Intervija ar Gati Megni, meža īpašnieku, “PATA Saldus” meža resursu daļas vadītāju

Tavs līdzšinējais mežinieka gājums bijis gana raibs, ieskaitot pārcelšanos no Rīgas tuvā centra uz Kuldīgu. Kā tas gadījies?

Jā, tā notika! Patlaban dzīvoju Kuldīgā, strādāju Saldū, Latvijas lielākajā pilna cikla mežu apsaimniekošanas un kokrūpniecības uzņēmumā PATA. Pirms tam strādāju kooperatīvajā saimniecībā “Mežsaimnieks”, kas atrodas Alsungā. Laika ziņā ceļš līdz darbam ir tāds pats.

Kā Kuldīgā atgriezos no Rīgas? Vienkārši un interesanti! Rīgā ar dažiem pārtraukumiem strādāju gana ilgi un dažādās jomās. Nestājos augstskolā uzreiz pēc vidusskolas, jo tai laikā populāri bija studēt vai nu jurisprudenci, vai būvniecības inženieriju, vai ekonomiku, bet šīs nozares mani nesaistīja. Izdomāju, pirms ķerties pie studijām un varbūt izmantot studiju kredītu, ir nepieciešama skaidrība: kas es vēlos būt, ko vēlos darīt! Nedaudz pastrādāju celtniecībā, nedaudz – ārzemēs, lai saprastu, kā tur ir, un galu galā attapos Rīgā! Tieši – attapos, jo bija skaidrs, ka nepieciešams sākt ko darīt mērķtiecīgi! Iestājos LLU meža inženieros, jo mežs mani allaž ir saistījis (tēvs bija mežstrādnieks): bērnībā gan brīvais laiks pavadīts, gan nauda paša vajadzībām nopelnīta, strādājot mežā. Sāku studēt, pa brīdim devos uz ārzemēm sezonas darbos, lai nopelnītu naudu mācībām. Tolaik it aktīvi sūtīju vēstules dažādiem meža nozares uzņēmumiem, ar aicinājumu ņemt mani kā praktikantu. Vēlējos gūt pieredzi, bez tās nekur! Diemžēl, intereses nebija! Tais gados “Rīgas meži” sāka veidot paši savas mežizstrādātāju brigādes, izlasīju sludinājumu, pieteicos un sāku strādāt par mežstrādnieku (motorzāģa operatoru). Protams, turpināju mācības, atlikušas bija divas sesijas. Viegli negāja, pieredze šādā darbā līdz tam bija ļoti minimāla: laukos malku pazāģēt, ne vairāk. Sākums grūts; kad rodas un attīstās iemaņas, jau ir normāli, bet tiek bojāta veselība. Sniegā, lietū, vējā… strādāt motivē pārliecība: “Beigšu augstskolu, būs pieredze, būs cits darbs!” Diplomdarbu rakstīju par krājas kopšanas cirtēm “Rīgas mežos”. Tieši tad Kuldīgas virsmežniecībā izsludināja konkursu Gudenieku apgaitas mežziņa amatam. Pieteicos un devos no Rīgas prom! Nomainīju itin labi atalgotu darbu pret mežziņa pienākumiem, kas, kā zināms, diez ko atalgoti nav! Pats to uztvēru kā nākamo soli dzīvē un karjerā. Tā sākās notikumiem bagātais darba posms Valsts mežu dienestā (VMD). Mana apgaita bija ļoti “izstiepta” – sākot no Kuldīgas robežas un turpinoties it patālu novadā. Jo tuvāk pilsētai, jo “notikumu” vairāk: nelikumīgas izgāztuves, nelikumīgas medības, nelikumīga ciršana utt. Gada laikā iepazinu visas procedūras, ar kādām VMD var sastapties. Kad manīju, ka sākotnējā degsme pamazām pārtop zināmā rutīnā, lūkoju, ko mainīt. VMD man deva lieliskas zināšanas likumdošanā, jo, turpinot darbu nozarē, lieliski redzu, ka reti kurš labi orientējas likumdošanā!

