Leģenda par Lielo Muļķu svēto avotu daudziem bijusi pazīstama jau kopš 19. gadsimta vidus. No paaudzes paaudzē ir ticis nodots stāsts par brīnumainām dziedināšanām un neizskaidrojamiem tautas rituāliem Lielo Muļķu jeb Mulču sādžā, kas atrodas netālu no Krāslavas. No Dempļu purvapret sauli iztek avots, kura ūdens slēpj sevī dabas dziedinošo spēku, un ik gadu noteiktas dienas rītā pie tā nāk cilvēki, kas vēlas atbrīvoties no dažādām kaitēm. 1840. gadā par šo avotu rakstīja avīze Latviešu Draugs, minot neapstrīdamus pierādījumus tam, ka aklie atgūst redzi, klibie sāk staigāt un tā joprojām. Oficiālās tālaika amatpersonas vairāk interesējās par sērūdens avotiem pašas Krāslavas teritorijā, kur augstdzimušiem pilsoņiem tika piedāvātas zinātniski pamatotākas minerālūdens peldes un procedūras visa gada garumā. Līdz ar valdošo ideoloģiju maiņu leģendas piemirsās. Dempļu purvs aizauga, tad tika nokultivēts un tad atkal aizauga. Ne vien Lielo Muļķu, bet arī Mazo Muļķu sādžas iedzīvotāji mainīja uzvārdus uz labskanīgākiem, bet avots ir saglabājies līdz mūsu dienām. Lai to pārbaudītu, mēs devāmies uz Krāslavu un jautājām pilsētas kultūras nama darbiniekiem, kur meklēt Lielos Muļķus. “Muitu?” sākumā vaicāja kultūras darbinieki un liedzās, ka zinātu jebko par sādžu ar tik kompromitējošu nosaukumu, taču redzot, ka mūsu nodomi ir tīri un apņēmība nelokāma, vecākais no klātesošajiem atzinās, ka zinot vienu muļķi. Tā esot viņa sievasmāte, kuru sazvanījis, viņš ātri vien noskaidroja ceļu — ārā no pilsētas uz Daugavpils pusi apmēram 8 kilometrus, tad pie autobusu pieturas strauji lejā pa kreisi un tur jau kādās mājās varot uzprasīt. Turpat vien būšot — gan lielie muļķi, gan mazie muļķi.

Lielo un Mazo Muļķu sādžu mājas patiešām ir vienmērīgi izkaisītas starp mežu puduriem un sen vairs nav jēgas tās nodalīt, taču noslēpumainība un pat pietāte, ar kādu vietējie iedzīvotāji runāja par vienu no senākajām cilvēku apmetnēm Krāslavas rajonā, mūsu ziņkārību vienīgi vairoja.

Astotajā kilometrā atradās autobusu pietura ar Valsts drošības komitejas restorāna ēdienkartes cienīgu konspiratīvo nosaukumu “Uz pieprasījumu”, bet ceļš, kas nogriezās pa kreisi, tik tiešām veda lejup — sniegā un neizpratnē. Sasnieguši kādas mājas, mēs veiksmīgi notēlojām, ka esam apmaldījušies, un sarunā ar laipnu sieviņu uzzinājām, ka esam pašā Lielo Muļķu centrā. Svētais avots? Dempļu purvs? Nē, neko tādu viņa nezinot. Taču esot dzirdējusi, ka tajā ceturtdienā, kas uz Lieldienām, kaimiņi mostoties vēl pirms saullēkta un ejot mazgāties uz upīti, tad visas slimības pazūdot un skaistums vairojoties. Kas tā par upīti? Nu, tek tepat, par Rudņu saucas. Esot pret sauli, tāpēc arī tā antiseptiskā iedarbība. Bet viņa jau neko daudz nezinot, neesot vietējā. “Es jau tikai 43 gadus šeit dzīvoju,” viņa koķeti piebilda. “Bet pajautājiet Unguru Marijai, tā jau gan zinās.”Latviešu tradīcijās pret sauli tekošam ūdenim bieži vien piedēvētas dažādas cilvēkiem labvēlīgas, arī dziednieciskas īpašības. Zināms, ka Lielo Muļķu sādžas svētajam avotam pateicībā par izdziedināšanos ļaudis ziedoja, “iemetot strautā kādu naudas gabalu, krustiņu, karulīti, dažkārt arī maizes gabaliņu vai klinģēri”. Tajā vietā, kur tika smelts strauta ūdens, pie kokiem un krūmiem cilvēki sēja prievītes, izrakstītus lakatiņus vai lupatiņas. Šie priekšmeti bija svēti, un neviens nedrīkstēja tos aiztikt, tāpēc zaros tie karājās ļoti ilgi, līdz vējš tos nopūta. Pie svētā avota strauta auga liela žuburaina egle, pie tās bija uzkārts krusts ar Kristus attēlu. Arī pie tās egles kā pateicībā noliktas dažādas dāvanas un naudas gabali. Vēlāk egle tika nozāģēta.

Nobraukuši pāris kilometrus uz dienvidiem, mēs piepeši ieraudzījām nelielu kapsētu lauka vidū. Visapkārt balts un tukšs, bet viducī — slaidu bērzu puduris, koka krucifikss un kādas 30 kapu kopiņas. Vārti aizslēgti ar pīlādža zariņu. Bet, ieskatoties dziļāk, mēs pamanām, ka visi šeit apglabātie cilvēki ir, kā lai to pieklājīgāk pasaka, — Muļķi. Marija Muļķis, Vinsents Muļķis, Edvards Muļķis... Bērzam, kas atrodas kapsētas centrā, vēja norauta miza visā garumā un sarkana miesa. Kapu kopiņas glīti sakoptas, bet ceļš, kas ved uz kapiem (pirmajā brīdī mēs to nepamanījām), ir nedabiski plats — četrjoslu šosejas platumā, divas joslas turp, divas — šurp. Spriežot pēc gadaskaitļiem uz kapakmeņiem, vēl 80. gadu vidū šeit bija sastopami pēdējie Muļķi, taču to, ka būtu kāds vēl saglabājies, mums noliedza ikviens, kuram jautājām. Atpakaļceļā mēs pamanījām, ka sniegā ieputinātā ceļa turpinājums ved tālāk uz krūmiem aizaugušu gravu, kurā paslēpusies melna un dusmīga upīte.“Svētajā avotā ūdens nekad neizsīkstot, lai cik sausa un karsta arī nebūtu vasara, savukārt ziemā nekad avots neaizsalstot, lai cik auksta būtu ziema. Ūdens avotā vienmēr ir skaidrs, vēss un atspirdzinošs,” tā stāsta leģenda.

Ejot gar upīti uz augšu, mēs sasniedzām lauku māju, kuras kūpošais skurstenis ātri vien aprima, tiklīdz mēs pietuvojāmies saimes ēkai. Durvis atvēra samiegojies vīrietis spēka gados, kurš uz visiem jautājumiem par garām tekošo upīti spēja pateikt vienīgi: “Nu, upīte kā upīte.” Vēlāk noskaidrojām, ka tā tiešām ir mūsu meklētā Rudņa, bet kaut ko tuvāk pastāstīt varētu vienīgi kaimiņmāju saimniece. Starp citu, jautājums, vai viņš gadījumā nav Muļķis, šo cilvēku nesamulsināja, taču arī atbilde bija noliedzoša. “Un sieva?” mēs jautājām. “Ko ta viņa? Viņa jau vispār nav vietējā!”Nākamās mājas bija pāri ceļam, bet ciešāk klāt pie Rudņas, kas šajā vietā kļuvusi pavisam šaura un mīlīga. Koka pirtiņa, tiltiņš un iemītā taciņa uz strauta līkumiņu liecināja par stabilu un personisku attieksmi. Niknie šuneļi un mierīgais kaķis, durvīs — večiņa ar slotu. Viss ir tieši tā, kā tam vajadzētu būt. Laipna, smejoša un neparasti dzīvespriecīga. Jā, upīte ir Rudņa. Laba upīte, ūdeni dzeram. Neslimojam. Un tā tālāk. Tikai promejot mēs pajautājām, kā tad saimnieci sauc. “Marija Ungure,” skan atbilde. “A ko tu mani te fotografē? Nesmukās drēbēs! Ieliks vēl kādā avīzē! Re, labāk kaķi nofotografē!”
Raksts pirmoreiz publicēts 2001. gadā žurnālā "Rīgas Laiks"