Intervija ar Inesi Boķi, Latvijas Meža īpašnieku biedrības prezidentu, 12. Saeimas deputātu

Oktobrī ievēlējām 13. Saeimu, it kā norit valdības veidošanas (???) aktivitātes. Jūsu - pilsoņa un pieredzējuša cilvēka - skatījums uz šīm lietām.

Pareizi teicāt – esmu Latvijas pilsonis, kas dzīvo Ziemeļvidzemē - Valmierā. Man ir krietna dzīves un arī politiskā pieredze; politiskajās aktivitātēs līdzdarbojos no 90. gadu sākuma. Kā tuvinieki teic, esot redzams, ka politiskie procesi mani interesē. Tas gan vienmēr saistīts ar divām lietām – bieži atrasties sabiedrības vai preses uzmanības centrā, ko var vērtēt gan labi, gan slikti, otrais – negatīvā puse – nepamatota kritika un noteiktu trūkumu meklēšana lēmumos vai rīcībā. No pēdējās - no kritikas dubļiem, esmu centies izvairīties, bet šad tad ir smagi “trāpījis” arī man.

Patlaban notiekošais ir loģisks – paaudzēm jāmainās! Ir jauna Saeima ar 65 “jauniem” deputātiem. Vārdu “jauniem” minu pēdiņās tālab, ka ne visi jaunievēlētie deputāti ir pilnīgi bez pieredzes politiskajā laukā. Domāju, daļa no viņiem būs lietaskoki, kas darbosies ne vienā Saeimā vien, gan jau atradīsies kāds labs ministrs arī. Cilvēki ir ievēlēti un viņiem jāstrādā! Lielākā bēda – nav neviena politiskā spēka, kam būtu balsu pārākums (šeit nedomāju “Saskaņu”). To jūtam “uz savas ādas” – gan pilsoniski, gan politiski,- vienošanās par sadarbību (valdību) top grūti un ilgi. Varu piekrist uzskatam, ka gadījums ir īpašs: mazākā frakcija parlamentā tiek aicināta sastādīt valdību. Lai gan – viņiem tas varētu izdoties vienkāršāk, nekā aicinot neitrālu cilvēku no malas. Pieļauju, ka šī Saeimas sasaukuma laikā nopietni jārēķinās ar vairāku valdību iespējamību. Galvenais – ko rādīs laiks – būs darbi, ko valdība un parlaments paveiks!

Valmieras un apkārtnes ļaužu zināšanas par mežiem. Kādas tās ir?

Dažādas! Ja cilvēki mīt ārpus Valmieras vai viņu dzimtā paaudžu paaudzēs ir bijusi saistība ar mežu, zināšanas ir pietiekamas. Pilsētniekiem viss atkarīgs no pašiem un apkārtējiem. Ir ļaudis, kas ogo, sēņo, sporto mežā, nebīstoties meža iemītnieku, nebīstoties apmaldīties.

Varētu teikt: “Mežs ir kā Gauja.” Daudzi valmierieši neiet peldēties upē, sakot: “Tur ir bīstami!” Gauja ir viltīga upe, bet – nevajag peldēt, kur ir bīstami! Tāpat, atrodoties mežā! Neej, kur varētu draudēt briesmas! Ap pilsētu ir gana daudz mežu, kur atpūsties un pastaigāties, lai mežu iepazītu.

Valmieru gana bieži slavē par pilsētas attīstību. Kā tas panākts?

To varētu saukt par veiksmes stāstu! Pēc neatkarības atgūšanas dažādās uzņēmējdarbības formās mums ir saglabājušies un darbību turpina turpat vai visi savulaik lielie, nozīmīgie uzņēmumi (darbību neturpināja vienīgi gaļas kombināts, kā trūkumu vēl tagad manām – Stacijas ielā redzams grausts un nedaudz jūtama arī ekonomiskā ietekme). Uzskati to laiku - 90. gadu sākums - sabiedrībā un politikā atšķīrās: kas jāslēdz, kas nevar darbību turpināt, kas reizē ar padomju varu likvidējams, kas jāturpina utt. Domāju, Valmierā neatkarības pirmsākumos īstie cilvēki atradās īstajās vietās, viss notika; svarīgs bija arī politiskais faktors: kad par Valmieras mēru kļuva Māris Kučinskis (1996) – no tiem laikiem pilsētā pie varas atradies viens (vadošais) politiskais spēks, kam bijis neliels (vienas vai divu balsu) vairākums, bet Valmieras attīstība ir notikusi konsekventi un lielu strīdu pozīcijas un opozīcijas starpā nav bijis. Kā esmu pamanījis un redzējis, politiskā pretstāvēšana mazajos vai vidējos novados, kur nesaskaņu pamatā ir privāti vai politiski iemesli, visvairāk cieš saimnieciskā darbība un attīstība. Nenoteiktība, nezināšana, darīt vai nedarīt – tas viss neveicinā attīstību, un cilvēki un uzņēmēji to redz! Valmierā, kā jau minēju, notikumi attīstījušies savādāk, un attīstība ritējusi vienmērīgi. Cilvēkiem pilsēta patīk, un viņi vēlas pie mums dzīvot un strādāt!

Meži ir mūsu bagātība un resurss. Ar kādām problēmām, galvenokārt, jāsaskaras nozarei un ko tā iegūst?

Ieguvumi – sākot no meža stādīšanas vai sēklas iesēšanas līdz mežizstrādei – Latvijā viss process darbojas normālā Eiropas līmenī un no mums var mācīties! Esmu redzējis nozares darbu citviet. Mēs neatpaliekam – drīzāk – varam paši ieteikt un pamācīt. Arī skandināviem! Latvijas mežkopība ir samērā klasiska – no vācu un krievu skolām veidota – attīstījusies gadu simtu un desmitu laikā.

Otrs – mums ir labi attīstīta kokapstrāde. Protams, darbojas mazi un nelieli gaterīši, bet – ieejot tajos – viss ir nepieciešamajā līmenī, attīstās un darbojas savā nišā. Nerunāju par lielajiem uzņēmumiem, kur viss tāpat ir kārtībā! Trešais – mēs visi labi sadzīvojam! Nav pieredzēti lieli strīdi starp mežkopjiem, meža izstrādātājiem un pārstrādātājiem!

Problēmas. Es vēlētos labāku sadarbību ar t.s. “zaļo grupu”. Viena alga, kā tas kurā laikā saukts, mēs vēlamies nenoplicinošu vai dabai draudzīgu, vai ilgtspējīgu nozari. Sarunas ar dažādām dabas aizstāvju organizācijām ne vienmēr izdodas un ir saprātīgas. Ieguvēju šajos strīdos nav!

Mīnusos ieskaitu arī dažādas Eiropas regulas. Kā mednieks ar stāžu uzskatu, ka, piemēram, ar vilkiem un to medību ierobežošanu mēs pārspīlējam. Piemēram, vēl nav pienācis februāris, bet vilku medību limits ir izsmelts.

Cits apspriežams un strīdīgs, bet nozīmīgs jautājums ir algu līmenis, kas saistāms ar mežu nozari. Protams, visi mani pieminētie problēmjautājumi ir risināmi.

Medniekus rājot gan zemnieki, kam vilki notiesā daļu ganāmpulka, gan vilku un citu dzīvnieku sargi…

Medīju no 1983. gada. Man patīk medības kā process! Vai tā būtu gaide, parastās medības vai cits veids. Visus Latvijā piekoptos medību veidus esmu apguvis un “izgājis” praktiski. Sezonas laikā vienu dienu nedēļā noteikti veltu medībām neatkarīgi no amata. Par pārmetumiem – neesmu medību kolektīva vadītājs, mani tas skar mazāk, pār vadītāja galvu kritika mēdz birt it pamatīgi. Vienmēr atradīsies kāds, kas darītājiem pārmetīs! Domāju, bieži vien atbalstītājiem un noliedzējiem nav vērts sākt vienam otru pārliecināt!

Eiropas regulas. Vai Latvijā daudzas lietas neuztver pārlieku nekritiski? Sak, ja “nāk” no Eiropas, jāpieņem vien ir!

Kad strādāju Saeimā, gana daudz braucu uz Briseli un ES prezidējošām valstīm, klausījos diskusijas, piedalījos tajās. Mans darbs Tautsaimniecības komisijā ļāva to darīt, mums bija jāpiedalās, jāpārstāv valsts. Visa sistēma Eiropā ir būvēta diezgan gudri, ne lēti; tā ir lēna, tomēr darbojas. Piemēram, pēdējais labāk zināmais lēmums – plastmasas maisiņu aizliegšana – tika apspriests vismaz desmit gadu! Desmit gados “cilpa galu galā savilkās”. Līdzīgi notiek arī citās nozarēs.

Laika gaitā esam kļuvuši kritiskāki! Ierēdņi dokumentus sagatavo un pārcenšas, izmanto juridiskus trikus un reizēm spēj pierādīt pilnīgas muļķības. Piemēram, būvniecības likums. Notika traģēdija Zolitūdē (2013), tapa būvniecības likuma izmaiņas, kas dažos punktos nebija izpildāmas. Kopumā “pārcenšanās trakums”, ko vēroja pirmajos ES dalības gados, pamazām pāriet. Cilvēki ministrijās un pašvaldībās pieiet jautājumam kritiski. Regulas ir jāpilda, bet nereti Latvijā dokumenti tiek uzrakstīti tā, ka negribas neko darīt.

Pārcenšanās rodas no bailēm: kaut kas notiks, un es atbildēšu, es nebūšu paredzējis! Tas ir cilvēciski – bažas par sekām, bet - vai vienmēr var visu paredzēt? Ir viena norma, citi noteikumi, citi likumi – reizēm, to visu saliekot kopā, “mati ceļas stāvus”. Un vēl – likumus raksta juristi, kas redz tikai likuma (dokumenta) pusi. Pēc tam ko labot ir ļoti grūti! Jurists ir iedziļinājies likuma tekstā, definējumā, ko cilvēks ar praktisko pieredzi mainīt nevar. It kā loģiski, ka “juristi valda pasauli un likumdošanu”, bet daudziem juristiem nav darba praktiskās pieredzes, un viņi to nemaz nevēlas. Tās ir saimnieciskās puses lielākās bēdas! Latvieši arī še – dokumentu rakstīšanā - ir ļoti centīgi!

Cik bieži Saeimā skatījāt mežu nozarei svarīgus jautājumus?

Ik pa brīdim. Vislielākais gandarījums, atceroties darbu parlamentā: man bija labas attiecības ar visiem kolēģiem. Daudz runāju komisijas sēdēs, pamatoju viedokli un nereti izdevās paredzamās likuma normas darīt saprātīgākas vai “mīkstināt”. Divām nozarēm – pašvaldību un mežu – kurās esmu strādājis un kuras pārzinu, Saeimā pievērsu lielāko uzmanību. Šais jautājumos esmu un biju kompetents. Par nozīmīgu sasniegumu uzskatu iedzīvotāju ienākuma nodokļa saglabāšanu iepriekšējā līmenī. Cerams, ka 13. Saeima to tuvākā laikā atkal nemainīs, lai mēs neatgrieztos situācijā ar būtisku skaidras naudas apriti nozarē un neprecīzu koksnes uzskaiti.

Saimniekošanas un dabas līdzsvars. Cik aktuālas Latvijā ir t.s. “zaļās” – vides problēmas? Vai to aktualitāte ir patiesa un pamatota?

Nereti skaļas bļaušanas pamatā, it kā padarot nozīmīgu kādu problēmu, ir neizpratne un nezināšana, vai vienkārši piedalīšanās – kāds skaļi kliedz vai satraucas - es viņam līdzi! Tas ir bēdīgi!

Citi ļaudis kliedz apzināti – pārliecības, ieinteresētības vai dzīvesveida mudināti! Rodas situācija, kurā mežkopju, nozares speciālistu un meža zinātnieku viedoklis pazūd vai netiek uzsvērts – viņi (profesionāļi) “nav gana skaļi”! Skaļās balsis allaž atradīs vietu tuvu visām nozarēm, ne mežiem vien.

Mežs ir Latvijas bagātība! Domāju, ka ap 60-70% iedzīvotāju esošā situācija ir skaidra, un viņi nav lielākie runātāji vai bļāvēji, viņi saprot, ka mežu nozarei, kāda tā ir Latvijā patlaban, ir jābūt un jāpaliek! Protams, ja nevēlamies budžetā zaudēt dažus desmitus vai simtus miljonu eiro vai vairākus miljardus no kopprodukta. Ja tāds ir mērķis…

Strādājot Saeimā un pašvaldībā, esmu secinājis, ka liela daļa skaļo kliedzēju un protestētāju strādā valsts vai pašvaldību struktūrās un… viņi vai nu nesaprot vai nevēlas saprast, no kurienes rodas nauda viņu algām! Es varu būt ļoti “zaļi domājošs” ārsts vai policists, bet ik gadu es savai nelielajai algai vēlos papildinājumu! Kur to ņemt? Vai mežu var audzēt gadsimtu, to necirst, audzi skars vētra un – kas no tās paliks? Mums lēnām, lēnām vētru reģions “tuvojas” – nupat Norvēģija piedzīvoja vētru – vēja stiprums ap 40 m/s. Latvijā pie vēja stipruma 45 m/s maz kas paliks augam… Nedod Dievs, ka mums šādas situācijas pienāks, bet pazīmes ir! “Ko krāj un taupa taupītājs, to paņems laupītājs” – šai gadījumā – kokus “paņems” vētra!

Runājot par meža platību palielināšanos pēdējos 90 gados… Domāju, ja mēs rūpīgi uzskaitītu visas platības, skaitlis (meža platību apjoms Latvijā) tuvotos 60% (patlaban lēš ap 52%)… Atrodoties mežā, bieži sastopos ar neskartām teritorijām gan pagastos, gan gar valsts robežām, kur cilvēki gadus 30 vai vairāk nav likušies zinis par saviem īpašumiem, daudz šādu mežaudžu ir bijušo, tagad aizaugušo lauksaimniecības zemju teritorijās no 40. gadiem. Manuprāt, Latvijā visiem ir, kur dzīvot un patverties! Domāju, lielākā problēma nav mežu nozares klusēšana, bet fakts, ka mūsos negrib klausīties! Klusējošais vairākums noskatās! Mežiniekiem rodas sajūta par cīņu ar vējdzirnavām!

Ticu veselajam saprātam! Ļaudis apjēgs, ka, piemēram, priedes jūrmalā neatjaunosies tur, kur šādu iespēju nav. Ja, nocērtot vecās, neatsegs laukumiņus vai nogabalus jaunajām priedītēm, priedes kā suga izzudīs, paliks bērzi un zāle! Tie kubikmetru apjomi, kas mums dabā ir un paliek neizstrādāti, rāda, ka esam ļoti bagāti… Uzskatu, ka ciršanas aplēses būtu jāpārskata un meži jāizstrādā vairāk, neķeroties klāt tikai priedei vai eglei vien, bet arī citām sugām, ko esam iemācījušies lieliski pārstrādāt. Mums ir lielas rezerves, bet dažādu apsvērumu (tehnisku, politisku, jaudu) dēļ neizmantojam pieejamos resursus.