Autors: Zemeunvalsts.lv

Medības. ...un kaujas...

Intervija ar Jāni Baumani, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētāju

Vai medības jāaizliedz?

Nē! Medības jāregulē, kas Latvijā tiek darīts. “Medību likums” un “Medību noteikumi” ir galvenie normatīvie akti, kuros aprakstīts, kur, kā un kas drīkst medīt un ko un kad atļauts nomedīt. Ja šo vārdu var lietot – normatīvie akti medniekiem ir “labi”! Nepieciešamības gadījumā tos, protams, var mainīt, jo pasaulē un dabā norises ir neapturamas un var pienākt brīdis, kad kādas sugas medības būtu pārtraucamas.

Kā Latvijas mednieki saprot vides aizsardzības vai “zaļo problēmu” jautājumus?

Dažādi! Ja iebildes ir pamatotas, nekad neesam stājušies pozīcijā: “Nē! Nedarīsim un neievērosim!” Esam mācīti un mācījušies meklēt risinājumus un kompromisus. Ja iebildumi nav pamatoti, vai pārmetums ir “jūs atļaujaties ēst gaļu” vai “jūs nogalināt dzīvnieku, labāk pērciet gaļu veikalā (ko tak nogalinājis cits)” – tādus vērā neņemam.

VARAM parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts intervijā uzsvēra līdzsvara nepieciešamību starp dabas aizsardzības un saimnieciskām interesēm. Vai mednieku ieskatā Latvijā ir šāds līdzsvars?

Mēs, mednieki, vērojam norises, mums tas jādara! Nereti mūs “sit” no divām pusēm – esam kā graudi starp dzirnakmeņiem maltuvē. Pirms vairākiem gadiem, braucot auto, klausījos Latvijas Radio 1. Apmēram piecpadsmit minūšu laikā divos dažādos raidījumos izskanēja: viens cilvēks enerģiski, putām uz lūpām stāstīja, ka Latvijā palicis maz dzīvnieku, lielākā daļa esot izšauta (tā konkrētais cilvēks apgalvoja). Turpat citā raidījumā lauksaimnieku organizācijas pārstāvis sūrojās, ka zemnieks maz ko var izaudzēt, jo atnāk meža zvēri un visu noēd vai nobradā, un mednieki nedz ko nedara, nedz palīdz!

Daudz lietu un notikumu atkarīgi no cilvēka izglītības un saņemtās informācijas kvalitātes. Mums neapšaubāmi ir jāsaskaras ar problēmu, ko labi zina mežsaimnieki un lauksaimnieki – cilvēku zināšanu līmenis par procesiem dabā ir ārkārtēji zems un tas arvien pazeminās. Cilvēki no lauku novadiem, pagastiem pārvācas tuvāk centriem vai uz pilsētām, lauki paliek tukšāki, cilvēki pilsētās ir maz saistīti ar procesiem dabā. Cik profesionāls un zinošs ir dabas zinātņu skolotājs, vai cilvēkam laukos mīt radi vai vecvecāki – tas cilvēks kaut ko redz, apgūst vai iemācās. Bet, ja vasara laukos tiek pavadīta ar viedtālruni vai planšetdatoru, kas norit apkārt – nav liela muiža! Pilsētā, reizi gadā ziedojot naudas summu vides aizsardzībai, rodas uzskats: “Arī es glābju pasauli!” Tā rodas “karojošie vides sargi” lietās vai par lietām, ko nedz zina, nedz saprot! Te varam runāt par nosacītu “pilnvaru deleģēšanu” – pats nezinu, kas notiek, izglītības vai pārliecības man nav, maksāju un uzticu rīkoties citam!

Daudzviet pasaulē kampaņveidīgi aktualizē jautājumu par sugu izzušanu - degunradži, Tasmānijas velni, Usūrijas (Amūras) tīģeri. Vai kas līdzīgs manīts pie mums?

Zināms, ka dažādu kampaņu mērķis ir vākt līdzekļus, no kuriem daļa aiziet lietām, kas paredzētas, bet otru daļu patērē kampaņu organizatori. Tā ir viņu alga, un viņi ir ieinteresēti, lai problēmas pastāvētu, lai tās paustu pēc iespējas skaļāk, lai tiktu ziedots un – gadās – problēmas risinājums paliek novārtā, ir mazsvarīgs vai risinājumu neviens īsti nevēlas. Ja problēma izzūd (tiek atrisināta), organizators kļūst lieks! Nešaubos, ka gana daudz ļaužu ir ieinteresēti problēmas uzturēt.

Latvijā tiešu, rupju mēģinājumu, ko aktualizēt nav bijis, mums ziedošanas tradīcijas vēl nav tik attīstītas. Bet vēlme kaut ko, kas nav problemātisks, pasniegt kā aktuālu problēmjautājumu, ir manāma. Šobrīd šāda situācija vērojama lielo plēsēju sakarā. Veidojas jaunas organizācijas, kas gatavas vilkus un lūšus sargāt ar skaļiem saukļiem – sak – “Latvijā vilkus un lūšus iznīcina!” “Mēs iznīcinām arī Igaunijas un Lietuvas populāciju! Faktus par vilku un lūšu kaitu falsificē! Latvijas noteikumi ir pretrunā ar Eiropas normatīviem!” Tā diemžēl ir realitāte, kas, izskatās, tikai pastiprināsies!

Kā īsti ir ar vilkiem un lūšiem? Mednieku vērojumi…

Manuprāt, viss ir kārtībā! Lūšiem, kā apstiprina arī sugas aizsardzības plāna autori, novērojam labāko populācijas stāvokli pēdējo simts gadu laikā! “Vājā vieta” – pētījumos līdz šim akcentēta informācija par nomedītajiem dzīvniekiem – sugas aizstāvji to mēģina izmantot, jo trūkst informācijas par dzīvo populāciju. Te paveras iespēja medniekiem - datus vākt un iesūtīt, ko arī regulāri aicinām! Ja vēlies pierādīt, jābūt datiem! Mūsu priekšrocība – pētniekiem ir labi un kvalitatīvi dati par lūšu un vilku populācijām, medību oponentiem datu nav – ir frāzes un nepamatoti (tukši) apgalvojumi.

Vai Latvijā ir kāda medījamā suga, kas, piemēram, simts vai pusotra simta gadu laikā ir izzudusi, vai tās skaits krasi samazinājies?

Viena suga mums izzudusi klimata pārmaiņu dēļ – baltirbe. Ja 20. gadsimta sākumā putns bija gan sastopams, gan medījams, klimata izmaiņas veica savu.

Ir dažas migrējošās pīļu sugas, ko vairs nemedījam. Tur vainojams biotopu zudums pīļu ligzdošanas vietās. Latvijai šīs sugas caurceļo, parasti vēlu rudenī tās sastopamas piejūras zonā vai piekrastes ezeros! Šo sugu stāvoklis ir slikts visā Eiropas Savienībā, tāpēc tās tiek sargātas.

Mednis un rubenis vairs nav medījamo putnu sarakstā juridiskas nesaprašanās dēļ, jo populācijas stāvoklis ierobežotā skaitā tos ļautu medīt. Medņiem nav apstiprināta sugas aizsardzības plāna, ko trīs reizes mēģināja saskaņot, apstiprināt un beigu beigās plāns pazuda… Savukārt rubeņiem sugas aizsardzības plānā nav īsti skaidri limita noteikšanas principi.

Pārējās medījamās sugas ir tās pašas un gandrīz visām galvenajām medījamām sugām īpatņu skaits pēc novērojumiem palielinās. Medījamās sugas ir tās, ar kurām “strādā” un par kurām interesējas.

Mežirbe. Kā medniekiem ar mežirbi?

Mežirbe ir samērā bieži sastopams putns. Pats personiski regulāri to sastopu 30 gadu periodā savās mednieka gaitās. Vērtējot pēc personīgajiem novērojumiem, mana sajūta ir, ka šo putnu nav mazāk kā pirms 30 gadiem! Mednieku guvumā šī suga gan ir krietni mazāk nekā agrāk, to medī daudz mazāk. Tam ir ļoti vienkāršs iemesls. Mežirbes medī vai nu individuāli, putnu pievilinot ar svilpīti, vai dzinējmedību laikā. 90. gadu sākumā, kad pats sāku medīt, lielākā daļa mednieku medībās izmantoja gludstobra ieročus. Ja irbe atlidoja, ielika patronu ar smalkām skrotīm un varēja šaut. Šobrīd apmēram 50% mednieku medī ar vītņstobra ieročiem, ar kuru irbei nešausi, viena alga, cik tā tuvu sēdētu, jo no medījuma nekas pāri nepaliks! Bieži vien irbe atlido, bet mednieks gaida cūku, briedi vai alni. Mednieku guvumā, kā jau minēju, šīs sugas pārstāvju ir ļoti maz. No vienas puses – medību slodze samazinās, kas nāk putniem par labu! No cita skatpunkta – fakts, ka putni nav nomedīti, tiek izmantots kā arguments apgalvojumam – irbju nav, skaits samazinās! Sak: “Vai jūs redzat, cik nomedīja pirms 20 gadiem un cik ir tagad? Irbju skaits samazinās!” Mežirbes joprojām medīt ir atļauts, bet situācijas un mednieku interešu maiņa ir radījusi šo stāvokli! Norit spēle ar informāciju.

Vai minētā situācija ir mainījusi citu nelielo putnu medību paradumus? Piemēram, slokas.

Neapšaubāmi! Sloku medības Latvijā tradicionāli notika pavasarī. Latvijā nekad nav bijušas populāras medības ar putnu suņiem, kas krūmos vai mežā putnus atrod un pēc mednieka komandas putnus “paceļ” spārnos. Kopš iestāšanās ES pavasara medības ir aizliegtas. Ja līdz tam nomedīja vairākus tūkstošus sloku, tagad rudeņos, kad medības ir atļautas, atbrauc viesmednieki un ar putnu suņiem tiek pie dažiem desmitiem medījuma. Lūk, tā! Ja skatāmies medījuma datus, cipari ir citi, bet nav patiesi teikt, ka suga (slokas) skaitliski samazinās.

Kā ar bebriem?

Medniekus iesaista situācijas regulēšanā, jo dzīvnieku radīto dambju jaukšana vien rezultātus nedod. Bebri radīja lielas problēmas pirms apmēram 15-20 gadiem, kad tie bija iemitinājušies meliorācijas sistēmās. Uzskatu, ka bebrs ir mūsu faunas sastāvdaļa, ir medījama suga, noteikti ne speciāli ierobežojama vai iznīcināma, bet meliorācijas sistēmā viņam nav jāmīt, jo tā (meliorācija) ir domāta citam. Problēmas manis minētajā laikposmā radās no cilvēku darbības (meliorācijas sistēmu izveide), kam sekoja ilgstoša bezdarbība (sistēmas atstāja novārtā). Padomju laikos meliorācijas sistēmas stiepās simtiem kilometru garumā, šo laiku beigās tās pārstāja kopt un uzraudzīt. Daudzas aizauga, aizsērēja, radot bebram ideālus apstākļus, kur dzīvot un baroties, neizkāpjot no meliorācijas grāvja. Valsts mežos jautājumu atrisināja, meliorācijas sistēmas renovējot, tīrot, kopjot, novācot apaugumu, atjaunojot noteci, maksājot medniekiem simbolisku summu par visa tā apsekošanu un uzturēšanu. Ja bebraine ir 30-40 gadus sena, bebru dabūt laukā no tās būs maz iespējams. Ja ūdenstilpnei noteces nav, bebrus noķerot, nekas nemainās, jo ūdens prom neaizplūst. Ja meliorācijas sistēma tiek uzturēta kārtībā, uzskatu: tas ir mednieka pienākums neļaut bebram tur iemitināties. Tas nav sarežģīti. Cik saprotu un redzu, valsts mežos sistēma ir sakārtota, joprojām vietumis vērojamas problēmas lauksaimniecības zemēs, lai gan arī tur situācija pamazām normalizējas.

Kāds jūsu organizācijai bijis pēdējo gadu lielākais pārsteigums? Negaidīts medījums, reta suga, kāds notikums…

Pārsteidza nevis viens gadījums, bet ilgstošs process! Proti - pēdējo četru gadu notikumi ar un ap mežacūkām Āfrikas cūku mēra dēļ. Kaut ko pirms tam bijām dzirdējuši, bet informācija pie mums nonāca stipri sadrumstalota… Ja kas notiek citur, ir cerība, ka “pie mums neatnāks…” Ja nu veterinārārsti velti uztraucas vai kāda ieinteresētā puse ko cerējusi, mūs maldinot… Kad mēris Latvijā parādījās, un tagad redzot, kā viss attīstījies četru gadu laikā, cik būtiski šie notikumi atšķīrās no paredzētā un joprojām - pēc četriem gadiem - mēs par slimību gana daudz nezinām… Tas ir pārsteigums, jo mūsdienās medicīna ir attīstīta, eksistē sakari starp valstīm. Bet – joprojām šāda sērga ir negaidīta, pārsteidz nesagatavotus un neprotam ar to tikt galā. Valsts iekšienē sākās nesaprotami notikumi, nevis visiem vienojoties kopīgā cīņā pret slimību, bet viens dienests sāka plūkties ar otru. Pārtikas veterinārais dienests iegādājās mobilo krematoriju beigto cūku dedzināšanai Daugavpilī, Valsts vides dienests to izdomāja slēgt, sākot strīdu – vai kautuve ir mobilā, vai nav… Satiksmes ministrija atrada vēl citus papīrpārkāpumus beigto cūku transportēšanā… Redzējām nevis cīņu ar slimību, bet kaujas starp valsts iestādēm…

01.02.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri