Intervija ar Valteru Sīli, režisoru, izrādes-pastaigas “Mežs” režisoru un līdzautoru

Izrādē “Mežs” divas reizes piemin meža definīciju un tās dažādās izpratnes. Vai tu zini, cik definīciju ir mežam? Vai izrādes tapšanas gaitā esat to mēģinājuši noskaidrot?

Jā, interesējos, bet neesmu saskaitījis! Ir daudz, cik zinu, un tas ir traki! Kāpēc? Tas jau liecina, ka daudziem mežs ir kā politiska vienība, ne tikai koku kopums un tamlīdzīgi. Mežu var definēt dažādi, izrādē mēs koncentrējāmies uz divām definīcijām (diviem skaidrojumiem). Darba gaitā, vēl nezinot, pieļāvām, ka to varētu būt vairāk, daudz vairāk.

Veidojot izrādi, vēlējāmies saprast vienu no pamatjautājumiem, kas mūs patiesi ieinteresēja un pat “uzrunāja”: kā darbību mežā un izpratni par mežu ar vislabākajiem nodomiem vērtē un uztver patriotiski Latvijas pilsoņi. Uztveres ir dažādas, tās var dēvēt par pusēm, kur viena redz mežu kā dabas resursu ekonomiski, otra pārstāv viedokli, ka koku ciršana šodienas apjomos var kaitēt dabas daudzveidībai. Pēkšņi ir radies konflikts! Par konflikta eksistenci šaubu nav! Tas pastāv: dažs vides aktīvistus sauc par ārzemju spiegiem, cits uzskata, ka mežā nav pieļaujama nekāda darbība. Kā materiāls teātrim šāda situācija ir gana interesanta un “saka tev”: “Strādājam!”

Vai aktieru uzvārdu “apgrieztā proporcionalitāte” gadījusies tīša vai nejauša? (Raimonds Celms ir aktīvista urbānista lomā, Ivars Kļavinskis – profesionāls meža zinātājs, mežkopis)

(Sirsnīgi un garšīgi smiekli!) Diezgan nejauša, aktierus pēc uzvārda gan neizvēlējos. Viens otrs joks par mežu un celmiem runātajā tekstā parādās, bet tas ir saprotami un ar izrādes ideju saistīti. Rakstot tekstu, sajutu, kuru lomu ieņems katrs aktieris. Aktieru uzvārdu saistība ar kokiem ir nejaušība. Es pats, šādi skatoties, būtu saistāms ar ornitoloģiju un putniem.

Tu esi režisors un pats izrādē nerunā… Kā tapa stundu ilgais pastaigas maršruts?

Skatījāmies dažādus variantus, sākumā svarīgs ir gājiens pa asfaltēto celiņu un nonākšana uz meža takas, tas iekļaujas izrādes dramaturģijā. Kāpas, uzmanīgs gājiens pa taku, cenšoties neaizķerties aiz priežu saknēm un nepakrist. Ak, pareizi, jāpaskatās apkārt, jābauda mežs!… Tas viss iekļaujas izrādes domā un stāstā.

Vai norādītie izrādes autori – Linda Rudene un tu – esat līdzvērtīgi teksta autori?

Mēs iestudējām diptihu: “Mežs” un “Pilsēta”. Atbildību lēmām sadalīt – Lindai vairāk “tiks” pilsēta, man – mežs. Linda bija atbildīga par abu izrāžu teksta labskanīgumu. Runājām un spriedām, ko mainīt, ar ko papildināt un vai papildināt.

Vai esi pilsētnieks, vai…

Pilsētnieks. Mana dzimtā apkaime paaudžu paaudzēs ir Pārdaugava. Pilsētnieks, kas bērnību pavadīja Rīgas Zooloģiskajā dārzā, kur strādāja mana mamma, un kur veidojās manas it skaidri noteiktās attiecības ar dabu un dzīvniekiem, man nebija svešs nedz siens, nedz lopiņi, nedz darbs ar tiem. To visu iepazinu bērnībā.

Izrādes sākumā abi aktieri spriež, ka būtu bijis interesanti pastaigu organizēt Baložu vai Dzelzāmura mežā, kas rīdziniekiem vai citiem skatītājiem būtu pārāk tālu. Vai Mežaparku izvēlējāties, jo vieglāk ar transportu pieejams, vai arī, kā noprotams, tu šo apvidu labi pazīsti?

Aktieru skaidrojums ir pareizais! Pirmā ideja gan bija citāda… Starptautiskā teātra festivālā skatījos kādu politiskas ievirzes iestudējumu, aktieris pauda to, ko visi zālē domā, tātad ir vienisprātis, izrādei beidzoties, visi apmierināti devās mājās. Kam tas vajadzīgs? Lai cilvēki uz skatuves un zālē justos ērti? Vai ejam uz izrādi, lai secinātu: “Malači! Domājat pareizi!” Es vēlos pastrīdēties un izaicināt skatītāju.

Pieminētajā izrādē bija ap 100 skatītāju, man šāda mērķa nebija. Manam politiskajam teātrim būtu gana ar vienu skatītāju, ja tas būtu iespējams. Kā jau minēju, ideja nobrieda (pie tam jau pasen) pirms pāris gadiem, bet materializējās tagad.

Jā, sākumā vēlējos doties pa visparastākā Latvijas meža ceļu, kur varētu redzēt krietni vairāk meža attīstības posmu, te – jaunaudze, te cirsma, te neskarts, nekopts mežs, te vēl kas cits, piemēram, sēņu vai ogu vieta! Domājot tālāk, tapa skaidrs, ka izrāde vienam cilvēkam tā nebūs gan, organizējot izrādes gaitu, nonācām Mežaparkā. Aktieru tekstā sacītais ir tiesa.

Tev ir izdevies panākt lielisku, pat jūtamu, līdzsvaru: ik bļāvienam pretī ir pamatojums un spēji uzplaiksnījušām emocijām pretī – skaidrojums. Vai tas notika apzināti?

Katrs pamatojums arī ir emocionāls. Savā ziņā līdzsvars ir… Man bija ļoti svarīgi salāgot šos dažādos viedokļus pēc iespējas proporcionālāk, lai skatītājam pašam ir iespēja pārdomāt un sajust, kuram no tiem vairāk pievienoties. Lai skatītāji šo līdzsvaru redzētu, justu un saprastu!

Lēmumi, lai kā nosaukti, savā ziņā ir emocionāli. Ko mēs ik situācijā upurējam? Ko iegūstam? Protams, vislabāk ir “atsperties” no savas subjektīvās realitātes, ko zinām un pārzinām vislabāk. Katrai tēmai, kas saistīta ar mežu, varētu būt ļoti plašs izklāsts, kas iekļautu dažādus viedokļus un skaidrojumus, tomēr izrādes garums to ierobežo. Katrai tēmai ir paredzēts noteikts laiks, kā jau izrādē ar savu precīzu struktūru. Abās pusēs, kas sarunājas, ir gana arī emocionālu skaidrojumu, un skatītājs domā: “Kur ir mana pozīcija? Kā es skatos uz šo problēmu? Kurš kuru nesaprot?”

Es kā cilvēks paužu vienu viedokli – savējo, ciktāl labi nodomi ir manam oponentam, ciktāl es spēju viņam atbildēt, ciktāl es ļaujos vai neļaujos emocijām, tas redzams vai vismaz nojaušams izrādes gaitā. Teksta tapšana man bija ārkārtīgi interesanta un piedzīvojumu pilna.

Ar ko konsultējies no profesionālās vides? Izrādē ir jūtama profesionāla valoda un profesionāļa roka!

Konsultantu bija gana. Gan Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs, gan mežzinis, kam par katru jautājumu bija savs it strikts skatījums (pie tam “ne industriāls”), gan “Rīgas mežu” pārstāvji, gan profesionāls ekologs (zinātņu doktors). “Latvijas valsts mežu” viedokli un argumentus lasījām prezentācijās, skatījāmies informāciju no mežzinātnes institūta “Silava”. Man patika, ka iepriekšminētais mežzinis spēja vērtēt maksimāli neitrāli, jo nereti ir izrādē skartajai “uguņošanai” vidū.

Tekstā iekļautajiem cipariem ir konkrēti avoti. Kā redzēji, izrādē par tiem runājam nedaudz un te svarīga nozīme ir meža definīcijām, ar ko sarunu sākām. Ko kurš uzskata par mežu un ko kurš izvēlas uzskatīt par mežu? Piemēram, lai pēc vienas no definīcijām kāda audze skaitītos mežs, vajag 5 metrus augstus kokus. Tas taču nav daudz!

Tie ir tie sarežģītie jautājumi...

Mēs kā paraugvalsti esam izvēlējušies Somiju – tur meža nozarē viss tā kā būtu skaisti. Atradu literatūrā datus, ka somi gana daudz koksnes, kas domāta papīra ražošanai, importē, lai saglabātu mežainākās un koksnes bagātās valsts statusu.

Par politiku… Nesenā sarunā par meža tēmu, sarunbiedrs norādīja, ka, viņaprāt, politika saistībā ar mežu un vidi ir aizgājusi šķērsām, jo ļauj publiskajā telpā nonākt jebkādām muļķībām… Piemēram, es mēģinu (man pašam zināmu iemeslu dēļ) plašākai sabiedrībai paskaidrot, ka tu neesi Valters, bet Vasilijs, un pie tā palieku, neskatoties uz to, ka zinu: tu esi Valters. Līdzīgus apgalvojumus uzklausa nozare, kam faktiski ir jāstrādā, ne jāatspēko.

Tu piemini un šeit parādās interesantas lietas. Veiksmīgā meža nozare nereti izmanto argumentus, kas arī ir muļķības, piemēram, par CO2 piesaisti. Jaunaudze ogļskābo gāzi piesaista visvairāk – vai tas ir pareizi? Vai vecie, pieaugušie koki nepiesaista? Piesaista. Vai CO2 piesaistes bilance būs tikpat pozitīva, ja mežu nocirtīs un tajā vietā tiks izveidota jaunaudze? Bet nereti argumentos izskan tikai jaunaudzes vārds, lai gan par to, kā skatījos, zinātnieki arī strīdas. Vai tomēr visa meža ekosistēma, ko neizjauc vismaz 100 gadus, piemēram, ieskaitot arī mellenājus, nepiesaista vairāk CO2, nekā jaunaudzes? Man daudz vieglāk pieņemt racionālus argumentus, kas izskan no meža nozares un kurus es saprotu.

Tomēr argumentu dažādība ir ļoti būtiska, jo tā liecina par mūsu sabiedrības domas brīvību. Vieniem vajag mežu mellenēm, citiem – sēnēm, citiem – nākamajām paaudzēm, citiem – uzņēmējdarbībai, vēl citiem – politiskai aktivitātei. Strīdos katrs no šiem cilvēkiem ar “savu skatpunktu vai vajadzību” meklē pieeju sabiedrībai. Ja gribi, reklamē savas intereses, domā: “kā es varu parādīt to “savējo”?”

Piemēram, koku caurmērs un aizsargājamās teritorijas. Kā esmu sapratis, meža īpašnieki un nozare ļoti nevēlas aizsargājamo teritoriju palielināšanu. “Sak, tas ir viss, ko vēlamies!” Labi! Cīnāmies, lai būtu status quo. Bet tam seko jau cita nozares vēlme par caurmēra samazināšanu, ko status quo situācijā, kādu vēlamies, mainīt nevajadzētu, lai mežam būtu laiks augšanai. Redzu, ka pēdējo gadu gaitā nozare un tās oponenti cits citu ļoti uzmana, ko uztveru ļoti veselīgi.

Vēl ir jautājums par viedokļiem. Ja mēs uzskatīsim, ka par sabiedrībai nepieciešamu un plaukstošu nozari nevar teikt neko sliktu, mēs nonāksim pie lielām problēmām. Labāk, manuprāt, lai ir šis nepārtrauktais strīds! Labāk strīdēties par definīcijām.

Cik patriotiski vai valstiski gudri, tavuprāt, no x definīcijām ir paņemt to, pēc kuras Latvija ir sliktākā stāvoklī?

Padomju laikā mežu ministrija bijusi vispatriotiskākā. Tāds stāsts joprojām ir cieņā, to esmu dzirdējis ne reizi vien. Ko panāca? Latvija kokmateriālus importēja… Daudz ko pasargāja. Tagad tikpat patriotiski ir sacīt, ka nozare ir Latvijas ekonomikas balsts.

Domas ir pretējas. Lai tādas tās būtu! Mani daudz vairāk biedē iespēja, ka pamatota (kaut emocionāla) nozares kritika, kādaprāt, var tikt ierobežota.
Ilustrācijai ar Latvijas Nacionālā teātra laipnu atļauju izmantotas Kristapa Kalna (Valters) un Edgara Lazdiņa (skats no izrādes-pastaigas) fotogrāfijas. Titulfoto un fotogalerija - zemeunvalsts.lv