Intervijas tapšanas laikā neapšaubāmi svarīgo jautājumu par vietējiem enerģijas (un citiem) resursiem un to pareizu un saprātīgu izmantošanu vēl nebija “aktualizējis” elektroenerģijas un apkures izmaksu papildu kāpums šoruden. Vai varam, spējam, gribam un būsim enerģētiski neatkarīgi? 

Ar ko patlaban nodarbojas “Ventspils nafta”?

Šogad atzīmējām uzņēmuma 60. gadskārtu. “Ventspils nafta” joprojām nodarbojas ar naftas produktu uzglabāšanu un pārkraušanu, 60 darba gados tas nav mainījies. Produktu plūsma joprojām rit abos virzienos: pieņemam naftas produktus pa cauruļvadu, pa dzelzceļu, no kuģiem; uzglabājam tos, sakrājam lielākus apjomus, uzlabojam produkta kvalitāti un sūtām tālāk. Uzsvēršu, ka uzglabājamie un pārkraujamie produkti mums nepieder, tie ir klientu īpašums, mēs sniedzam tikai manis aprakstītos pakalpojumus.

“Ventspils nafta” ir tieši saistīta ar to nozari, ko mēdz pieminēt, skumji nopūšoties: “Bija lielas cerības uz “mūžīgu” vai ilgtermiņa tranzītbiznesu, nu tās izčākstējušas.” Kāda jūsu skatījumā patlaban ir situācija tranzīta nozarē?

Situācija nav vienkārša, redzam tranzīta apjomu pakāpenisku samazināšanos. Ja skatāmies uz kolēģiem, kas nodarbojas ar līdzīgiem pakalpojumiem, atsevišķi termināļi Ventspilī stāv – un viss. Tas ir tieši saistāms ar ģeopolitiku, Latvijas pašreizējām attiecībām ar Baltkrieviju (zinām, kādas tās ir), ar Krievijas naftas (un citu) produktu plūsmu novirzīšanu citur. Runājot par mūsu termināļa darba tendencēm un perspektīvām, vērojot produktu apjoma lēnu, bet tomēr samazināšanos, saprotam, ka agrāk vai vēlāk notiks pāreja no fosilās enerģijas nesējiem (naftas produktiem) uz ko citu. Tas rada motivāciju ļoti savlaicīgi sākt darbu pie zaļo enerģijas nesēju radīšanas.

Kas tie būtu? Dabiskas (ne-fosilas) izcelsmes naftas vai gāzes tipa produkti, kuru avots būtu biomasa, saule vai vēja enerģija. Pie tā aktīvi strādājam, pētām, meklējam iespējas, lai tranzītplūsmas samazinājumu kompensētu ar Latvijā uz vietas saražotu produktu.

Tātad uzņēmuma plāns ir iesaistīties arī jaunu produktu radīšanas vai sintezēšanas procesos?

Mēs jau tagad strādājam arī ar bioproduktiem, piemēram, dabiskas izcelsmes metanolu, pievienoto vērtību redzot ražošanas bāzes attīstībā. Latvijā, kā ir labi zināms, ar biodegvielas ražošanu nodarbojas kolēģi Ventspilī (BioVenta), ir dzirdēts par vēl vienu uzņēmumu, un tas ir viss. Mēs vēlamies koncentrēties ražošanai no vietējas izcelsmes produktiem (izejvielām).

Vai sadarbojaties ar Latvijas zinātniekiem?

Jāsaprot, ko tieši mēs vēlamies radīt. Viens – ūdeņraža tehnoloģijas un ūdeņradis. Zaļajā ražošanā ir divas H2 tehnoloģijas: elektrolīze un biogēniskais ūdeņradis, ko dažādos veidos ražo no biomasas. Nākamais posms ir degvielu ražošana: ir t.s. “E” degvielas, ko ražo, saistot ūdeņradi ar CO2, iegūstot singāzi, no kuras var sintezēt dažādus produktus, piemēram, metanolu (E-metanols), dīzeļdegvielu, parasto degvielu, kas ķīmiskā sastāva ziņā ir līdzīga fosilajai, bet tās izcelsme ir no atjaunīgajiem resursiem. Vēl ir sintētiskā aviācijas degviela (E-kerosine), kuras ražošana arī ir mūsu mērķis, lai palīdzētu dekarbonizēt nacionālo aviācijas nozari, ražojot degvielu šepat uz vietas.

