Tā! Ar vienu šāvienu nošauti divi zaķi: pastrādājām Lielajā talkā un atklājām laivošanas sezonu, proti, talkojām uz ūdens, attīrot Misu. 

Tātad! Iekāpjam laivā, bruņojušies ar trim maisiem un cimdiem. Jāsaka, laivošanas process ir pilnīgi pretējs parastajam (kad talkas nav): jābrauc lēni, lai paspēj pamanīt gružus, jābrauc iekšā gan krūmos, gan žagaru kaudzēs, jo tur parasti ir atradnes. Sākumā kopā ar citiem laivotājiem smuki sadalījām krastus – viņi labo, mēs – kreiso. Pavisam drīz otrie laivotāji atrada kaut kādu palielu plastmasas autodetaļu, par ko mans dzīvesbiedrs Guntars smējās: "Meklējiet mašīnu!" Visi draudzīgi pasmējāmies, lai nenojautām, cik daudz patiesības bija šajos vārdos!

Drīz vien upes vidū pamanījām divas lielas smagās mašīnas riepu kameras, tomēr no ūdens tās izcelt mums neizdevās, jo ar neizprotamām un neatpiņķerējamām stieplēm tās pie kaut kā bija piesietas upes gultnē. Vien tobrīd radās apjausma, ka vajadzēja paņemt nazi un, kā piebilda Guntars, arī knaibles.

Pa ceļam bija daudz riepu un tad... jau arī mašīna! Starp odekolona un zāļu pudelīšu kaudzēm, saprotama lieta, bija arī daudz, daudz alkohola pudeļu un skārdeņu, bet mūs pārsteidza (bez auto) trīs lietas – superskoča ritulis, bērnu slidināmais šķīvis (ziemai) un kaudze tīru (izmazgātu) 3 l burku ar un bez vāciņiem. Likās, tuvumā nopludināts kāds pagrabs.

Nepilnas divas stundas sēdēju starp lielgabarīta kravu, kas mums, abiem laivotājiem, traucēja redzamību priekšā, gružiem pilnu maisu un kaudzi ar pudelēm un visādiem citādiem mēsliem laivas aizmugurē. Kad abi maisi jau bija pilni, nevienam nebija ērti visu mest kādā trešā maisā, jo tad būtu jāpiestāj malā un jāpārkārto laiva. Mēs padarījām upi burtiski krikucīti tīrāku. Ja brauktu citudien, būtu labāk sagatavojušies, bet gružu... būtu vēl tikpat daudz.

Fotogrāfijās redzams, kā lavierējām starp miskastes saturu un putnu dziesmām.
Paldies laivu nomai Zemgalē – Ozolaivas.lv