Nepieciešams domāt par aktīvu mežsaimniecību. Intervija ar Arni Muižnieku, Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāju

Zemeunvalsts.lv | 15.10.2021

Pirms neilga laika Vīnē notikušā meža īpašnieku pārstāvošo organizāciju Kongresā secināja nepieņemamu un Eiropas Savienības vismaz publiski paustajām vērtībām neatbilstošu lietu: “Meža nozares viedoklis vienkārši netiek ņemts vērā. Komunikācija notiek, lai Eiropas Komisija varētu dokumentos norādīt, ka ar iesaistītajām grupām ir notikušas sarunas, taču saturiski tas nav atspoguļots.” Nepilnu nedēļu vēlāk, citu situāciju Latvijā raksturoja Krišjānis Kariņš: “Eksperti iesaka, bet lemj valdība...

Oktobra sākumā konferencē Vīnē pulcējās meža īpašniekus pārstāvošo organizāciju pārstāvji no 17 Eiropas Savienības valstīm, runājot par aktuālo – ES Meža stratēģiju un zaļā kursa kopsakarībām. Vai tas bija vienīgais iemesls kopā sanākšanai?

Protams, viens no iemesliem bija nepieciešamība apspriest Eiropas Komisijas šogad prezentēto Eiropas Savienības Meža stratēģiju. Runājot ar konferences dalībniekiem, kas pārstāvēja 17 Eiropas Savienības dalībvalstu meža īpašniekus vienojošās organizācijas, radās sajūta, ka satraukums ir ne tikai par šo stratēģiju vien. Situācija, kādā dzīvojam šobrīd (Covid, enerģijas cenu kāpums, attālinātais darbs), kā arī lēmumu pieņemšanas veidi Eiropas Savienībā, mudināja kolēģus Austrijā iniciēt šādu tikšanos, kā arī, saprotams, Eiropas valstu meža īpašniekus pārstāvošo organizāciju vadītājiem aicinājumam atsaukties un piedalīties. Meža stratēģija ir neliels, lai svarīgs, zaļā kursa “puzles” gabaliņš. Zaļā kursa sakarā top daudz un dažādi dokumenti. Piemēram, vienā dokumentā iepazīstamies ar vispārīgiem noteikumiem, citā dokumentā jau atrodam tehniskus kritērijus. Šāda situācija vēl un vēlreiz atgādina – visu nepieciešams skatīt kopsakarībās. Meža īpašnieki Eiropā iepriekšminēto ES Meža stratēģiju saprot kā politikas plānošanas dokumentu un turpmākā ceļa karti mežsaimniecībai Eiropā. Ja salīdzinām, iepriekšējā ES Meža stratēģija bija atšķirīga, ar citiem uzsvariem. Ir labi, ka meža īpašnieki Eiropā ir sapratuši, ka bez aktīvas viedokļa paušanas un kopīgas rīcības viņus nedzird. No savas puses vēlos piebilst, ka pēdējā laikā gan Latvijā, gan Eiropā lēmumu tapšanā daudz mazāk tiek iesaistīti sociālie partneri no nevalstiskajām organizācijām. Cilvēkos neieklausās (Ne tikai par meža jautājumiem vien!), kālab atliek viens – ir jāreaģē! Jo, šādai attieksmei vai situācijai turpinoties, neieklausīšanās var tikai padziļināties.

Mežu apsaimniekošana Eiropā tiek virzīta biodaudzveidības saglabāšanas virzienā, kas EK izpratnē nozīmē mežu “apsaimniekošanu”, neko nedarot. Vai runājāt arī par to?

To savās runās pieminēja daudzi konferences dalībnieki, šis jautājums ietverts arī deklarācijā: lai veicinātu klimata mainības mazināšanu, nepieciešams domāt par aktīvu mežsaimniecību, nevis nekā nedarīšanu. Aktīvi saimniekojot, mēs varam panākt meža noturību pret iespējamiem klimata ekstrēmiem, jo ir saprotams: labi apsaimniekotas mežaudzes ir produktīvākas un vairāk piesaista CO2. Bet! Izskatās, ka lēmēji Eiropā šo daudz runāto, pārrunāto, bieži atkārtoto un skandināto faktu nav dzirdējuši vai sapratuši.

Laba ideja – zaļais kurss  līdz šim ticis aprakstīts (izstāstīts) kā pasaku filmā: “Būs skaisti, visapkārt plauks un zaļos, un prieks mirdzēs ļaužu sejās.” No ik cilvēkam svarīgiem (it kā) sīkumiem, piemēram, dienišķo izmaksu pieauguma, nepieciešamības mainīt auto vai apkures sistēmu, politikas veidotāji izvairās vai to pat nezina paši. Kāpēc līdz šim tik ļoti maz runā par praktiskām lietām? 

