Kāpēc joprojām sadzīviskās un arī oficiālās sarunās Latgali mēdz pieminēt augstprātīgi, norādot, ka novads ir, ja ne atpalicis, tad noteikti (ne slavējošā nozīmē) citādāks? Vai to var skaidrot vēsturiski?

Runas un vēstījumi par Latgales kā novada atpalicību ir viena no teorijām (vai viedokļiem), ko visaktīvāk kultivēja 20. gs. 30. gados. Pastāvēja izvēle, kā uzskatīt: vai Latgale ir atšķirīga, vai atpalikusi. Jo īpaši pēc 1934. gada 15. maija, kad parādījās lozungs “Vienoti Latvijai!”, gluži mehāniski radās doma: “Latgale ir atpalikusi”. Atpalicību var forsēt ar dažādiem ekonomiskiem un sociāliem pasākumiem, piemēram, ierēdņu sūtīšanu darbam Latgalē, agronomiska un cita veida saimnieciska palīdzību, armijas klātbūtni Daugavpilī (cietoksnī) un Rēzeknē, skolu būvniecības programmu, kā arī finansiālām injekcijām caur bankām. Doma bija skaidra – šādu darbību rezultātā Latvija taps vienveidīgāka un latviskāka.

Šodien iepriekšminēto problēmu redzam ne jau atpalicībā (protams, ja to nekvalificē kā īpatnību). Tas ir vesels lērums specifisku Latgales izpausmju. Sākumā būtu jāsaprot tie faktori, kas noteica novada specifiku. Tātad: administratīvā nošķirtība (400 gadu), atšķirīgs administratīvais iedalījums, lieli, pat milzīgi, pagasti, baltu-slāvu kontaktzona, rusifikācija, kolonizācija un (nedaudz) arī polonizācija, krietni, veselu paaudzi vēlāk atceltā dzimtbūšana, novēlota nacionālā atmoda, drukas aizliegums. Uzskaitītais, laikam ritot, radījis noteiktas specifiskas izpausmes.

Jūtamas joprojām pēc 100-150 gadiem?

Jā, gan! Vēl joprojām vietējās valodas funkcionēšana un ievērojama katolicisma loma, apstākļi, ko tagad dēvē par multikulturālismu, piesardzīga saimniekošana. Protams, vēsturiski mēs runājam par 16., 17. un turpmākajiem gadsimtiem, bet tagad, 21. gadsimtā, pagātnes notikumi būtu jāņem vērā, jo noteiktas zināšanas vai noteikta attieksme, vai sapratne ir nodota no paaudzes paaudzē. Visu uz vēsturi gan nenorakstītu, tas nebūtu pareizi.

Varam runāt par nosacītu provinces faktoru, kas ir dažādi vērtējams jēdziens, jo, piemēram, provincē var labi paslēpties. Cita lieta – province nozīmē arī attālumu. Attālumu no kaut kā vai līdz kaut kam. Lielisks piemērs: Daugavpils ļoti īsā laikā kļuva par nozīmīgu satiksmes mezglu, 1860.-1870. gadā no pilsētas pa dzelzceļu jau varēja aizbraukt piecos virzienos, pilsēta sāka uzplaukt, kļūstot par nozīmīgu centru visā Baltijas reģionā ar spēcīgu strādniecības kārtu. 1914. gadā, I pasaules karam sākoties, no pilsētas reizē ar rūpnīcām evakuējās ap 5000 strādnieku – ļoti liels skaits! Starp citu, pirmais dzelzceļš Latvijā šķērsoja tieši Latgali – Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnija caur Kārsavu, Rēzekni un Daugavpili, pēc tam tapa Rīgas-Daugavpils-Minskas līnija. Šai sakarā ir nostāsts, ka banketā Daugavpilī sastapušies krievu būvnieki, kas strādāja pie Rīgas-Daugavpils-Minskas dzelzceļa, un francūži, kas būvēja līniju Pēterburga-Varšava. Bankets izdevies, bet celtnieki attiecīgi uzvedušies ļoti atšķirīgi. Krievi bijuši ļoti svinīgi un pacilāti, francūži – uzsvērti lietišķi, dzerot ļoti daudz vīna. Tā Daugavpilī satikās atšķirīgas civilizācijas. Dzelzceļš tolaik bija liels ieguldījums infrastruktūrā.

Dzelzceļu tapšanas rezultātā latgalietim radās iespēja aizbraukt – pa vienu ceļu līdz Rīgai, pa otru – līdz Pēterburgai. Kurp latgalietis devās? Uz Pēterburgu! Lielākā emigrācija un lielākā latgaliešu kopiena ārpus Latgales tolaik (20. gs. sākumā) veidojās Pēterburgā. Nozīmīgs bija arī garīgais faktors: Pēterburgā bija katoļu centrs, savukārt, Rīga – sveša, vāciska, luterāniska. Šī ir vērā ņemama atšķirība.

Ja skatāmies citus laikus, piemēram, tagad Latgales lielākie zemnieki domā: cik tālu līdz ostām, cik tālu mums jābrauc, cik kur maksās graudi. Tā arī radies teiciens tālā Latgale. Vai esat dzirdējuši sakām tālā Kurzeme, tālā Liepāja?

Liepāja ir tālu, Ventspils ir tālu, Daugavpils ir tālāk...

Ja skatās kilometrus, Liepāja nav pārlieku tuvāk Rīgai nekā Daugavpils (attiecīgi 216 un 226 km). Bet jūras tuvums un sakārtotā infrastruktūra attālumu līdz Liepājai kaut kādā mērā “samazina”...

Piemēram, Līksnas pagastu, kur dzīvoju, šķērso Rīgas-Daugavpils šoseja. Zeme pagastā ir sakopta, ceļi labi, dubļu nav, zeme gan nez ko auglīga nav, ļoti smilšaina. Kalupes pagastā, kur esmu dzimis, daudz zemju aizaugušas, ceļi dubļaini, laukos nav asfalta, šur tur nav arī elektrības. Bet zeme tur ir laba – īsts Latgales māls! Vajadzīga saimnieku uzņēmība un kooperēšanās, kas Latgalē nav visai attīstīta. Latgalieši ir ļoti sirsnīgi, bet tā ir ikdienas parādība: ciemos iešana vai saiešana. Racionālā domāšana, zemes robežu nojaukšana, sadarbošanās ar citiem joprojām ir “aizdomīgs” pasākums. 400 gadus novadā ir valdījis saimnieciskais konservatīvisms. Viena lieta – zemes gabali ir mazi – Latgalē zemi dala starp visiem bērniem (atšķirībā no Kurzemes un Vidzemes, kur zemi manto vecākais bērns), dzimstība bijusi liela, bērnu daudz, “sava zemes stūrīša” ideja joprojām ir dzīva, pie tās it cieši turas.

Poļu laika saimniekošanas modelis – pusmuižas, bija ļoti neefektīvs, uz tirgu nevirzīts, lielākoties, pašpatēriņam domāts. Bet... šo filozofiju šad tad jūt joprojām.

Nozīme ir arī katolicismam: luterānisms laika gaitā ir attīstījis privātuzņēmēja sajūtu, katolicismā tas zināmā mērā ir grēks. Katolicisms savā ziņā ir tuvāks pareizticībai, kas arī ir viens no iemesliem, kālab latgalieši brauca uz Pēterburgu – “gan jau ar pareizticīgajiem kaut kā sapratīsimies, tā būs labāk”.

Atbildē uz jautājumu minēju vairākus vēsturiskus sižetus, kas, protams, neizskaidro visu, bet parāda noteiktu virzību. Rezultāts ir, kādu to redzam. Jā, kontaktzonai un citu tautu tuvumam ir nozīme!

Mana ar šo netieši saistāma hipotēze: kad beigsies brīvprātīgā vakcinācija, es labprāt salīdzinātu divas kartes – kā Latgalē balsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā un kā vakcinējās. Domāju, kartes būs ļoti līdzīgas.

Robežas un laiks pirms 100 gadiem. Vai kā valsts varējām būt lielāki? Pirms gadiem 30 un vairāk, Atmodas laikos, runāja, ka baltu ciltis mitušas tālu aiz patlabanējām robežām.

Tā ir un par to daudz spriests. Bet! Jāievēro tas, ka visviet pasaulē robežu jautājums allaž bijis un turpina būt svarīgs. Savulaik esam dzīvojuši kā impēriju sastāvdaļa, pārejot pie nacionālām valstīm, un robežu vilkšana bijis gana sarežģīts jautājums. Ir uzskats: nav nekā strīdīgāka par robežu vilkšanu. Jāpieturas pie kāda principa un šai gadījumā tas būtu: ja reiz esam vienojušies, robežas vairs neaiztiksim. Jebkāda to maiņa pat par metru var izsaukt konfliktu vai pat karu. Arī dažādi šolaiku notikumi par to liecina. Tāpēc – ja reiz izdevās vienoties, labi, ka izdevās, un tā lai paliek!

Tā bija arī ar Latvijas-Krievijas robežu 1920 gadā. Baltu apdzīvotā teritorija, protams, ir bijusi lielāka, braucot ar auto pa Baltkrieviju, vēl 5-10 km no Latvijas robežas tu redzi un lasi latgaliskos nosaukumus, it kā joprojām būtu Latgalē. Savulaik, bija Krievijas impērija, bija Polija, bija Zviedrija. Polijai bija ļoti precīza robeža ar Zviedriju – Aiviekste, bet... vēsturiski līdzīgas, precīzas robežas ar Krieviju nav bijis – vai nu mežs, vai purvs... 200 gadus robežas nebija.

1920. gadā Latvijai bija ļoti izdevīgs laiks un brīdis, kas bija jāizmanto un tika izmantots. Parādījās jēdziens, ko fiksēja valodnieks A. Bīlenšteins – etnogrāfiskā robeža. Tolaik ticēja ekspertam, neskrēja un nemērīja, kur dzīvo “pēdējais latgalis”, jo tā varētu aiziet līdz Maskavai. Etnogrāfiskā robeža tika noteikta, armija attiecīgi rīkojās, Latvijai bija labi sabiedrotie, un Krievija piedāvātajam piekrita. Manuprāt, variants ir ļoti optimistisks. Protams, 1944. gadā notikušais ar Abreni un sešiem pagastiem bija bezjēdzība un okupanta iegriba, kā arī manipulācijas ar iedzīvotājiem. Vēsturi pārrakstīt nevar, pasaulē nevar būt precedenti – “šodien mēs mazliet ko pabīdīsim”.

Vai ir iespējams nosaukt pāris nozīmīgu Latgales novada vēsturisku faktu, ko plašāk Latvijā zina maz?

Latgales vēsturi, studijas beidzot, sāku pētīt “no nulles”. Latvijas universitātē par Latgali nezināju neko, studiju gados par to mums deva ļoti maz zināšanu. Ierados Daugavpilī, sāku izzināt, pētīt, lasīt, iedziļināties. Daugavpils cietoksnis ir lielisks pilsētas simbols, kas pēdējos gados pazīstams visā Latvijā. Darba gaitu sākumā turp gāju ar studentiem un... pat daugavpilieši nezināja, kāds izskatās viņu pilsētā esošais cietoksnis. Laikam ritot, iedomāju, ka nepieciešams savākt pietiekami daudz informācijas, kas pieejama, tā radās interneta datu bāze “Latgales dati” (kalendāra veidā ap 10 000 personu, 7000 faktu un notikumu par Latgali, ap 6000 fotogrāfiju – latgalesdati.du.lv). Man svarīgi – kā veidojusies reģiona dzīve, kā tas attīstījies un funkcionējis. Reģions pats par sevi ir stāsta viena daļa, bet svarīgi – kā tas funkcionējis plašākā nozīmē. Lai to saprastu, jāzina, kas ir bijis un noticis. Imants Ziedonis precīzi teicis: “Novadpētnieks ir savācējs”. Uzklausot jautājumu, padomāju par šiem 7000 faktiem un notikumiem.

Piemēram, ir slavens krievu gleznotājs Iļja Repins, kam Vitebskā bijusi vasaras māja, tā cietusi plūdos, Repins atbraucis uz Daugavpili palūkoties, kā izskatās pilsēta. Atmiņās aprakstījis, kā Mežciemā (Poguļankā) vēlējies iegādāties māju. Neizdevās. Viņu interesējis, kā aizstāvēt Daugavpili no plūdiem. Lūk, neliels stāstiņš, kas tā laika un plašākā vēsturē iegulst kā košs triepiens!

Daugavpils – Daugavas pils. Daugavpils simbols ir tilti. Tilti, kas savieno abus Daugavas krastus, ir tilti starp Latgali un Zemgali, Latgali un Sēliju, Kurzemes un Vitebskas guberņām. Piemēram, 1817. gadā vienā krastā joprojām pastāv dzimtbūšana, otrā krastā Kurzemē brīvi cilvēki iepērk zemi. Latgales pirmās atmodas idejas nāca no Daugavas kreisā krasta: latvieši Kalniņi, bagāti saimnieki no Kurzemes guberņas, pie sevis aicināja jaunlatviešus, kas bieži viesojās viņu mājās, tostarp arī K. Valdemārs.

