Ar Didzi Šmitu sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Kā pagājušas pirmās nedēļas ministra amatā? Kas ir tās lietas vai tie jautājumi, kas pirmajās dienās pamanīti un kam būtu pievēršama īpaša uzmanība?

Situācija ar Zaļo kursu un klimata jautājumiem ir krietni trakāka, kā biju domājis iepriekš. Viens – ir liels informācijas un dokumentu apjoms, otrs – starp Zaļo kursu un klimata mērķiem un uzdevumiem ir daudz pretrunu, piemēram, bioloģiskā daudzveidība un tās saglabāšana un CO₂ piesaiste.

Piemēram, ja caurskatām dokumentus un analizējam datus, kas pieejami par Latvijas mežiem, skatoties no CO₂ piesaistes skatpunkta, būtu nepieciešams loģisks un tālredzīgs lēmums – strauji izstrādāt vecos mežus (faktiski – no tiem atbrīvoties) un stādīt jaunus. Skaidrs, kas notiks, ja šī secinājuma sakarā pasauktu apspriesties vides organizācijas. Tātad ir ļoti svarīgi šīs pretrunas lēmumos atrast un ar tām tikt skaidrībā.

Kādi secinājumi? Pirmais – mums nepieciešami dati, kas parāda reālo situāciju. Pieņemsim, ka civilizācija maina klimatu “sliktā” virzienā. Ja uz situāciju palūkojamies filozofiski – kas ir problēmas sakne un kas ir CO₂ lielākais emitētājs? Cilvēks. Lielais cilvēku skaits uz Zemes, kā arī mūsu – cilvēku – pieprasījums mazina bioloģisko daudzveidību un palielina CO₂.

Runājot par Latviju, kāda Latvijā ir demogrāfiskā situācija un demogrāfiskā līkne?

Lejupejoša...

Tātad, ja ņemam vērā planētas galveno CO₂ avotu – cilvēku, mēs ar savu nelielo iedzīvotāju skaitu esam klimata pārmaiņu bremzētāju priekšgalā. Tas, saprotams, noticis nejauši, netīši, bet fakts paliek fakts.

Ja Latvijā ir lejupejoša demogrāfiskā līkne, mūsu teritorijā mežu ir vairāk nekā 50%, tie akumulē CO₂, mums ir neliela, stabila, nepiesārņojoša ekonomika, kā, skatoties kaut vai šos trīs punktus, mēs varam nebūt pirmrindniekos, kas izpildījuši visu nepieciešamo klimata jautājumu risināšanā? Tā jābūt!

Ja atkal vērtējam filozofiski, mūs šai ziņā panākt vai apdzīt būs grūti, kur nu vēl Vācijai vai Nīderlandei... Mūsu uzdevums ir šo acīmredzamo un skaidri saprotamo situāciju pierādīt un paskaidrot citiem, tai pašā laikā atgaiņājoties no iespējamām jaunām “idejām”.

Eiropas Savienībā topošo regulu skaits aug, tās ir pretrunīgas, daļa cilvēku no informācijas pārbagātības nogurst, daļa atmet ar roku: “Lai iet, kā iedams!” Tas nav labs rādītājs.

Zaļie jautājumi vai zaļā politika uzskatāma par mūsdienu reliģiju, ko nereti pamato ar zinātni. Šis fakts izgaismo ļoti nopietnas problēmas izglītībā, jo, šķiet, daudzi domā, ka melnzemes slānis sasniedz Zemes centru. Reliģija un zinātne tomēr ir divas dažādas lietas. Bet jaunā reliģija ir ļoti populāra, jo īpaši jaunatnes vidū, arī finansiāli atbalstīta. Jāatceras, ka cilvēkam ir raksturīgi gan kļūdīties, gan nevēlēties atrasties vēstures līkloču nepareizajā pusē, kur nu vēl, ja šis cilvēks ir politiķis, kam ļoti viegli iekārtoties un slīdēt uz viļņa. Ja viņam saka – “Klau, vilnis nes mūs pret klinti!”, atbildē dzirdēsim – “Varbūt, bet klints vēl tālu...”

Vai varbūt tās nemaz nav...

Tieši tā! Patlaban nav nedz populāri, nedz pareizai nostājai atbilstoši atgādināt, ka klimats ir mainījies arī iepriekš, ir bijuši vairāki ledus laikmeti utt. Ja tu ko šādu pasaki, tevi uzreiz nodēvēs par “antivakseri”, klimatskeptiķi vai vēl trakāk...

Turpinot par Latvijas pozīciju aizstāvēšanu un nostiprināšanu – tam nepieciešami dati un skaidrošana sabiedrībai. Ja tu vēlies, lai kāds tevī ieklausītos, ir jārada savs, skaidrs un datos balstīts informācijas vilnis.

Skaidrojumam jābūt saprotamam un ļoti vienkāršam.

Pirms kāda laika TV24 bija interesants sižets. Ja atcerieties, šķiet, 2018. gadā bija paskaļa kampaņa pret mežizstrādi #100 kailcirtes Latvijai. Neatceros raidījuma dalībniekus, tie nebija rīdzinieki, bet cilvēki, kuru darbs ikdienā saistīts ar zemi, mežu un kokiem. Viņi skaidroja, ka “kailcirte ir platforma jauniem kokiem un jaunam mežam”. “Klau – vai esam savā novadā vai pagastā šo uzdevumu izpildījuši?” Jā, neskatoties uz kampaņas skaidri izteikto negatīvo vēstījumu, cilvēki, kas ikdienā strādā tur – pie zemes – negatīvi domāto kampaņu uztvēra citādāk – kā pamudinājumu strādāt.

Ja vēl nav aizmirsts, mēs gadu tūkstošiem dzīvojam, izmantojot zemes doto, izmantojot meža un purva doto utt. Starp citu, daudz ko var aizmirst pietiekami ātri – atliek skolā noteiktas lietas kādu laiku nemācīt un – lūk, rezultāts.

Ne tik sen aukstā kara laikā (70.-80. gados) bija tendence ļaudis biedēt ar kodolkaru, bieži un daudzviet saucot: “Mieru pasaulē!” Ar un ap bailēm var itin veiksmīgi manipulēt. Kas skan tagad? “Pasaule iet bojā!”

Protams, pēc miljardiem gadu Saule izdzisīs, zināms laiks cilvēcei ir palicis, bet, manuprāt, tas būtu veltāms progresa veicināšanai, piemēram, lai, Saulei dziestot, būtu iespēja pārcelties uz citurieni.

Jauna vadība ir arī VARAM, ir izveidota jauna ministrija. Kas un kā notiek ar klimata jautājumu koordinēšanu?

Kādi darbi un mērķi radīsies jauntapušajā ministrijā, vēl grūti pateikt. Skaidrs, ka mērķi būs. Par situāciju ar klimata jautājumiem man personiski ir sajūta, ka līdz šim turpat vai visi ir kaut ko gaidījuši: meža nozare – ka par kaut ko atbildēs lauksaimnieki, lauksaimnieki cerējuši uz kūdras nozari, kūdras nozare cerējusi uz satiksmi utt.

Man uz galda ir “Latvijas valsts mežu” tapšanas stadijā esošais dokuments par kūdru, kas atgādina iepriekš runāto – vajag saskaitīt, izpētīt un izanalizēt – vajag datus. Mēs Briselē neko nepanāksim, ja nebūs datu un pierādījumu. Piebildīšu, arī ar ticamiem pierādījumiem var nepietikt, jo Briselē noteikti būs cilvēki, kas neko nevēlēsies dzirdēt, bet – ja tu esi gatavs cīnīties un to dari, pierādījumi ir nepieciešami, jo bez tiem nekas nesekmēsies un nekustēsies.

Piemērs no manas darba pieredzes – šprotes un benzopirēns. Eiropas Komisija lēma tikai balstoties uz datiem – ja nebūtu “kaste ar zinātni” (dokumentiem) blakus, nekas nebūtu izdevies.

Dati un pierādījumi ir, lielākās problēmas mums ir reference – sākumpunkts.

Es to labi redzu – references gads ir izvēlēts apzināti, lai būtu atšķirība starp Austrumeiopu un t.s. “veco” Eiropu. Skaidri var redzēt, kur ir sākums ekonomiskajai cīņai, jo, piemēram, ANO klimata dokumentos references gadi ir 90., kas mūs ļoti apmierinātu. Pasaules skatījumā mūsu situācija ir izcila, kolīdz pārceļamies uz Eiropu, kas kā references gadu noteikusi 2004., kad 11 jaunās ES valstis ES sastāvā ir pavadījušas 1/2 gadu...

Lauksaimniecība Latvijā gāja augšup, tika apgūtas lauksaimniecības zemes, vairāk tika lietoti augu aizsardzības līdzekļi, bet... ja skatāmies – uz viena hektāra tos lietojam vidēji 2x mazāk kā vidēji ES, bet vairāk, salīdzinot ar 2004. gadu. Tā ir apzināta politika un, domāju, šādā veidā tā konceptuāli apdraud Eiropas Savienību un tās integritāti. Ja visus sagatavotos plānus, regulas un direktīvas grasās ieviest, kā tas patlaban notiek, ja to visu turpinās “stumt un bīdīt”, kādā brīdī dalībvalstīs izraisīsies politiskas reakcijas. Mēs Latvijā apzināmies, ka neesam diez ko lieli utt., bet kādā brīdī kāju it skaļi var piecirst, piemēram, Polija.

Vēlos piebilst, ka nedrīkst jaukt jēdzienus Eiropas Savienība un Eiropas Komisija. ES ir valstu apvienība, EK ir kas cits. Savulaik M. Tečere bilda, ka varas koncentrācija Briselē var sagraut Eiropu (Eiropu, ne ES!).

Pirms diviem gadiem Somijā, tiekoties ar viņu Parlamenta komisiju ilgtspējas jautājumos (Commission of Future), somi atklāti pauda, ka šāda veida politikas tapšana un virzīšana var izbeigt ES. Somi skaidroja, ka nopietni koncentrējas uz Ziemeļvalstu sadarbību. Protams, somi no ES ārā nestāsies, bet viņi saredz nopietnas problēmas ES virzītajā politikā un pretrunas starp notiekošo un ES dibināšanas akta idejām par dalībvalstu ekonomiku vienādošanu, kas patlaban nenotiek.

Situācija nav vienkārša, jo... Ja EK rīcību iespaidotu Vācijas vai Francijas nacionālās intereses, šādi pakļaujot ES nelielās valstis abu lielvalstu diktātam, tas būtu viens stāsts. Sliktākais, manuprāt, ja ar Vācijas vai citas valsts starpniecību, piemēram, Zaļā kursa vai klimata jautājumu kontekstā spēlē iesaistītos valstis ārpus ES. Piemēram, Krievija (un ne tikai). Krievijas ietekme AES slēgšanā Vācijā un valsts gazifikācijā ir acīmredzama. Ļoti daudzas Eiropā notiekošās lietas notiek tieši Krievijas interesēs. Jā, ārprātīgais karš ļoti daudzas līdz tam darbojošās shēmas ir izjaucis vai apturējis, bet nu tās top jo labi redzamas.

Vācijas ražojošā kokrūpniecība ļoti lielā mērā ir balstījusies uz dabasgāzi (ap 90%).

Man ir pamatotas aizdomas, ka EK pietiekami lielā mērā gan piedalās, gan veido politiku, kas ne tikai nav taisnīga dalībvalstīm, bet ir bīstama ES kopumā. EK aparāts ir milzīgs.

Runājot par šīm problēmām, vēlos atgādināt, ka es nekritizēju Eiropas Savienību, bet gan visai monstrozo lobiju ietekmes institūciju (EK), kurā dalībvalstīm ir ļoti maza ietekme, kas nav normāli. Ja tu vēlies ko mainīt, tev jāspēj pārliecināt EK, kuras vara ir visai nekontrolēta... Ne velti Briselē ikdienā strādā ap 15 000 lobistu un no savām mītnēm tur darbojas ap 4100 lobistu organizāciju. Tas ir vairāk nekā Vašingtonā.

Arī mēs līdzīgi kā somi nez vai būsim spēles noteikumu mainītāji, bet mums ir jāpiedalās un jāmeklē pielāgošanās ceļi. Un, lai Latvija sekmīgi izspēlētu, piemēram, Zaļā kursa spēli, vispirms jāprecizē dotie lielumi, lai būtu skaidrība.

Pārlieku maz ir cilvēku, kas norises Eiropā vērtē kritiski. Kāds izlasīs mūsu sarunu un skaļi bļaus: “Lūk, Zemkopības ministrijā ir nonākuši eiroskeptiķi!” Eiropas lēmumus kritizēt vai analizēt nav labais tonis.

Eiroskeptiķis, starp citu, ir pozitīvs vērtējums.

90. gados un tūkstošgades sākumā strādāju Ārlietu ministrijā. Tas bija laiks, kad Latvija gatavojās iestāties ES, kas bija pilnīgi pareizs solis. Cita mums nebija! Kad iestājāmies, mums uzreiz vajadzēja ķerties pie savu interešu aizstāvības un lobēšanas, kā to darīja citi. Kas notika? Latvijā netika nobremzēta akla klausība regulām, maz tika darīts, lai pienācīgi aizstāvētu Latvijas intereses.

Kam vajadzēja notikt?

“Latvija nu ir Eiropas valstu pulkā, nu viss notiekošais jāskatās un jāvērtē Latvijas interešu gaismā.”

Mūsu intereses joprojām nav definētas un joprojām ministriju gaiteņos priecājas, ja esam pirmie, kas nekritiski ievieš kādu regulu vai direktīvu. Tā tiek uzskatīta par veiksmi.

Manuprāt, svarīgāk ir būt Latvijas interešu sardzē, nevis akli klausīt Eiropas Komisijas lobijam. Es noteikti neesmu eiroskeptiķis, uzskatu, ka nepieciešams atgriezt nacionālo valstu (dalībvalstu) svaru Eiropas Savienībā, EK atstājot tās noteikto vietu – izpildinstitūcija. Ja tuvākajā nākotnē šo situāciju nemainīs, Eiropā var būt nopietnas pārmaiņas. Mums būtu jāveido Eiropa, kurā atkal vēlētos iekļauties Lielbritānija, nevis vēl kāds vēlētos izstāties.

Šādai attieksmei jābūt ik ministrijā!

Domāju, ka Latvijas ierēdniecības kapacitāte un jauda ir pietiekama, ar to viss ir kārtībā. Trūkst valstiska uzdevuma ierēdņiem strādāt un notiekošo vērtēt caur Latvijas interešu prizmu. Mūsu ierēdniecības spēja atgaiņāties un rakstīt vēstules ir saucama par gluži vai fantastisku. Tikai – ir viens noteikums – Latvijas interešu vārdā šīs spējas būtu pagriežamas EK virzienā. Piemēram, ja mums Latvijā būtu iekšēja stratēģija un plāns, ko darīt ar Zaļo kursu un klimata pārmaiņām, mūsu ierēdniecība lieliski tiktu ar to galā. Ierēdņu spējas jāvērš virzienā no Latvijas uz EK.

Vai kolēģi ministri un amatpersonas citās ministrijās ar to būs mierā?

Tas ir ceļa sākums, tā ir lieta, ar ko jāsāk!

2019. gadā pēc piedalīšanās prezidenta kandidātu debatēs jūs visus trīs (Juri Jansonu, Egilu Levitu un Didzi Šmitu) augstu novērtēja politoloģe Vita Matīsa. Plašsaziņas līdzekļu ļaudīm šis jo pamatīgi aizmirsies...

Neesmu sevi un savu darbu no šāda skatpunkta analizējis. Ja kādam politikā darbojošamies cilvēkam nemitīgi vai daudz un tai pašā laikā nepamatoti uzbrūk, tā ir mūsu sarunā pieminētās jaunās reliģijas daļa. Nedomāju, ka šai ziņā kāds jāvaino. Domāju, no diskusijas un viedokļiem nav jābaidās, jāpauž savi uzskati un tie jāaizstāv.

Nedomāju un negaidu, ka mani ļoti labi sapratīs.

Ja paskatos atpakaļ, 1999. vai 2000. gadā es biju tāds pats, tikai man paveicās studēt Francijā un strādāt diplomātiskajā dienestā, un redzēt, ka pasaule ir mazliet citādāka, nekā to māca Latvijas Universitātē. Tas palīdzēja 16 gadus Briselē darboties kā lobistam. Tur strādājot, saproti, ka jelkādas nopietnas iniciatīvas ieviešana Eiropā prasa aptuveni 10 gadus. Ja kāda lieta vai process, vai ideja turpina dzīvot 10 gadus, tā ļoti reti paliek tik cēla un svaiga, kā iecerēts. Tēmas uzturēšanai, aktualitātes saglabāšanai ir nepieciešama nauda, nepieciešami algoti cilvēki, kas ar to ikdienā nodarbojas. Naudu, savukārt, dod kāds, kam par attiecīgo jomu vai nozari ir interese. Piemēram, nav nekādu šķēršļu vēlēties, lai visā Eiropā būtu vienāds dzelzceļa sliežu platums, kad par to lēma, jāatceras, kāda platuma sliedes izvēlējās, kurā valstī tādas bija un kas tās ražoja...

Vai atceraties jautājumu par šprotēm un benzopirēnu? Kam Eiropā būtu interese par benzopirēna līmeni kūpinājumos? Meklēju, pētīju, burtiski rakos rakstos, aprakstos utt., sākot ar ķīmisko formulu, turpinot ar tā atrašanos pārtikas produktos, kāpēc tas ir kaitīgs... Izlasīju, sapratu, bet netapa skaidrs, kāpēc tik ilgus gadus šāda iniciatīva pastāv. Galu galā skaidrojumu saņēmām no Spānijas, kur lieliski strādāja mūsu vēstniecība, kas palīdzēja noskaidrot, kas aiz benzopirēna jautājuma “stāv” – Vācijas pārtikas iekārtu ražotāju nozare, bagāta, liela, gana ietekmīga, kurai klasiskie konkurenti bija itāļi un uz papēžiem sāka mīt poļi, kas sekmīgi ienāca tirgū. Vācieši sāka mērīt un noteikt atšķirības kūpināšanas krāsnīs, konstatējot, ka viņu krāsnīs benzopirēna skaitlis ir mazāks, salīdzinot ar poļiem un itāļiem. Amats rokā – šo skaitli vajadzēja “virzīt”. Vai benzopirēns ir kancerogēns? Ir! Vai nepieciešams noteikt tā maksimāli pieļaujamo līmeni pārtikas produktos? Jā, noteikti! Rīkosimies godīgi – gada laikā palūgsim attiecīgos datus pārējām dalībvalstīm. Vai citas dalībvalstis saprata, kāpēc šie dati nepieciešami? Nez' vai. No, piemēram, 5000 datu apkopojumiem 4900 iesūtīja Vācija... Kam rezultātā “piekrīt” solīdais vidējais skaitlis? Vāciešiem.

Šis ir tikai viens piemērs, kas ļauj saprast situāciju. Mēs to sapratām un atrisinājām veiksmīgi. Labs rezultāts prasa ļoti daudz laika, nopietnu iedziļināšanos un sapratni.

Ja tagad redzu situāciju, kurā kāds par kaut ko skaļi iestājas un dara to pietiekami ilgu laiku, situācija ir skaidra. Mans uzdevums nav meklēt, kas aiz tā slēpjas, bet ir skaidrs fakts – kādam tas ir svarīgi.

Ja šādas pieredzes nav, allaž gribas ticēt pašam labākajam un skaistākajam... Protams, es nekādi nenoliedzu, ka kaut kas tiek darīts arī labu un cēlu mērķu vārdā.

Līdzīgi ir ar mūsu nozarēm – mežsaimniecību, lauksaimniecību, kūdras nozari – mūs sit tur, kur esam stabili un spēcīgi.

Brīdī, kad (ja) Eiropas Savienībā ar likumdošanas bāzi ierobežos kūdras patēriņu (un es runāju tieši par kūdras izmantošanu dārzkopībā), piemēram, Nīderlande nepārtrauks audzēt ziedus – tā izmantos burtiski neizsmeļamos Baltkrievijas un Krievijas kūdras resursus – tas būs tieši tas, kas notiks, ja...

Kokus stādīt nepārstās, tulpes turpinās ziedēt, tomāti nogatavosies, bet...

Ministram ir citi pienākumi, bet allaž esmu uzskatījis par personiski nepieciešamu skaidrot un skaidrot, ka daudzi “skaisti iesaiņoti” jautājumi mēdz būt pagalam ciniski...

Cik lielam jābūt skaidrošanas ilgumam?

Kamēr saprot.

“Jāņem uz izturību...” Kā zemkopības nozarei ar tikt galā ar skaidrošanu “jaunās reliģijas” situācijā? Patlaban ir neskaidrība ar Meža atbalsta fondu un finansējumu...

Viss ir kārtībā. Kā jau runājām iepriekš, sabiedrības informēšanai un izglītošanai šobrīd ir nepārvērtējami svarīga, pat izšķiroša nozīme. Viens – informēt par Zaļo kursu, bet (!!!) ir ļoti daudz citu jautājumu, par kuriem jārunā. Ja publiskais viedoklis “tiek virzīts”, lai mežizstrādi ierobežotu, laukus nemēslotu, darītu mazāk utt., tas, piemēram, samazina jauniešu interesi nākt šais nozarēs strādāt.

Ja mēs turpināsim attīstīt iespēju Latvijā pievienot kokam vērtību, pareizi virzīt nozaru politiku, principā – ja rēķinām Latvijā augošos koksnes kubikmetrus un cilvēku skaitu valstī – Latvijai ir nopietns pamats būt ļoti bagātai valstij tikai ar koksnes resursiem vien.

Latvijā koksnes kopējā krāja ir 687 milj. m³

Iedomājies, ja no tās dabūjam maksimālo pievienoto vērtību, mums, aizmirstot citus resursus, jābūt ļoti bagātiem!

Labā nozīmē tas ir emirātu stāsts, tikai ar atjaunojamo, ne fosilo resursu...

Jaunās reliģijas ietvarā – visu precīzi saskaitot un pareizi izmantojot – iespējas ir ļoti lielas. Viss ir atkarīgs no mums pašiem, nepieciešams izbeigt provinciālu domāšanu.

“Finieris arī Āfrikā ir finieris...” Par koksnes izmantošanu būvniecībā jājautā, vai patiesi ir tik spēcīgs celtniecības materiālu lobijs, ka viss notiek tik lēni.

Tā ir vienkāršāk, tā ir ierastāk. Kāpēc kaut kas jāmaina, ja ir labi tāpat? Te atkal priekšā skaidrošanas darbs.

Ja runājam par politiķiem, atkal jāatceras lobista pieredze. Kādreiz man pie sienas bija piesprausts saraksts ar 10 punktiem, kas jāizdara, ķeroties pie kāda jautājuma lobēšanas. “Uzrunāt amatpersonas” ir tikai 8. punkts – ar amatpersonu jārunā brīdī, kad tā no kaut kurienes jau kaut ko ir dzirdējusi un pati vēlas problēmu risināt. Problēma ir sabiedrībā zināma, un politiķis jūt, ka būs jārisina gan, un tu iedod viņam gan risinājumu, gan autortiesības. Tā ir visās nozarēs. Vispirms jārada informācijas vilnis.

Atceroties vecos laikus – reiz pie manis privāti atnāca konsultēties kāds cilvēks: “Klau, vai ir iespēja tikties ar ministru?” “Ir, bet saki – vai tu vēlies atrisināt kādu jautājumu, vai tu vēlies sastapt ministru.” Tas nav viens un tas pats, šāda tikšanās var pat kaitēt, ja tu neesi paveicis visus iepriekšējos astoņus punktus. Vislabākais – ja tev zvana no ministra biroja un sauc talkā – “Vai tu zini, kas būtu darāms?”

Liela, svarīga Zemkopības ministrijas struktūrvienība Valsts meža dienests (VMD).

Šobrīd vadītāja pienākumus pilda Arvīds Ozols, es līdz VMD vēl neesmu ticis, lai ļoti labi zinu, ka jautājums ir apjomīgs un nopietns, tas nav melnbalts, modernizācijai ir jābūt un jābūt jēgpilnai. Pie tās jāķeras klāt! Starp citu, viena tēma, ko nupat sakārtojām ar iekšlietu ministru Māri Kučinski – ugunsdzēsības un dzēšanas darbi. Mēs vēl skaidri nezinām, kas un kā, bet risinājums taps Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un VMD ciešā sadarbībā, tas ir skaidrs.

Vai šis risinājums radies sarunu rezultātā?

Tieši tā! Cik zināms, tas ir aktuāli Iekšlietu ministrijā, arī pie mums – tieši VMD, un mēs ar Māri Kučinski par to runājām un vienojāmies.