Autors: Zemeunvalsts.lv

Mūsu Prezidents Egils Levits: “Zeme un valsts sader kopā un pieder kopā! Tās nevar sadalīt!”

Ar Egilu Levitu, Latvijas Valsts prezidentu, sarunājas Māris Liopa, LMSP priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, www.zemeunvalsts.lv redaktors

Jūs esat mani pirmie viesi Rīgas Pilī. Man, kā vides, dabas un zaļās idejas piekritējam tas ir patīkami, jo mežs nešaubīgi ir saistāms gan ar Latvijas attīstību, gan darba vietām, gan ieguldījumu valsts kopproduktā. Skatot informāciju un kartes, redzam, ka mežu platības Latvijā, salīdzinot ar pirmskara gadiem, ir krietni augušas. Šie skaitļi ļoti, ļoti priecē!

Vai meža un zemes īpašnieks Latvijā ir spējīgs saimniekot savā īpašumā bez liekām un īpašām pamācībām?

Domāju, ka latvietis vienmēr ir saimniekojis savā zemē, arī okupācijas gados, kad to tā īsti nevarēja. Latviešiem īpašas pamācības saimniekošanā nav vajadzīgas!

Somijā meža īpašniekam ļauj samērā brīvi rīkoties un pašam noteikt, ko un kā darīt… Ciktāl valsts iestādes drīkstētu iejaukties un regulēt īpašuma apsaimniekošanu?

Pastāv vispārējie noteikumi, lai sava īpašuma apsaimniekošana nenonāktu (nebūtu) pretrunā sabiedrības interesēm. Viena no interešu grupām būtu vides saglabāšana – lai tiktu nodrošināta meža ataudze un, piemēram, kādā brīdī netiktu nocirsts gandrīz viss. To vajadzētu regulēt. Bet – šo noteikumu ietvarā - meža vai zemes īpašnieks pats zina, ko un kā vēlas darīt.

Pēdējos gados vārdi “sabiedrība” un “tauta” tiek lietoti samērā izplūduši. Nereti – cilvēks runā par sevi, bet nesaka “es domāju”, bet “tauta domā”… Kas drīkstētu runāt par sabiedrības vai tautas uzskatiem?

Sabiedrības intereses parlamentārās demokrātijas ietvaros pārstāv attiecīgas institūcijas. Viens – pilsoņu kopums, kas ir tiesīgs pieņemt likumus tautas nobalsošanā (pie mums pagaidām šis instruments gan nav izmantots). Tad ir pilsoņu kopuma ievēlēta Saeima (likumdevējs), tad – Valdība (izpildvara), ko ieceļ šī pati Saeima. Un – vienlaicīgi ir pilsoniskā sabiedrība, kas pārstāv dažādu interešu grupas. Viena no tām ir arī meža un zemes īpašnieki. Tas viss kopā veido sabiedrību!

Latvijā ir vairāk nekā 130 tūkstoši meža īpašnieku!

Dzirdot šo skaitli, varētu teikt, ka meža īpašnieku īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā visai tālu pārsniedz šo īpatsvaru citās valstīs. Latvijā ir daudz un nelieli īpašumi, citviet vērojama t.s. konsolidācija – lieli īpašumi un nedaudz īpašnieku.

Īpašnieks sabiedrības interesēs ir gatavs dalīties ar savu īpašumu, piemēram, nododot to dabas liegumam. Kā ar godīgām kompensācijām par to?

Princips ir viens – ja kāds īpašums tiek atdots vai izmantots sabiedrības interesēs, Satversmē ir noteikta “atbilstīga atlīdzība”. Kas tieši (arī skaitliskā izteiksmē) ir “atbilstīga”, to galu galā nosaka tiesa. Vērā ņem dažādus aspektus – īpašuma ierobežošanas nozīmi īpašniekam, tagadējo un nākotnes vērtību, cik svarīgs noteiktais ierobežojums ir sabiedrībai utt. Ja ierobežojums sabiedrībai nav pārlieku būtisks (gadās arī tā), tā noteikumiem jābūt “mazākiem” (ne tik stingriem). Vispārīgu formulu pateikt nevar, ik gadījums jāskatās atsevišķi.

Jūs intervijās esat uzsvēris vēlmi līdzsvarot dažādu sabiedrības grupu intereses. Vai plānojat veidot spēcīgu analītiķu komandu?

Valsts Prezidenta institūcijas darbinieku skaits ir ierobežots. Bet – Prezidents var iniciēt dažādus forumus, kur dialoga un diskusiju veidā problēmu aplūko no dažādām pusēm. Protams, man būs ekonomikas padomnieks. Analītiskā ziņā lauksaimniecības un mežsaimniecības jautājumi ir Zemkopības ministrijas pārziņā. Valsts Prezidents veido dialogu, lai rastu līdzsvaru, piemēram, starp īpašnieku un sabiedrības interesēm.

Lai līdzsvars būtu, nepieciešama vienošanās, sapratne, piekāpšanās utt. Bieži cilvēki nespēj vienoties vienas mājas, pagasta vai novada ietvarā… Ar vienošanos ir grūti. Vai Jums ir ideja, kā vienošanos nepadarīt bezgalīgu?

Ja Valsts Prezidents piedalās kādā diskusijā, viņš uzklausa viedokļus un domas un tad nāk ar savu priekšlikumu: kādam, viņaprāt, kompromisam vajadzētu būt un kāda vienošanās būtu nepieciešama. Vai šo ideju pieņem, vai nē, tas ir cits jautājums! Prezidenta uzdevums varētu būt ieteikt šo kompromisu vai ideju, parādīt ceļu.

Nereti diskusijās parādās loģikas pretrunas un mans pienākums tad būtu uz tām norādīt! Piemēram, runājot par darbaspēka trūkumu vienā vai otrā nozarē, pirmkārt, būtu jādomā par tiem cilvēkiem, kas no Latvijas ir aizbraukuši. Diasporas politika mums ir jauna politika, tajā neesam pieredzējuši. Diasporas likums ir pieņemts vien pērn, un tas noteikti ir sabiedrības interesēs. Lai cilvēki atgrieztos, ir jāveido vide, kur būtu vēlēšanās atgriezties, lai dzīvošana būtu droša.

Jūs būsiet prezidents, kad Latvijā atzīmēs 1990. gada 4. maija trīsdesmitgadi. Kas trīsdesmit gados ir mainījies?

Viss! Mainījies ir viss!

Toreiz tas bija pacilāti, sajūsmināti un drosmīgi! Nebija skaidrs – vai mēs uzvarēsim! Mani 1990. gadā neielaida Latvijā un sūtīja prom! Tā bija balansēšana uz asmens, un tas ir brīnums, ka mēs trijatā še sēžam un sarunājamies! Sapnis par brīvu un neatkarīgu Latviju ir piepildījies, bet nepietiek ar valsts nodibināšanu vien, lai viss būtu kārtībā! Valsts ir “jākārto” visu laiku! Šodien mums nenoliedzami ir citas problēmas nekā 1990. gadā un es vēlos, ja tā var teikt, šīs problēmas, kas mums ir šodien, bet nevēlos problēmas, kas mums bija 1990. gadā! Mēs vienmēr runāsim par tām un risināsim dažādas problēmas – tas būs nepārtraukti. 1990. gadā notika brīnums, un – tas ir mūsu valsts pamats. Ar pamatiem vien nepietiek! Domāju, ka demokrātiski un saprātīgi vienmēr ir iespējams jautājumus atrisināt!

Jūs to esat minējis iepriekš: par latviešu nepelnīti zemo pašapziņu…

Problēma ir dziļa. Tur es pilnībā piekrītu! Tā ir mentalitāte, kas šādi veidojusies gadu desmitos un varbūt ilgāk…

Mēs esam saimnieki savā zemē kopš 1918. gada. Pirms tam bija jācīnās par savu vietu zem saules. Nācija esam jauna, tās veidošanās sākās 19. gs. otrajā pusē. Neatkarība nāca, izcīnīta, okupācijas gados vietējie ierāvās kā čaulā, saglabājot savu būtību! Ja šī saglabāšana nenotiktu, mēs 80. gadu otrajā pusē nez vai sāktu cīņu par valsts atjaunošanu. Tikko, tikko parādījās iespēja, mēs to ķērām pie rokas, pie “krāgas” un… to izmantojām un uzvarējām! Rīcība toreiz (1990.) bija taktiski un stratēģiski pareiza! Pašapziņa un stabilizēšanās ir gājusi uz priekšu, bet vēlamais vēl nav sasniegts. Latvijā lielāka uzmanība jāpievērš stabilitātei, salīdzinot ar nācijām, kuru liktenis nav bijis tik traģisks un grūts. Arī mans pienākums nākotnē būs nacionālo pašapziņu stiprināt!

Runājot vēsturiski par nācijas pašapziņu, ieskats par septiņu gadu simtiem un verdzību, ir nepareizs un pārāk primitīvs. Uz pašapziņu tas atstāj sliktu iespaidu, kas būtu labojams. Livonijas laikā pie mums - Latvijas teritorijā, dzīve bija tāda pati, kā citur Eiropā. Sistēma, protams, nav šodienas demokrātija, bet tā laika kultūra un uzskati mūsu senču senčiem nebija sveši. Ar visām pretrunām un pastāvošajiem sociālajiem slāņiem mēs bijām integrāla Eiropas sastāvdaļa. Saziņas valoda bija vācu, latvieši runāja savā valodā, ko esam saglabājuši, paturējuši, attīstījuši. Man tas liecina, ka esam sīksta tauta! Sīkstums bieži vien ir svarīga pozitīva īpašība.

Kas būtu nepieciešams, lai cilvēki, lietojot vārdu “valsts”, teiktu: “Tas ir par mani! Valsts – tas esmu arī es…”

Līdzdalība valsts veidošanā! Vienkāršākais, ko ikviens pilngadīgs pilsonis var darīt – piedalīties vēlēšanās. Skaitļi rāda, ka apziņa – piedalīties, līdzdarboties nav sasniegusi turpat ½ iedzīvotāju! Manuprāt, tiem cilvēkiem, kas vēlēšanās nepiedalās, vajadzētu rasties grūtībām kritizēt, jo… paši neko nav darījuši. Protams, vēlēšanas ir līdzdalības zemākais līmenis. Tālāk – pilsoniskā sabiedrība. Jūs abi, ar ko šobrīd runāju, esat pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, pārstāvat zināmas intereses, kurām ir vieta un kurām ir jāatrodas valsts kopējo interešu ietvarā. Ja šādas pārstāvniecības nebūtu – sociālā grupa – mežu īpašnieki, mežu nozare – paliktu nesadzirdēta. Vēl vēlētos aizlikt labu vārdu par politiskajām partijām. Latvijā tām diemžēl nav laba slava, bet demokrātiska sistēma bez politiskajām partijām nevar funkcionēt. Jo vairāk cilvēku iesaistīsies partijās, jo labāk mūsu demokrātijai un kopīgajiem mērķiem. Atbildīgam cilvēkam ir jādomā ne tikai par sevi, bet arī par saviem tuviniekiem un sabiedrību kopumā. Šāda iespēja ir dota ikvienam! Manuprāt, daļa sevis ir jāiegulda sabiedrības un valsts tālākveidošanā.

Mūsu portāla nosaukums apzināti – zeme un valsts – kas noteikti ir cieši saistāmi jēdzieni!

Pareizi! Teiciens: “Mīlu savu zemi, bet nemīlu valsti!” ir nepieņemams, destruktīvs, pret to būtu jāiestājas un jāiebilst! Zeme un valsts – sader kopā un pieder kopā! To nevar sadalīt!

Jūs minējāt Prezidenta komandas veidošanu. Ko Jūs dēvētu par ekspertu?

Eksperts savā nozarē ir cilvēks, kas ir ko paveicis un var to uzrādīt, ir zināms un pazīstams savā nozarē un citi šīs nozares pārstāvji viņu atzīst par zināmu autoritāti. Trīs lietas!

Ja šis cilvēks (eksperts) ko saka, mēs uz viņa teikto varam paļauties, mums sacītais nav jāpārbauda.

Runājot par politiskajām partijām… Vai Latvijā vārds “politiķis” cilvēkam netiek par ātru piešķirts? Cilvēks dažādi nokļuvis vēlēšanu sarakstā, ievēlēts un… Bijis skolotājs vai bezdarbnieks un nu – politiķis!

Vārds “politiķis” ir ļoti plaši skatāms un saprotams! Domāju, tie cilvēki, kas darbojas politikā kādā vēlētā amatā, vai cenšas darboties, ir saucami par politiķiem. Vai viņu sekmes ir labākas vai sliktākas, vai pieredze ir lielāka, vai nē, tas cits jautājums! Vai politiķi domā par sabiedrību, vai savu personisko labumu – ir arī tādi, kas nav labi – bet viņi visi ir saucami par politiķiem. Varbūt dalījums būtu vienkāršāks – labie un ne tik labie politiķi, politiķi ar pieredzi un autoritāti un tikko sākušie. Šis dalījums, manuprāt, būtu korektāks, jo – mums jāzina, kuriem politikā esošajiem cilvēkiem varam uzticēties. Ja esi tikko sācis un faktiski uzskatāms par “baltu lapu”, pieredzes maz, rūpīgi jāraugās uz paveikto! Ja cilvēks ir pieredzējis, skatoties viņa iepriekšējo darbību, varam prognozēt, ko un kā viņš domā un kā rīkosies.

Ko Jūs domājat par t.s. nozaru politiku?

