Bet iemesli, kas deva mudinājumu cilvēkiem iet mežā un nonākt nelegālā stāvoklī, veidot grupas un meklēt ieročus, bija pamatā divi. Pirmais: padomju drošības iestāžu represijas pret dažādām iedzīvotāju grupām, kurās ietilpa aizsargi, nacionālo organizāciju dalībnieki, vācu laika policisti, leģionāri, civilpārvaldes darbinieki. Otrs iemesls: nelikumīgā mobilizācija sarkanajā armijā. Apmēram 20% mobilizēto vīriešu izvairījās no iesaukuma sarkanajā armijā, pēc tam nonākot nelegālā stāvoklī, vēlāk daudzi - arī pretošanās kustības rindās.

Nacionālie partizāni bija jau 1941. gadā, kad notika Raganas kauja. Toreiz 1. jūlijā sarkanarmieši, panikā bēgdami no vācu karaspēka, pa ceļam iebruka Sējas pagastā un vēl paspēja (!) nogalināt divas sievietes, kuru „noziegums” bija mastā uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs, jo viņas pa radio pēc 378 dienu pārtraukuma izdzirdēja „Dievs, svētī Latviju!” un ziņu par komunistu padzīšanu no Rīgas. Par sarkanarmiešu vardarbību uzzināja leitnants Visvaldis Brūniņš un viņa 30 vīru vienība. Viņi izvietojās slēpnī Straupes šosejas apkārtnē. Tomēr viņu kaujas zināšanas izrādījās nepietiekamas, un astoņi vīri cīņā ar krieviem gāja bojā.