirdumu dēļ, iespējams, piedzīvoja arī dramatiskas problēmas un savas sabiedrības sabrukumu.
Straujas pārmaiņas
Klimata pavērsiens notika ļoti pēkšņi. “Grenlandes ledus paraugi liecina, ka tas varētu būt noticis mazāk nekā desmit gadu laikā,” norāda profesors Bake. Pārmaiņas bija tik straujas, ka agrāk pat tika izvirzīta hipotēze, ka vēlās Permas periodu izraisīja liela meteorīta trieciens, kas savukārt ietekmēja klimatu. “Šī hipotēze, tomēr, ir apgāzta,” norāda pētnieks. Zinātnieki atsaucas uz jaunākajām zinātniskajām metodēm, kas liecina par pārliecinošu pierādījumu trūkumu tam, ka meteorīta trieciens būtu bijis galvenais šī procesa virzītājspēks.
Josteins Bake skaidro, ka milzīgam saldūdens daudzumam, kas ieplūda no iekšzemes reģioniem, tostarp Ziemeļamerikas, bija izšķiroša nozīme straujās atdzišanas izraisīšanā. Kad saldūdens ieplūst Atlantijas okeāna ziemeļdaļā, tas var sasalt un izveidot ledus slāni virs siltā ūdens, kas plūst uz ziemeļiem no Meksikas līča. “Tas var pavājināt siltuma apmaiņu starp okeānu un atmosfēru. Šī perioda laikā tas notika ļoti vērienīgi, jo okeānā ieplūda milzīgs daudzums izkusušā ledus ūdeņu.” Profesors Bake uzskata, ka pastiprinātā vulkāniskā aktivitāte šajā periodā var palīdzēt izskaidrot, kāpēc klimata pavērsiens izvērtās tik izteikti auksts un pēkšņs.
Atlantijas meridionālā cirkulācijas darbība un riski mūsdienās
AMOC jeb Atlantijas meridionālā cirkulācija ir milzīga okeāna straumju sistēma Atlantijas okeānā. Tā darbojas kā globāls “siltumsūknis”. Siltie ūdeņi plūst uz ziemeļiem, tur atdziest un kļūst blīvāki, tad tie grimst un plūst atpakaļ uz dienvidiem. Ledāju kušana Grenlandē ienes okeānā milzīgu daudzumu saldūdens. Saldūdens ir vieglāks un nav sāļš. Tas traucē ūdens grimšanas procesam. Zinātnieki brīdina, ka AMOC šobrīd vājinās. Ja sistēma sabruks, Ziemeļeiropā temperatūra var kristies par vairākiem grādiem. Tas izraisītu bargas ziemas un krasas klimata pārmaiņas.
Vēlā driasa periods Latvijas teritorijā
Vēlais driass bija pēkšņs un ekstremāls klimata atdzišanas posms pēdējā Ledus laikmeta noslēgumā un tas ilga aptuveni no 12 900 līdz 11 700 gadiem pirms mūsdienām. Kad pasaule pēc Ledus laikmeta jau strauji sila un ledāji kusa, milzīgs saldūdens daudzums ieplūda Atlantijas okeānā. Tas bloķēja Ziemeļatlantijas straumju sistēmu, kā rezultātā Eiropa un Latvija pēkšņi “atkrita” atpakaļ skarbajos Ledus laikmeta apstākļos.
Latvijas ģeoloģijā un arheoloģijā Vēlais driass ir ārkārtīgi svarīgs posms, jo tas tieši ietekmēja Latvijas dabu un pirmo cilvēku ienākšanu. Šis periods radikāli mainīja Latvijas dabu pirms aptuveni 12 000 gadu. Tas bija pēdējais lielais aukstuma vilnis pirms pašreizējā siltā perioda. Latvijas teritorijā valdīja subarktisks klimats. Gada vidējā temperatūra bija krietni zem nulles, ziemas bija ļoti aukstas un gandrīz bez sniega, bet vasaras – īsas un vēsas. Latvijā izzuda tikko ieviesušies bērzu un priežu meži. Tos nomainīja tundra un arktiskie tuksneši. Zemi klāja sūnas, ķērpji un pundurbērzi. Skarbā tundra bija ideāla vide ziemeļbriežu bariem, kas milzīgā skaitā klejoja pa tagadējo Latvijas, Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas teritoriju. Līdzās ziemeļbriežiem šeit dzīvoja arī citi ledus laikmeta dzīvnieki – polārlapsas un baltie zaķi.
Tieši Vēlā driasa periodā Latvijas teritorijā ienāca pirmie cilvēki. Tie bija paleolīta – senā akmens laikmeta – ziemeļbriežu mednieki, kas piederēja tā sauktajai Svidru kultūrai. Šo kultūru 1920. gados identificēja Polijā un nosauca par godu Svidru Velku (Świdry Wielkie) ciemam pie Svidras upes netālu no Varšavas. Viņi nedzīvoja šeit pastāvīgi, bet sekoja ziemeļbriežu bariem sezonālo migrāciju laikā no dienvidiem – tagadējās Polijas un Lietuvas – uz ziemeļiem.
Latvijā ir atrasti šī perioda krama bultu uzgaļi, piemēram, pie Salaspils Laukskolas un upju krastos, kas pierāda cilvēka klātbūtni šajā skarbajā aukstuma posmā. Cilvēki Latvijas teritorijā nedzīvoja visu gadu. Aprēķināts, kad tagadējo Latviju vienlaikus pārstaigāja kādas 10 mednieku grupas. Katrā grupā bija ap 30-40 cilvēku. Tas nozīmē, ka visā Latvijas teritorijā vēlajā paleolītā vienlaikus uzturējās vien aptuveni 300-400 cilvēku. Pētot skeletu atliekas Baltijas reģionā, noskaidrots, ka vīriešu vidējais garums bija ap 161 cm, bet sieviešu – ap 152 cm. Viņi bija neiedomājami izturīgi, spējot kājām mērot 100-200 kilometru lielus attālumus skarbā aukstumā, nesot līdzi visu savu iedzīvi.
Galvenais lielceļš – Daugava. Kā dzīvoja senie mednieki?
Seno mednieku galvenais pārvietošanās ceļš bija upju gultnes, it īpaši Daugavas ieleja. Viņu sezonālās nometnes un apmetnes atrastas Salaspilī, Ikšķilē un Ogrē. Šīs vietas kalpoja kā stratēģiski punkti, kur upes sašaurinājumos vai pie pārceltuvēm bija visvieglāk uzglūnēt ziemeļbriežu bariem. Daļa mednieku pa Aivieksti tālāk devās arī uz Lubāna ezera mitrāju. Ziemeļbriedis bija universāls resurss, kas nodrošināja pilnīgi visu. Gaļu un taukus izmantoja pārtikai, ādas – apģērbam, apaviem un teltīm, cīpslas noderēja kā izturīgi pavedieni. No masīvajiem ziemeļbriežu ragiem mednieki gatavoja cirvjus, bultu uzgaļus un harpūnas medībām un zvejai. Tā kā Latvijas teritorijā nav pietiekami labas kvalitātes krama, mednieki to nesa no dienvidu reģioniem. No krama tika prasmīgi skaldīti mazi, asi bultu gali, naži un kasīkļi ādu apstrādei. Apmetnēs viņi cēla viegli izjaucamas, vigvamam līdzīgas teltis jeb slieteņus, ko veidoja koka kārtis, kas pārvilktas ar ziemeļbriežu ādām. Katrā šādā teltī parasti mitinājās viena ģimene.
Tā kā Fenoskandijas ledājs aukstuma dēļ pārstāja kust un tā mala nostabilizējās Viduszviedrijā, Latvijas krastus apskaloja milzīgs saldūdens baseins, ko ģeologi sauc par Baltijas ledus ezeru. Tā līmenis bija augsts, un liela daļa tagadējās Piejūras zemienes, tostarp Rīga un Jelgava, atradās zem ūdens.
Periods beidzās tikpat pēkšņi, kā sācies. Pirms aptuveni 11 700 gadiem klimats Grenlandē un Eiropā dažu desmitu gadu laikā kļuva par vairākiem grādiem siltāks. Baltijas ledus ezers izlauzās uz okeānu, ledāji strauji kusa, Latvijā sākās tagadējais siltā klimata periods.
Tā kā ziemeļbriežu mednieku laikmets Latvijā noslēdzās līdz ar klimata krasu sasilšanu – mezolīta sākumu, kad tundru nomainīja biezi meži, ziemeļbrieži atkāpās tālu uz ziemeļiem, cilvēki šeit sāka medīt aļņus un mežacūkas, pamazām kļūstot par nometniekiem.
Fimbulvinteras jeb “briesmīgās ziemas” teorija
Raksta virsrakstā ir vārdkopa – “briesmīgā ziema”, kas ir nosaukums salīdzinoši nesenam laika periodam, ko skandināvu mitoloģijā dēvē par Fimbulwinter. Tā vēsta par trīs gadu ilgu ziemu bez vasarām, kas ievada pasaules galu – Ragnaroku. Zinātnieki uzskata, ka šim mītam ir reāls vēsturisks pamats. Mūsu ēras 536. gadā sākās viena no smagākajām klimata krīzēm cilvēces vēsturē. Milzīgi vulkānu izvirdumi, iespējams, Islandē vai Ziemeļamerikā, atmosfērā izmeta pelnu un sulfātu mākoņus. Saule zaudēja savu spožumu un vairāk nekā gadu spīdēja kā mēness. Eiropā un Skandināvijā vasarās sniga sniegs, gāja bojā raža un sākās bads. Skandināvijā šajā laikā tika pamestas neskaitāmas apmetnes. Šī globālā katastrofa un aukstums paaudžu paaudzēs iespiedās cilvēku atmiņā, pārtopot mītā par baismīgo Fimbulvinteru...