Mēs redzam – lietosim šādu neitrālu jēdzienu – domāšanas un izdzīvošanas stratēģiju plastiskumu, kāds, man šķiet, nav raksturīgs tikai vienam vēstures periodam. Pētīt un saprast šos gadījumus nozīmē arī labāk apzināties, uz ko cilvēki ir gatavi arī šodien. Nav runa par nosodīšanu – runa ir par analīzi, kā cilvēki pielāgojas, uz kādiem kompromisiem un domāšanas trikiem viņi ir gatavi. Galu galā pirms trīsdesmit gadiem sabrukušie režīmi nebalstījās tikai dažu varas elites pārstāvju prasmēs. Galu galā mēs arī 21. gadsimta otrajā desmitgadē redzam – Austrumeiropā, bijušās PSRS teritorijā, arī Latvijā, – pielāgošanās stratēģijas, kas patiesībā nemaz tik ļoti neatšķiras no komunisma perioda. Tēlaini izsakoties, pēc PSRS sabrukuma mēs vienkārši nosodījām totalitārismu, bet kaut kā piemirsām, varbūt nevēlējāmies saprast, kā šis totalitārisms ir funkcionējis. Mēs aprobežojāmies ar to, ka sasaistījām totalitārismu ar atsevišķiem “nodevējiem”, “bendēm”, “stukačiem” un tā joprojām, vieglu sirdi secinot, ka uz mums tas neattiecas. Attiecas.