Latvijā zinātne, manuprāt, vairāk ir fokusējusies uz biogāzi, šai ziņā ir daudz pētījumu. Virkne ļoti spēcīgu RTU pētnieku darbojas ar pētījumiem par biometāna radīšanu un attīrīšanu.

Nesen Euronews Green publicēja rakstu par no Etiopijas sinepēm sintezētu aviācijas degvielu (Raksts Euronews Green). “Bio” ir populārs: cik iespējams, tehniski neko nemainot, ir pagalmā stāvošā auto bākā ieliet biodegvielu?

Biodegvielu lej automašīnas bākā, nesatraucoties. Mērķis ir radīt tehnoloģijas, kas autodegvielu sastāvā neko nemaina. Angliski šī tehnoloģija saucas drop-in. Kā zināms, Latvijas nopietnākā problēma ir gados vecais autoparks. Ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk (“kad” būs atkarīgs no mūsu pirktspējas) notiks automobiļu elektrifikācija. Parādīsies ar ūdeņradi darbināms transports.

Piebildīšu, ka Rīgas eksperiments ar ūdeņradi darbināmajiem trolejbusiem bija vērtīgs, bet mēs neesam dzirdējuši secinājumus: kas un kāpēc neizdevās un nenotika. Par šo jautājumu labprāt uzzinātu plašāk un sīkāk gan no trolejbusu piegādātājiem, gan Rīgas Domes.

Runājot par transporta degvielu, tās dekarbonizācija iespējama tieši ar degvielu maisījumu palīdzību, piemēram, E15 vai E85 (etanola maisījums ar benzīnu), kas jau nopērkams arī Eiropā (https://www.epure.org/). Ir Neste produkts – HVO, kas ražots no pārstrādātas cepameļļas. Visas šīs degvielas var tieši iepildīt ar benzīnu vai dīzeli darbināmā automašīnā un nekādas papildtehnoloģijas nav nepieciešamas.

Piemēram, zviedru mežsaimniecības uzņēmums UPM 2006. gadā sāka darbu pie dīzeļdegvielas (BioVerno Diesel) no koksnes biomasas tehnoloģijas izstrādes un 2015. gadā šī degviela nonāca tirgū. Degvielas testēšana notika sadarbībā ar VolksWagen grupu, lai saprastu, vai un kā kas būtu darāms (https://www.upmbiofuels.com/traffic-fuels/upm-bioverno-diesel-for-fuels/).

Vecais autoparks ir tieši saistāms ar sabiedrības ienākumu līmeni. Vai pareiza ir doma, kas noprotama no jūsu stāstītā: vecais autoparks varētu kalpot ilgāk, ja jau lietotajās vai krietni lietotajās automašīnās izmantotu ne fosilas izcelsmes degvielu?

Doma ir pareiza! Mēs šādi atslogojam ekonomiku. Patlaban, mēģinot dekarbonizēt autoparku, iegādājoties elektroauto, process būs pārlieku dārgs. Šo sektoru mēs varam dekarbonizēt, koksnes biomasai atrodot labāku un augstākas pievienotās vērtības lietojumu. Kur pašreiz visvairāk izmanto biomasu?

Apkurei.

Tieši tā – lēti un labi, turklāt, iegūstam mums nepieciešamo siltumu. No šķeldas vai koksnes pārpalikumu biomasas (Būtiski ir uzsvērt “koksnes pārpalikumu”, citādi produkts nekvalificēsies kā atjaunojamā degviela. Ja mēs izmantosim labu koksni (lietkoksni) un sasmalcināsim to skaidās, tas dekarbonizācijai nedos pievienoto vērtību.) iespējams radīt biodegvielu un izmantot transportā. Kā varam dekarbonizēt savu saimniecību, savu valsti un vēlāk – visu pasauli? Siltums nepieciešams, lai ziemā sildītu māju. Vai kaut kā sadedzināšana ir vienīgais veids, kā to darīt?

Ir siltumsūkņi un saules baterijas…

Tieši tā! Priecājos, ka mūsu saruna ievirzījusies veiksmīgi. Tātad: vai un kā māju apsildošo malkas katlu iespējams nomainīt ar ko dabiskāku, no dabas nākošu, piemēram, atjaunojamo vēja vai saules enerģiju. Ja pie mājas ierīko nelielu ģeneratoru, tas kalpos 30 gadus.

Šķelda apkures katlam jāgatavo ik gadu un fosilās enerģijas patēriņš šai procesā ir gana liels. Tā kā vajadzība pēc siltuma nepāries, aizstājot šķeldas apkures katlus ar cita veida enerģijas nesējiem, varam dot vietu biomasas izmantošanai citā nozarē. Latvijā biomasa ir un būs pietiekamā apjomā, un mēs to sekmīgi varam izmantot citur, radot produktus ar augstāku pievienoto vērtību, lietderīgākus tautsaimniecības vajadzībām.

