Lai cilvēki saņemtu gan informāciju, gan pakalpojumus

Zemeunvalsts.lv | 23.03.2021

Ar Gundaru Siseni, ELPA valdes priekšsēdētāju, sarunājas Māris Liopa, LMSP priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Kā rit piensaimniecības uzņēmuma darbs dažnedažādu ierobežojumu laikā?

Klājas diezgan pasmagi un raibi. Uzņēmuma darbības laikā veidojusies situācija, proti, mūsu klientu vidū ir pietiekami daudz budžeta iestāžu, piemēram, sadarbojamies ar ēdināšanas uzņēmumiem, kas ēdina skolēnus un bērnudārza bērnus. Šī biznesa niša “normālos laikos” ir ļoti laba, bet... Covid19 laikā tā pagriezusi otru vaigu. Laikam ritot un mūsu klientūrai stabilizējoties, viss ritēja skaidri un saprotami: nav dzirdēts par valsts vai pašvaldību bankrotiem, ēst cilvēkiem vajag, darbs būs. Patlaban, kā teicu, situācija ir kājām gaisā. Pirmo sitienu dabūjām pērn, kad viss pēkšņi tika aizvērts un daļu produkcijas mums pat atgrieza atpakaļ. Ja 35% kopējā apgrozījuma veido publiskā iepirkuma pasūtījumi, un tie “apstājas”... Viegli nav.

Vērsāmies pie bankas, kas vispirms aicināja attiecīgi atlaist daļu darbinieku. Tad vērsāmies “Altum”, tikām pie apgrozāmajiem līdzekļiem, saņēmām nelielu kompensāciju no Lauku atbalsta dienesta. Vasara jau atkal bija veiksmīga, pavasarī izveidojušos finansiālo bedri “aizbērām”, vēl septembrī viss bija kārtībā un... nākamais sitiens. Saprotams, meklējam risinājumus un nepadodamies. Esam atvēruši savu interneta veikalu, jāteic, nav viegli konkurēt ar “Maxima” vai “Rimi” interneta veikaliem, bet strādājam. Arī šai ziņā joprojām ir virkne birokrātisku procesu, kas neļauj sākt strādāt ātri, mēnesis dažādu procesu sakārtošanā pagāja. Par valstisko atbalstu daudz nerunāšu, bet... viens no pēdējiem valdības lēmumiem par ierobežojumu 25 m2 mums radīja problēmas tirdzniecības vietās Liepājā, Pētera tirgū, un Rīgā, Imantas tirgū – pirmajā nedēļā kopš ierobežojumu ieviešanas apgrozījums kritās par 50%. Cilvēki netiek tirdzniecības vietai klāt, ne katrs vēlas rindā gaidīt un salt. Teikšu – viena lieta ir kaut ko sacerēt un uzrakstīt, otra – saprast un paskatīties, kas notiek un kā uzrakstītais darbojas. Nebūšu oriģināls – mums skaidro, ka Rīgas trolejbusā un autobusā esot daudz veselīgāk nekā Liepājas tirgū. Vai tad?

Neesam atbrīvojuši nevienu darbinieku, jo visus šepat uz vietas esam apmācījuši, ap 2/3 darbinieku pie mums strādā 10 gadus un vairāk. Kā jau nelielā uzņēmumā, piemēram, ir viens meistars, kas atbild par biezpiena vai siera gatavošanu, un ar šo meistaru kopā strādā komanda ar katram tās dalībniekam noteiktām un zināmām funkcijām. Rezultāts ir tieši atkarīgs no katra komandas pārstāvja darba. Ja kādam misēsies, biezpiens vai piens nebūs lietojami, vai garšos savādāk. Mums ir nedaudz vairāk kā 40 darbinieku, ražotnē visi ir vietējie – no Kazdangas un Aizputes, vēl ir pārdevējas Saldū, Liepājā un Rīgā.

Izejvielas iepērkam no vietējiem zemniekiem Aizputes un Kuldīgas novados, arī no kooperatīviem. Tā kā darbojamies programmā “Skolas piens”, “labajos laikos”, kad visi mācījās, dienā safasējām līdz 14 000 iepakojumu (250 ml). Skolām un bērnudārziem pienu vedam arī uz Rīgu. Jā, izņemot bērnudārzus, viss cits patlaban ir “apstājies”!

