Ar Andi Malēju sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors
Ierobežojumi mazināti, taču jāuzsver: ir ļoti patīkami sarunāties klātienē, neizmantojot tiešsaisti
Joprojām izplatītajam attālinātajam darbam ir daudz priekšrocību. Piemēram, ja mūsu uzņēmumā nepieciešams ātrs risinājums saimnieciskiem jautājumiem, attālinātās saziņas iespējas palīdz: izmantojot MS Team, ātri “saslēdzas” visi iesaistītie, un jautājums top atrisināts. Ja nepieciešams, pēc stundas var sazināties vēlreiz.
Mūsu uzņēmumā ir gan “biroja”, gan “meža” cilvēki, pēdējie parasti atrodas kustībā un īsākai sanāksmei vai pārrunām iespējams pieslēgties no meža. Ja salīdzina ar situāciju pirms pandēmijas: nereti atradās atrunas: “Nav laika! Nevaru! Man darbs mežā, jāmeklē strādnieki utt.” Lai tiktos, vajadzēja braukt, piemēram, uz Rīgu, kur ceļā paiet lielākā dienas daļa... Tagad: esi darbā un... pēkšņi jau piedalies sapulcē. Risinājumu operativitāte ir citā līmenī, kas varbūt nenāk par labu mūsu jau tā straujajam dzīves ritmam. Ja kādreiz bijām aizņemti, tagad, daudzām lietām notiekot straujāk, topam vēl aizņemtāki, jo paveikt var vairāk. Ja kāds no kooperatīva biedriem ko vēlas, nevari aizbildināties ar aizņemtību, jo ir lieliska iespēja sarunāties, esot ceļā. Protams, ja ir apspriežami ļoti nopietni jautājumi, jātiekas klātienē!
Zināmā mērā šāda situācija ir gana izdevīga arī ierēdniecībai, kas daudzus jautājumus var virzīt un daudzus var nevirzīt... Lēmumi gan attiecas uz faktiski ikvienu. Ir zināmas bažas par nākamo gadu un gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, ko tās nesīs
Par to rezultātiem dažbrīd var tikai nojaust... No daža laba iespējamā deputāta kandidāta iekļūšanas Saeimā man nudien ir bail! Satiekot vienu, otru tepat Cēsīs, sarunas gaitā esmu piebildis: “Piedod, tu esi labs un saprātīgs cilvēks, bet es par tevi nevaru balsot, jo Rīgā tava politiskā grupējuma līderis ir...”
Protams, nevajag un nevar paļauties uz vienu vien, lai personiski pazīstamu cilvēku, sarakstā, kas saka: “Esmu jauks, labs un savādāks par tiem Rīgā”
Situācija un norises allaž jāskatās plašāk: vai katra vēlēšanās startējoša politiskā spēka saukļos un programmās var atrast ļoti labas lietas. Visu cieņu, labi un drosmīgi! Bet – nešaubīgi ir lietas, kam nevaru piekrist un nepiekritīšu. Viss!
Cēsīs nesenās pašvaldību vēlēšanas pagāja gana mierīgi...
Jā, gan! Pirms tam zināms satraukums bija, bet Jānis Rozenbergs, Cēsu mērs, ar savu komandu sevi ir pierādījis darbos, šis būs jau viņa trešais sasaukums mēra amatā. Manā skatījumā novadu reforma bija laba un vajadzīga, jo Cēsis ir lieliska, tomēr neliela pilsēta, nu būs iespēja darboties vērienīgāk jau lielākajā Cēsu novadā. Ir gadījies ar Jāni Rozenbergu doties uz dažu labu pasākumu un zinu, ka viņam allaž ir saraksts, ar ko attiecīgajā vietā noteikti jāsatiekas un par ko noteikti jārunā.
Runājot par iepriekšteikto: Cēsīs pilsētas attīstība nekādi neasociējas ar attiecīgā politiskā spēka – “Jaunās Vienotības” – redzamākajiem pārstāvjiem Rīgā.
