Latvijas pagātne laukos. “...latvietis laukos it kā atgriežas mājās...”

Mārtiņš Vanags, Rīgas Laiks | 16.05.2022

“Ja nesaglabāsim laukus, Latvijas nebūs. Paliks dažas lielas pilsētas un vairāk nekas.”

Valsts prezidents Andris Bērziņš, BNS, 7. martā

Ir daudzkārt atzīmēts, ka vārds “lauki” latviešu valodā nozīmē vairāk nekā to, ko šis vārds apzīmē tehniski – teritoriju ārpus pilsētas ar daudziem laukiem, teiksim, tīrumiem un pļavām. Ne velti amerikāņu kritiķis Svens Birkerts savā jaunākajā eseju grāmatā sūdzas, ka angļu vārds “fields” (tulkojumu “countryside”, kas, manuprāt, būtu pareizāks, autors nemin) viņā neizraisa tikpat spēcīgas emocijas kā latviešu vārds “lauki”, kas lietots Birkerta trimdas latviešu ģimenē. Patiešām, lauki drīzāk ir priekšstatu “lauks”, kas apzīmē latviešiem svarīgu ideju par dzīvi tuvāk dabai un tās ritmam, īstu un krietnu darbu, nedaudz idillisku laiku, kad latviskais dzīvesveids eksistēja īstenā un pirmatnējā veidā.

Ierosinot aizbraukt uz laukiem, latviešu cilvēks cer “izrauties” no Rīgas un ieiet citā dzīves ritmā, kas ir brīvs no pilsētas negācijām. Došanās uz laukiem nav tikai pārvietošanās no viena ģeogrāfiska punkta uz citu – tā drīzāk rada vides maiņas noteiktas pārvērtības pašā cilvēkā, kurš tieši laukos var apzināties savu patieso izcelsmi un piederību, nonākt tādā kā latvieša mentalitātei atbilstīgā vidē. Par ņujorkiešiem stāsta, ka, dodoties ārpus pilsētas, viņi ņem līdzi iPod ierīci ar pilsētas trokšņu ierakstu un atskaņo to pirms gulētiešanas, jo īsts ņujorkietis nespējot aizmigt pilnīgā klusumā. Savukārt latviešu izcelsmes rīdziniekam lauku miers un klusums, no modernās pasaules brīva vide ir kā kūrvieta visām maņām, kas palīdz atgūt spēkus. Laukos jūs, tā sakot, neļaujat stresam sevi urdīt un esat tas, kas jūs esat, ne ar vienu nesacenšoties. Savā lauku mājā vai pie lauciniekiem jūs nevērtē pēc idejām vai erudīcijas, tur nevienam nav nekas jāpierāda. Latvietis laukos it kā atgriežas mājās, nedaudz bērnišķīgā, tautasdziesmās apdziedātā vidē, nonāk dabas gādībā un jūtas īpaši ieredzēts. Tādā ziņā Latvijas lauki ir vienīgā vieta uz pasaules, kur latvietis ir unikāli iederīgs, bez konkurences no svešiniekiem (šo idilli var izjaukt varbūt vienīgi kāds zemes uzpircējs no ārvalstīm).

Konkurences trūkums, protams, ir patīkams. Varbūt tāpēc prezidents Bērziņš saka, ka laukus vajadzētu “saglabāt”, nevis attīstīt vai modernizēt. Jau patlaban redzam, kā laukos ielaužas modernizācija – viensētas izpērk lieluzņēmēji, pārtikas ražotāju īpašnieki savus valdījumus pārrauga atsvešināti – no pilsētas birojiem, dažu govju ganāmpulki tiek “konsolidēti” lielfermās. Modernās pasaules ietekme, pat uzbrukums laukiem konservatīvajam prezidentam Bērziņam acīmredzami nepatīk. Varētu būt, ka prezidenta priekšstatos nav nekā briesmīgāka par ainavu Latvijas laukos, kur ārzemniekiem piederošas lielfermas tuvumā, skaistā mežmalā pie ezera atrodas divu – vai pat triju – Rīgas geju vasarnīca ar vīna pagrabu un bezvadu internetu.

Andra Bērziņa izteikums, ka Latvija izzudīs, ja netiks “saglabāti” lauki, pieder visai plašajam un nedaudz smeldzīgajam repertuāram, kas vēstī par globalizācijas draudiem, mūsdienu pasaules degradāciju un tradicionālās sabiedrības bojāeju. Tā ir roku nolaišana. Ja pilsētas neizdosies pasargāt no starptautiskā biznesa interesēm un modernā dzīvesveida, tad laukiem gan jāpaliek par pēdējo laikmetīgās pasaules nesagandēto, īsteni latvisko vērtību, kas stabili turas pretim. Ja jau lauki ir saglabājami, tie eksistē kā pagātnes daļa, mantojums, kas jāpasargā no nākotnes nenoteiktības un riskiem. Tā kā lauku saglabāšanas likmes prezidenta ieskatos ir sakāpinātas līdz Latvijas izdzīvošanai, skaidri ieraugām, ka Latvija kā lauki tiek definēta nevis nākotnes, bet gan pagātnes gaismā vai, piedodiet, tumsā. Pagātne laukos ir kaut kas zināms un statisks, savukārt nākotne Rīgā un citās lielajās pilsētās saistās ar risku un neskaidrību, cerībām un vilšanos, peļņu un zaudējumiem. Definēt Latviju kā Rīgu prasa uzdrīkstēšanos un ambīcijas, tā ir iespēja gan laimēt, gan zaudēt. Definēt Latviju kā laukus ir vieglākā izvēle, kas lielu piepūli neprasa.

Laucinieki mēdz teikt, ka pilsētnieki, kas ikdienas pārtikā patērē “lauku labumus”, dzīvo uz lauku rēķina. Šāds viedoklis ir īpaši raksturīgs viensētniekiem, kas dzīvo lauku dzīvesveidu un uzpircējiem nodod nelielu daudzumu pārtikas produktu. Nav dzirdēts, ka tā sacītu kāds pārtikas lielražotājs. Lielražotāji gan nedzīvo lauku dzīvesveidu, bet nodarbojas ar samērā ienesīgu uzņēmējdarbību lauku teritorijā. Ražotāja un pircēja attiecības kapitālisma sistēmā paredz, ka nevis ražotājs laukos, bet gan pircējs – lielākoties pilsētā – ir noteicējs, tieši pircējs ir tas, kurš izvēlas, izvērtē un pieņem produktu, veicot pirkumu. Tādā nozīmē nevis pilsēta dzīvo uz lauku rēķina, bet gan lauki dzīvo uz pilsētu rēķina, jo pilsētnieki ir tie, kas maksā par laukos ražotajiem produktiem. Ja nebūs pircēju pilsētās, laukos paliks vien neapstrādāti lauki. Citiem vārdiem sakot, lai saglabātu Latviju kā laukus, jāattīsta lielās pilsētas.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2021. gada aprīļa numurā

Pievienot komentāru