Mani “uzrunāja” kooperatīvās sabiedrības “Mežsaimnieks” sludinājums, pieteicos vakancei. Ja Valsts mežu dienestā, ja tā var teikt, cīnījos ar mežu īpašniekiem, kas meklēja dažādus ceļus, lai ko varētu nedarīt, “Mežsaimniekā” sastapos ar mežu īpašniekiem, kas vēlējās darīt, bet nezināja – kā! Atkal kāpiens pieredzē un karjerā.

Piemēram, reizēm meža īpašnieks vēlas ko darīt un rīkoties, bet nonāk “nepareizo” cilvēku rokās vai redzeslokā. Šādos gadījumos nereti īpašniekam stāsta (iestāsta) it dīvainas lietas. Strādājot “Mežsaimniekā”, ar klientiem runāju daudz, pietiekami daudz arī pa tālruni un varbūt es cilvēku, kam ko veiksmīgi esmu ieteicis, nekad dzīvē nesastapšu, bet zvanīja, runājām, skaidroju. Mana filozofija: atklātība! Latvija ir neliela, visur var nokļūt gana ātri. Desmit labi darbi neatsvērs vienu sliktu! Katrs klients jāuztver kā vienīgais! Uzticēšanās ir ļoti nozīmīga! Meža īpašniekus pēc īpašuma lieluma nekad neesmu šķirojis! Viens hektārs vai viens simts hektāru – cilvēks ir meža īpašnieks, kas nāk pie manis pēc padoma vai palīdzības!

Kas ir galvenais, ko meža īpašnieks vēlas?

Meža īpašnieks skatās uz mežu ar domu kādudien (šobrīd, pēc desmit gadiem vai vispār – nākotnē) gūt ienākumus! Meža īpašnieks vērtē meža stāvokli – kurā apsaimniekošanas ciklā viņa mežs patlaban būtu… Parasts jautājums: ko vajadzētu darīt vai kas man būtu darāms? Mans darbs: apskatīties dokumentus un paskaidrot. Daudziem ir liels pārsteigums, ka “vectēva krūmos slēpjas it branga nauda!” Protams, cilvēku lēmumi mēdz būt nepareizi, un situācijas, izvēloties sadarbības partnerus, gadās kļūmīgas. Tas ir grūti: stāstīt meža īpašniekam, ka “kāds viņu ir piešmaucis, bet tu to nedarīsi”, “kāds viņam ir samelojies, bet tu tāds neesi un to nedarīsi”! Meža īpašniekam daudz jāsaprot pašam. Piemēram, kas attiecas uz mežistrādi – ir cena un ir apjoms. Uzmērīšanas gaitā atšķirības var būt nozīmīgas. Ja īpašnieks “ieciklējies” uz cenu, ko var atrast vietējā laikraksta sludinājumu sadaļā: “Lūk, šis par zāģbaļki maksā 72, bet tu soli vien 70”… ar tādu viegli nav!

Minēji, ka tava kaimiņiene, sabijusies no iespējamā soda par meža nekopšanu, ātri, ne ar vienu nekonsultējoties, savu mežu pārdevusi, kaimiņiem nedz jautājot, nedz piedāvājot. Vai šādi spēji lēmumi gadās bieži?

Reti kurš meža īpašnieks kā reti kurš cilvēks var un spēj nostāties un sacīt: “Es kļūdījos!” Gadās, īpašnieks kādam ko pārdevis, ne gluži izdevīgi un prātīgi, un par to klusē, nevienam nestāsta. Cilvēks ar savu rīcību nelepojas! Bet – tiesa, kas tiesa – nereti cilvēkus ar mežu saistītās lietas biedē! Kā to varam mainīt? Izglītot un vēlreiz izglītot meža īpašniekus! Tikai un vienīgi!

