Ar Pēteru Putniņu sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.
Kā “Latvijas valsts mežu” (LVM) valdes priekšsēdētājs redz liela uzņēmuma, lielas valsts kapitālsabiedrības vietu Latvijā pašreizējā situācijā (Zaļais kurss, karš, resursu trūkums, cenu pieaugums it visam)?
Jautājums ir ļoti, ļoti būtisks, par to esmu daudz domājis.
Kā uzņēmuma vadītājam man ir svarīgi, lai ikvienam Latvijas meža nozares pārstāvim būtu skaidrs tas, ka mēs, akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, neesam kaut kas īpašs – mēs esam viens no daudzajiem meža nozares uzņēmumiem Latvijā. Jo īpaši vēlos uzsvērt šo “viens no”! Protams, mums ir sava specifika, bet nevaram uzskatīt, ka ir “Latvijas valsts meži” un tad ir pārējie. Tā nav! Jā, katram nozares uzņēmumam ir savs īpašnieks, mūsu gadījumā tā ir Latvijas valsts, citiem – kāds cits, bet mēs visi bez izņēmuma atrodamies un strādājam vienā un tajā pašā biznesa vidē, kas ne vienmēr ir konkurējoša, taču tās pamatuzdevumi ir skaidri.
LVM pamatuzdevums izriet no biznesa likumsakarībām – saudzīgi un efektīvi apsaimniekot mūsu pārziņā nodoto valsts aktīvu un radīt peļņu. Protams, seko virkne citu, arī ļoti nozīmīgu jautājumu, bet tie visi ir pakārtoti šiem diviem vissvarīgākajiem jautājumiem. Par uzplaukumu, attīstību vai labklājību nevar būt ne runas, ja neradīsim vērtību un nebūsim finansiāli sekmīgs uzņēmums. Tas, savukārt, nozīmē, ka gan Latvijā, gan pasaulē LVM pie vienādiem nosacījumiem konkurē ar savas specifikas vai biznesa virziena uzņēmumiem. Tieši tāpat kā visi citi, mēs atrodamies un darbojamies biznesa vides diktētos apstākļos.
Šis ir ļoti svarīgs aspekts, ko sarunās bieži cenšos atgādināt un uzsvērt.
Nostiprinot šo situācijas izpratni, no dienas kārtības varētu izslēgt daudzus pārpratumus, vai tie izzustu paši. Darbības asumu, efektivitāti un precizitāti varam saglabāt tikai dinamiskā biznesa vidē – mēs esam uzņēmums, kura uzdevums ir ražot.
Runājot par uzņēmuma nepieciešamību pelnīt, vēl iepriekšējās valdības laikā uzņēmējus pārstāvošās nevalstiskās organizācijas par šo jautājumu runāja pietiekami skaļi, proti, jaunajai valdībai sākot darbu, no malu malām skan vajadzības (pat prasības) pēc finansēm (atliek tikai ieslēgt TV, radio vai ieskatīties sociālajos tīklos), daļai politiķu atkal aizmirstot, ka šī nauda ir jānopelna. Ko darīt valsts kapitālsabiedrībai, kuras uzdevums ir pelnīt?
Valsts kapitālsabiedrībai ir jāpelna, šaubu nav. Vēl svarīgi ir pareizi noorientēties esošajos apstākļos. Virziens, kādā valsts uzņēmums dodas, ir atkarīgs ne tikai no īpašnieka, bet arī no uzņēmuma vadības. Manuprāt, vienīgais pareizais ceļš gan šajos, gan citos apstākļos ir palikt pie pamatvērtībām un pamatuzdevumiem – jo labāk būs attīstīta uzņēmuma darbības stratēģija un paņēmieni – piemēram – nebīties konkurences, iesaistīties visos procesos, efektīvi censties nopelnīt pēc iespējas vairāk –, jo vairāk tas vedīs valsti pretim uzplaukumam. LVM dividendes nonāk valsts kasē, ik gadu ar krietnām summām papildinot valsts budžetu.
Atbildot uz jautājumu, politikas virzieni un prioritātes var mainīties, bet pamatvērtības un pamatuzdevumi paliks vienmēr – atkārtošos – rūpēties par aktīviem, audzēt tos un radīt peļņu. Ja šīs klasiskās vērtības uzņēmuma vadībai saglabājas, valsts uzņēmums savā darbā nekļūdīsies.
Vēl ir Eiropas Zaļais kurss, kas – pretēji kapitālsabiedrības mērķim nopelnīt – paredz, piemēram, saimnieciski izmantojamo platību samazināšanu.
Manu pilnvaru laikā LVM valdē šis būs viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais jautājums. Zaļā kursa attīstība un ar to saistītās iespējas un izaicinājumi ik gadu kļūst jo redzamāki un aktuālāki. Šim jautājumam LVM iekšienē mēs pievēršam nopietnu uzmanību.
Ja Eiropas Savienība un Latvija kā tās dalībvalsts nevēlas nokļūt pārspīlējumu grāvī, ir viens risinājums – līdzsvars. Domāju, ikviens Eiropas un ikviens Latvijas iedzīvotājs atbalsta zaļu Eiropu un Latviju, atbalsta klimata pārmaiņu mazināšanu un dabas daudzveidības saglabāšanu, par šo jautājumu nekādu strīdu nav. Vēl jo vairāk – es uzskatu, ka Latvija šai ziņā ir pirmrindniekos, sākot jau ar laiku, kad pie mums tikai izveidoti pirmie rezervāti (Moricsala 1912. gadā).
Svarīgi ir izvairīties no nevajadzīgiem upuriem, tēlaini izsakoties. Skatījums uz notiekošajiem procesiem nedrīkst būt aizmiglots.
Kas ir Zaļais kurss? Filozofisks politikas virziens, kas ticis akceptēts un par ko ir panākta vienošanās. Skaidrs, ka šāds tas saglabāsies un objektīvi to mainīt nav iespējams, bet... Ar dogmatisku pieeju mēs nedrīkstam sev, savai valstij, tās iedzīvotājiem nodarīt saimniecisku kaitējumu. Neviens nav atcēlis dabas aizsardzības normas un principus, Latvijā tas viss “strādā”, sākot ar likumos noteikto katra zemes apsaimniekotāja atbildību un beidzot ar nevalstiskajām organizācijām. Piemēram, “Latvijas valsts mežos” ap 30% pārziņā nodoto teritoriju ir ar ierobežotām saimnieciskās darbības iespējām – tās ir hektāru ziņā apjomīgas platības, vienlaikus ikkatrā darbībā, ko veicam, vērtējam iespējamo ietekmi uz vidi.
Jautājums ir cits – ja lielas platības tiek rezervētas (atstātas) bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai – vai mēs šīs teritorijas atstājam pamestībā, burtiski – neskaramies tām klāt, vai vēlamies šo teritoriju platības vēl palielināt? Vai Latvijas iedzīvotāji apzinās, ka šī faktiski ir vēlēšanās pie mums redzēt un lielās platībās saglabāt nekoptu, novārtā atstātu mežu? Šādos džungļos neviens labprāt iekšā nedosies, neviens tos nebaudīs. Aptaujas skaidri rāda, ka cilvēki pastaigāties, ogot, sēņot vai sportot tradicionāli izvēlas koptā, caurstaigājamā mežā. Meža kopšanas tradīcijas mums ir vairāk nekā 200 gadus senas – mežu audzē, stāda, kopj, un ne jau neskarti džungļi ir tie, kas veido zaļo Latviju, bet gan tāds mežs, kuru kāds ir kopis un par to rūpējies.
Lielākā bīstamība nākotnē ir iespēja, ka Zaļais kurss mūs novestu pie konfrontācijas starp meža kopšanu un tā platību palielināšanu pretstatā lielām nekopta meža platībām. Nekopts mežs rada virkni problēmu – mežs nav veselīgs un noturīgs pret vēja vai sniega u.c. bojājumiem, aktuāls ir jautājums par ogļskābās gāzes (CO2) piesaisti, ievērojami pieaug kaitēkļu savairošanās risks. Piebildīšu, jautājumam par kaitēkļiem, proti, egļu astoņzobu mizgrauzi nāksies pievērst vēl jo lielāku vērību – pēdējais gads skaidri rāda, ka situācija attīstās mums nelabvēlīgi. Ja līdzās koptiem mežiem būs lielas platības, kurās jelkādas darbības tiks liegtas, jājautā, kas notiks ar egļu mežiem un vai cilvēki patiesi vēlas mežus, kuros netraucēti “saimnieko” vai mielojas mizgrauzis?
Vai cilvēki, kas ir “neskarto mežu piekritēji”, patiešām var iztēloties, kāda izskatīsies Latvijas ainava? Tā būs pretēja visam, kas Latvijā ir noticis un ko esam redzējuši pēdējās simtgadēs. Liela daļa mežu, kur pašreiz strādājam, ir stādīti cara laikos, faktiski – vēl muižu darbības periodā.
Manis pieminētie jautājumi neapšaubāmi attiecas ne tikai uz “Latvijas valsts mežiem” vien – mums ir pietiekami daudz privāto meža īpašnieku. Izņemot lielas teritorijas no aktīvās apsaimniekošanas, jārēķinās ar atjaunīgā resursa – koksnes - izmantošanas samazināšanos tautsaimniecībā, kuru aizstās fosilie resursi, mazākām ogļskābās gāzes (CO2) piesaistēm, mazākiem ieņēmumiem un attiecīgām sekām tautsaimniecībai – darba vietu samazinājumu, iedzīvotāju labklājības kritumu.
Es gribētu uzsvērt, ka augoši koki, strauji augošas mežaudzes ir viens no galvenajiem instrumentiem, kā varam savākt no atmosfēras ogļskābo gāzi, tādējādi mazinot globālās klimata pārmaiņas. “Latvijas valsts meži” ik gadu iegulda daudz darba un finanšu līdzekļu, lai palielinātu meža ražību, meža augšanas ātrumu, tādā veidā palielinot arī oglekļa uzkrājumu koksnē tajās meža platībās, kurās strādājam. Šis pasākumu komplekss ir vērsts uz Zaļās vienošanās mērķu izpildi – ilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu, pavisam konkrēti – oglekļa izņemšanu no zemes atmosfēras, atjaunīgu resursu izmantošanu, kas bāzēti uz koksni un fosilo kurināmā avotu aizstāšanu.
Protams, valsts kā īpašnieks var lemt dažādi, arī uzdevumi var būt dažādi. LVM, kā jau uzsvēru, ir viens no nozares spēlētājiem – mēs sadarbojamies ar mežizstrādātājiem, transportētājiem, kokrūpniekiem – tās ir darbavietas, tie ir mūsu pašu, Latvijas, cilvēki – paziņas, draugi, kaimiņi. Šis jautājums ir jāskatās arī mūsu kaimiņvalstu kontekstā, kas savu biznesa skatu uz mežu ir veidojušas uz ražošanas un peļņas principiem – audzējam mežu un ievācam ražu, vienlaikus rūpējoties par dabas daudzveidību un vides nepiesārņošanu. Mēs ļoti vēlētos, lai šāds princips saglabātos arī turpmāk, neaizmirstot svarīgo sociālo aspektu – jo mums ir vairāk līdzekļu, jo vairāk mēs varam dot cilvēkiem – runa ir gan par atpūtas vietām, gan medību iespējām, gan meža takām, gan ezeru uzturēšanu.
Ļoti nozīmīga mūsu biznesa daļa ir sēklu un stādu ražošana, tuvākajā laikā visu iepriekšminēto apstākļu un apsvērumu dēļ esam iecerējuši vairāk pievērsties bērza stādiem un to selekcijai. Ar sēklām un stādiem mēs nodrošinām gan Latvijas mežu īpašniekus, gan sekmīgi konkurējam mūsu klimatiskajā joslā. Stādu audzēšanas apjomu plānojam palielināt, kālab svarīgi ir skaidri zināt, ka arī turpmāk mēs vēlamies jaunu mežu, vēlamies jaunaudzes, vēlamies mežu atjaunot un kopt. Man ir svarīgi, lai cilvēki ārpus nozares un cilvēki politikā saprastu, ka nav runa tikai par LVM, bet par lielu skaitu dažādu nozaru speciālistu un profesionāļu, kas šai darbā ir iesaistīti.
Ļoti precīzi teikts par Zaļo kursu kā filozofiju. Kā to nepadarīt smagnēju? Filozofija un labās idejas jau tagad ir paslēptas dziļi, dziļi zem dokumentu, regulu un noteikumu milzīgās slodzes.
Visbīstamākais ir dogmatisms. Mēs labi zinām, kur tas Latviju noveda laikposmā no 1945. līdz 1985. gadam. Neviens dogmatisms nav veselīgs, prāta elastīgums un saikne ar realitāti un cilvēka vajadzībām ir objektīvi nepieciešama. Ja pieejam Zaļā kursa filozofijai, šo elastīgumu saglabājot, arī ar birokrātiju varam tikt galā. Ja kaut kas tiek darīts tikai darīšanas pēc, rezultāts varētu būt bēdīgs.
Skatoties šo jautājumu tikai Eiropas kontekstā vien,– lai Eiropa nav lielākā pasaules daļa, bet tā ir pietiekami atšķirīga gan tradīciju, gan klimatisko apstākļu ziņā. Piemēram, mūsu reģionā un Skandināvijā uz mežu skatās kā uz resursu, Sicīlijā, savukārt, koku nav daudz, tur tie būtu aizsargājami, kas ir pilnīgi cits jautājums. Mēs nevaram visus Eiropā mest pār vienu kārti.
Nesen lasīju kādu zinātniski politisku rakstu par Atmežošanas novēršanas regulu, kur mēs savā reģionā faktiski tiekam “savienoti” ar tropiskajiem mežiem un situāciju tajos, kā arī ar teritorijām, kur mežu nav vispār. Tātad... Vēlreiz uzsvēršu, ka mums – Latvijai ir svarīgi formulēt savas vēlmes un tikpat svarīgi aizstāvēt savas intereses!
Saprotu Zaļā kursa nopietnību un to, ka pamatu pamatos tas ir pareizs,– antropogēnā slodze pieaug, jo pieaug iedzīvotāju skaits uz Zemes. Latvijā mēs to tik ļoti neizjūtam, kas arī ir saprotams. Jābūt skaidrībai – kas tieši visā problēmu klāstā ir attiecināms uz Latviju – kas ir īsta, kas – izdomāta problēma, neaizmirstot valsts intereses.
“Latvijas valsts mežos” ar Zaļā kursa jautājumiem jau tagad un arī turpmāk strādāsim jo īpaši. Uzskatu, arī valsts institūcijās un valsts biznesa struktūrās ir jāveido kompetenču centri Zaļā kursa ieviešanai. Pārfrāzējot teicienu par patiesības dzimšanu, vēlētos bilst, ka patiesība bilst interešu salāgošanā, ne strīdos. Šādā veidā mēs nonāktu pie līdzsvarota un skaidra secinājuma – kā Zaļo kursu ieviest vislabāk. Lai varētu kompetenti spriest, lai varētu līdzvērtīgi sarunāties un diskutēt, nepieciešamas zināšanas un attiecīga kompetence.
Vēl ļoti svarīgi, lai mēs savlaicīgi būtu informēti par visu aktuālo – Latvijas nelaime jau gadu desmitiem ir fakts, ka reizēm kaut kas svarīgs tiek palaists garām nepamanīts, īstā laikā neseko vajadzīgā reakcija, kā rezultātā rīkoties jau ir par vēlu. Augstskolā man mācīja, ka nav jēgas piketēt pie Saeimas dienā, kad Saeima par attiecīgo lēmumu lemj vai lems. Par jautājumu ir jārunā pat vēl pirms tā sagatavošanai tiek veidota darba grupa. Runa ir par informācijas plūsmu un saturu – tas ir labi un apsveicami, ja tik nozīmīga un ikvienu valsts iedzīvotāju skaroša tēma – Zaļais kurss – tiek maksimāli plaši un skaļi apspriesta. Tas procesu padara arī krietni demokrātiskāku.
Par sabiedrības informētības līmeni runājot, ir kāda problēma, kas nāk no t.s. “vecajām” Eiropas valstīm, proti, “Latvijā meklē Kongo”, nerunājot par “viss ir slikti” vien, bet, piemēram, ekvatoriālās joslas problēmas attiecinot uz mūsu platuma grādiem.
Meža nozares pamatintereses nav ne mazākajā pretrunā mūsu valsts iedzīvotāju interesēm. Šis jautājums ir ļoti svarīgs, un tas ir tikai un vienīgi meža nozares ziņā. Statistika rāda, ka koksnes pieaugums mūsu mežos ik gadu būtiski pārsniedz ciršanas apjomu, koksnes krājas neto pieaugums ir ap 2 miljoniem kubikmetru, ik gadu tiek kopts vairāk meža, uzlabojas kopšanas kvalitāte; kas attiecīgi nozīmē to, ka mežs kļūst arvien dzīvīgāks un dzīvotspējīgāks, un mēs labāk atbilstam klimata un Zaļā kursa prasībām. “Latvijas valsts meži” viena nozāģētā koka vietā iestāda divus. Ja paskatāmies vienu meža augšanas ciklu – no sēklas līdz koksnes pārstrādei, atkritiena periodi Latvijā nav pieredzēti. Nozare visu laiku gājusi augšup un pareizā virzienā.
Šai ziņā ļoti svarīga ir sadarbība ar nozares nevalstiskajām organizācijām.
Patlaban šim jautājumam veltu gandrīz pusi sava laika, kontaktējoties ar nozares kolēģiem tieši Zaļā kursa jautājumos. Ir skaidrs, ka šie jautājumi skar un skars mūsu tiešo uzņēmējdarbību. Saprotam, ka runa nav un nebūs tikai par mežkopību vai kokapstrādi vien, jo jautājumu loks ir daudz plašāks. Ik lēmums, kas skar un ietekmē nozari Zaļā kursa kontekstā, dod attiecīgi pozitīvu vai negatīvu rezultātu biznesam. Šai ziņā ir ļoti svarīgi atcerēties, ka nerunājam tikai par konkrētu lēmumu, kas skar tieši mūs, bet arī par kolēģiem, kas strādā celtniecības nozarē, pārvadātājiem utt. Meža nozare ir liela un viena no galvenajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm.
Paralēli tirgus situācijai, tehniskajai jaunradei, koksnes izmantošanas novitātēm ir vēl virkne risināmu (arī problemātisku) jautājumu, kur Zaļais kurss ir tikai viens no plašāka saraksta. Bet – jāatceras, ka Zaļais kurss šai kontekstā ir pietiekami nozīmīgs, jo tieši ietekmē apsaimniekojamo teritoriju platības.
Pašā Zaļajā kursā (iepriekšpieminētajā ļoti plašajā dokumentu klāstā) jau tagad redzam un lasām daudz pretrunu.
Tieši tā! Ja mēs atgriežamies pie šīs idejas vai plāna filozofijas, par ko runājām iepriekš, tā ir cilvēka darbības neskartu teritoriju palielināšana un tradicionālās mežkopības intensīva un pareiza attīstība. Koksne ir viens no ilgtspējīgākajiem materiāliem un pilnībā atjaunojams resurss. Ko, manuprāt, nedrīkst pieļaut? Konfrontācijas kursa nostiprināšanos politikā, kas būtu pats sliktākais iespējamais.
Ko šai situācijā jāgaida no mežzinātnes?
Par zinātni runājot, man maz ko piebilst, esmu ļoti pateicīgs gan Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātei (LBTU), gan Meža fakultātei, gan mežzinātnes institūtam “Silava”, kas savā jomā ir viens no pašiem jaudīgākajiem Eiropā. Mūsu plānos ir padziļināt sadarbību, padziļināt mūsu ilgtermiņa pētniecības programmas. Ir jāveido kompetences centri. Zinu, arī privātie meža īpašnieki sadarbojas ar zinātniekiem un arī no LVM puses esmu drošs, ka sadarbosimies un izmantosim dotās iespējas. Zinu, šai jomā spēcīgi ir arī ražojošās sfēras pārstāvji, piemēram, a/s “Latvijas Finieris” nodarbojas ar savām zinātnes programmām.
Mēs esam ieinteresēti, lai LBTU vecāko kursu studenti būtu mūsu redzeslokā, un mēs viņus varētu ieinteresēt un nodarbināt praktiskās (pielietojamās) mežsaimniecības sfērā. Meža fakultātē jaunie cilvēki iegūst izglītību, kas ir izmantojama praktiskajā darbā. Diplomētos mežkopjus un mežsaimniekus uzreiz vajadzētu “liekt lietā” darba tirgū.
Pieminot nevalstiskās organizācijas un izglītošanu, par aktuālajiem nozares jautājumiem ir ļoti svarīgi informēt tieši jauno paaudzi – studentus, tehnikumu audzēkņus, vidusskolēnus. Piemēram, Latvijas Mežu sertifikācijas padome jau 2015. gadā izveidoja Latvijas Meža programmu, ar ko dodas uz LBTU, Daugavpils Universitāti, Ogres tehnikumu, pašvaldībām utt. Ir ļoti svarīgi, lai jaunie cilvēki saņemtu plašu un vispusīgu informāciju. Mūsuprāt, vai ikvienam Meža fakultātes absolventam zināmā mērā būtu veicamas vēstnieka (skaidrotāja) funkcijas par nozarē notiekošo.
Kā tad! Nozares patriotisms veidojas studiju gados.
Līdzīgi ir ar medību saimniecību. Kā zināms, ir cilvēki, kas allaž gatavi medniekus apvainot dzīvnieku slepkavošanā, izklaidēs utt. Kā ir patiesībā? Mednieki nereti ir vienīgie, kas meža dzīvniekiem palīdz pārdzīvot dziļā sniega periodus vai bargās ziemas, piegādā iztiku barotavās un kas vērtē sērgas utt. Mēs nedrīkstam zaudēt kompetentus cilvēkus vispārīgu “ideju ķīselī”. Jaunajiem cilvēkiem nepieciešams darbs.
Pērnā gada nogalē LVM valdes un padomes pārstāvji Jelgavā Meža fakultātē tikās ar dekānu prof. Linardu Siseni, runājām, ko un kā varam atbalstīt, kas būtu nepieciešams.
Ikviens, kas plāno iegūt augstākās mežizglītības diplomu, “Latvijas valsts mežos” ir gaidīts. Vecāko kursu studentus mēs labprāt aicinām un esam ieinteresēti, lai diplomētie jelgavnieki pie mums strādātu. Tas ir cerīgs skats veselīgā nozares nākotnē.