Saukļi tiek veidoti pozitīvi, lai plānotais vismaz izklausītos labi. Kad nonākam pie jautājuma vai fakta: kurš maksās? ... Klusums. Deklarācijā (Eiropas Mežu īpašnieku Vīnes deklarācija par ES Meža stratēģiju 2030), ko parakstīja 17 Eiropas valstu pārstāvji un 7 organizāciju pārstāvji, uzsvērts: "Stratēģijā nez kāpēc izvairās no faktiem un patlabanējās situācijas raksturojuma. Meža platības un krāja Eiropā ir palielinājušies, kas uzskatāms par meža īpašnieku darba augļiem un panākumiem." Tātad Eiropas Komisija meža īpašnieku darbu un ieguldītos līdzekļus neatzīst. Kāpēc? Pagaidām vēl neviens nerēķina: kādus līdzekļus, darbu, ieguldījumus prasīs skaisto saukļu ieviešana ikdienas dzīvē. Sabiedrībā nav zināms un nav skaidrs, cik daudz par zaļo kursu maksās katrs Eiropas Savienības iedzīvotājs. Patlaban valda satraukums par krietno dabasgāzes un elektrības cenu pieaugumu, kas jau ir jūtams cilvēku makos. Bet, vai vienmēr nepieciešams nonākt situācijā: viss jau ir noticis, vilciens aizgājis, lēmumi pieņemti, nauda jāskaita un... piepeši, bet novēloti sāk domāt un reaģēt uz (jau) notikušo. Jādomā un jārīkojas pirms mums prasa lielu samaksu par kaut ko!

Deklarācijas otrais punkts pauž centienus nodrošināt īstu (ne vārdos, bet darbos) klimata aizsardzību, kas sasaucas ar jautājumu par naftas, gāzes un ogļu izmantošanu. Klimata mainības sakarā no fosilā kurināmā jāatsakās nekavējoties, virzoties atjaunojamo energoresursu virzienā. Dažos Eiropas Savienības dokumentos parādās vēlme atjaunojamos resursus ierobežot un apkarot: kāda var būt runa par klimata aizsardzību?

Vai Eiropā ir bijis kāds nopietns pētījums par meža neapsaimniekošanas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību? Piemēram, 1992. gadā noteiktā reģionā meža platība atstāta novārtā un 2020. gadā ir secināts tas un tas...

Man personiski šādus pētījumus atrast nav izdevies. Ir pētījumi par to, kas notiek, mežaudzei nobriestot un topot vecākai. Protams, parādās sugas, kam nepieciešams vecāks mežs. Kā to panāk? Ar dinamisku darbību, ar apsaimniekošanu. Protams, ir Nacionālie parki un rezervāti, kur faktiski nekāda darbība (pētniecība, varbūt tūrisms) nenotiek, lielākā kļūda ir virzīties uz statisku ne dinamisku dabas aizsardzību.

Par zinātniekiem un pētījumiem konferencē runāja daudz, secinot novēroto: varētu būt, ka ir Eiropas Komisijai pietuvināti (dažādos veidos) zinātnieki, kurus Komisija uzklausa, savukārt, ar mežsaimniecību un meža nozares pētījumiem saistītos zinātniekus tā pati Komisija nedzird vai nevēlas dzirdēt. Diemžēl, ir redzams, ka meža nozares zinātnieku darbs un viedoklis Eiropas plānošanas dokumentos neparādās.

Līdzīgas tendences redzam arī Latvijā, kur par meža nozares zinātājiem uzdodas tie, kas nav saistīti ar mežu vai nozari, bet par to prot “pareizi” runāt. Vai tā būtu 21. gs. Eiropas kopīga problēma: runāt par zinātni, to slavēt, tai pašā laikā uzklausot jebkuru, kam ir kas sakāms, sacīto uzdodot par vērā ņemamu viedokli vai pētījumu?

Sabiedrībā vispār notiek dīvainas pārmaiņas. Sociālajos tīklos par ekspertiem “top” cilvēki, kas tādi nekādā gadījumā nav un nedrīkstētu būt. Protams, sastopami arī “meža eksperti”, kas tādi nav. Diemžēl, gana iecienīts ir kļuvis ļoti vienkāršs veids, kā nopietnus zinātniskus pētījumus mēģināt “neitralizēt”, proti, bez pierādījumiem vai pamatojuma pateikt, ka zinātnieks vai zinātniska institūcija ir uzpirkti, jo... piemēram, pētījumus, kas nepieciešami nozarei, finansē pati nozare. Tā, lūk, skaitās uzpirkšana! Ja kādam pētījums nepatīk, bet zinātnisku pretargumemtu trūkst vai to nav, atliek pieminēt “uzpirkšanu” un pētījums tiek vismaz diskreditēts.

Ja ES Meža stratēģijā plānota meža resursu pieejamības ierobežošana, vai ir domāts, vai, varbūt, jau skaidrs, kur tos ņemt?

Tas ir ļoti dīvains un svarīgs aspekts. Skaidrs, ka pasaulē pieprasījums pēc koksnes pieaugs. Ja Eiropa deklarē sevi kā pirmo zaļo pasaules daļu, tiek aizmirsts, ka nepieciešamos resursus noteikti iegūs citur.

Ticami, ka “citur” tas notiks daudz neilgtspējīgākā veidā. Eiropā ir daudz normatīvu un regulējumu, kas nepieļauj nelegālu koksnes plūsmu no Eiropas mežiem. Par citām pasaules daļām šādas pārliecības nav. Piedevām, kāda būs CO2 pēda, materiālus vedot no tālām pasaules vietām? Kāda ir mežizstrāde citās pasaules daļās un kāda ir tās ietekme uz klimatu? Vai patiesi saudzīgāka nekā Eiropā?

Stingras prasības un sertifikācija nu “trāpījušas” Eiropai pašai, lai bija domāts par to, kā, piemēram, ierobežot mežu izciršanu Amazones vai Kongo baseinā, Austrumāzijā utt., kur, starp citu, mežus patiesi izcērt, neatjaunojot!

Man visu laiku ir šķitis, ka Eiropā tapušo ideju rezultātā pie mums nevajadzētu nonākt nezināmas izcelsmes koksnei. Tas gan rezultējies birokrātiskos dokumentos un apgrūtinājumos pašiem eiropiešiem. Vēlos pieminēt, ka Eiropas institūciju sagatavotajos dokumentos lasām par nepieciešamību pēc jaunas, eiropeiskas sertifikācijas sistēmas... Vai FSC un PEFC nav gana labas? Vai vajag vēl ko? Kādas būs šīs sistēmas izmaksas un efektivitāte?

Asi pret EK Meža stratēģiju nostājās skandināvi

Ceru, ka lūzums Eiropā ir noticis, cilvēki sāk “mosties”, iebildes rodas ne tikai Skandināvijā. Jāpiebilst, skandināvu resursi ir lielāki, ņemot vērā meža nozares nozīmīgumu šai reģionā. Ticu: Vīnes kongress būs pagrieziena punkts, ko iniciēja austrieši. Piebildīšu, paralēli Meža īpašnieku konferences pasākumiem Austrijas federālā Lauksaimniecības, tūrisma un reģionu ministre Elizabete Kostingere (Elisabeth Köstinger) aicināja vairākus savus Eiropas kolēģus uz neformālu tikšanos, kur ministri pārrunāja EK Meža stratēģiju un citus zaļā kursa dokumentus. Meža īpašnieku un nozares balss Eiropā taps vienotāka un spēcīgāka.

Kas šai sakarā būtu svarīgākais mums – Latvijā?

Jāpievērš uzmanība, kā jau minēju, katram puzles gabaliņam, katram dokumentam: tas ir darbs gan NVO, gan ministrijām. Uzsvēršu: dokumentu apjoms no Eiropas ir milzīgs, tajos orientēties un tos salikt vajadzīgajā secībā nav viegli. Tas nešaubīgi ir ministriju uzdevums! Finanšu ministrijai ļoti atbildīgi jāpieiet jautājumam par taksonomiju, Latvijas pozīcija nedrīkst pieļaut īpaši nelabvēlīgu seku iestāšanos meža nozarei. Laba būtu koordinējoša institūcija zaļā kursa sakarā, kas visu zinātu un uzraudzītu, piemēram, lai ministriju darbs un nostāja savstarpēji nekonfliktētu.

Skatoties un vērtējot ministriju darbu Covid laikā: vai ministrijas saprotami un saprātīgi tiks galā ar zaļo kursu?

Nav variantu! Jātiek galā! Neizdarības un neizlēmības sekas var būt dramatiskas gan valstij, gan iedzīvotājiem. Vienreiz ir jāsāk prasīt atbildība no lēmumu pieņēmējiem. Ja šobrīd ministrijas var netikt galā, tas vēl vairāk pastiprinās neuzticību valsts pārvaldei kā tādai.
Eiropas Meža īpašnieku deklarācija par ES Meža stratēģiju 2030

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru