Mūsu uzdevums: mainīt sabiedrības, valdības viedokļus par labu nozarei, kas uztur valsti!

Zemeunvalsts.lv | 23.02.2021

Intervija ar Rudīti Martišausku,  Mg. silv. ing., Mg. envir. sc.,  pensionētu mežkopi

Pirms 8 mēnešiem notikušajā sarunā daudz minējām tiešumu un nepieciešamību aizstāvēt nozari. Kā un kāpēc veidojas situācija, kad, labi redzot, ka nozari un tajā strādājošos nepatiesi un lēti apvaino, nozares kolēģi šos izteikumus “norij” vai mēģina ar tiem sadzīvot. “Mūs sit, mēs smaidām vai izliekamies.” Kāpēc tā?

Šāda situācija ir radusies un attīstījusies laika gaitā. Iemeslus neesmu pētījusi. Kad 1975. gadā sāku strādāt nozarē, mani kolēģi bija stalti vīri, kas nebijās tiešu, skaidru valodu. Tad, pamazām, palēnām, “staltos vīrus” nomainīja jaunāki, kuru staltums, ja tā var sacīt, “noplaka”. Pašlaik izskatās, ka nozare ir devusies pagrīdē, lai nebūtu jācīnās “aci pret aci”. Joprojām, kā esmu teikusi iepriekš, nozares pārstāvjiem jārunā un jāizsakās sociālajos tīklos, nevar aprobežoties sarunām kolēģu lokā vien. Sevi jāparāda ikvienam nozarē strādājošam, neviens no malas nevar uzminēt par vērtībām, ko mēs aizstāvam, un par zināšanām, ko mēs ieliekam meža ilgtspējībā. Jāiesaistās sociālo tīklu diskusijās, nevis tās kūtri jāvēro no malas vai jāignorē. Viens cilvēks nevar zināt visu! Ja nozares gudrākie un runātīgākie prāti ik diskusijā izmantotu zinātniski pamatotus faktus no pašu vai kolēģu pētījumiem, domāju, skarbās (un nereti nejēdzīgās) un asās sarunas pamazām izzustu. Ir gana skaidri redzams: kolīdz runā skaidri un konkrēti, oponenti zaudē vai saruna beidzas. Tas ir zināms rādītājs! Ja pretargumentu vai cilvēku, kas tādus paustu, nav, pret nozari un tajā strādājošajiem vērstas aplamības vai pat apzināti meli turpinās.

Ir novērots: kolīdz emocionālā diskusijā par mežizstrādi, medībām vai kāda nozares kolēģa kļūdu, parādās skaitļi un konkrētība, iestājas klusums, spriedelētāji pazūd. Tātad: pret skaidru nostāju vai saprotamu faktu nav ko bilst.

Ļoti svaiga pieredze: nozares pārstāvis pagājušonedēļ bija izteicies, ka, savairojoties kādai sugai, tā (viena) neveido vai nerada bioloģisko daudzveidību. Sarunā tika pieminēti arī mazie ērgļi. Man pie rokas bija “Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980-1984”, kolīdz no tā citēju faktus un minēju arī grāmatu, līdz tam jo aktīvi diskutējošie ornitologi no sarunas pazuda. Atlantā minēts, ka mazais ērglis ligzdo tuvu pie izcirtumiem, meža malās, vietās, kur atrodas plašākas pļavas, ganības, lauki, tāpat tas, ka ligzdojošo pāru skaits šajā laika periodā ir ap 200-300, bet 1970. gada sākumā Latvijā ligzdojis ap 200 pāru. Kā tas “iet kopā” ar agresīvo mazā ērgļa aizsardzību, mikroliegumu veidošanu un skaitli 500? Jā, mazais ērglis maina ligzdošanas vietas, bet tam netraucē izcirtumi, kur tas barojas!

Te gan noteikti vēlos uzsvērt: ornitologu vidū esošās publiskās personas, kas dzirdamas “visur, kur aicina”, faktiski zinātnisko vidi degradē, jo nevar visus ornitologus “bāzt vienā maisā”! Ne visi ir naudas kāsēji un tukšrunātāji! Starp ornitologiem ir gana daudz profesionāļu un lielisku zinātnieku, kas turpina profesionālo un zinātnisko darbu. Jā, nav viegli saprast un izšķirot – kas ir kas! Tas prasa laiku un zināšanas. Bet – tas ir jādara.

Pētnieki un zinātniskā atbildība. Eksperti un zinātniskā atbildība.

Uzskatu, ka Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) zināmā mērā “ražo” “ekspertus”. Proti, eksperta vārds tiek devalvēts. Ja “eksperts” strādā pie nopietnu investīciju projektu vērtēšanas, un viņam ir bakalaura grāds vien, piedodiet... Vēja elektrostaciju parku “Dobele” un “Pienava” būvniecības Dobeles un Tukuma novados ietekmes uz vidi (IVN) ziņojuma daļa par ornitofaunu tapa uz šāda ornitologa/eksperta ekspertīzes bāzes. Ekspertam nepieciešamas dziļākas zināšanas un zinātniskie darbi, un pētījumi. Ja tādu nav... šāda ekspertīze un šāds viedoklis nav ticami..

Skatoties no malas un uzklausot viedokļus, nereti dzirdu, ka, piemēram, putnu ceļi dokumentos tiek mainīti, kā vajag. Proti – putnu ceļš “dokumentos rodams” pāri tai Ķemeru Nacionālā parka daļai, kur putnus dabā redzēsi reti. (Lasot ietekmes uz vidi vērtējumu, redzu (lasu), putni lido pāri noteiktai Ķemeru Nacionālā parka daļai.) Braucot vides komisijas sastāvā, lūkot zāģējamos kokus, redzējām laukus un pļavas, pilnas putniem. Tātad... Jautājums: kā top vērtējumi.

Vienlaikus visskaļākais ornitologs, kurā ieklausās partijas, valdība, deputāti, nav (pat) eksperts!!!!

Valsts Kontrole nesen vērtēja vilku un lūšu saimniecību, pret ko asi iebilda mednieki.

Valsts Kontrole (VK) darbojas un revidē, vadoties no konkrētiem noteikumiem un kritērijiem. Kā zināms, ir iespēja VK revīzijas ziņojumus apstrīdēt un nesaskaņot, vai prasīt labot un papildināt. Tas ir jādara, jo... Ne vienmēr VK gala slēdziens sakrīt ar saskaņošanai iesniegto. VK darbinieki nevar zināt visas detaļas un nezina arī! Piemēram, sīkumus par vilkiem un lūšiem revidents nez vai zinās. Kas viņu konsultēs, vai viņš ies biologu, aktīvistu vai strādājošu zinātnieku “pavadā”? Vilkus un lūšus pētī biologi, Latvijas galvenais lielo plēsēju pārzinātājs ir biologs Jānis Ozoliņš. Ja revidents šo niansi nezina, viņam var rasties iespaids, ka vilku un lūšu medības ir tikai mednieku intereses, šaurs skatījums utt. Kas jau būtībā ir virspusēji un aplami! Šādos gadījumos Valsts Kontroles vai citu institūciju ziņojumi ir jāatspēko. Ziņojums nav galīgais spriedums.

Sarunas sākumā minētie nozares “staltie vīri un sievas” 70. gados. Vai pie mums pārlieku valda miers un pārticība? Pret straumi iet nevajag, skaļi runāt nevajag, mierīgi... Kas notiek?

Nav viena skaidrojuma, tā, droši vien, ir daudzu apstākļu summa. Bailes par savu vietu, amatu. Notiekošā paaudžu maiņa. Piemēram, agrāk paaudžu maiņu pārdzīvoja vieglāk. Strādājot mežniecībā, atceros, vienmēr bija kāds jaunais, ko apmācīt. Jaunie uzklausīja, vecie apmācīja. Joprojām esošajos “labajos” kolektīvos tā arī notiek. Bet, laikam ritot, jaunie kolēģi lūkojas pēc labāka amata, labāka finansiālā nodrošinājuma, labākām iespējām... Arī tā jaunā un spēcīgā “futbolkomanda”, kas sāka pēc neatkarības atjaunošanas (90. gadu sākumā), jau ir kļuvusi 30 gadus vecāka un... arī baidās par savām vietām. Protams, es nerunāju par visiem.

Vai tik vienkārši?

Kādreiz darbs bija kā hobijs un “pāri visam”. Jā, varbūt ne visai pareizi, bet darbs bija svarīgāks par ģimeni un pārējo. Ritēja laiks, un kādā dienā mežzinis paziņo: “Rīt darbā nebūšu, jo man bērns uz skolu vedams.” Nešaubīgi – viss skaidrs, saprotams, un tēvs par bērnu rūpējas... Bet, soli pa solim, šādi mainās situācija un statuss: mežsaimnieks kā profesija vairs nav “pāri visam”! Kādā brīdī kaut kas cits “pārņem” šo vietu un sajūtu. Situācija mainās. Jā, man ir izbrīns, ka cilvēki ar nozares izglītību nepiesakās Valsts meža dienesta vadītāja amatam! Konkursa nebija, bet neviens uz šo vietu arī nerāvās. Ar šo nekritizēju jauno VMD vadītāju, kas no dzirdētā šķiet zinoša, tomēr viņa nav mežsaimniece... Tas nebija nemaz tik sen, kad uz šo amatu bija konkurence, kādas pagājušogad nebija. Kaut kas ir mainījies.

Valsts dienests ir valsts dienests: priekšraksti, noteikumi...

Nezinu, vai VMD kontroles funkcijās kādus pienākumus iespējams likvidēt, bet dažādas kontroles (no augšas vai citurienes) gan ir panākušas pretējo – bailes. Bailes lemt un riskēt! Tā ir problēma.

Bailes aizstāvēt nozari. Ja tās saglabājas, var nebūt pašas nozares. Vai dabiska, bet ne vienmēr vēlama un saprātīga baiļu sajūta ir tālredzīga un ilgtspējīga?

Man ir personiskā pieredze, iebilstot reformām, ko organizēja ministra Jāņa Dūklava laikā. Protams, domāju, ka varu darbu zaudēt. Tai pašā laikā arī mežziņi uzskatīja, ka šādas reformas ir aplamas un nevis nav nepieciešamas, bet tām jābūt balstītām vadības zinātnes principos. Jā, Tukumā bija 200 spēcīgi vīri un sievas (atkārtojos, bet tā bija!). Beigās paliku viena... Kur viņi pazuda? Skaidrojuma nav!

Atkal atkārtošos, bet, manuprāt, paaudžu maiņa ir tā, kas nopietni ietekmē nozares aizstāvību un vēlmi to darīt. Vecā sistēma vairs neder: ar sabiedrību ir jārunā, ir jādiskutē un jāstrīdas, ir jābūt aktīvam. Nevar glīti apģērbties un uzskatīt, ka tālab vien tevī klausīsies. Ar nozari saistīto biedrību vadošajiem cilvēkiem jādomā un jāpārdomā: ar ko viņi runā un cik daudz runā. Kāds ir viņu sarunbiedru loks? 700, 960 vai 3000 cilvēku? Domubiedri vai citādi domājošie, vai nedomājošie...

Saziņa sociālajos tīklos ir ļoti svarīga! Pagājušās nedēļas piemērs: piešķirt 500 eiro bērnu pabalstiem. Ziņa, ka naudu maksāt nevar, jo izšķiedīs vai nodzers, sociālos tīklus “aplidoja” gana ātri un... varam izsekot, kā mainījās arī valdības viedoklis, kas noslēdzās ar Krišjāņa Kariņa paziņojumu: “Būs!”

500 eiro ir laba lieta, kas patīk vai ikvienam. Nobremzējot tās nozares, kas dod darbu un naudu gan cilvēkiem, gann valstij (mums visiem), sekas būs ļoti nepatīkamas. Ja Zemkopības ministrijā un Ekonomikas ministrijā par to domā, VARAM izliekas, ka viss ir labākajā kārtībā...

Jāņem vērā, ka ir dažādu ES projektu naudas, ko regulāri saņemam, un kāds tās it regulāri “apgūst”! Kamēr nepamanīs, ka eksistē vienādi projekti, ko realizē dažādas organizācijas... Kāpēc šobrīd “aktīvisti” klusē? ES naudas vēl nav ienākušas, nav zināms, kādi projekti gaidāmi, nav skaidrs, par ko bļaut un kam uzbrukt. Vēl turpat nepārtraukti rit partiju cīņa, ir redzama vēlme kustināt valdību. Kas ir vieglākais? Piesieties izskatam, piesieties sievietei, runāt par mazsvarīgām problēmām, aktualizēt kaut ko... Neaizmirsīsim, ka Latvijā ir daudz nerisinātu jautājumu un problēmu, bet ne par visiem iespējams dabūt Eiropas finansējumu, lai uzturētu sevi un nodrošinātu savu pastāvēšanu.

Vēl jāatceras, ka ministri nav visgudri, viņiem jāskaidro, viņi jāpārliecina. Tas ir mūsu uzdevums mainīt sabiedrības, valdības, partijas viedokļus par labu nozarei, kas uztur valsti!

Labā ziņa, ka, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nozare ļoti lēnām sāk parādīt dzīvības pazīmes arī sociālajos tīklos un medijos.

Pievienot komentāru