Ja runā par valsts līmeņa politiskajiem jautājumiem, no Jāņa Rozenberga par tiem daudz neesmu dzirdējis. Domāju, centriskas partijas pieeja saimnieciskām lietām pašvaldībai dod zināmu labumu. Ja cilvēkam ir plāns un ilgtermiņa idejas, kas būtu realizējamas, neredzu neko peļamu, ja, partijai jūkot, kā Latvijā nereti gadās, šis pats cilvēks izvēlas citu partiju, kas darbību turpina.
Nelielā pilsētā, kur lielākoties cits citu pazīst, arī paveiktais labi redzams
Piekrītu, Cēsīs domā arī par to, lai pilsētai un vadībai “neliptu” klāt sliktas lietas. Piemēram, domāju, pēdējā iela, ko pilsētā asfaltēs vai bruģēs, būs iela gar mēra māju, tas ir skaidrs! Nebūs, kā citur!
Vidzemes puses mežus pārvalda gana lieli uzņēmumi
Ja skatās meža kartes, dažādu lieluzņēmumu pārvaldīto mežu apjoms palielinās. Kooperatīvā “Mežsaimnieks” strādāju arī tāpēc, ka negatīvi skatos uz privāto mežu pārdošanu lielajiem īpašniekiem. Mans mērķis, strādājot kooperatīvajā sabiedrībā: lai privātais meža īpašnieks mežu saglabātu sev, savai dzimtai, saviem pēcnācējiem, lai “īpašums turpinātos”. Esošajā pasaules attīstības ciklā, kur liela nozīme ir urbanizācijai, dzīvojot pilsētā, savu mežu uzturēt un pieskatīt ir gana sarežģīti. Piemēram, ja dzīvo Kuldīgā, bet īpašums ir netālu no Dagdas, to pieskatīt vai regulāri būt “uz vietas” nevari. Risinājums – vienojoša organizācija, kas šādā situācijā īpašniekam var palīdzēt un viņu atbalstīt. Tāds ir mans mērķis, strādājot kooperatīvā.
Par kooperāciju runājot, zviedri un somi šai ziņā ir tikuši tālāk un darbojušies veiksmīgāk
Tas ir vienlaikus labs piemērs un labs jautājums. Svarīga ir izšķiršanās par kooperatīva virzību un attīstību. Kooperatīva īpašnieki ir tā biedri; kā normālā uzņēmumā, īpašniekam ir jānopelna. Mūsu gadījumā sistēma darbojas tā, ka attīstībai paliek mazāk, jo vairāk saņem īpašnieks.
Kooperatīvu zināmā mērā var salīdzināt ar sarunas sākumā pieminēto politisko partiju, kuras biedri ir un būs ļoti dažādi, ar dažādiem mērķiem un uzskatiem. Ir prasības, ir nekonstruktīvas idejas, kas aizņem kooperatīva darbinieka laiku, bet ik situācija ir jārisina.
Uzņēmumā nesen notika vadības maiņa, jūlijā uz trim “Mežsaimnieka” valdes locekļu amatiem tika izsludināts konkurss...
Jā, “Mežsaimnieka” valde (un arī padome) būs jāpapildina! Iepriekšējais uzņēmuma darbības periods bija attīstības periods, ritēja diskusijas, kā lemt par finansēm un par attīstību. Diskutēja valde un padome. Tika lemts, ka viens cilvēks valdē nav īsti labi, jābūt “vairāku acu” principam. Diskusijas bija plašas, tika aicināts konsultants, secinājām, ka vadībā nepieciešami vairāki cilvēki. Pieļauju, ka vienam cilvēkam lielu un plašu saimniecību aptvert nav vienkārši. Ar iepriekšējo “Mežsaimnieka” valdes priekšsēdētāju Grigoriju Rozentālu man joprojām ir labas attiecības, galu galā viņš mani pieņēma darbā. Par diskusijām kooperatīva tālākas attīstības ziņā runājot, manuprāt, katrai no pusēm bija sava taisnība. Noslēgumā demokrātiski pieņēma vairākuma viedokli, nu virzāmies tālāk.
Vai plānots jauns un citāds attīstības posms?
Skatāmies uz darbības efektivitāti, pagaidu valdē strādā finansists, kas vairāk uzmanības pievērš darbības rentabilitātei un izdevumu optimizēšanai. Šai ziņā mūsu biedri noteikti ir ieguvēji. Biedru skaits mums šobrīd ir mazliet vairāk nekā 800. Ļoti aptuveni lēšu, ka 70% biedru varētu būt nepieciešama mežizstrāde, ap 30% vēlas iesaistīties dažādos projektos. Par biedru aktivitāti – ja kooperatīva biedram meža īpašums ir neliels, tas ticis izstrādāts un tagad jau atjaunots, biedra aktīvā darbība īpašumā sākas no laika, kad audze sasniedz 15 gadu vecumu. Varbūt gaidāma jaunaudzes kopšana, bet zināms “miera periods” ir. Daļa biedru ir neaktīvi citu (līdzīgu, kā raksturoju iepriekš) objektīvu iemeslu dēļ. Meža lielais pluss: vari neko nedarīt, bet tavs mežs aug. Ir zināmi brīži meža attīstības ciklā, kad nepieciešama uzmanība, bet pārējā laikā mežs aug un turpinās augt.
Jāpieskata gan, vai īpašumā klusi, klusi, slepu, slepu nav radies liegums...
Tā ir smaga un sāpīga tēma! Savulaik šķita, mēs, meža īpašnieki un mežsaimnieki esam “pareizajā frontes pusē”: dzīvojam un strādājam zaļi, veicinām klimatneitrālu ekonomiku, kas nu izrādījies... krietni citādi.
Labi atceros VARAM un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvjus, kas Meža konferencē Ogrē 2019. gadā biotopu kartēšanas sakarā bilda: “Nesatraucieties, liegumu un problēmu nebūs!” Tie, kas bija gudrāki, par valsts iestāžu pārstāvju sacīto smēja, jau nojaušot, ka viņu teiktais nav tiesa. Labticīgie, kā es, ticēja... Kas notiek šogad? Redzu, ka liegumi un biotopi uzrodas, kā sēnes pēc lietus. Atkārtošos: valsts amatpersonas mums oficiāli sacīja, ka problēmu nebūs! Manos meža īpašumos apmetušies divi mazie ērgļi, ir dažādi biotopi. Jā, Eiropai to vajag, bet... kāpēc man personiski ar savu saimniecisko mežu jāmaksā par Rietumeiropas vajadzībām?
Nav politiskas vēlmes šo jautājumu risināt
Nesen parādījās ziņa, ka jau tā nelielo kompensāciju apjomu īpašniekam vēlas vēl samazināt. Ja tagad aprēķini “neiet kopā”. Situācija ir risināma, bet šī risinājuma nav. Ērglis manu un kaimiņu īpašumu ir izvēlējies tieši mūsu darbības rezultātā – veidojam atvērumus mežā, neiznīcinot barošanās vietas. Ērglim pie mums patīk. Ja mēs nedarītu neko, ko, starp citu, no mums tagad prasa, vai ērglis mūsu īpašumā būtu? Viens ir skaidrs: neko nedarot, mežs būtu pilnīgi savādāks.
Otra sāpīga tēma: mēs esam izstrādājuši mežu, tas ticis atjaunots. Aug jaunās eglītes. Pavasarī mikrolieguma buferzonā agrotehnisko kopšanu veikt nevarējām biezās sniega segas dēļ, vasarā to nedrīkstam. Ceru, šogad eglītes izturēs un viss būs kārtībā. Ir nepieciešama jaunaudžu kopšana, lai bērzi varētu augt, bet... Kad to darīt? Pastāv iespēja, ka kopšu rudenī; mani gan mācīja, ka lapu koki kopjami pavasarī. Starp citu, runājot par vienu ērgļa apdzīvoto ligzdu: līdz lieguma noteikšanai ik gadu tās apkaimē notika dažādas darbības – mežizstrāde, augsnes gatavošana, agrotehniskā un jaunaudžu kopšana, lauksaimnieciskā darbība – problēmu nebija. Nu problēmas ir radušās, jo kāds šo ērgli ir atradis un izdomājis, ka nu, kad atradējs par šo ērgli zina, putnu kāds traucēs.
Meža nozare ir liela un spēcīga, bet mūsu argumentiem pretī liek vilcēnus, putnēnus, lūsēnus, kas pilsētniekam ir spēcīgāks pamatojums nekā zinātniski fakti. Ko tu vari pārmest? Ja pilsētnieks gaļu iegādājas veikalā un nepadomā, no kurienes tā? Pirms sāku mežsaimniecības studijas, par medībām man bija negatīvs viedoklis. Nekāda pamatojuma, emocionāli – tas nav pareizi. Kāpēc toreiz tā domāju, neatceros. Studiju laikā LLU Meža fakultātē, kad prof. Andrejs Dreimanis par medībām visu izstāstīja, radās sapratne. LLU profesionālās izglītības ziņā bija laba augstskola. Līdz tam studēju vadības zinības LU Ekonomikas un vadības fakultātē, ieguvu akadēmisko izglītību un... pēkšņi tu nonāc citā pasaulē un tev ir ļoti interesanti. Manu zināšanu bagāža ir gana plaša, pateicoties tām, man uz mežu tīk skatīties caur ekonomisko prizmu. Ik darbībai mežā jābūt finansiāli pamatotai.
Tam iebildīs... (mežam ir arī neekonomiskas vērtības)
Tiesa, katram meža īpašniekam ir savi mērķi, no tiem izriet meža vērtība. Manā mežā ir tā vērtība, ko es tam nosaku. Ar savu mērauklu vērtēt svešu īpašumu nav nedz gudri, nedz pareizi, nedz godīgi. Mūsu dzimtā laika gaitā esam meža īpašumus palielinājuši, no daudz kā atteikušies, ieguldot gan mežā, gan tā kopšanā un attīstībā. Saprotams, mums ir arī dabiski atjaunojušies meži, bet, lielākoties, mežu esam atjaunojuši, stādot. Man nav lepna auto vai savrupnama, bet pieder mans saimnieciskais mežs! Un es šo mežu vēlos tieši tādu, kāds tas ir, un vēlos arī, lai kādu dienu ieguldītais “atnāktu atpakaļ”.
Privātīpašums un pēdējā laika spriedelējumi par un ap to. Piemēram, ASV nebūs populāra doma, ka īpašumā kaut kas notiktu bez īpašnieka piekrišanas
Veidojot liegumus privātajos mežos bez adekvātām kompensācijām, meža īpašnieku legāli apzog. Kā meža īpašnieks, vēlos darboties tā, lai mežaudze būtu bioloģiski vērtīgāka, lai veidotos mistraudze, lai dabas daudzveidība no tā iegūtu. Bet, ja vienlaikus tas palielina risku, ka, gadiem ritot, kāds izdomās politiski virzītus vai “populārus” ierobežojumus, es burtiski tieku motivēts nogabalā atstāt monokultūru. No saimnieciskā viedokļa man būs labi. Vai tas būs labi dabai? Latvijā iedibinātā liegumu sistēma rada situāciju, kur prieka nav nedz dabai, nedz īpašniekam, nedz vides aktīvistam. Jā, patlaban esmu spiests domāt šādās aplamās kategorijās, un man tas nepatīk! Manuprāt, ļoti laba sistēma būtu – brīvi saimniekot un, ja saimniekošanas rezultātā tiek iekopts biotops, par to attiecīgi samaksā.
