Autors: Zemeunvalsts.lv

Mūsu Latvijas meži aug un ražo!

Saruna ar Jurģi Jansonu, Dr. silv., Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" direktoru

Šā gada 23. augustā portālā ventasbalss.lv publicēta desmit pensionēto (bijušo) mežkopju vēstule, kurā mežkopji pārmetošā tonī raizējušies par mežu stāvokli un pašreizējo mežu apsaimniekošanas politiku*

Man jāatvainojas, bet neesmu cītīgs portāla “ventasbalss.lv” lasītājs – dzīves ceļi mani reti aizved tālāk par Talsiem. Publikāciju iepazinu pēc trīs nozares kolēģu ierosinājuma, kuri bija to lasījuši. Jāsaka, tās saturs nebija man “jauns” – iepriekš biju lasījis materiālu, kuru mani kolēģi, kā “vecie mežkopji”, bija saņēmuši ar aicinājumu parakstīt un nosūtīt Valsts prezidentam. Abi materiāli ir diezgan identiski, bet ar atšķirīgām niansēm.

Kādām?

“Veco mežkopju” vēstulē prezidentam trūkst precīzu atsauču uz personālijām, konkrētāk, neesmu pieminēts personīgi es, un arī atsauču uz manis pārstāvēto zinātnisko institūtu ir jūtami mazāk. Nešaubos, ka, gatavojot “ventasbalss.lv” publikāciju, mežkopji tekstu varētu būt rūpīgi – kā dimantu – slīpējuši. Bet, tā kā starp vēstules parakstītājiem ir arī cienījami cilvēki, kurus pazīstu personīgi un uzskatu par saviem dzīves skolotājiem, viegli noskaidrošu, vai mežkopji vēstuli pirms publicēšanas ir redzējuši un lasījuši. Uzzinātais gan paliks tikai manai zināšanai un pārliecībai vien.

Vai, Tavuprāt, pie “ventasbalss.lv” raksta ir strādājis “redaktors”?

Tā ir ticama versija. Pie tam tāds “redaktors”, kam pietrūkst īstam māksliniekam raksturīgās mēra jeb sāta sajūtas – gribot vēstuli padarīt vēl spilgtāku un “efektīvāku”, pēdējā rindkopā top atklāts visu rūpju pamats. Vēstule izmantota kā kārtējais slavinājums dabas aizsardzības biznesam, ko mūslaikos pazīstam kā “dabas skaitīšanu” un līdzīgi. Ja vecie mežkopji nezina, kas ir meža resursu monitorings, kurš Latvijā notiek jau sešpadsmito gadu, brīnos, ka viņi tik labi zina, kas ir “dabas skaitīšana” un ko ar to iecerēts sasniegt.

Kas vēstules sakarā vēl Tev šķiet svarīgi? Kas būtu svarīgi Taviem kolēģiem nozarē?

Bīstamākā tendence, ko novēroju, ir “redaktoru” (vai “redaktora”) vēlme apzināti pretnostatīt vai pat sanaidot meža nozares cilvēkus. Pirmkārt, jau valsts un privāto meža sektoru. Vēstulē divreiz parādās tēze, ka valstij nevajag regulēt privātos meža īpašniekus. Šādu intonāciju savā informācijas telpā sastopu pirmoreiz. Šobrīd diskusijas par normatīvu izmaiņām ir ļoti aktīvas, un dabas glābēju niknums vistiešāk vērsts pret iecerēm, kas ietekmē tieši privāto mežsaimniecību. Bet te, rau, piepeši ir citi “sliktie” – “Latvijas valsts meži” un “Silava”, privātajiem faktiski “atņemot” pamatojumu piedalīties diskusijās par nozares lietām. Meža nozares vienotība man vienmēr ir šķitusi ārkārtīgi simpātiska un svarīga, tā ir pilnīgā pretstatā gaisotnei, kas valda, piemēram, zinātnes nozarē!