Ko esmu novērojis: Covid19 laikā drošības prasību dēļ ir pieaudzis t.s. sekundārā iepakojuma apjoms. Ja kādreiz produktu tirgoja sveramu vai vaļēju, ar lāpstiņu varēji iebērt, cik nepieciešams, tagad tas ievīstīts plēvē vai papīrā. Iepakojuma ražošanas nozares ir ar darbu apgādātas un nesūdzas.

Tuvojas pirmās pašvaldību vēlēšanas pēc administratīvi teritoriālās reformas. Kā Aizputes novadā, Kazdangas pagastā skatās uz topošo lielo Dienvidkurzemes novadu, kurā būs jādzīvo, jāstrādā, jāsadarbojas?

Jautājums par administratīvi-teritoriālo reformu ir vienkāršs: kā sakārtot ik novadu, lai tajā dzīvojošie cilvēki saņemtu gan informāciju, gan pakalpojumus, un to pieejamība netiktu traucēta. Varam brīnīties un spriest, bet patlaban esam atgriezušies pie tā plānojuma, ko savulaik saucām par Liepājas rajonu. Varbūt nopietnākā kļūda bija iepriekšējā reforma, kad lielais rajons sadalījās: divi lielāki novadi (Grobiņas un Aizputes), nedaudz mazākais Priekules novads un virkne etnisko novadu – Nīca, Rucava, leišmales gals – Vaiņode, ostas pilsēta - Pāvilosta... Aizputes novads ir samērā kompakts, liela daļa novada pagastu robežojas ar centru, Aizputes pilsētu. Lielajā Dienvidkurzemes novadā mēs būsim vienā tā malā, mūsu priekšrocība – esam tuvāk Rīgai. Vēsturiski pareizāk varbūt būtu bijis novadam dot Lejaskurzemes vārdu.

Novads veidots apkārt Liepājai un tam pilsētu un pilsētai novadu nevajag, Liepājai savi jautājumi risināmi. Novada centrs būs Grobiņā, lai gan ir divas visādā ziņā līdzvērtīgas pilsētas – Grobiņa un Aizpute. Grobiņa, piedodiet, ir Liepājas guļamrajons, kas varbūt tālā nākotnē saplūdīs vienā pilsētā. Bet, kā jau teicu, novada administratīvais un attīstības centrs – kā paredz lēmums – būs Grobiņā, kam iemesls ir dažādu valsts dienestu atrašanās tuvīnajā Liepājā. Aizpute pretendē būt attīstības centrs, ir dzirdēta doma par dažu iestāžu atstāšanu arī mums un Priekulē.

Noteikti uz vietām ir saglabājami vienotie iedzīvotāju apkalpošanas centri. Svarīgi, lai jaunajā novadā nebūtu nomaļu ne ģeogrāfiskā, ne attīstības nozīmē.

Aizputes novadā ir divi kultūrvēsturiski centri, kas domāju, saglabāsies un neiznīks – Kazdanga un Cīrava. Starp citu, visi Latvijas zivjkopji ar vidējo speciālo izglītību ir nākuši no Kazdangas! Mums ir skola un bērnudārzs, kuru gatavojas paplašināt. Patlaban Dienvidkurzemē esam pēdējie mohikāņi piena pārstrādes jomā... Priekulē ir neliela, bet laba maizes ceptuve.

Kā Kazdangā veidojies piena pārstrādes uzņēmums? Vairāk dzirdēts par Kazdangas tehnikumu

Ja skatāmies vēsturiski, Kazdangā piena pārstrādes ražotne tapa “tukšā vietā”, vietējo piena ražotāju tradīciju nebija. Tolaik pats strādāju izglītībā, vadīju Kazdangas tehnikumu, pēc izglītības esmu filologs, latviešu valodas un literatūras skolotājs, absolvējis Liepājas Pedagoģisko institūtu. Dzīve piespieda nodarbošanos mainīt. Tehnikuma pārziņā savulaik bija 7000 ha zemes un vairāk nekā 600 slaucamo govju. Zemes reformas rezultātā 90. gados cilvēki sāka pieprasīt un atgūt zemi, bet ... kur liksi gotiņas? Tām vieta neatradās. Tehnikumam palika ap 1000 ha zemes un govis ar lieliskiem ciltsrakstiem. Rokas necēlās ko jaukt, ko likvidēt...

Palīdzēja kādreizējais PSRS tautas deputāts, Kazdangas absolvents Juris Janeks un citi Kazdangas tehnikuma absolventi. Starp citu, Kazdangas absolventiem bija sapratne par saimniekošanu. Kas notiek, ja cilvēkam iedod 40 ha zemes, bet domāšana kā 1/2 ha īpašniekam? Tais laikos (90.) zemi pārdeva, nereti ārzemniekiem, nopirka labu auto, pirkumu atzīmēja (apslacīja), iebrauca kokā, labi, ka pats vēl dzīvs, bet... nu ne zemes, ne naudas, ne auto! Tāda bija ne tik senā pagātne! Tagad ne viens vien bijušais zemes īpašnieks strādā zemes pircēja saimniecībā...

Jā, sapratām, ka pārmaiņu laikā nepieciešams pārstrādes uzņēmums. Ziemeļreinas-Vestfāles valdība no Vācijas “piespēlēja” izdevību. Tikām pie iekārtām, kas gan bija ap 20 un vairāk gadu vecas. Latviešiem ir teiciens par dāvināta zirga zobiem... Sākām darbu. Piens, krējums, biezpiens, vaļējā veidā – pirmais, kas galdam nepieciešams. Gatavo produkciju vedām uz tirgu, tirgojos arī pats. Tā bija laba skola, iedziļināties tirgus sīkumos un tradīcijās. Nevarēju saprast, kā pārdevējai ar sliktāku preci sokas labi, mums ar labu – sliktāk. Kur slēpjas problēma? Sapratām: mūsu stendā jābūt vienam cilvēkam ar tirgošanās talantu un spējām sarunāties un “ietirgot”. Kādā saviesīgā pasākumā sastapāmies ar pārdevēju, kas strādāja citā stendā, un aprunājāmies. Cik tev saimnieks maksā? Tik un tik, neatkarīgi no pārdotā. Nāc pie mums, maksāsim vairāk, piedevām saņemsi procentus no pārdotā! Tā dabūjām pirmo kārtīgo pārdevēju.

Tad sākām domāt par profesionālu produkcijas iepakošanu. Rīgā tolaik darbojās pieredzējušais piensaimnieks Mārtiņš Sesks. Viņš solīja palīdzēt, jo tolaik Latvijā “ienāca” jauna veida iepakojums, Mārtiņam noliktavā bija daudz sagatavju. Tikām pie šīm sagatavēm, bet... bija jādomā, kā tās aizdarīt – vaļējās pakās pienu vai kefīru netirgosi. Talkā nāca mans brālēns, Ilmārs Sisenis, tagadējā LLU MF dekāna tēvs, cilvēks ar izteikti tehnisku domāšanu: sarunājām, ka padomās un padarbosies. Liepājā tolaik darbojās “Liepājas Metalurga” konstruktoru birojs, kas bija gatavs radīt aparātu, bet... tas maksātu Ls 5-7 tk. Kur ņemt tādu naudu? Labi, ka pieteicās minētais brālēns, kas bija izdomājis gan aparātu, gan algoritmu, vajadzēja tikai darbinieku, veiklām rokām un prasmi skaitīt. Kad pēc kāda laika vēlreiz apciemoju Mārtiņu Sesku Rīgā, viņš ļoti brīnījās – kā, es izmantojot sagataves un prasot vēl? Domājis, esmu atmetis ar roku. Pasūtīju paku sagataves vēl vairākas reizes, un kādu dienu, braucot uz Liepāju, Mārtiņš ieradās pie manis apskatīties, kā “paku gatavotājs” strādā. Pārsteigums viņam bija liels! Vienojāmies, ka varētu rast iespēju tikt pie lietota fasējamā automāta. Pirmos gadus visu nopelnīto ieguldījām attīstībā.

Kā tapa uzņēmuma nosaukums ELPA?

Laikā, kad strādāju Kazdangas tehnikumā, Liepājas rajonā darbojās zinātnieks Ilmārs Heinackis, kas mācīja saimniekot ekoloģiski, pareizi utt., lietot sadalījušos kūtsmēslus, nelietot pesticīdus: biodinamisko lauksaimniecību. Tapa ekoloģiskās lauksaimniecības pārstrādātāju apvienība (ELPA), kurā darbojās tehnikuma pasniedzēji un zemnieki. 2004. gadā mums ziņoja: ja nosaukumā lietojam vārdu ekoloģija, nepieciešams produkciju sertificēt. Labi! Sapratām, ka tas nav velti. Jā, tas būšot ap 200 Vācijas markām stundā. Ūja! Mums tādas naudas nav!

Tā tapa ELPA. Filozofiju esam saglabājuši līdz šodienai – maksimāli dabisks produkts, nelietojam konservantus, nelietojam stabilizatorus, nelietojam augu taukus. Mūsu piens nav domāts 8 mēnešu uzglabāšanai. Plusi – cilvēki zina, kā strādājam un ko darām, brauc ekskursanti, skatās. Mīnusi – nevaru nodrošināt ilgus uzglabāšanas un realizācijas termiņus. Ja runājam par eksportu – ir kā ir! Esam saņēmši piedāvājumus, bet pamatā orientējamies uz Latvijas tirgu. Bija interesants laiks un stāsts par to – kā zināms, Vācijā dzīvo daudz Pievolgas vāciešu, Berlīnē viņiem ir veikali utt. Mūsu veikalā bija ienācis viens no viņiem un secinājis, ka labi atceras šādu biezpienu, kā pie mums. Nostaļģija, labas atmiņas. Sameklēja mani, izmantojām iespēju vājpiena biezpienu sasaldēt un eksportēt. Tas bija laiks, kad nedaudz darbojāmies arī Vācijā, bet mūs no tirgus “izēda” poļi ar apjomu.

Ne tik sen sākām ražot svaigo sieru, kas neprasa lielu darbu un lielus ieguldījumus. Dilles iepērkam no Aizputes dārzniecības un sasaldējam, ķimenes piegādā leišmales zemnieku saimniecības, dārzeņu maisījumu (pētersīļi, selerijas) gan jāņem no ārzemēm, jo Latvijā piegādātājus neesam atraduši.

2020. gadā pie manis ieradās cilvēks, slavējot mūsu ražoto jogurtu. Jogurtā esot ideālas olbaltumvielu un ogļhidrātu attiecības, kādu neesot nevienam citam, pats veikalos esot izskatījis plauktu pēc plaukta. Labi, bet, kas par to? Sarunbiedrs piedāvāja atsūtīt pētījumu, kas apliecina šo labāko olbaltumvielu un ogļhidrātu attiecību (4:1). Ja sporta dzērienu sastāvā ir šāda attiecība, tas ir labi sportošanai. Problēmas esot ar to, ko jaunatne, kas sporto ēd, vai tas ietekmē (laikam jau ietekmē) rezultātus... Kola, čipsi, bulciņas... Saruna ir saruna. Janvāra sākumā ķērāmies pie jauna produkta ražošanas.

Interese par vēsturi

Latvija nešaubīgi ir mana tēvzeme, bet dzimis esmu Omskas apgabala sādžā Чёрный куст. Mājās no izsūtījuma atgriezāmies 1956. gadā, bijušajā dzīvesvietā atgriezties neļāva. Atceros, vectēvs plāva grīšļus, lai varētu izgatavot mums matračus gulēšanai. Starp citu, ļoti ērts, mīksts un moderns materiāls.

1992. gadā, kad īpašumus varējām atgūt, ēku vairs nebija. Savulaik, manas dzimtas īpašumā tika izmitināti gucuļu viesstrādnieki. Latvijā ziemas aukstas, kurināt vajag. Malku gādāt? Kāpēc? Ēkās daudzviet izmantots koks, paņem zāģi, nozāģē pa gabalam, līdz kādudien ēka sabrūk... Atguvām zemi vien.

Pērn līdzdarbojos filmas uzņemšanā par 10. Aizputes kājnieku pulku, kurā, vēl “nezinot gaidāmo radniecību”, ir dienējuši abi mani vectēvi (Andrejs Sisenis un Mārtiņš Gūtmanis). Pārskatot mātes atstāto arhīvu, atradu fotogrāfiju, kuras otrā pusē viņi abi arī parakstījušies.
Izmantotas Gundara Siseņa un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas. 
Fotogrāfijās zemāk:
1. No Sibīrijas
2. Intervijā minētā sadarbība ar Pievolgas vāciešiem. Biezpiena iepakojums
3. I
ntervijā minētais jaunais produkts sportošanai
4. Foto ar Gundara Siseņa abiem vectēviem (pieminēti pēdējā rindkopā)

  Dalīties Facebook

Komentāri

A. Kauliņš
Labi, ka tādi ļaudis mums Latvijā ir. Un cerēsim, ka būs vēl un vēl. Paldies.
Mairita
Paldies par ļoti interesanto rakstu, izlasījo vienā elpas vilcienā. Gundars Sisenis- cilvēks ar reālu, plašu "saimnieks savā zemē" skatījumu!

Pievienot komentāru