Es savu auto uzticu autodarbnīcas meistaram, meža īpašnieks profesionālu meža apsaimniekošanu uztic profesionālim, kam tas ir ikdienas darbs! Jautājums ir tikai un vienīgi par darbību caurspīdīgumu: kā apsaimniekotājs nodrošina, ka meža īpašniekam viss ir skaidrs. Ja ieraksta google “meža apsaimniekošana”, atrast var daudz piedāvājumu, bet runa ir par katra personisko sapratni par meža apsaimniekošanu, ko var veikt dažādi! Nav teikts, ka eksistē tikai viens un vienīgais pareizais veids!

Šobrīd daudzi cilvēki mēdz teikt: “Latvijā izcērt mežus!” Diletantisks izteiciens! Mēs novācam ražu, bet mežs ar to nebeidzas! Mežs tie nav tikai koki, tā ir ekosistēma, tas ir nebeidzams ritums un mēs noteikti rūpējamies, lai tas tiktu saglabāts. Svarīgi, kā tu uz to skaties, kādas ir tavas zināšanas, lai spriestu, ka “Latvijā izcērt mežus”.

Pēdējā laikā ārstiem (jo daudzi zina, kā jāārstē), skolotājiem (to taču var darīt ikviens) “pievienojušies” arī mežinieki, jo tos māca vai ikviens, kam mēle mutē…

Visvairāk mani pārsteidz: arī mēs nozarē lietojam vārdu “zaļie”. Kā nozares pārstāvis un patriots uzskatu, ka tiem… šo vārdu esam devuši nepamatoti! Kādi “zaļie”? Kurš Latvijā ir un kurš nav zaļš? Vai mēs mežinieki neesam zaļie? Protams, esam! Domāju, šo situāciju, sākot ar sarunvalodu, pakāpeniski nepieciešams mainīt! Mēs – mežinieki – esam par to, lai šeit, Latvijā, būtu zaļš!

Mežinieki, ja tā var teikt, “atrodas” katrs savā novadā, uzņēmumā vai meža īpašumā, un pārāk maz prātus kopā liek! Vairāk, skaļāk un publiski jāatspēko tas, ko “dabas draugi” (pieckāršās pēdiņās) mums gāž virsū! Problēmu redzu apstāklī: mēs, ar nozari saistītie, visu labi saprotam - “nu ko viņš tur televīzijā atkal runā pilnīgas muļķības!” Bet mūsu zināšanas nepieciešams ietērpt glītā stāstā un tikpat spoži pasniegt!

Cilvēki reģionos labi saprot, ka mežs ir jākopj, jācērt, jāstāda… Viņi to visu uztver kā pašsaprotamu un nerunā, jo tas ir skaidrs, kā diena!

Skaļākiem bļāvējiem daudz kas nešķiet pieņemams, bet… viņiem ar mežu saistības nav! Valstī ir ap 130 000 meža īpašnieku, ja skaitām nozarē iesaistītos un viņu ģimenes, rēķinām – ar nozari būtu saistāma aptuveni ¼ valsts iedzīvotāju. Tātad vienai ceturtdaļai, kas zina, trīs ceturtdaļas, kas nezina neko, māca strādāt… Tas nesaistās kopā!

Ikdienā par dabas saglabāšanu mežā domājam un darām daudz. Piemēram, neviens nebrauc pāri skudru pūznim; ja tas ir cirsmā, apkārt tam atstājam kokus vai paaugu noteiktam mikroklimatam. Saprāta robežās mirušo koksni atstājam gan “uz kājas”, gan kritušo koku veidā. Ja mežā redzams strautiņš vai tērce, kas plānos nav atzīmēta, neviens to “neaizbrauc ciet”, vai neaizdambē. Ja to šķērso pievešanas ceļi, saliek zarus, pārbrauc pāri un darbiem beidzoties iztīra, novāc, lai ūdenstece ir brīva. Mēs skatāmies, ko darām! Domāju, ka 90% mežizstrādātāju domā un rīkojas līdzīgi!

Vai pats esi meža īpašnieks?