Daugavpilī simbolisks ir Vienības nams, kas bija lielākā būvkonstrukcija pirmskara Latvijā un kas joprojām ļoti labi “turas”.

Runājot par Latgales personībām, joprojām mūsu vidū ir literāte Anita Liepa (grāmatas “Ekshumācija” autore), II Pasaules kara dalībniece, kas dzīvē redzējusi lieladmirāli Karlu Dēnicu (pēc Hitlera pašnāvības īsu brīdi bijis Vācijas prezidents). Anita Liepa 1945. gadā strādāja Flensburgas hospitālī netālu no Dānijas robežas un kādu rītu, ceļā uz darbu, redzējusi K. Dēnicu uzstājamies. A. Liepa ir Latvijas virsnieka meita, augusi ļoti patriotiskā ģimenē, kara laikā vēl mācījusies vidusskolā, izplatījusi proklamācijas vācu laikā. Kara beigām tuvojoties, ar māti devās uz Vāciju, pēc kāda laika atgriezās, jo “sapnī redzot savu māju”. Filtrācijas nometnē viņai jautāts: “Vai zini, meitiņ, kurp tu dodies?” “Jā, uz tēva mājām!” Diemžēl, viņa padomju sistēmu iepazina pēc pilnas programmas, jo... Ko darījusi vācu laikā? Bijusi antifašistiskā organizācijā, piedalījusies pretošanās kustībā. Ko tur darījusi? Cīnījusies par neatkarīgu Latviju... Ā... Laipni lūgta Sibīrijā! ... Anita Liepa ir pierakstījusi atmiņas par Flensburgu, mudinu tās lasīt saviem studentiem. ...kā viena cilvēka dzīvē viss tā savijies.

Protams, nozīmīgs ir Daugavpilī dzimušā Marka Rotko stāsts.

Savulaik gari un plaši runāja par Latvijas vēstures mācīšanu vai nemācīšanu... Jūs Daugavpils universitātē saņemat skolu “darba rezultātu”

Par vēsturi un izglītību nudien gatavs izteikties teju vai katrs. Ir noteiktas, fundamentālas lietas (metodes), kā mācīt vēsturi. Par Latvijas vēsturi runājot, allaž bijis strīdus – to integrēt vai mācīt atsevišķi. Padomju laikā mācīja faktus, tagad atkal saka – māciet faktus. Atšķirība: faktu izlase vai tās kritēriji allaž ir subjektīvi, padomju laikos faktu atlase bija ar mērķi – mācīt un nostiprināt padomju uzskatus. Nebija mežabrāļu, nebija leģiona, bija cildināmie sarkanarmieši un īstenie komunisti. Tagad faktam ir cits mērķis – ko tā (fakta) zināšana mums dod, kādas iemaņas apgūstam. Mērķi ir plurālistiski, lai izprastu likumsakarības: kas mēs esam uz pasaules un Eiropas fona. Patlabanējā vēstures mācība ļauj mums saredzēt sevi!

Piemēram, meklējot nepieciešamo informāciju, atradu, ka 1971. gadā Eiropā, tulkota sešās valodās, ļoti populāra bija dziesma “Taurenīt, mans taurenīt!” (Butterfly, my Butterfly). Ko mēs dziedājām 1971. gadā?

“Teic, kur zeme tā” (arī “Somu pirts”, “Savāda vasara”, “Dūdieviņš”...)

Jā, tas bija pie mums, Latvijā! Ja salīdzina, ko dziedāja un pieprasīja savienībā – “Зачем вы девушки красивых любите” vai “Не плачь, девчонка, солдат вернётся”...

Novada vai reģiona vēsture ir svarīga ar vietējo: vietējiem notikumiem, vietējiem cilvēkiem, vietējiem stāstiem. Latvijas vēsture vēstī par “lielām lietām”, piemēram, Bermontu, Neatkarības karu, pētnieki izmanto ticamus, pārbaudītus un pārbaudāmus vēstures avotus. Novadpētnieks izmanto apkārtesošās un atrodamās lietas, ko saucam par kultūras pieminekļiem, un stāsta (runā) par tām. Arhīva dokumenti, ko izmanto vēsturnieki, ir ar akadēmisku funkciju, savukārt, vietējam materiālam ir audzinošā funkcija, jo to nodod no paaudzes paaudzē.