Vai lejot automašīnā parasto degvielu (kā šodien), vai, piemēram, no baltalkšņu biomasas sintezēto, izmešu ķīmiskais sastāvs būtiski atšķirsies par labu biodegvielai?

Nē, tā nebūs! Runa ir par pilno ciklu (net zero). Ja no zemes dzīlēm paņemam tur gadu tūkstošiem veidojošos naftas vai gāzes krājumu un “palaižam” to atmosfērā, mēs paņemam to, ko zeme jau ir savākusi. Biodegvielas gadījumā mēs ņemam materiālu, kas ir savācis CO2, tiek pārstrādāts degvielā, tā tiek sadedzināta un savākta no jauna. Mums veidojas cikls. Emisijas joprojām nonāk atmosfērā, to apjoms ir mazāks, ķīmiskais sastāvs ir cits, aprites cikls ir īsāks; koki CO2 atkal savāks no atmosfēras. Neradot neko jaunu, mēs apgrozām to, kas jau ir. Runāju par pārejas posmu, jo pienāks laiks, kad pārvietoties vajadzēs ar transportu, kas nerada nekādas emisijas – tātad elektrotransports vai ar ūdeņradi darbināmais. Līdz šādām tehnoloģijām vēl jānonāk, jo tām ir jābūt arī pietiekami lētām. Vēl svarīgi saprast, ka mums joprojām būs nepieciešami sintētiskās izcelsmes produkti, piemēram, plastmasa. Viens no četriem pamatelementiem ķīmiskajā ražošanā ir metanols. Lai kā mēs censtos, piemēram, diktofonu vai mobilo tālruni no koka vai tikai dabiskajiem produktiem izgatavot neizdosies, plastmasu vajadzēs! Plastmasa jāsaražo, C un H elementu grupas dabā ir atrodamas, tos var iegūt no dažādiem avotiem. Metanols var būt biogēniskas izcelsmes vai arī to var saražot no elektrības.

Patlaban “negantākā” aktualitāte ir farmācijas nozare, kur problēmas mēdz būt ražošanā: pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Jādomā par izejvielām un ražošanu uz vietas...

Manuprāt, nākotnē pasaule būs ļoti decentralizēta. Garo piegādes ķēžu, ko pazīstam šolaik, vairs nebūs. Piemēram, runājot par ūdeņradi, tiek spriests, ka lieliska tā ražošanas vieta būtu Čīle – saule, vējš utt. Piegādes attālums likvidēs lielisko ekonomisko efektu. Nākotnē daudz nepieciešamā ražos uz vietas mazās rūpnīciņās mežsaimnieka vai lauksaimnieka īpašumā. Tā es to redzu.

Savulaik Latvijas teritorijā bija daudz ķieģeļu cepļu un darvas dedzinātavu. Vai domāts kas līdzīgs?

Idejiski līdzīgi! Tehnoloģijas būs tiktāl attīstījušās, ka īsākā ciklā daudz varēs saražot tepat uz vietas.

Runājot par zaļā kursa jautājumiem, Latvijā patlaban redz publisko (plakātisko) daļu, praktisko daļu analizē un plāno (uzņēmēji), par to spriež mazāk. Kā runāt par valsts iedzīvotāju turību nākotnē, kas ir ļoti svarīgi?

Savas valsts un savu personisko uzplaukumu un sabiedrības bagātības pieaugumu mēs noteikti varam sasniegt ar dekarbonizācijas palīdzību. Ja skatāmies atjaunīgos energoresursus, Latvija daudzām valstīm ir krietni priekšā – mums ir Daugava un trīs lielās HES, 50% nepieciešamā saražojam tepat. Atlikušo nepieciešamās enerģijas bilanci veido importētā elektroenerģija (Skandināvija un Krievija) un fosilais elements (piemēram, Rīgas TEC). Ja lemjam iet noteiktu ceļu un 50% mainīt uz atjaunīgajiem energoresursiem – vēju un sauli, un biomasu – mēs varam “dekarbonizēties”. Protams, tam nepieciešami ieguldījumi – vēja ģeneratori, saules paneļi... Ja skatāmies tālāk, iegādājoties saules paneli šodien un lēšot patlabanējās augstajās elektroenerģijas cenās, pirkums atmaksāsies trīs, četru gadu laikā; ja rēķinām, ka cenas kritīsies, panelis atmaksāsies septiņos, astoņos gados. Pēc tam tie jau būs mūsu ienākumi. Skatoties šādi, redzu, ka nepieciešamo elektroenerģiju 100% apmērā varam iegūt tepat Latvijā. Iespējams, varam iegūt arī vairāk. Mums ir zināma priekšrocība – neliels iedzīvotāju blīvums un daudz mežu, kurus varam “atvērt” vēja enerģijas iegūšanai. Ja saražojam vairāk, kā pašiem vajag, varam to konvertēt: vai ūdeņradī, vai degvielās, ko attiecīgi eksportētu. Pieļauju, uz laiku varam kļūt otra Teksasa. Manis stāstīto ideju nevar realizēt, piemēram, Nīderlandē ar tās 17 milj iedzīvotāju, kur brīvu platību ir daudz mazāk.

Pēc jūsu sacītā daudz nevajag: jāgrib un jāuzceļ māja no ķieģeļiem, kā trešajam ruksītim pasakā! Bet, ko par to “teiks” politiskā griba un fosilās enerģijas lobijs?

Pasaule “iet” uz zaļo. Arī investīcijas un ražošana virzīsies, kur zaļāks. Piemēram, Northvolt (https://northvolt.com/), viena no lielajām bateriju ražošanas rūpnīcām (giga-factories). To attīstīja zviedru inženieris, kas agrāk strādāja Tesla; atgriezies Zviedrijā, viņš ilgi meklēja vietu rūpnīcai Skandināvijā, uzskatot, ka baterijām jābūt, cik iespējams, zaļām. Vieta atradās Botnijas līča ziemeļos, kur pieejama 100% zaļā elektroenerģija. Kāpēc pieminu baterijas? Northvolt ir vienojies ar VolksWagen grupu par sadarbību, pienāks laiks, kad mēs maksāsim arī par to CO2, kas radies elektroauto ražošanas procesā. Ja pati dārgākā auto detaļa – baterija – būs ar mazāku CO2 nospiedumu, mēs, acīmredzot, maksāsim mazāk. Šis ir uzskatāms piemērs.

Runājot par Latviju – jo zaļāka būs mūsu vietējā elektroenerģija, jo mazāki būs izdevumi. Zaļā enerģija “pievelk” investīcijas, kas, starp citu, būs nepieciešamas lielas, pat milzīgas. Apzinos, ka mans stāsts un pārliecība ir visai optimistiski, bet jāņem vērā nepieciešamie ieguldījumi, paradumu maiņa un ilgtermiņa domāšana, par pēdējo nepieciešams domāt (tā nav vārdu spēle) visvairāk.

Runājot par politiku un sabiedrības uztveri, un nostāju, joprojām valda izteikta īstermiņa domāšana. Pirmās brīvvalsts laikā radies un nostiprinājies saimnieka gars ir kaut kur pazudis, tā vietā nācis nedaudz sabojāts oligarha skatījums: nogrābt, pagrābt un aizskriet. Ja nevar nopelnīt ātri, to nevajag vai tas ir slikti. Ja ierauga, iedziļinās, redz un saprot 10-30 vai vairāk gadu perspektīvu, neviena tehnoloģija vairs nešķitīs dārga. Piemēram, runājot par autobusiem sabiedriskajam transportam. Ar ūdeņradi darbināmi autobusi ir dārgi. Ražojot tos nelielās sērijās, viens autobuss maksās ap €500 tk, ja ražo lielākās partijās, cena būs €325 tk. Dīzeļautobuss maksā ap €300 tk. Ja vērtējam šo informāciju: dīzeļautobusiem Eiropā naudu vairs nedos vai aizņēmums būs dārgs, nauda būs jāmeklē, piemēram, Āzijā. Eiropas banka, noraidot dīzeļauto iegādes iespēju, sacīs: “Piedāvāšu jums mazprocentu (0,5%) aizdevumu ūdeņraža auto.” Aprēķinot iespējas un ņemot vērā, ka uz fosilās bāzes ražotas dīzeļdegvielas cenas nešaubīgi celsies, galu galā par iesākumā lēto autobusu nāksies maksāt daudz, daudz dārgāk.

Vai visam nepieciešamajam būs ražotāji un vai tie ražos pietiekami savlaicīgi?