Jā, bet ne liela meža! Man pieder 7 ha jaunaudze un pieskatu vecāku īpašumu. Ir cilvēki, kam patīk zemes darbi, man liels prieks ir doties mežā un skatīties, kā aug paša stādītās priedes. Tur agrāk bija izcirtums. Pie tam apsaimniekošanas “ritenis” uz brīdi bija apstājies, jo inventarizācijas lietā lasām damaksni, bet dabā ir lāns. Ja damaksnī dabiski atjaunojas daudz kas un ļoti labi, lānā “ne tik ļoti”. Stādīju priedi, reizi pusgadā audzi apraugu un priecājos, kā aug!

Vai esi mednieks? 2020. gads un aktuālais lūsis…

Jā! Lūsi savvaļā esmu saticis pirms gadiem 10-12, Kurzemē, pie barotavas mežā. Barotava bija ierīkota vecā mājvietā, vējš pūta sejā un skatos – “barotavā sēž liels čau-čau suns” (tā pa gabalu izskatījās)! Dzīvnieks pagriezās – nē – lūsis! Visticamāk, gaidīja barotavā “ierodamies” kādu medījumu.

Pārnadžu Kurzemē ir gana. Lielākās raizes sagādā staltbrieži, to blīvums ir liels. Krietnākie ēdēji un postītāji ir jaunie īpatņi. Aļņu ir krietni mazāk. Ko mēs darām? Vispirms cenšamies saprast dzīvnieku skaitu! Pieredzi smeļam no “Latvijas valsts mežiem”, jo reti kur Kurzemē privātmežam tuvumā neatrodas valsts mežs! Valsts mežos postījumus labi monitorē: kur tie ir – aizsargā, kur nav – neaizsargā. Valsts mežu jaunaudzes ir “labs indikators”: ja tā nav aizsargāta, varam samērā droši uzskatīt, ka mums sargāšana varētu izpalikt!

Lietojam arī dabiskās metodes: kad kokiem veģetācijas periods beidzas, mēs jaunaudzē nepļaujam, neradām “golfa laukumu”. Ja ir sniegs, dzīvnieki pārceļas baroties mežā un… skaisti izpļauta jaunaudze: “Nāc un priecājies!” “Mazās” jaunaudzes izpļaujam maijā, veģetācijas periodā kociņi ir saulē; konkurējošie augi, protams, arī aug, seko ziema, pēc kuras atkal pļaujam… Vērojam pieaugumus! Mani mācīja: mežā ir jāiet! To arī darām!

Jaunaudzei augot lielākai, atstājam dabisko piemistrojumu: pīlādžus (ļoti garšo aļņiem!), atstājam kārklus nelielās, mitrās ieplakās; neizmantotās lauksaimniecības zemēs, ko apmežo, bieži vien ir kārklu puduri; tos atstājam (arī alnim, briedim ļoti garšo), jo “mazāk kāri ragainis kritīs priedītēs”. Audze ir veselīgāka, rezultātu panākam mazākiem līdzekļiem.

Protams, ir uzdevums medniekiem: būs mežā un medīt, un kontrolēt dzīvnieku blīvumu! Ja viss minētais notiek, dzīvniekus par problēmu uzskatīt nevaram.

Par darba vietām Saldus pusē runā optimistiski!

Varu runāt par Saldu un Kuldīgu: attālums 40 km, atšķirība – milzīga! Ja Kuldīga balstās uz tūrismu, Saldū tā faktiski nav (Janis Rozentāls un viņa mantojums vien), bet toties Saldū ir ļoti attīstīta rūpniecība (kokrūpniecība, metālapstrāde)! Turpat vai katrā padomju laika angārā kaut kas notiek: kāds metina, kāds būvē laivas utt. Cilvēkiem ir darbs! Labi apmaksātā darbā strādājošs no Saldus uz Rīgu var izbraukāt it vienkārši, no Kuldīgas būs problemātiskāk. Ārpus Saldus ir labi attīstīti lauksaimniecības uzņēmumi. Konkurence darbaspēka ziņā ir! Saldū bezdarbs ir ap 5%, skats ir optimistisks!