“Lielā” politika sastāv no daudzu nozaru politikām. Par politiku (kā tādu) uzskatām iesaisti sabiedrības problēmu risināšanā. Ir ārpolitika, ir iekšpolitika, ir veselības politika, ir meža nozares politika utt. Viens no mūsu partiju vājuma iemesliem ir nozaru politikas pārstāvju trūkums. Piemēram, partija X, stāstot par tās veselības politiku, izsakās ļoti vispārīgi – “Visiem jābūt veseliem!” vai tamlīdzīgi! Tas pats notiek, runājot par citām nozarēm – dzirdam vispārīgus teikumus vien… Visi šiem teicieniem varam piekrist, bet – tas nav pamats konkrētas, precīzākas politikas veidošanai un attīstībai! Vispārīgi izteicieni nav pamats noteiktai rīcībai! Politika vienmēr sastāv no konkrētiem likumiem, un likums, savukārt, ir formulēts (Izteikts) konkrētiem vārdiem. Ja mēs formulējumu mainām, tā jau būs cita politika! Runājot par Latvijas politiskajām partijām, tām laika gaitā nostiprinoties, būs nepieciešami dažādu nozaru eksperti (pārstāvji), kas orientētos attiecīgo nozaru politikā un būtu iedziļinājušies konkrētos jautājumos! Tā mums patlaban trūkst! Es to sauktu par partiju kompetenci.

Vai, Jūsuprāt, ir senākas vai ne tik senas vēstures jautājumi, kas Latvijā ir maz skarti vai neskarti?

Ir virkne šādu jautājumu. Nesenā vēsture, okupācijas laiks un dažāda veida pretestība. Biju skolnieks Rīgas 2. vidusskolā. 60. gadu beigās mēs, skolnieki, 18. novembrī ieradāmies skolā svētku tērpā baltos kreklos! Skolotāji, kas vairāk simpatizēja komunisma idejām, saprata, bet neko nevarēja darīt, jo nevienam netika liegts skolā ierasties svētku drānās. Gribētu sacīt, ka šāda veida pretošanās bija diezgan izteikta!

Okupācijas vara un bailes. Kā panāca, ka bailes kļuva par varas instrumentu, iesaistot to pašu “stukaču” sistēmu. Ne retās bailes atklāti runāt ar otru cilvēku, ja nezini, kas viņš ir! Cilvēki ierāvās sevī…

Vēsture nekad nav uzskatāma par izpētītu. Kolīdz mēs noskaidrojam kādu jautājumu, vietā rodas jauni! Vēsture ir svarīga cilvēka un nācijas identitātes sajūtas sastāvdaļa, lai saprastu, kas mēs esam un no kurienes nākam! Tas rada zināmu stabilitāti lēmumos šodien un nākotnes vīzijās! Vēsture ir priekšlaicīga šodiena un nākotne.

Sarunu noslēdzot: ko Jūs sacītu (vēlētu) meža nozarei un tās cilvēkiem?

Iesākumā runājām, ka mežu platības Latvijā palielinās, kas liecina, ka nozare ir patstāvīga un nozīmīga. Es labprāt redzētu, ka tas veicina Latvijas “zaļumu” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, proti, mēs mežus redzam, tie ir tepat, netālu, un Latvija ir videi un dabai draudzīga valsts. Meži ir svarīga valsts ekonomikas sastāvdaļa un būtu patīkami, ja vairāk un vairāk koksnes pārstrāde notiktu jo augstākā līmenī. – no Latvijas vairāk eksportētu mēbeles un citu no koksnes padziļinātas pārstrādes iegūto produkciju ar vēl lielāku pievienoto vērtību.

07.06.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri

Dagnija Leja
Apsveicu pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kas pirmie uzdrošinājās klauvēt pie pils durvīm un uzdot vēl pirms inaugurācijas prezidentam tik plašu jauyājuimu loku.
Ilma
E.Levita ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir ievērojams. Viņam ir zināšanas, un izprsatne par pasaules un valsts ilgtspējīgu attīstību . Prezidents saprot, ka cilvēki arī mežos nevar uzvesties kā vienas dienas saimnieki. Spiediens no mežrūpniekiem ir liels, lai palielinātu mežu ciršanas apjomus., neņemot vērā to, ka vairumam īpaši aizsargājamo sugu un biotopu Latvijas mežos ir tendence pasliktināties.. Latvijai nav bioloģiskās daudzveidības valsts stratēgijas. Kā atzinusi OECD, Latvijai, no vienas puses, vajadzētu kompensēt vairāk par īpašuma tiesību ierobežojumiem, bet, no otras - jāievieš arī licences maksa par medībām un makšķerēšanu, kā arī nodoklis par pesticīdiem u.c. videi bīstamiem mēslošanas līdzekļiem. Diemžēl Latvijas Saeimā un valdībā nav politiskā spēka,kas par to domātu.
Jānis
Mums otras LATVIJAS nav un nebūs. Jo tas ir daudz, varbūt pat pietiekami, ko dod mūsu Mīļā Zemīte - ir jāizmanto ar skatu Nākotnei, tad ari daudzi tautieši atgriezīsies. Bet viesiem ir jāsaka, cieniet, to Zemīti pa kur staigā jūsu kājas ! Mēs varēsim, spēsim un dzīvosim, ja mūsu tautai bus gudra Jaunatne ! Valsts sākas no Gimenes !

Pievienot komentāru