Otra tendence, ar ko sastopamies, ir šādi izspēlētā “veco mežkopju” kārts. Visticamāk, tiek gaidīta citu “veco mežkopju” pretreakcija (vai vismaz reakcija), ieslīgstot bezjēdzīgā diskusijā un vājinot mežinieku sabiedrību publiskajā telpā. Jau labu laiku mēs vērojam, kā pret nozari vērstā polemikā parādās emocionālas, sabiedrībai svarīgas kategorijas – putni, veci cilvēki un arī “ventasbalss.lv” virsrakstā pieminētie bērni. Skatīsimies, ko sagaidīsim nākotnē.

Trešā tendence ir tik veca kā pasaule un pazīstama vismaz kopš agrīnajiem viduslaikiem – tā ir neticības radīšana zinātniekiem un inteliģencei vispār. Tomēr tajos laikos cilvēkiem, kas uzdrošinājās apšaubīt “vispārzināmo un acīmredzamo”, sakot, ka Zeme griežas ap Sauli, nereti klājās krietni skarbāk nekā mums.

Vai Tev kā meža zinātniekam šī ir pirmā saskarsme ar “zaļo biznesu”?

Tiešas saskarsmes man nav bijis un nekad nebūs, izņemot gadījumus, kad mans vārds tiek lietots dažādos blogos, anonīmos komentāros un negantās vēstulēs! Bet šī biznesa antoloģijai sekoju jau daudzus gadus. 1999. gadā mani aizsūtīja komandējumā uz Čīli – tur notika starptautisks kongress par stādīto mežu un meža plantāciju jautājumiem. Kongresā nevarēja nepamanīt grupiņu acīmredzami labi situētu pusindiāņu tipa ļaužu, kas izmantoja atraktīvas tehnoloģijas un savdabīgi uzvedās. Tolaik nesapratu, kas notiek… Dedzīga bļaustīšanās, aizskārumi, uzbrukumi. Viņiem pretī sēdēja dienvidu puslodes mežinieki – iesirmi un sirmi vīri, kas nemitīgi pamatoja stādīto mežu nepieciešamību – proti – cilvēku skaits pasaulē palielinās, pieprasījums pēc koksnes un tās produktiem pieaug un mērķtiecīga koku audzēšana ir vienīgā iespēja, lai pasargātu tropu mežus no izciršanas. Redzēju šo mežkopju darba rezultātu – Čīlē eikaliptu kokaudzes izaug 7 gados, bet priežu – 14. Priedei toreiz pats skaitīju mietturus un rēķināju, ka 40 cm resna priede ir 40 gadus veca! Čīles mežinieki izskaidroja, ka pie viņiem priede gadā veido trīs augstuma pieaugumus! Toreiz nesapratu, “ko tie ‘’zaļie’’ ārdās un kāpēc tā uzvedas”, toties tagad man ir skaidrs – tas ir tikai bizness! Vēršoties pret kādu nozari un mēģinot to noniecināt, iespējams labi nopelnīt! Citi kolēģi jau iepriekš ir mēģinājuši rēķināt, kādi ir šī “biznesa” augļi mūsu valstī, kurā dienas kārtībā nonākusi meža nozare.

“Veco, sirmo mežkopju vēstule”… Vai, Tavuprāt, meža nozares uzmanība pret senioriem ir pietiekama? Varbūt viņiem tiešām trūkst informācijas par nozari un mūslaiku norisēm tajā?

Taisnība tiem, kas saka: pensionētie mežkopji saņem pārāk maz uzmanības! Neesam domājuši, kā šo tendenci mainīt. Mans personiskais viedoklis ir: liela neveiksme šai ziņā bija nespēja vai pat nevēlēšanās attīstīt meža muzeja ideju. Nevis muzeja kā fiziskas celtnes ar vēsturisko materiālu un priekšmetu krāvumiem, bet gan muzeja, kā idejas, kā veida, kā vienot nozares vēsturi un tagadni, vienlaikus esot arī interešu un cilvēku komunikācijas vietai. Brīdī, kad meža muzeja iniciatīvā iesaistījās meža nozares “produktīvā daļa” jeb resursu turētāji, man likās, ka “process aizies”. Bet, laikam, nekā! Nezinu, kas pietrūka! Katrā ziņā, kad mēs mežzinātnes institūta vārdā daudziem desmitiem organizāciju sūtām aicinājumus nākt un piedalīties mūsu pasākumos, mums nav nevienas adreses, kur ielūgumus nosūtīt mūsu senioriem. Varbūt, šai iniciatīvai ir jānāk no pašiem senioriem? Varbūt, vajadzētu nodibināt biedrību “Zelta čiekuri”, kurā (vismaz sākumā) apvienotos tie meža nozares seniori, kas guvuši publisku mūža darba novērtējumu.

Cik korektas ir atsauces vēstulē uz pirmskara Latviju un vecajiem laikiem? Nereti gribas piesaukt R. Blaumaņa rakstīto: “Ūja! Ko nu mēs par veciem laikiem!”

Mēģināšu atbildēt soli pa solim. Manuprāt, atskats vēsturē, kas caurvij “ventasbalss.lv” rakstu, ir jāskata vismaz divdaļīgi.

Rakstā maz vai pat nemaz nav pieminētas tās lietas, kurās iepriekšējās mežkopības sistēmas devums ir īpaši būtisks un nozīmīgs. Pirmkārt, gribu pieminēt ilgus gadus lietoto meža kopšanas ciršu pieeju, kura, starp citu, “nāca” tieši no “Silavas”. Jo vecākas kokaudzes, jo piesardzīgāk cērtam kopšanas cirtes! Šis modelis ir vērsts uz lielāku meža vērtību tieši galvenās cirtes brīdī, un bagāts ir tas meža saimnieks, kam īpašumā ir šādas pilnvērtīgas audzes. Žēl, ka mūslaiku Latvijā debatē par galvenās cirtes apjomu pieaugumu un prasību mērķtiecīgi atjaunot jaunaudzes, kamēr ar t.s. kopšanas cirtēm likumīgi drīkst iegūt resursus un galvenās cirtes brīdī “iztaisīt” nožēlojamas retaines!

Kā ievērojams devums, jāpiemin meža hidrotehniskā meliorācija, kaut gan 80. gados pieņemtais lēmums pārtraukt meža meliorēšanu Latvijas PSR bijis ļoti dīvains. Visticamāk, šī lēmuma pamatā bija kapitālās celtniecības resursu trūkums, bet mitruma degradēto Latvijas mežu uzlabošanai tas atņēma vismaz veselu desmitgadi.

Un, protams, jāuzsver milzīgā meža selekcijas loma. Ministra Leona Vītola laikā meža zinātniekiem izdevās uzrunāt meža nozari un gūt atbalstu daudzu gadsimtu laikā cirsto, bet neatjaunoto Latvijas izcilo koku sugu populāciju atjaunotnei, dodoties mežā, meklējot izcilo audžu paliekas un uz to pamata veidojot arī mūslaiku Latvijā izmantoto meža selekcijas sistēmu.

Pozitīvi ir vērtējama arī pēdējās PSRS desmitgadēs īstenotā meža “pietaupīšanas” politika, tai skaitā, neprecīzu datu nosūtīšana Maskavai par mežu stāvokli. Nez vai to veica mežsargi vai taksatori uz vietām, to darīja viedie Latvijas meža nozares vadības cilvēki, varbūt neapzināti taupot koksnes resursus brīvās Latvijas tautsaimniecībai! Šos cilvēkus noteikti jāpiemin ar labu vārdu!

Paradoksāli, bet “veco mežkopju” rakstā pozitīvā noskaņā mēs  lasām par tām Latvijas PSR laiku tendencēm, kuras vērtējamas kritiski. Šodien Latvijas valsts mežos priežu audzes 30-40 vecumā aizņem ap 3,5% no priežu mežu platības, bet tām  vajadzētu būt vismaz 7-8%. A. Vosa laiku hroniskā negribēšana normalizēt zvēru skaitu, lai būtu iespējams atjaunot un izaudzēt priedes, un to aizvietošana ar eglēm tomēr būtu pieminēšanas vērta, jo tai ir ilglaicīga, neizlabojama ietekme.

Otra lieta – pārbiezināto jaunaudžu aspekts, kuram atradusies liela “vieta” mežkopju vēstulē. Savulaik meža zinātnieks Kaspars Bušs, kam šogad atzīmēsim 100 gadus, tam pievērsa lielu uzmanību, bet diemžēl palika nesadzirdēts. Kad LPSR Mežsaimniecības ministrijā lēma par pārbiezināto jaunaudžu nepieciešamību, viņš teica: “To darīt varat! Tikai neaizmirstiet otrajā dienā aiziet un katru otro stādu izraut!” Diemžēl tajos laikos meža nozare šo “Silavas” ideju nesaprata un nepieņēma, bet nostiprināja Krievijas mežinieku domu – izcirtumu pārskaita par mežu, kad saslēdzas koku vainagi. Atradās pētnieki, kas izpētīja, kas būtu darāms, lai ātrāk saslēdzas koku vainagi – jāstāda vairāk koku! Citi mēģināja pamatot, kāds labums no tā gaidāms –, izstīdzējot un pazūdot zaļajam vainagam, koki labāk "atzarojoties",  ar jaunaudžu biezumu no ēšanas var “atradināt” zvērus, un biezās jaunaudzēs labāk patīk dzīvot mežacūkām. Pēdējais arguments ir patiess! Diemžēl pārbiezināto jaunaudžu ideja iedzīvojās arī meža izglītības sistēmā, kādēļ nevaram cilvēkiem pārmest šo iepotēto pārliecību: izniekot naudu, stādus un īpaši – laiku, kurš tiek zaudēts, audzējot un beigās neizaudzējot ražīgas un vērtīgas kokaudzes.

Vai esat domājuši par Kaspara Buša zinātnisko mantojumu un tā aktualizāciju?

Šogad Latvijas Zinātņu akadēmijā plānojam iedibināt Kaspara Buša balvu meža ekoloģijā un mežkopībā, kā arī “Silavā” izdot viņa kopotu rakstu īso versiju. Savulaik Kaspars Bušs daudz lasījis pieejamo ārzemju literatūru un apbrīnojami precīzi komentējis tajā paustās atziņas. Viņa komentāri dažos eksemplāros ir saglabājušies mašīnrakstā, tos mēs tagad publicēsim. Kas mani īpaši  pārsteidza –  Kaspars Bušs jau 70. un 80. gados aktīvi un precīzi runāja par pašpasludināto dabas draugu un mežsaimniecības apkarotāju izcilo liekulību – katrs viņa vārds ir ar mūsdienu skaņu.

Kādas ir Tavas domas par meža dzīvnieku skaitu patlaban?

Runājot par dzīvnieku skaitu cilvēku apdzīvotā vidē, “veco mežkopju” vēstules parakstītāju vidū atradu vismaz trīs godavīrus, kuru mūža darbs lielā mērā ir bijušas rūpes par meža zvēru vairošanu. Patlaban lielā daļā Latvijas mežu staltbriežu ir pārāk daudz, un “vecā” ideja – jo vairāk stāda, jo mazāk apēdīs – vēstulē atkal tiek “celta gaismā”. Zināma loģika šajā domā ir – iestādot 7000 priežu, ir lielāka varbūtība, ka daļu no tām neapēdīs uzreiz. Tomēr palikušie koki tāpat tiks apgrauzti, būs kropli, un risks, ka tos tāpat pēc dažiem gadiem noēdīs vai nomizos, nezūd! Zvēru skaita pieauguma tendence mūslaiku Latvijā nav jaunums, un, manuprāt, mednieki to jau sāk uztvert par normu. Pats diezgan ilgus gadus darbojos kā medību vadītājs; pēdējā laikā esmu novērojis – ja kādā dzinējmedību mastā nav briežu, mednieki kļūst pikti. Nesen viesojos medībās Somijas vidienē – tajās piedalījās vismaz 50 mednieku ar labi aprīkotiem un saģērbtiem suņiem, datoriem un GPS sistēmām. Visas dienas garumā mežā redzējām divas aļņu govis un trīs teļus, no kuriem divus nomedīja. Vaicājām somiem: vai zvēru skaits pie viņiem nav iespējams lielāks? Somu atbilde bija vienkārša – protams, ka ir, bet mēs to nevaram atļauties – mūsu valstī prioritāte ir mežsaimniecība!

Ko Tu domā par iecerēto atjaunoto koku skaita samazināšanu?

Ja reiz valstij ir interese un resursi, lai kontrolētu meža ekosistēmas atjaunošanu, viennozīmīgi – jo mazāk koku jaunaudzē, jo labāk!!!! K. Buša iedibinātais princips – rets mežs jaunībā, biezs mežs vecumā – ir pierādījies! Diemžēl mēs nevaram katru Latvijas cilvēku paņemt aiz rokas un aizvest uz mežu, lai viņš pats par to pārliecinātos. Uzmanība mežā būtu jāpievērš koku augšanas apstākļu “perifērijām” – mazauglīgiem un, tieši pretēji – ļoti auglīgiem mežiem, kur pastāv meža transformācijas risks smiltājos, virsājos vai eitrofos zālājos, vai pat zāļu purvos. Koku skaitam hektārā 2-3 metru augstā jaunaudzē nevajadzētu būt lielākam par 2000. Tam vajadzētu būt pat nedaudz mazākam. Mēs varam parādīt teju 50 gadus vecas, ražīgas un kvalitatīvas audzes, kurās sākotnēji iestādīti 400 koki jeb piecas reizes mazāk.  

“Veco mežkopju” vēstulē “Silavai” un man personiski tiek aizrādīts par jaunaudžu kopšanas veicināšanu. Patiesībā uzvārdi ir senāki – mani skolotāji šajā jomā bija Georgs Gavrilovs, Jānis Bisenieks un Pēteris Zālītis. Trīs vīri, kas mērķtiecīgas kopšanas lietas sāka! Mēs esam turpinātāji. Atceros, kā manas karjeras sākumā ar Georgu daudz braucām uz mežu. Pa ceļam uz Austrumvidzemi, Bērzkrogā, viņam allaž patika izkāpt uzpīpēt un iedzert kafiju, un viņš vienmēr mīlēja rādīt, kā turpat, ceļa otrā pusē, pie dīķīša, aug reta bērzu jaunaudze. Kopš 1991. gada – tātad nu jau 28 gadus – mēs sekojam un mērām, kā aug ļoti retas, retas un kā – pārbiezinātas audzes.

Kāda ir caurmēra samazināšanas ietekme uz mežu?

Strādājot par ārštata profesoru universitātē (LLU), jauniešiem cenšos atkārtot trīs Latvijas mežsaimniecības kanonus, kuri ir precīzi un svēti! Pirmais kanons – Latvijas mežsaimniecības produkts ir zāģbaļķis. Pārējie divi kanoni nosaka tīraudzes mistrotā mežā, kā arī meža audzēšanas orientāciju uz maksimāli vērtīgām kokaudzēm galvenās cirtes brīdī. Diemžēl, mūsdienās jābažījas par šo kanonu dzīvotspēju – ar “taksāciju” un “kopšanas cirtēm” pastāv tehniskas iespējas gan mainīt valdošās koku sugas, gan palielināt kokaudžu caurmērus, izcērtot tievākos kokus, gan iegūt “ātro naudu”, cērtot resnākos. Patiesībā ir radies īpatnējs “kreiso konsultantu” bizness, kā nonākt pie galvenās cirtes, ja tā īpašniekam ir nepieciešama. Joprojām atbalstu “Silavas” priekšlikumu – ja atļautais galvenās cirtes caurmērs tiek samazināts, būtu jāliedz galveno cirti veikt nākamajā dienā pēc kopšanas cirtes, kuras laikā caurmērs ir palielināts mehāniski, cērtot tievākos kokus uz nogabala diagonālēm. Šī mūsu iniciatīva ir pretrunā ar “veco mežkopju” ideju privāto mežsaimniecību neregulēt vispār. Tik radikālam priekšlikumam es, diemžēl, neesmu gatavs.

Pēc Valsts meža dienesta datiem, galveno cirti pēc caurmēra meža īpašnieki izvēlas veikt 13% mežaudžu, kurās tā ir pieejama. Galvenā cirte pēc caurmēra valsts mežos vidēji gadā tiek veikta 37 ha, bet privātajos mežos – vismaz 100 reizes lielākā platībā.

Vēstulē tiek aplūkota un pat noliegta nacionālā meža monitoringa sistēma. Kā Tu komentētu šo?

Man nav ko piebilst – ja noliedz nacionālo meža monitoringu, tad nekā! Cita precīza informācijas avota Latvijā par mežu nav un nebūs! Un nevajag... 1999. gadā strādāju Valsts meža  dienesta Mežsaimniecības daļā. Tā laika Mežierīcības institūta budžeta finansējums bija 1 000 000 tā laika latu. Par šo naudu tika veikta mežierīcība (ieskaitot acumēra taksāciju) vienai – Kuldīgas – virsmežniecībai! Varam parēķināt, cik izmaksātu operatīva informācijas aprite ik pēc 5 gadiem ar nenoteiktību, kas mazāka par 1%, iekļaujot arī visus privātos mežus un kokaugus lauksamniecības zemēs. Meža īpašnieka pienākums pret valsti ir veikt meža inventarizāciju reizi 20 gados. Šo pienākumu viņš drīkst arī nepildīt. Šādos tempos notiktu informācijas aprite par Latviju kopumā. Ja vien nebūtu meža monitoringa.

Veids, kā “konsultanti” ar veco mežkopju palīdzību uzbrūk meža monitoringam, manuprāt, ir ievērības cienīga parādība. Jo: neziņa par Latvijas meža resursiem dažam labam būtu nopietna priekšrocība konkurencē.

Varbūt cilvēkiem nav skaidrs, kā ar parauglaukumiem var noteikt visu Latvijas mežu stāvokli?

Parauglaukumu izmantošana mežsaimniecībā nav nekas jauns! Piemēram, atjaunošanas kontroli cirsmā veic nelielos apļveida parauglaukumos, kurus izvieto pa cirsmas diagonāli. Neviens neiet jaunaudzē un necenšas saskaitīt visus  kokus. Zinātnē šos parauglaukumus sauc par paraugkopu, kas reprezentē ģenerālkopu vai visu pētāmo objektu. Monitoringa gadījumā ģenerālkopa ir Latvijas valsts teritorija, bet paraugkopa – ap 16 000 500 m2 lieli apļveida parauglaukumi, kuri vienmērīgi klāj visu Latvijas teritoriju. Katru parauglaukumu apseko dabā ik pēc 5 gadiem, ik parauglaukumā tiek pārmērīti visi koki, kuriem noteikts attālums un azimuts no parauglaukuma centra. Katram kokam ik pēc 5 gadiem tiek “noteikts liktenis” – vai tas  nocirsts, vai nozāģēts, gājis bojā citā veidā vai turpinājis augt. No 16 000 parauglaukumiem apmēram 12 000 skar mežu vai kokaugus ārpus meža, kas tiek uzmērīti. Viens parauglaukums attiecas uz apmēram 400 ha Latvijas teritorijas. Neviens īpašnieks nezina, ka viņa mežā atrodas parauglaukums, šī informācija ir objektīva un nav atkarīga no īpašnieka vēlmes. Īpašumi, kuros “iekrīt” parauglaukumi, netiek publiskoti.

Kādas ir Tavas domas par vēstulē pausto satraukumu: likvidēts mežierīcības kantoris un mežsarga amats?

Manuprāt, saruna ir par jēdzieniem. Latvijas PSR laikos valsts meža resursus pārvaldīja LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija un tās nosacīti uzņēmumi – mežrūpniecības saimniecības jeb MRS. Ministrijas sistēmā darbojās arī mežierīcības uzņēmums ar divām galvenajām funkcijām – informācijas ieguve par mežu un saimnieciskās darbības plānošana. Vēl bija trešā funkcija – iepriekšējās saimnieciskās darbības kontrole. Mūsdienās mežu apsaimniekošanas funkciju valsts ir nodevusi uzņēmumam ‘’Latvijas valsts meži’’ ar svarīgu uzstādījumu – pelnīt valstij naudu. Uzņēmumam ir astoņi reģioni un savs plānošanas process, kas iekļauj informācijas ievākšanu par mežu un saimnieciskās darbības plānošanu. Manuprāt, atšķiras jēdzieni. Atšķirībā no LPSR laikiem, papildus uzņēmuma iekšējai kontroles sistēmai mežsaimniecību uzrauga Valsts mežu dienests.

Runāt par likvidēto “mežsargu dienestu” nav godprātīgi, jo mežsargi mūsdienās ir pārdēvēti par VMD mežziņiem, paplašinot viņu kompetenci un būtiski palielinot kvalifikāciju.

Rakstā minēti arī daži skaitļi. Vai vari kādus no tiem komentēt?

Jā, daži skaitļi rakstā pieminēti! 1937. gads, tiek runāts par 59 cilvēkiem, kas teju visu Latvijas brīvvalsts laiku inventarizējuši mežus un noteikuši, ka Latvijā ir 1,4 milj ha meža, kur uzkrāti 140 milj m3, kas ik gadu atražo 5 milj m3. Laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam Latvijā kopējā krāja mežos vidēji bija 680 mlj m3, no tiem 367 mlj m3  – valsts mežos. Valsts mežu platību šodien mēs vērtējam nedaudz lielāku – ap 1,5 milj. ha. Vidējā krāja uz hektāra pirmskara Latvijā bija 100 m3/ha, tagad – 240 m3/ha jeb 2,4 reizes vairāk. Tajā pašā laikā galvenās cirtes apjoms valsts mežos, kā to noteicis Ministru kabinets, nepārsniedz 4,9 milj m3 gadā. Vidējā krāja 80 un vairāk gados pieaugusi ap 2,4 reizes, ciršanas apjoms saglabājies tāds pats, kā pirmās brīvvalsts gados! Tas nozīmē, ka ciršanas intensitāte pirmskara Latvijā un vēlāk padomju Latvijā, salīdzinot ar meža koksnes resursu apjomu, ir bijusi lielāka! Ja no vēstules izriet, ka mežs kopš pirmās brīvvalsts laikiem nav mainījies, ir jautājums, ko pensionēto mežkopju paaudze sava darba gados ir paveikusi? Selekcija, mežkopība, meliorācija, ražības pieaugums – tas viss ir devis rezultātus! Bet ciršanas apjoms valsts mežos saglabājies iepriekš noteiktais.

Ņemot vērā Latvijā valdošo nekritisko attieksmi pret informācijas avotiem, iespējams, ka dažādi skaitļi un apgalvojumi no “veco mežkopju” raksta “kā ekspertu viedoklis” tiks izmantoti publiskā retorikā vai propagandā. Vai, Tavuprāt, tas būtu korekti?

Protams, jāskatās kritiski! Mēs varam tikai ieteikt. Manuprāt, Latvijas sabiedrība ir domājoša, diemžēl atsevišķi aplami gadījumi vai notikumi rada “stipru fona troksni” un sajūtu, ka to ir daudz vairāk. Mežkopju rakstā  ir dažas nepatiesības. Iespējams, to  būtu mazāk, ja raksta autori būtu bijuši rūpīgāki.

Manuprāt, Eiropas demokrātijā nav korekti Latvijas valdību, kura nodibināja uzņēmumu "Latvijas valsts meži’’, dēvēt par “nelielu mežistrādē ieinteresētu ļaužu grupu”, kā tas darīts vēstulē. Nav taisnība, ka “Silava” LVM pirmajā darbības gadā noteica meža pieaugumu – LVM darbu sāka 1999. gada oktobra beigās, bet meža monitorings tika izveidots 2004. gadā un pirmie dati bija pieejami 2008. gadā. Nav taisnība, ka pirmajos darbības gados valsts mežos nocirta 13-14 milj m3. Varbūt šāds apjoms bija visā Latvijā, ieskaitot kopšanas cirtes.  

Īpaši mani un tos “vecos mežkopjus”, ar kuriem esmu pārrunājis “ventasbalss.lv” publikāciju, aizvainojis apgalvojums, ka valsts mežos “dominē mazvērtīgas jaunaudzes”. Mūsuprāt, jaunaudze ir mežkopja darba rezultāts, ar šo sajūtu beidzas pat neoficiālā Latvijas mežkopju himna! Ja pieņemam, ka jaunaudze ir mazvērtīga, nav taisnība, ka tās dominē – valsts mežos priežu jaunaudzes ir tikai 19% no visas priežu mežu platības, kaut gan normāli šim skaitlim vajadzētu tuvoties 40%!

Īpatns vēstulē ir atbalsts mežsaimniecības liegumam dzīvnieku vairošanās laikā, visticamāk, ar dzīvniekiem domājot putnus. Vai tiešām padomju gados, kad strādāja viedokļa autori, ¼ gada darbi mežos nenotika? Un, ja notika, no kurienes un kā radušās jaunās atklāsmes?

Rakstā minēta Tava profesionālā darbība – padomes priekšsēdētāja amats uzņēmumā ‘’Latvijas valsts meži’’. "Vecie mežkopji" saskata interešu konfliktu.

“Veco mežkopju” vēstules pirmajā versijā šīs atziņas nav, to būs pievienojis “redaktors”. 2016. gada sākumā, kad valsts uzņēmumiem atjaunoja padomes, piedalīšanās šai procesā bija liela uzdrīkstēšanās. Esmu dzirdējis, ka bez manis bija vēl tikai 10 Latvijas iedzīvotāji, kas sagatavoja un iesniedza savu redzējumu nominācijas komisijai. Man bija pārsteigums, ka pārējie padomes dalībnieki vienbalsīgi ievēlēja mani par padomes priekšsēdētāju. Tobrīd man viņi šķita vieglprātīgi... Bet… tā nu mēs esam darbojušies jau vairāk nekā trīs gadus – vienprātīgi, kā raksturīgs mūsu nozarei!

Manu piekrišanu kandidēt padomes priekšsēdētāja amatam netieši ietekmēja cits gadījums – Organiskās sintēzes institūta direktoru Ivaru Kalviņu ievēlēja uzņēmuma “Grindex” padomes priekšsēdētāja amatā. Zinātnes aprindās to mēdza pasniegt kā izcilu piemēru zinātnes un tajā balstītas nozares sadarbībā. Kalviņa kungu vienmēr esmu ļoti augstu vērtējis, viņš daudz laba ir darījis arī mūsu institūtam. Tagad mums ir otrs šāds piemērs – mežzinātnē. Gaidām, kad būs trešais: būs trīs gadījumi, varēsim teikt, ka nacionālās zinātnes un nozares sadarbība ir likumsakarība! Pagaidām vēl nevaram.

* rakstu iespējams izlasīt:
https://www.ventasbalss.lv/zinas/sabiedriba/39603-civilizeta-sabiedriba-dzivot-uz-bernu-rekina-ir-amorali

Izmantoti Valda Semjonova foto, fotomateriāli no 2019. gada Mežzinātnes dienas un no zemeunvalsts.lv arhīva

02.09.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru