Vislielākās šaubas par "zaļo" aktivitātēm raisa tas, ka viņi savu kritiku, pat naidu vērš pret ražotājiem, it īpaši pret graudu, rapša audzētājiem. Internetā var lasīt kategoriskus aicinājumus piežmiegt "alkatīgos baronus", kas ar saviem traktoriem piesmirdina pasauli, miglo un indē visu pasauli. Manā skatījumā, nav nekā aplamāka par šādiem apgalvojumiem. To paudēji nesaprot, kādā laikā dzīvojam, kas notiek pasaules pārtikas ražošanā un kas izraisa galvenās briesmas ekoloģijai un visai dzīvajai radībai.
Peldami pašreizējo lauksaimniecību, "zaļie" slavina tos laikus, kad laukos nelietoja nekādu ķīmiju, zemi apstrādāja ar zirgiem, spīļarklu. Jā, bija tādi laiki, cilvēki patiešām ēda dabisku pārtiku, nepiesārņoja ūdeņus, neapdraudēja bites un citas dzīvās radības. Bet kāda bija toreizējās maizes cena? Smags darbs no saules lēkta līdz rietam, ražība ārkārtīgi zema, nabadzība. Laukos dzīvoja un zemi kopa tautas lielākā daļa – līdz 90 procentiem iedzīvotāju, tomēr nespēja saražot tik daudz pārtikas, lai visi būtu labi paēduši. Tikai priviliģētās šķiras ēda, cik gribēja. Lielākā daļa ļaužu, arī maizes audzētāji, dzīvoja pusbadā, lai gan smagi pūlējās. Neražas gados biežs viesis bija bads daudzās valstīs, ciemos, pilsētās.