Latvijai noteikti jākļūst par augstākas pievienotās vērtības ražotājvalsti. Saruna ar Andi Araku, “Krauzers” valdes priekšsēdētāju, Latvijas kokrūpniecības federācijas viceprezidentu

Zemeunvalsts.lv | 08.10.2024

Ar Andi Araku sarunājas Māris Liopa, meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Rūpnieciskā teritorija Talsos, kurā uzņēmums darbojas, izskatās, varētu būt tapusi 80. gados.

Domāju, varam runāt pat par nedaudz agrāku laiku – 70. gadiem. Strādājam kādreizējās “Lauktehnikas” teritorijā, kur “Krauzera” pārziņā ir 14 hektāri.

Kāds bijis uzņēmuma sākums?

Vēsturiski mēs esam mežizstrādes uzņēmums. Sākām ar to, ka pirkām cirsmas un īpašumus un tos izstrādājām. Mazliet vēlāk iegādājāmies tehniku, tad radās iespējas sadarboties ar “Latvijas valsts mežiem” (turpmāk – LVM), pārvadājot apaļkokus, kas bija nākamais attīstības posms; arī gana straujš. Trīs četros gados no uzņēmuma ar diviem kokvedējiem mēs izaugām par uzņēmumu ar “padsmit” (10-12) kokvedējiem; to skaits mums jau kādu laiku ir nemainīgs. Patlaban neizskatām plānus par autoparka palielināšanu, domājam par pakalpojuma kvalitātes uzlabošanu, arī par autovadītāju piesaisti, kas šobrīd ir gana liela problēma visā Latvijā.

Pirms gada izveidojām atsevišķu vienību – mācību kokvedēju –, kas iesaistīts tikai un vienīgi mācībās, protams, kopā ar instruktoru. Instruktors ir pieredzējis, “Krauzerā” strādā kopš uzņēmuma pirmsākumiem, varu teikt – audzis kopā ar mums. Pirms viņš sāka darbu pie mums, īsu brīdi (vēl padomju gados) strādāja par pasniedzēju netālajā Laidzes tehnikumā.

Kas ir “Krauzera” produkcija?

Produktu veidi ir dažādi: iepakojuma materiāls paletēm un dažāda veida kastēm, dārza segments un āra apdares materāli, piemēram, terases dēļu sagataves. Pārstrādājam un eksportējam arī malku.

Metot loku pa bijušās “Lauktehnikas” teritoriju, var redzēt glīti sakrautu malku...

Tā sagatavota pavasarī, lai dabiski žūtu. Noliktavas telpas mums ir, bet, kā vienmēr, tās šādam nolūkam ir par mazu. Tirgus vasarā ir kluss, lēmām žāvēt zem klajas debess.

Tātad vasarā neviens ragavas neremontē un ziemai malku negādā.

Jāteic, šī vasara ilgākā laikposmā bija pirmā, kad malkas sagatavošanu nācās apturēt, jo pilnībā apstājās eksports. Runājot par iepriekšējiem gadiem, eksporta tirgus, lai arī bija mazaktīvs, vismaz nedaudz, nelielā apjomā “kustējās”. Šovasar tirgus apstāšanos izmantojām atvaļinājumiem – nestrādājām. Pēc atpūtas turpinājām strādāt noliktavai, un augustā malkas realizācija atsākās.

Kā radies uzņēmuma nosaukums “Krauzers”?

Tā ir nejaušība. 2003. gadā, kad lēmām iegādāties jaunu mežizstrādes tehniku un kopā ar kolēģi un sadarbības partneri lēmām dibināt paši savu uzņēmumu, bija izdevīgāk nopirkt jau esošu (uzņēmumu). Nopirkām nosaukumu un uzņēmumu, neko nemainot. Tā turpinām. Krauzers ir bijušās īpašnieces nedaudz papildināts uzvārds.

Tātad šogad uzņēmumam aprit 21 gads.

Tieši tā!

Kāda Talsu novadā un Ziemeļkurzemē ir situācija ar resursiem, darbu un iespējām?

Katram Latvijas reģionam ir savas īpatnības. Svarīgas ir četras lietas: darbaspēka pieejamība, infrastruktūras pieejamība, resursu pieejamība un attālums līdz ostai. Piemēram, resursu pieejamība un to cena Gulbenē būs krietni mazāka, savukārt attālums līdz ostai lielāks. Mums Kurzemē resursi un darbaspēks ir dārgāks, ceļš līdz ostai lētāks, jo tuvāks.

Ziemeļkurzemē, šķiet, lielākā daļa koksnes resursu ir LVM pārziņā.

Jā, bet ne pilnībā, jo reģionā ir liels kvalitatīvais mežainums un ir ļoti laba infrastruktūra. Ja atkal salīdzinām dažādus Latvijas reģionus, piemēram, Vidzemes augstiene ir sarežģīts apvidus reljefa dēļ, tālajā Vidzemē ap Alūksni ir problemātiski ceļu apstākļi, Latgalē savukārt ir problēmas ar koksnes kvalitāti. Gribas sacīt, ka mums Kurzemē situācija ir vislabākā un tai pašā laikā arī visdārgākā.

Vai “Krauzeram” pieder meža īpašumi?

Nelieli.

Vai apzināti nelieli?

Kādreiz bija lielāki, bet, izvērtējot uzņēmuma attīstības stratēģiju un tās iespējamos variantus, lēmām lielāko meža īpašumu daļu pārdot, iegūto naudu ieguldot uzņēmuma attīstībā un ražošanā, ko nepilnos četros gados arī esam īstenojuši.

Par nozares kolēģiem, kas meža īpašumus palielina, varu sacīt: “Labi, kam un ja tas izdodas.” Mēs bijām, tā sakot, mežistrādes uzņēmums, kas vienu kāju jau spēris ražošanā. Nākamo soli vēlējāmies spert ļoti platu. Protams, finansēšanas iespējas Latvijā nav tādas, lai uzņēmēji attīstībā varētu atļauties lielus un platus soļus, kālab saistībā ar meža īpašumiem lēmām par labu attīstībai, lai dažos gados kļūtu nopietni ražošanas sektora dalībnieki. Lēmums bija par strauju attīstību, un tas sakrita ar labām iespējām un piedāvājumu.

Darbinieki un to mainība uzņēmumā.

Jo lielāks top kolektīvs un paplašinās autoparks, jo kadru mainība kļūst regulārāka. Laikā, kad mums bija 5-6 kokvedēji, cilvēki, kas atnāca strādāt, pie mums arī palika. Kad uzņēmumam piederēja jau 10 automašīnas, palielinoties šoferu skaitam, palielinājās arī kadru plūsma. Jāatceras, ka šis darbs nav viegls; katrai mašīnai mums ir 3-4 vadītāji, kurus nodrošinām ar modernākajām un labākajām mašīnām, kādas var būt. Pieļauju, gadās, cilvēks atnāk, neizvērtējis, ko spēj, pamēģina un saprot, ka tas nav tas, ko vēlējies.

Par pārējo autoparku runājot, mums ir viens harvesters un viens pievedējs, abi 100% tiek nodarbināti mūsu mežistrādē. Ja salīdzinām reģionus, Kurzemē nav nekādu problēmu nolīgt ārpakalpojumu mežizstrādē, toties Zemgalē un Vidzemē tā jau ir problēma, kālab, ja dodamies turp, strādājam ar savu tehniku.

Izskatās, ka līdzīgi kā citi Kurzemes uzņēmumi, strādājat visā Latvijā, izņemot Latgali.

Precīzi teikts. Ja mūsu pastāvīgajam klientam Latgalē ir īpašums, mēs braucam un darām. Pēc jauniem klientiem šai reģionā nelūkojam, jo svarīgs aspekts ir attālums. Atzīmēšu, ka nevaram salīdzināt šodienu ar laiku pirms 10 gadiem. Zinu, ka Latgalē ir pietiekami spēcīgi mazie un vidējie uzņēmumi, kas lieliski tiek galā ar meža darbiem, un viņi savu tirgus daļu ir paņēmuši.

Liels Latgales cilvēku pluss ir apņēmība un uzdrīkstēšanās. Kurzemnieks tik ātri un tādā apjomā līdzīgu darbu var neizdarīt. Laika gaitā esmu secinājis: ir tādas rakstura īpašības, kas Latvijas reģionos atšķiras.

Par iepriekš minētajām ostām – Talsi ir vidū starp Ventspili un Rīgu, vai tiek izmantota arī kāda no nelielajām līča ostām?

Jā, protams! Strādājam ar Mērsraga ostu, esam parakstījuši sadarbības līgumu par kravu pārkraušanu.

Netālu ir arī Roja.

Rojā ir viens uzņēmējs, kas nopircis piestātni pārkraušanai, un faktiski viens arī ostu noslogo apjomā, kādu osta spēj apkalpot.

Pirms vairākiem gadiem, runājot par Rīgas līča nelielajām ostām, tika spriests, ko darīt tālāk. No mūsu sarunas saprotams, ka ostās darbs notiek.

Mērsragā viss notiek, tieši tā. Piebildīšu, ka nesen, augusta sākumā, notika Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (turpmāk – LTRK) Kurzemes padomes sēde, tās tēma bija “Latvijas mazo ostu iespējas, attīstība un investīcijas”. Ilgā pēcpusdienas sarunā nonācām pie secinājuma, ka nepieciešams mainīt mazo ostu pārvaldības struktūru, jo šajā situācijā attīstība nav iespējama.

Kas tieši būtu nepieciešams?

Lai valsts un pašvaldības atteiktos no mazo ostu pārvaldības. Minētajā sēdē piedalījās arī Valsts kontroles pārstāvis, kas apstiprināja, ka neviens no attīstības ceļiem neveicinās un neļaus investēt kāda uzņēmēja labā...

...kas kontrolieru ieskatā būtu vērtējama kā valsts vai pašvaldības rīcība vai ieguldījums privātās interesēs.

Sarunā piedalījās pārstāvji no visām mazajām ostām – Salacgrīvas, Skultes, Pāvilostas, Mērsraga –, lai cik atšķirīgas tās būtu. Un visi bija vienisprātis, ka pārvaldības modelis jāmaina, ostas nododot privātās rokās. Līdzīgs modelis sekmīgi darbojas Skandināvijā. Latvijā gan ir slikts piemērs vai, precīzāk, sliktas atmiņas – 90. gadi. Kolīdz izskan priekšlikums par privatizāciju vai kaut kā nodošanu privātās rokās, klātesošie kļūst izvairīgi un sarunu tālāk risināt nevēlas. Diemžēl mazo ostu situācijā cita varianta attīstībai nav. Sarunas būs jāturpina.

Vai ir cerība, ka šādas pārmaiņas notiks?

Līdz šim par to nav pietiekami skaļi runāts, kā to darīja minētajā sēdē tieši ostu pārstāvji. LTRK ir gatava piedalīties, atbalstīt un kopīgi rīkoties.

LTRK ir pietiekami aktīva organizācija, lai gan dažkārt šķiet, ir kļuvusi nedaudz līdzīga ministrijai.

Tā kā pats darbojos LTRK padomē, šādas situācijas reizēm izjūtu. Domāju, tas ir tādēļ, ka LTRK pārstāv ļoti daudzas un dažādas intereses. Piemēram, bieži vien, dodoties uz kādu no ministrijām pārstāvēt vairākas lietas, tu nevari iestāties par ministra demisiju, jo – ja vienā lietā nekas “nekust”, otrā jautājumā vērojama pozitīva virzība. Mēs reizēm nevēlamies pazaudēt vienu ieguvumu, īsti nezinot, kas būs ar otru. Piekrītu, jābūt uzstājīgākiem, ne tik tolerējošiem. Šobrīd kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju esam skaļāk pieteikuši jautājumu par slimības lapām un devuši laiku apsvērt situāciju.

Igaunija ir spērusi soli nodokļu reformā, par ko kaimiņvalsts uzņēmēji ir ļoti neapmierināti, uzskatot, ka tas bremzēs visas valsts attīstību.

Līdz šim igauņu uzņēmēji bija labākā situācijā nekā Latvijas kolēģi. Mūsu valdība neoficiāli spriež, ka darbaspēka nodokļus varētu necelt, kas būtu zināma uzvara. Kā galu galā veiksies ar solījumiem, redzēsim.

Par situāciju un līdz šim pieredzēto ar un ap nodokļiem īsi var sacīt tā. Uzņēmēji un valdība sarunās saskaņo nostāju, sinhronizē darbību, notiek pozitīva virzība. Te kādā brīdī durvis aizveras un sarunas beidzas. Paiet vairāki mēneši, teju pusgads, un valdība nāk klajā ar pilnīgi citiem priekšlikumiem, kam nav nekāda sakara ar iepriekš runāto. Viss ieguldītais darbs un laiks mums, uzņēmējiem, šķiet izmests vējā. Sarunas bija, bet rezultātā nekas nav paveikts.

Kas par to būtu atbildīgs?

Domāju, jāskatās ierēdniecības virzienā. Mums laiku pa laikam ir ļoti saprātīgi un loģiski ministri. Šai valdībā ministru prezidente ir viens no loģiskākajiem cilvēkiem, kādi pēdējā laikā bijuši valdībā. Bet kolīdz darbība un rīcība nonāk ierēdņu pārziņā, sākas nopietnas problēmas.

Runājot par valsts pārvaldi, zināmu problēmu saskatu arī reformu daudzumā – tās bijušas ne reizi vien, un cilvēki, kas valsts sektorā strādā, psiholoģiski nejūtas komfortabli. Piemēram, paiet pusotrs gads un atkal kaut kas mainās, nākamais pusotrs gads – atkal mainās. Nav stabilitātes un pārliecības. Nav labi, ja, mainoties valdībai, kaut kas pamatu pamatos mainās. Mēs privātuzņēmumā nevaram atļauties nemitīgi “tricināt un tracināt” savus darbiniekus, kas mums ir liela vērtība.

Vai “Krauzerā” pārsvarā strādā Talsu novada un tuvējās apkārtnes ļaudis?

Mums ir ap 250 darbinieku.

Kā ar jaunajiem speciālistiem?

Teikšu tā – vadības līmenī kadru mainības mums faktiski nav, kālab jaunie speciālisti uzņēmumam ir nepieciešami tad, kad attīstām jaunu nozari, jaunu darbības veidu. Ar profesionāļiem nav viegli, visbiežāk mums nācies iepriekš atrasto speciālistu uzņēmuma iekšienē pārkvalificēt, tā sakot, pašu rokām. Ļoti reti vajadzīgi profesionāļi atrodam uzņēmuma ārpusē. Mums ir loģistikas speciālisti, kas šo amatu ir mācījušies, kad uzņēmumā sākuši strādāt. Spilgtākais piemērs ir kolēģis, zāģmateriālu eksporta speciālists, kas uzņēmumā sācis kā praktikants un darbu turpina.

Vai nācies piedalīties vētras seku likvidēšanā?

Neesam bijuši iesaistīti. Kā jau iepriekš pieminēju, mēs vairāk strādājam lokāli un Kurzemi vētra nav skārusi, tās darbības lauks sākās no Jūrmalas. Esam saņēmuši aicinājumu no Zemgales novērtēt iespējas palīdzēt īpašumu sakārtošanā. Ja skatāmies plašāk, Latvijas Kokrūpniecības federāciju (turpmāk – LKF) ir uzrunājusi Rīgas pašvaldība, lai pārrunātu, kā šādu vētru sekas turpmāk likvidēt veiksmīgāk, iesaistot nozares uzņēmējus. Manuprāt, tā būtu ļoti laba iespēja attīstīt šo ideju arī citās pašvaldībās.

Kā un vai uzņēmums jūt notikumus un pārmaiņas Talsu novada domē?

Ikvienam uzņēmumam, kas strādā kādā adminstratīvajā teritorijā, ir ļoti svarīgi, kas notiek ārpus uzņēmuma, jo šīs norises ir saistītas gan ar mūsu darbu, gan mūsu darbiniekiem, gan attiecīgo nodrošinājumu – vai ir bērnudārzs, vai ir skola, vai ir interešu nodarbības brīvajam laikam utt. Līdzīgi ir ar darbiniekiem. Ja notiek procesi (vai peripetijas), kādas Talsu novadā redzam un piedzīvojam pēdējos gados, mūsu darbiniekiem šepat novadā nav iespējams saņemt pozitīvas emocijas. Cilvēks pēc pozitīvā var doties uz Ventspili vai Kuldīgu – tur tas būs. Talsos ar to ir pagrūti – jā, notiek pasākumi, ir pilsētas svētki, bet... Talsos ir mūzikas skola, bet nav baseina, jādodas pie kaimiņiem; ja atpūsties vēlas visa ģimene, atkal braucam pie kaimiņiem, arī uz Jūrmalu. Tas nav labi. Pilsētā nav normāla laukuma bērniem, kur atpūsties...

Sadarbībā ar Talsu komersantu klubu tiek veidots neliels bērnu laukums, kas mums šķiet piemērots un atbilstošs, bet tādam vajadzētu būt ikvienas četru piecu stāvu mājas pagalmā.

Kur ir problēma? Vai reģionālajā reformā “kopā salikti” novadi, kas nav spējīgi sadzīvot, vai kas cits?

Manuprāt, reģionālā reforma nav sasniegusi tās mērķi. Šodien izgaismojas reformas augļi, jo politiski nav bijis uzdevuma strādāt noteiktam mērķim. Nav skaidru uzdevumu, toties politiķi ir darījuši visu, lai savu pilnvaru periodā būtu aktīvi iesaistīti dažādos projektos, domājot par iespējām tikt ievēlētiem no jauna, tai pašā laikā pilnībā aizmirstot reformas augstākos mērķus.

Var secināt, ka problēmas daudzviet ir līdzīgas.

Ja vērtējam teritoriāli, Talsu novads atgriezās vecā Talsu rajona robežās. Jautājums, kāds bija uzdevums, to darot. Daudzi min vārdu “ietaupīt”. Gados, kas pagājuši pēc reģionālās reformas, nekas nav darīts, lai kaut ko ietaupītu, piemēram, ir pieaudzis publiskā sektora darbinieku skaits, augušas arī algas. Kas tieši ticis ietaupīts?

Situācija atgādina ugunsgrēka dzēšanu brīdī, kad viss jau krietni uzkarsis – pašvaldībā ir vairāku līmeņu pārvaldība, kuru pareizi izmantojot, iespējams procesus vadīt un prognozēt gan ikdienā, gan vidējā termiņā, gan ilgtermiņā. Šī iespēja nav izmantota.

Ienākot uzņēmuma birojā, var redzēt fotogrāfijas ar Talsu florbola komandu.

Fotogrāfiju pirmsākumi, ja tā varu sacīt, saistāmi ar florbola pirmsākumiem Talsos. Vietējā komanda tad ļoti sekmīgi startēja Latvijas virslīgā un sākto veiksmīgi turpināja. Tobrīd komandā spēlēja mani vienaudži, bija ļoti enerģiska menedžmenta komanda, kas uzrunāja uzņēmējus. Tā mēs iesaistījāmies. Mans dēls tai laikā vēl nebija sācis staigāt. Kad devāmies skatīties spēles, viņš gulēja ratiņos. Pieaugot viņš arī izvēlējās florbolu un turpina spēlēt; pašlaik gan dēls mācās ārzemēs. Talsu florbola klubs vieno jauniešus, sākot jau no bērnudārza vecuma, un joprojām spēlē virslīgā, kur cīnās par augstām vietām. Mēs to turpinām atbalstīt.

Kā sokas LKF?

Ņemot vērā, ka 2023. gads nozarei un Latvijas ekonomikai kopumā bijis ļoti smags, un šis gads ir... tikai nedaudz labāks, lai ne visiem labi saprotams, noskaņojums nav pārlieku optimistisks. Katrs mēģina cīnīties par sevi, ir kopīgi sāktās lietas, kas turpinās. Nav strauju izrāvienu, ir esošās problēmas un situācijas, pie kurām strādā federācija.

Nozarei allaž par kaut ko jācīnās.

Jaunie nosacījumi un jaunās vides prasības pēdējos gados ir paņēmušas daudz laika un enerģijas. Šai virzienā aktīvi darbojamies. Sliktākais, manuprāt, ir tas, ka šajos proceso iesaistītie kolēģi burtiski enerģiski pazūd, vēl sliktāk – ja nozares cilvēki, kas atrodas kaut mazliet nostāk no informācijas aktīvās aprites, nereti domā, ka nekas nenotiek un nekas netiek darīts. Kad pēkšņi kaut kas notiek, seko ašs, nepārdomāts secinājums: “Pag, jūs taču neko neesat izdarījuši!” Tad gan apskrienas dūša, jo īpaši tiem, kas ar to nodarbojas ikdienā.

Šis darbs ir apjomīgs un dažādus resursus paņemošs.

Ja sniega bumba veltos netraucēti, kā kāds ir ieplānojis, domāju, situācija būtu daudz sliktāka.

Salīdzinot ar Skandināviju, Latvijas meža nozarei ir viens liels mīnuss, proti, Skandināvijā uzņēmējam būtu grūti darboties attiecīgajā sfērā un pastāvēt ārpus lielākas profesionālas organizācijas, jo, pirmkārt, finansiālais atbalsts šādai organizācijai netālajās kaimiņvalstīs nāk no visas nozares, ne dažiem “spēlētājiem”, un, otrkārt, informācijas pieejamība ir daudz lielāka, un tie, kas to saņem, saprot situācijas nopietnību. Kā jau minēju, domāju un zinu, ka pie mums Latvijā joprojām teju puse uzņēmumu (mazie, vidējie) nesaprot risināmo un priekšā stāvošo vides jautājumu nopietnību un iespējamo ietekmi uz nozari nākotnē.

Domājot par nākotni, kāda varētu būt nozare turpmākajos gados?

Runājot par tuvākajiem 10-15 gadiem, Latvijai noteikti jākļūst par augstākas pievienotās vērtības ražotājvalsti, ja domājam par no meža iegūto produktu pārstrādi. Noteikti jāsper nākamie soļi. Koksnes produktu pirmapstrādē esam vieni no līderiem, laiks doties tālāk. Lai to darītu un to sasniegtu, jāapzinās, ka Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās, tāpēc esošie cilvēki jāizglīto, lai viņi varētu strādāt kā darbu vadītāji jebkurā postenī, kur mēs plānojam viesstrādniekus – lai viesstrādnieki nenāktu vadīt mūsu cilvēkus. Attiecīgi, runājot par izglītību, svarīgi, lai Latvijā apmācītu jauniešus, kas prastu konkrētas profesijas un spētu strādāt Latvijai svarīgās nozarēs, un vadītu tos, kas brauks pie mums darbā. Tādi (viesstrādnieki) būs, rozā brilles beidzot laiks nomainīt! Svarīgi, lai valsts atbalsta mehānismi ļaunprātīgiem nestrādātājiem nepārtaptu lielā burbulī, bet tie būtu kontrolēti un saskaņā ar uzņēmējiem.

Saviem sadarbības partneriem, klientiem un pircējiem skaidrojam, cik ļoti svarīgi ir redzēt visu darbības laukumu. Piemēram, ja sākas problēmas mežizstrādē, jāsāk ausīties, jo pēc neilga laika tās var atsaukties vai ietekmēt ražošanu. Ja situāciju nepārzini pietiekami labi, gadās, pat mazajās niansēs vari ko svarīgu nokavēt. Protams, spēja izdzīvot un turpināt darbu ir viena lieta, cits jautājums – cik veiksmīgi tas notiek. Latvija ir pietiekami maza, arī pasaules tirgus nav pārlieku milzīgs, jo bieži gadās, satiekamies kādā tirgū ārpus Latvijas un dzirdam, ko citi saka par mums, ko par kaimiņiem. Tad arī secini un nojaut, cik lielā vai nelielā telpā visi strādājam.

Pievienot komentāru