Domāju, tas nemainīsies – uzņēmumi, kas ražoja autobusus un vilcienus, to turpinās darīt, tikai darīs to ar citām tehnoloģijām. Vai vecā stila ražotājus nomainīs jaunie? Piemēram, amerikāņu uzņēmums Hyzon (https://hyzonmotors.com/), kas ražo lielos vilcējus, kas darbojas uz ūdeņraža bāzes. Pasaulē ir divi lieli šādi uzņēmumi – otrais ir Hyundai. Hyzon ir atvērusi rūpnīcu Nīderlandē, un pa Eiropas ceļiem jau brauc viņu ražotie atkritumu savācēji.

Esmu pārliecināts – mēs adaptēsimies jaunajiem apstākļiem, jo cilvēka dabā ir atrast risinājumu pat bezizejas situācijā. Esam sastrādājuši ziepes, neapzināti sabojājot klimatu, bet mēs to varam labot, darbojoties apzināti! Ja rīkojas apzināti, iespējas ir daudz lielākas. Mainot uztveri un tehnoloģijas, situācija ir labojama, dzīves kvalitāti nesamazinot. Mēs runājam par automobiļiem un transportu, es nebūt nedomāju, ka mums atkal būtu nepieciešami zirgi.

Vai gaidāmais lielais pieprasījums taps apmierināts, ja ir griba būt zaļam tepat un tūlīt? Pandēmijas laika raizes ar piegādēm rāda iespējamās problēmas nākotnē.

Problēmas būs. Piemēram, kā zinu, Eiropā domā un mēģina risināt jautājumu ar pusvadītājiem, kas līdz šim, lielākoties, tika ražoti Āzijā. Doma ir par rūpnīcas celšanu Eiropā €2 miljardu vērtībā. No investīcijas brīža līdz pirmajiem Eiropā saražotajiem pusvadītājiem paies divi gadi. Pāreja būs pakāpeniska, nepieciešams valstisks atbalsts (subsīdija vai sods par ne-zaļā izmantošanu). No 2023. gada Eiropā sāks darboties jaunā Taksonomijas sistēma, no tās redzēsim naudas plūsmu virzienus, jāsaka – “Ja kāds negribēs, to piespiedīs cēlu un labu mērķu vārdā.”

Atgriežoties pie tēmas par daudzām mazām rūpnīciņām. Latvijas realitāte būs daudz aktivitāšu un parakstu “pret” katru šādu rūpnīciņu.

Bailēm lielas acis! Pretestību attīstībai nereti rada nezināšana. Sabiedrībai jāskaidro iespējas. Protams, varam dzīvot, kā līdz šim, varam mainīt attieksmi. Mežs un koki savāc CO2 no atmosfēras; sabiedrībai ir nepieciešams tikt galā ar CO2 daudzumu, bet sabiedrībai ir nepieciešama arī elektroenerģija. Plānots, ka līdz 2050. gadam pasaulē un arī Latvijā ļoti daudz ko darbinās elektrība (50-60% no enerģijas patēriņa). Tā ir jāsaražo! Kā? Jāsāk ražot zaļā elektrība. Ja uzstādām vienu vēja turbīnu, kas darbosies 30-40 gadus, aizņemot 1/2 ha zemes, salīdzinoši mazā zemes platībā būs lielāks ieguvums. Svarīgi runāt, ka zaļā enerģija mums dos ienākumus. Parasti iebildumi pret kādas ražotnes attīstību ir vienkārši: “Atnāk mūsu pagastā kapitālists un sāk bojāt ainavu, sāk darboties utt.”

Eiropā ir veikts pētījums, kādā veidā iespējams sabiedrību iesaistīt zaļās enerģētikas attīstības līdzfinansēšanā (https://www.score-h2020.eu/). Piemēram, ciemats, kas veido trastu, kura vadībā ir kāds no vietējiem līderiem, kas orientējas daudzos jautājumos un spēj tos paskaidrot, ir pašvaldība un elektroenerģijas ražotājs, kas vēlas attīstīt savu uzņēmumu. Trim pusēm vienojoties, tiek nodibināta akciju sabiedrība, kurā iegulda visi un visi ir līdzdalībnieki. Ko tas nozīmē? Īpašnieki ik gadu saņem dividendes. Salīdzinoši, tagad situācija ir saistāma “ar kaula atmešanu” – tev jāpiekrīt, par to tev “kaut kas būs”, taču nevis ilgtermiņā, bet tagad! Plānā ir vietējos iedzīvotājus iesaistīt ilgtermiņa dividendes nesošā (pelnošā) biznesā. Domāju, šādā modelī būs labums gan cilvēkam, gan pašvaldībai, gan valstij kopumā.