Saruna ar Egilu Ozolu, a/s “Latvijas valsts meži” struktūrvienības “LVM Rekreācija un medības” direktoru

Itin bieži dzird lauciniekus sūrojamies, ka brieži laukos atkal ko noēduši. Mežinieki bažījās par priežu jaunaudzēm. Kāda ir situācija?

Runājot par mežacūkām, ne tik sen sastapos ar vairākiem briežu dārzu īpašniekiem Latvijā un dzirdēju interesantu stāstu: briežu dārzos, kur īpašnieki mežacūkas audzēja kopā ar briežiem, pēdējo skaits samazinājās. Kālab? Cūkas jaunos briedēnus apēda! Pārsteigums? Nē, mežacūka tomēr, tomēr ir arī plēsējs, visēdājs un no gaļas neatsakās! Cūkai barība “pārstrādājas” ķermeņa “gaļas apjomā”, tā šis dzīvnieks bioloģiski ir “iekārtots”. Patlaban Latvijā daudzviet paplosījies Āfrikas cūku mēris.

Pievēršoties jautājumam par briežiem: savulaik dažos Latvijas apvidos to bija pārāk daudz, mežacūku skaitam samazinoties un zinot pašreizējo medību intensitāti, jau tā pārāk lielais “daudzums” ir vēl palielinājies. Daudzviet izaudzēt mežu (priedes, apses) jau kļuvis problemātiski, un šāda situācija nav uzskatāma par pareizu!

Piemēram, Kurzemē 1500 ha meža, briežu pārpārēm, medībām noteikts limits. Medīt, cik vajadzētu, nevari… Ko darīt?

Tā ir problēma! Domāju, situācijas risinājums meklējams ne vienviet vien – ciparos vai limitos, bet arī medniekos un cilvēkiem bieži vien tipiskā (diemžēl!!!!) nespējā vienoties! Kāds “uzmet lūpu”, cits – apvainojas, vēl kāds pieceļas un aiziet, bet brieži tikmēr vairojas un tos nemedī, kā pienāktos… Pats esmu aktīvs mednieks, darbojos vairākos klubos un, kur cilvēku ir vairāk, vienoties nav viegli! Viens kolektīvā domā: “Rau, viņš medī pārāk daudz!” Cits piktojas: “Kluba biedrs medī pārāk maz un reti, vai tādu mums klubā maz vajag?” Viedokļu ir daudz, dažādi, pretēji utt. Vēl ir apzīmējums: “rīdzinieki”, kas, vietējoprāt, ierodas medīt pārlieku reti vai – “kāpēc viņam jābrauc pie mums uz novadu, lai viņš medī Rīgas tuvumā…” Nelielajos medību iecirkņos šādi medību saimniecībai ne visai svarīgi jautājumi rada sašķeltību. Tas nav pareizi! Nedomāju, ka lielajos medību iecirkņos situācija ir daudz savādāka. Tas noteikti būtu labojams! Arī Civillikumā noteikts: “Medību tiesības pieder zemes īpašniekam.” Igaunijā ir mazliet savādāk, tur medību iecirkņi ir izveidoti un punkts! Latvijā īpašnieks (zemes) var slēgt vai neslēgt līgumu ar medniekiem, tā ir viņa izvēle.

Medību likumā paredzēts: ja vienam īpašniekam ir, piemēram, 1500 ha un blakus ir otrs īpašnieks ar 1000 ha, un teritorijas saslēdzas, iespējams vienoties un medīt kopā 2500 ha, kur ir iespējas medīt visus lielos medījamos dzīvniekus. Bet – atkal jau minētā nespēja vienoties!

Nespēja vienoties laikam ir tipiska cilvēkam kā būtnei, ne tikai medniekam. Kā ar mednieku un sabiedrību? Medības, mednieki – nozīmīgs ļaužu skaits Latvijā, cilvēki, kas daudz dara līdzsvaram dabā, labi zina mežus, dzīvniekus…

Patlaban dažādos veidos medniekiem mēģina radīt nelāgu slavu. Tas diemžēl tā ir! Mednieka “sliktais” tēls tiek apzināti kultivēts pie tam nezinošajā un no meža tālu esošajā sabiedrības daļā. Pilsētnieki, kas kaut ko redz pa logu vai jebkādā ekrānā, nedz saprot, nedz zina situāciju ārpus apdzīvotām vietām. Tā ir mūsdienu liksta – daudzas diskusijas norit starp cilvēkiem, kas par diskutējamo jautājumu nezina neko! Un – ķēdīte turpinās – daudzi un daudzviet šādu “diskusiju” (“nezinītis un nezinīši”) jau uztver kā sabiedrības daļas viedokli, neanalizējot šīs (sarunā iesaistītās) sabiedrības daļas izpratni un zināšanas par sarunas tēmu. Kā esmu novērojis: ja publiski tiek organizēta diskusija par medību jautājumiem, parasti tā virzās vienā virzienā – “mednieks tomēr ir tas sliktais, bet pārējie “labiņie””! Aplam!

Pasakās mednieks nereti ir labais tēls!

Jā, un ne tikai pasakās vien!

Kā Latvijā ar malu medībām?

Man grūti vērtēt, es varu vadīties no sajūtām vai informācijas, kas ir manā rīcībā! Pašreiz malumedības nav liela problēma. Ir atsevišķi gadījumi, kur mežā atrod medījuma ādu vai citas atliekas, bet – ne vienmēr var sacīt, ka to atstājis tieši malumednieks. Gadās, kāds no “oficiālajiem” medniekiem, braucot mājās, kaut ko iemetis svešā grāvī vai atstājis citā mežā. Diemžēl, ja ierasti redzam mežos vai krūmos riepas vai pudeles, šad tad gadās arī “medību pārpalikumi.” Par malumednieku bandām sen nekas nav ne dzirdēts, ne lasīts. Pēdējais laikposms, kad par šādām lietām raizējās, aizgājušajā gadsimtu mijā…

Mednis vai rubenis, daudzuprāt, būtu medījami, bet tiem nav sugas aizsardzības plāna. Ciktāl medības nosaka birokrātija?

Mednis un rubenis ir medījami! Tiem ir medību noteikumos noteikts medību termiņš (rudenī), bet nav medību atļauju! Nav “pateicoties” sugu aizsardzības plānu trūkumam! Medīt drīkst, atļauju nav! Sugas aizsardzības plānu veido, lai medītu, saudzējot. Mednim, piemēram, medībās vadās no riesta lieluma. Kā noteikt medņu skaitu rudenī, kad medības tagad atļautas, gan neviens nezina. Manuprāt, risinājums būtu vienkāršs: palūkoties, kā šo risina kaimiņvalstīs. Tas, diemžēl, nenotiek!

Medņu un rubeņu radiniece mežirbe…

Ieskatoties mežirbes sugas aizsardzības plānā, redzam prozu un liriku! Neko citu! Mežirbes gaitās svarīga vieta ir sarunas sākumā apspriestajai mežacūkai, kas ir mežirbes dabiskā ienaidniece. Pēc būtības – kad cūku bija daudz, mežirbe “piedzīvoja” papilnam nepatīkamu brīžu. Tagad cūku ir maz vai nav vispār – irbju skaitam vajadzētu palielināties! Vai tā ir?

Ja atrodies mežā (teritorijā), kur mežirbes dzīvo, redzi, tās tur ir! Ir! Nešaubīgi! Te svarīgi piebilst: “Ja esi mežā!” Ja sēdi Rīgā un dzīvoklī vai kabinetā, klabini datoru, mežirbi ne-re-dzē-si!

Būtībā sugas aizsardzības plāns ir svarīgs (ļoti svarīgs!!!!) dokuments, kam jātop, balstoties uz ilgstošiem, profesionāliem pētījumiem. Latvijā tā un tādu nav! Pētījumu vietā ir emocijas, kas šoreiz ir sliktākais padomdevējs.

Ik sugai ir noteiktas vietas, kur tās dzīvo! Mednis, rubenis, vai mežirbe nekad nedzīvos lauksaimniecības zemēs vai krūmājos! Tās nav šo sugu teritorijas! Sugas īpatņu ir tik daudz, cik liela ir viņu dzīves niša, piemēram, Latvijā, un ciktāl šīs sugas attiecīgo nišu var aizņemt! Putnu nevar būt vairāk nekā iespējams!

Cilvēkam, kas šiem jautājumiem seko, nešķiet saprotami – satraukties par mežirbju skaita milzu sarukumu un tai pašā laikā atstāt to medījamo putnu sarakstā… Tas nesaskan!

Vēlme mežirbi izņemt no medījamo saraksta bija… Sugas aizsardzības plāna pamatdoma bija panākt iespēju nemedīt un aizsargāt… Protams, visām medījamām sugām šāda aizsardzības plāna nav, tas arī nav nepieciešams! Ja suga ir sastopama lielā skaitā un daudzviet Eiropā, un populācijai nekādu draudu nav, šādu plānu nevajag! Man nez kālab šķiet, ka tā ir dažu Latvijas ornitologu īpatnība: uzskatīt, ka sugu ir maz un īpatņu ir maz, “visa kā ir maz – visu jāaizsargā”! Jo – “visam”, kādaprāt, ir “jāpieaug”! Ik sugas īpatņu skaitam noteikti ir jāpalielinās! Vai to vajag? Piemēram, vai mums vajag pieaugošu jūraskraukļu populāciju? Nepieciešama precīza un saprotama kopaina un plašāks redzējums.

Cits piemērs – melnie stārķi. Ja to skaits samazinās (it kā)… uzreiz aši vaino saimniekošanu mežā… Bet!!!! Melno stārķu skaits ir samazinājies arī Ķemeru Nacionālajā parkā, kur saimnieciskās darbības nav! Ir daudz citu populācijas lielumu ietekmējošu (regulējošu) faktoru kopums, ko noteikti jāņem vērā! Piemēram, palielinās jūras ērgļu skaits. Ir pierādīts, ka jūras ērglis pārtiek arī no melnajiem stārķiem… Kurš no abiem putniem uzskatāms par “labāku”?

Mazais ērglis arī apēd kādu citu putnu. Šī suga gan vairāk atkarīga no citas barības bāzes (nav visēdāja) un tai nepieciešamas vardes. Lauksaimniecības kultūra, ko pazīstam ar skanīgo vārdu “rapsis”, Latvijā aizņem gana lielas platības. Un mazais ērglis rapša laukos pie barības netiek, jo tas putnam ir fiziski neiespējami!

Lāči, pekaiņi. Pēdējā informācija, ko kolēģi stāstīja un rādīja – lācis paviesojies pie Saulkrastiem. Pekaiņi tuvojas Rīgai!

Arī Rīgai! Un ne tikai pie Saulkrastiem! Populācija pie mums ir tā pati Igaunijas un Krievijas lāču populācija ar vienu atšķirību: Igaunijā lāči nekad nav izzuduši, Latvijā gan! Vēsturiski ir tā izveidojies, ka Latvijā lācis ir bijis un ir iekļauts “Sarkanajā grāmatā”. Patlaban šī plēsēja populācija ir palielinājusies, pie tam jūtami un – izskatās – drīz būs jārīkojas, lai…! Varam pat teikt: tagad lāču ir daudz!

Secinājums vienkāršots – bet – ja lāči atgriežas, apmetas uz dzīvi, “pozē fotografētājiem”, inspicē bišu dravas – viņiem tak Latvijā apstākļi ir gana labvēlīgi!

Protams! Lācis ir plēsējs un visēdājs, pie tam gana nežēlīgs. Te gribētu minēt – kamēr kādas sugas vietējo populāciju medī – tās pārstāvji no cilvēka bīstās. Tā ir ģenētika. Ja vilkus pārstātu medīt, pieļauju, drīz tie ķertos klāt cilvēkam, jo tiem zustu bailes no tiem. “Cilvēks ir viegli pieejams, sastopams daudzviet, ir klausījies skaisto pasaciņu par vilciņu un nebaidās…” Ogotāju un sēņotāju mežos gana! Un vilku arī!

Ar lāču populāciju risinājumu vajadzētu meklēt kopīgi ar igauņiem. Diemžēl, mēs tā nedarām! Lācim neeksistē valstu robežas. Protams, kaimiņvalstīs var atšķirties likumdošana, bet par visu var vienoties, ja vēlas!

Kā šobrīd ar viesmedniekiem?

Ir, bet es situāciju vērtētu kā sarežģītu, jo citviet Eiropā baidās no Āfrikas cūku mēra! Pie mums tas joprojām plosās, un citur jūtama zināma neizpratne par situāciju. Diemžēl, nevaram teikt, ka citur šīs sērgas nav, nesen atklāti saslimšanas gadījumi Čehijā, kur gan uzskata, ka ar slimību tikuši galā. Cik zinu, tur noteiktā platībā slimība “ir ierobežota” (paši čehi tā uzskata). Slimība plosās Polijā, Rumānijā, Ungārijā un ir slimības gadījumi arī Beļģijā. Komercmedību dalībnieks vai kārotājs, zinot šo stāstu, ir piesardzīgs – medīt tā kā gribētos, bet, ko var zināt, ka mēri “neaizved” mājās līdz ar visu medījumu! Otra lieta, kas labi saprotama un “seko” mērim – cūku skaits tagad ir krietni mazāks! Komercmedībās ir iespējama arī briežu un stirnāžu medīšana, bet pamatu pamatos mednieki, kuri brauca uz medībām ar dzinējiem, brauca uz “cūkās”. “Sak, briežus mēs varam medīt Eiropā”, un tur tas tradicionāli notiek gaides medībās. Komercmedniekiem interesants joprojām ir alnis. Mednieku tātad kļuvis mazāk, bet par akūtu to trūkumu žēloties nevaram! Brauc somi, dāņi, norvēģi, poļi.

Iemesli komercmedībām ir dažādi – viens – brauc medīt to, ko pie sevis nevar, jo tas ir liegts vai attiecīgā dzīvnieka šai valstī nav, cits – daudzi brauc dažādu valstu medībās iegūtu trofeju dēļ. Apskatīties zemi, medību tradīcijas utt. Pēdējos gados pie mums viesojas daudz baltvāciešu pēcteču no Vācijas! Viņu vecvecāki še dzimuši un auguši, mazbērni atbrauc medībās, pie reizes apskatot Latviju, senās muižas vai pat dzimtas kapenes!

Plēsēju uzbrukumi mājdzīvniekiem, jaunaudzes, ko noēd, sadursmes ar transportu… Elastība domāšanā un risināšanā. Kā rīkoties?

Nedomāju, ka ar medību limitiem būtu liela problēma, meža dienests ir gana pretimnākošs! Manuprāt: stirnas nevajadzētu limitēt, savulaik arī mežacūkas! Populācijai bezlimita medības neko nenodarīs! Un par ko jau runājām vairākkārt – jāmācās vienoties! Ja strīdu dēļ, sacīsim, 1000 ha paliek mednieku neapsaimniekoti, nav labi!