II daļa (turpinājums)
Īpašs risks ir bojājumi mežizstrādes procesā
Kas attiecas uz koksnes ražošanu nekailciršu mežos, pētījums veikts tikai par selektīvās egļu audzes ciršanu minerāliem bagātās augsnēs Somijas dienvidos. Vairākos pētījumos atklājies, ka koksnes ražošana nekailciršu mežos ir par 15-25% zemāka nekā kailciršu mežos. Zviedrijā veiktie pētījumi šo starpību uzrādīja 10-20% apmērā.
Līdz šim nav pieejami pētījumu dati par koksnes ieguvumiem, kas saistīti ar mazu platību izcirtumiem, lielu koku audzēšanu priežu audzēs, Somijas ziemeļu daļu, kūdrājiem, vai pārejas laiku no kailciršu uz nekailciršu mežkopību.
Nekailciršu mežkopības metodē atstātie koki var tikt bojāti lielo koku ciršanas laikā. Līdz pat 10-20% vidēja izmēra koku tiek bojāti. Ievērojamam skaitam ir nolauzta galotne, kas nozīmē, ka tie nekad nekļūs par pilnvērtīgiem un spēcīgiem kokiem.
Dīgstu bojājumu risks atkarīgs, cik tuvu no dīgstiem tiek veikta mežsaimnieciskā darbība. Citi risku faktori ietver attālumu no izciršanas iekārtas, dīgsta augstumu, un gaisa temperatūru ciršanas laikā (vai tā ir ir zem nulles utt.).
Mežizstrādes tehnika var kokiem nozāģēt zarus un atstāt tos uz zemes, tā mazinot zemsedzes bojājumus. Tomēr atstāto zaru daudzums izlases cirtē ievērojami atšķiras no zaru daudzuma, kas rodas kailcirtes kopšanas cirtē.
Ienesīgums ik gadījumā atšķirīgs
Nekailciršu meža ienesīgums ir pētīts egļu audzes selektīvas ciršanas gadījumā. Tas varētu būt ienesīgāks nekā kailciršu mežkopībā, pat ja iegūst mazāku koksnes daudzumu.
Svarīgākais faktors, kas palielina ienesīgumu: vairums mežkopības aktivitāšu var netikt veiktas. Jo augstāka vidējā procentu likme ietaupījumiem un aizdevumiem, jo lielāks nekailciršu meža ienesīgums, salīdzinot ar citām mežkopības metodēm.
Tas skaidrojams ar to, ka kailciršu apsaimniekošanas metodē nauda, kas ieguldīta, lai veidotu un koptu jaunas meža audzes pēc kailcirtes, netiks atgūta līdz brīdim, kamēr mežs netiks nocirsts un kokmateriāls pārdots.
Kamēr nauda, kas ieguldīta šajā mežā, nevar tikt izlietota citur, ieguvums no ieguldījuma krītas, un, jo augstāka procentu likme, jo lielāki zaudējumi.
Fakts, ka dabiskā atjaunošanās nav garantēta, mazina nekailciršu meža ienesīgumu. Un, ja dabiskā atjaunošanās nenotiek, mežu nepieciešams atjaunot ar tām metodēm, no kurām sākotnēji centušies izvairīties.
Turklāt nav skaidrības, vai meža pieaugums būs pietiekams, ja sākotnēji mežā nav pietiekami daudz koku. Ja ciršana ir pārlieku intensīva, koki ne vienmēr atjaunojas, un, iespējams, nerodas pietiekami daudz dīgstu, un no esošiem ne visi izdzīvo.
Riska aprēķini ir atšķirīgi
Vidējais meža bojājumu risks ir lielāks mežkopībā, kas balstās uz kailcirtes metodi nekā t.s. nepārtraukta klājuma jeb nekailciršu mežkopībā. No riska veidiem var minēt sēnīšu slimības, nepietiekamu uzturvielu daudzumu, priežu lielā smecernieka bojājumus, spēcīga vēja un grauzēju radītos zaudējumus. Riska iespējamības aprēķini gan krasi atšķiras.
Būtisks izņēmums ir egļu saknes puve, kuru nav iespējams novērst, neizcērtot un neiestādot citas sugas kokus. Saknes puve izplatās sakņu sistēmā un visbiežāk rodas nekailciršu mežos.
Saknes puves infekcija var izplatīties arī pa gaisu un parādīties, ja koka virskārta ir bojāta. No infekcijas var izvairīties, apstrādājot celma virsmu ar dabisku pesticīdu. Tomēr, ja stāvoši koki ir bojāti ciršanas laikā, tie tiek pakļauti riskam inficēties ar saknes puves sporām.
Sporas nepārvietojas pa gaisu aukstajā gada periodā, tāpēc egļu audzes, kas tiek koptas izmantojot nekailciršu mežkopības metodi, būtu jācērt periodā no novembra līdz aprīlim. Tas kļūst arvien sarežģītāk, jo ziemas periods saīsinās, turpretī palielinās sezonālās koksnes sagādes iespējas.
Ja selektīvo cirsmu skaits mainītos, vai mainītos arī iegūstamās koksnes daudzums? Tas atkarīgs no konkrētās metodes lietotāja.
Dažām ogu sugām patīk, citām - nē
Purvos nekailciršu mežkopības metode varētu atrisināt virkni problēmu. Lielākā priekšrocība: šī metode uzlabo gruntsūdens sistēmas stabilitāti, turpretī periodiska klājuma jeb kailciršu mežkopības gadījumā, šīs sistēmas mainās. Rezultātā notiek kūdras trūdēšana, rodas siltumnīcefekta gāzu emisija un ūdensceļos noplūst lielāks daudzums barības vielu.
No otras puses, dīgstu veiksmīgai pavairošanai var būt nepieciešama augsnes uzlabošana, kas mazina ienesīgumu, tomēr par purvājiem nepieciešami papildu pētījumui.
Ja runājam par ogulāju sugām, nekailciršu mežsaimniecība ir labdabīga mellenei, bet mazāk labdabīga brūklenei, kā arī sēnēm.
Uzskata, ka kailcirte negatīvi ietekmē ainavu, tostarp rekreācijas iespējas, tomēr šai ziņā pastāv ļoti maz zinātniski pamatotu salīdzinājumu starp mežistrādes metodēm.
1. attēls. Saknes puve ir egļu audzes izplatīta problēma Somijas dienvidos; lai no tās izvairītos, ciršana jāplāno gada aukstajā laikā. Erkki Oksanena foto
2. attēls. Selektīvā ciršana priežu audzē. Erki Oksanena foto