Pavasara tuvošanās ir saistīta ar mājas uzkopšanu un nederīgu krāmu ārā mešanu, bet kāpēc gan tā nevarētu būt iemesls savu uzskatu sakārtošanai. Viens no šādiem nedaudz noputējušiem un pārdomās necilātiem tematiem, kuru varētu padarīt skaidrāku, ir jautājums par Rīgas padomju laika arhitektūras nojaukšanu vai saglabāšanu. Sākot domāt par šo tematu, atklāju, ka man, šķiet, nav noteikta viedokļa par padomju arhitektūru – bet cilvēkam taču vajadzētu būt kaut kādiem priekšstatiem par lietām, it īpaši tad, ja viņa skatiens nevis vienaldzīgi slīd tām pāri, bet saprotoši uzlūko vai, izraisot neapmierinātību un nīgrumu, neizpratnē novēršas no tām. Un Rīgas mājas ir tās, kas izraisa labvēlīgas izpratnes sajūtu vai – tieši pretēji – grūti apvaldāmas dusmas, dažkārt pat vairāk nekā cilvēku sacītie vārdi. Frāze “padomju arhitektūra” liek atcerēties bērnību. Es dzīvoju Rīgas centrā un prātā nāk nosaukumi – “Bērnu pasaule”, “Rīgas modes”, viesnīca “Latvija”, kino “Spartaks” (šķiet, tā reiz sauca uz stabiem pacelto piebūvi, kas aizsedz kinoteātra “Rīga” krāšņo fasādi). Savulaik padomju greizā ekonomika spēja lēnas sabrukšanas režīmā saglabāt koka ēkas pilsētas centrā. Tad kāds raksts zviedru presē, apgalvojot, ka, redz, padomju laikos Rīgā nekas īpaši nav mainījies, lika pilsētas varai steidzīgi atbrīvot no koka ēkām vismaz toreizējo Ļeņina ielu. (Slavenā “Flora” bija viena no divstāvu koka mājām, iespiesta starp blakus esošo piecstāvu namu ugunsmūriem netālu no Ļeņina un Dzirnavu ielas krustojuma, kas pārcieta šo tīrīšanas vilni, bet nākamais – tā sauktais “tirgus ekonomikas” jeb “mežonīgā kapitālisma” periods – aizmēza prom arī to.) Tomēr Rīgas centrā vēl saglabājušās dažas koka ēkas un tā ir savdabīga pilsētas iezīme. Es iedomājos, kas notiktu, ja padomju laiks būtu turpinājies ilgāk – tā, lai minētie un arī citi padomju arhitektūras piemēri iegūtu garākas laika distances piešķirto vēsturisko vērtību, – vai tad mana attieksme pret šīm ēkām būtu citādāka? Atceros – tas varēja būt 1983. vai 1984. gadā, kad studēju arhitektūru toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā –, kā ar savu rūpību, lai neteiktu mīlestību, mani pārsteidza profesores Valeskalnes lekcijas par 30. gadu Maskavas arhitektūru, kas man tajā laikā vienkārši riebās. Varbūt arī mums pienācis laiks paraudzīties uz padomju arhitektūras mantojumu ar ieinteresēta vēsturnieka acīm? Lai arī piederība personīgajai pieredzei nepiešķir lietām lielāku objektīvo vērtību un atmiņas spēj saglabāt negatīvo attieksmi pret tām, iespējams, atmiņa var arī vājināt vai pat pārveidot šo attieksmi. Tas varētu būt jautājums par nostalģiju – jautājums par to, kādu lomu nostalģija, ko izraisa padomju laikā būvētās mājas, spēlē pilsētas nozīmēs. Vai nostalģija ir pietiekams pamats, lai “balsotu” par kādas ēkas saglabāšanu? Kaut kam no vēsturiskajām arhitektūras liecībām pilsētā ir jāsaglabājas, tikai mēs nezinām, kas ir tas vērtīgais, ko vēlamies saglabāt. Tomēr neviena no raksta sākumā minētajām celtnēm nav saglabājusi to īpatnējo modernisma arhitektūras un savai būtībai pretējo padomju celtniecības sliktās kvalitātes apvienojumu, kas tik ļoti raksturīgs šīm ēkām (daļēji izņēmumi varētu būt Dailes teātris un “skābbarības tornis” – augstceltne bijušās citadeles teritorijā, ko vēl nav skāruši plašāki ārēji redzami pārveidojumi). Neatkarīgās Latvijas arhitektu esošie un gaidāmie “labojumi” padomju laika arhitektūrā, kas liedz atzīt šīs ēkas par kaut ko vērtīgu kaut vai tikai no vēsturiskās nozīmes viedokļa, varētu būt neapzināts solis, lai tuvinātu to nojaukšanu. Bet varbūt vajadzētu tās atjaunot sākotnējā izskatā? Uzreiz gan jāiebilst, ka tas būtu tikpat grūti, kā uzcelt no jauna Melngalvju namu sākotnējā vai tam tuvā veidolā, jo neatgriezeniski ir zudušas noteiktas dzīves formas, kas izpaužas noteiktos materiālos, būvniecības tehnoloģijās, interjera detaļās un kas mums izjūtamas tiešā – rokas vai acs – saskarsmē ar ēku. Turklāt attieksme pret padomju arhitektūru nevar būt vienāda visos gadījumos – ja tiek pārkāpta kāda vispārīga pilsētas valodas kārtula, piemēram, izjaukts tās siluets, ignorēts apkārtējās vēsturiskās apbūves augstums, tad pilsētas kājāmgājējam, kurš katru dienu spiests paciest nejēdzīgu viepli pilsētas sejā, nodarītais kaitējums ir nesamērīgi liels. (Līdz šim domāju, ka ievērot vispārīgās Rīgas centra arhitektūras iezīmes ir svarīgi, neatkarīgi no kādas jaunbūves konkrētā izskata, tomēr daži piemēri, kas šķietami saglabā esošo apbūves līniju un augstumu, liek šaubīties arī par šo pieņēmumu.) Tātad svarīga ir arī ēkas vieta pilsētā, un, domājot par arhitektūru pilsētā, nepietiek ar vispārīgiem prātojumiem, bet ir jāvērtē katra konkrētā māja un tās apkārtne. Kādas ēkas un apkārtējās pilsētvides attiecību nav iespējams paredzēt, jo arhitektūra ir līdzīga mākslai tajā nozīmē, ka vienmēr var rasties kāds negaidīts risinājums (kā Eifeļa tornis Parīzē), kas apgāž mūsu ierastos priekšstatus par labu un sliktu arhitektūru. Tomēr padomju laika celtnes jau atrodas Rīgas apbūvē, tātad atliek vien vaicāt, vai kādreizējā pilsētas tēla (kārtulu, kas noteikušas pilsētas veidolu, kāds tas bijis un daļēji vēl arvien saglabājies) ignorēšana un pat noliegšana ir pārveidojusi manus priekšstatus par labu un sliktu arhitektūru šeit, šajā vietā – proti, Rīgas centrā. Varbūt šeit slēpjas problēmas sāls. Jautājums par to, vai padomju laika arhitektūra Rīgā būtu jānojauc vai jāsaglabā, ir nevis jautājums par pašu arhitektūru, bet gan par mūsu priekšstatiem un pārliecību. Jo darbs arhitektūrā, pārfrazējot kādu reiz izteiktu atziņu, – tāpat kā darbs filozofijā – ir vairāk darbs pašam ar sevi, saviem uzskatiem un to, kā mēs skatām lietas. Savā ziņā katrai ēkai ir jēga, var atrast – it kā neapzināti iedarbināt – tai atbilstošo pasaules izpratni, taču pilsēta ir kaut kas vairāk nekā tikai liels atsevišķu ēku kopums jeb “liela arhitektūra”. Līdz ar to es varu saprast kādu atsevišķu māju, tikai saprotot pašu pilsētu, un mani priekšstati par Rīgu, tās vēsturi un iedzīvotājiem ir tie, kas nosaka urdošu neapmierinātības jeb piepildījuma trūkuma sajūtu, ejot pa kādu Rīgas centra ielu, – kā dažkārt sarunā, nespējot rast teiktajam kopīgu jēgu. Tas, kā cilvēks saprot arhitektūru, redzams no tā, ko viņš runā un raksta (vai zīmē, plāno un kādus lēmumus pieņem). Nav iespējams aplūkot atsevišķu māju un neredzēt pilsētu, precīzāk – nav iespējams atteikties no saviem priekšstatiem, kas nosaka kādas ēkas vērtējumu, kad vērojam pārējo pilsētas apbūvi. Tas nozīmē, ka man jābūt atbildīgam par katru saprotošu vai neiecietīgu skatienu, kas veltīts kādai ēkai, pat tikai tās fragmentam vai detaļai, jo tas liecina arī par to, kā es saprotu pilsētu.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla "Rīgas Laiks" 2006. gada aprīļa numurā