Ekosistēmu pakalpojumi esot ārpus naudas vērtības... Vai šajā ziņā cilvēku zināšanas ir pietiekamas?
Man ir trīs bērni, par vides un meža lietām mēs runājam daudz. Reiz skolā lekcijā dēla klasesbiedriem stāstīju, kā mežsaimniecībā strādā un kā iekonservē CO2, uzsvēru, ka bez meža nozares nekā nebūs.
Ja klimata mainību pieņem kā faktu, zemē, kur ik brīvs pleķītis aizaug ar mežu, kas piesaista CO2, liegt strādāt un saimniekot, lai veicinātu šo procesu, ir aplami! Liegums rada brūkošu mežu, kam samazinās krāja un gaisā tiek izdalīts iekonservētais CO2.
Kā situāciju ar liegumiem vērtē kooperatīva biedri?
Dažādi. Lielākoties spriež un sarunās iesaistās tie, kuru īpašumā ir liegums. Liegumi nav pārlieku svarīga tēma! Bet 800 cilvēkiem, saprotams, ir ļoti dažādi viedokļi.
Runājot par šo jautājumu plašāk: diskusiju starp meža nozari un vides aktīvistiem nav. Vieni otriem un otrie pirmajiem met ar akmeņiem... par sarunu to uzskatīt nevar. Es to raksturotu šādi: tie, kam jāsarunājas, savos ierakumos jūtas spēcīgi un stabili un ārā no tiem nenāks. Abas puses savu nostāju pauž pēc iespējas skaļākos vārdos: ja viens ir pateicis ko “spēcīgu”, otrs nedrīkst atpalikt. Mums, nozarei, ir mežzinātnes institūts “Silava” ar datiem un pētījumiem, kuriem ir zinātnisks pamats, pret ko argumentus rast grūti, bet meža zinātni neņem vērā.
Kāds nolūks ļoti “zaļu” uzskatu meža īpašniekam ir stāties kooperatīvā, kas ir saimnieciskas ievirzes?
Nolūki ir dažādi. Mūsu biedri ir arī ornitologi, kas saprot, ka ir aizsargājams un ir saimniecisks mežs, un viens otram netraucē. Protams, “mūsu” ornitologiem ornitoloģija ir vaļasprieks, ne pamatnodarbe, un ir izpratne par mežsaimniecību. Domāju, publiski paust radikāli zaļus uzskatus ir gana viegli, ja pašam meža īpašumā nav. Ja šāds īpašums uzrodas, domas var mainīties arī ļoti pārliecinātam aktīvistam.
Rīgas centrā ne vienu vien pārsteidz: “Kā? Vai ir iespējams, ka mežs kādam pieder?”
Privātīpašuma, kā zināms, kādu laiku Latvijā nebija, izpratnē par to šis tas ir zudis. Turklāt, nereti pilsētniekam par lauku vai meža lietām un darbiem ir pagalam vienkāršota izpratne. Jaunās “zaļā komunisma” idejas mani uztrauc. Ir jūtamas šādas vēsmas no jauniem politiķiem, kas vēlas pārdalīt citu īpašumus. Jauniešu vidē rit diskusijas, cik komunisms teorētiski ir labs, bet bijušais (ko piedzīvoja mūsu vecāki un vecvecāki) nebija “pareizais”. Komunisma patieso būtību nesen labi parādīja filma “Mans mīļākais karš”. Personiski man tuvākas un saprotamākas ir Rietumeiropas liberālās vērtības, ne brīvību ierobežojošās, ko var vērot pie mūsu austrumu kaimiņiem.
Latvija 2051. gadā...
Latvija, cerams, būs un pastāvēs! .... Jā, šo jautājumu vajadzēja man atsūtīt vakar... Domāju, cilvēki daudz labāk izpratīs privātīpašuma jēdzienu. Būs skaidrāks: katra lieta kādam pieder. Kā nācija būsim daudz nobriedušāki, atvērtāki un drosmīgāki.