zemeunvalsts.lv piebilde
Tendenci vēlēties, lai kādu jautājumu sakārto “no augšas”, šķiet, labāk atcerēsies ļaudis Centrālajā un Austrumeiropā. Ne pagastā, ne novadā, ne reģionā vai valstī, bet “kaut kur citur”, vēlams, ar direktīvas vai regulas palīdzību nu noteiks un zinās, kā labāk. Cik gudra un tālredzīga ir šāda doma, kaut ņemot vērā neseno pieredzi Krievijas sakarā, kur teorija un ieinteresētība ne vienā vien Eiropas valstī ņēma virsroku?
Ņemot vērā zemes uzpirkšanas un spekulāciju ar zemi apjomu pieaugumu, Eiropas Komisijai turpmākajos mēnešos politiskajā darba kārtībā ir jāiekļauj kopēja zemes pārvaldības sistēma, lai nodrošinātu lauksaimnieku nākotni un aizsargātu iedzīvotāju labklājību. Ņemot vērā situācijas steidzamību, Eiropas Koordinācijas organizācijas Via Campesina* lauksaimnieki ir sagatavojuši priekšlikumu** Eiropas direktīvai, ko 2023. gada martā iesniedza Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta pārstāvjiem un Eiropas Parlamenta deputātiem.
Dabas resursu, piemēram, zemes, ūdens un sēklu, aizsardzība ir sabiedrības vispārējo interešu priekšnoteikums, saskaroties ar ārkārtas situācijām klimata, vides un sociālajā jomā. Nesen Francijā notikušās demonstrācijas pret plānotajiem lielajiem ūdens baseiniem lielo agrofirmu vajadzībām (kamēr lauksaimnieki, aktīvisti, iedzīvotāji un Eiropas Parlamenta deputāti no Zaļo partijas uzskata to par “ūdens sagrābšanu”, Francijas lauksaimniecības ministrs Žuljēns Denormandī (Julien Denormandie) to uzskata par “gudru ūdens apsaimniekošanu”) un policijas vardarbība pret demonstrantiem ir tikai viens piemērs tam, kā iedzīvotāji arvien aktīvākāk rīkojas, lai aizsargātu kopējās intereses pret privātuzņēmumu un valdību interesēm, kuru prioritāte ir peļņa, ne cilvēki.
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem 38% ES teritorijas. Tā kā pēdējā laikā liela uzmanība tiek pievērsta cīņai ar klimata pārmaiņām un Eiropas lauksaimniecības ilgtspējības veicināšanai, Eiropas politiskajā dienaskārtībā arvien vairāk uzmanības pievērš zemei, kas, kā nozīmīgs resurss, ir daudzu aktuālu lauksaimniecības un sabiedrības jautājumu centrā.
Eiropas Parlaments un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau ir aicinājuši Eiropas Komisiju ieviest zemes pārvaldības sistēmu. Tiesības un pienākumi aizsargāt zemi ir izklāstīti dažādos starptautiskos dokumentos, piemēram, ANO Deklarācijā par lauksaimnieku un citu lauku apvidos strādājošo cilvēku tiesībām un CFS Brīvprātīgajās pamatnostādnēs par zemes, zivsaimniecības un mežu īpašuma tiesību atbildīgu pārvaldību.
Kopējas Eiropas zemes politikas trūkums nav saskaņots ar citiem ES politikas mērķiem. Ir liela nozīme, ka lauksaimniekiem nākotnē nebūs piekļuves zemei. Tas arī izraisa bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, palielina siltumnīcefekta gāzu emisijas lauksaimniecībā un pesticīdu izmantošanu, kā arī kopumā apgrūtina Eiropas un pasaules iedzīvotāju piekļuvi pietiekamam daudzumam veselīgas pārtikas.
Saskaņā ar pētījumu, kas veikts pēc Eiropas Parlamenta AGRI komitejas pieprasījuma, līdz 2040. gadam Eiropas Savienība varētu zaudēt vēl 6,4 miljonus saimniecību, tādējādi visā ES kopumā paliks aptuveni 3,9 miljoni saimniecību (samazinājums par 62% salīdzinājumā ar 2016. gadu).
Dati liecina, ka Eiropas lauksaimnieki noveco: vairāk nekā puse no visiem lauksaimniekiem tuvāko 10 gadu laikā sasniegs pensijas vecumu. Kas turpinās apstrādāt zemi?
Tikai 11% lauksaimnieku ir jaunāki par 40 gadiem, jaunākās paaudzes saskaras ar daudzām grūtībām, lai kļūtu par zemkopjiem. Tajā pašā laikā zemes finansiālā vērtība piesaista aizvien vairāk investoru, kas nav lauksaimnieki un kurus vairāk interesē peļņas palielināšana, ne pārtikas audzēšana. Tāpēc ir ļoti svarīgi atvieglot piekļuvi zemei, īstenojot taisnīgu zemes īpašumtiesību politiku.
Pašlaik uzņēmumi var monopolizēt un ļaunprātīgi izmantot zemi, lai palielinātu peļņu, un brīvai kapitāla apritei tiek piešķirta lielāka prioritāte nekā tam, lai nodrošinātu, ka uzņēmumu darbība ir ilgtspējīga, atbildīga vai likumīga.
Lielie lauksaimniecības uzņēmumi – īstermiņa peļņa
Saimniecības kļūst arvien lielākas, pāreja uz lielākiem, rūpnieciskiem modeļiem ļauj starptautiskiem uzņēmumiem palielināt savu īstermiņa peļņu, vienlaikus radot ilgtermiņa izmaksas lauksaimniecības darbiniekiem, dzīvniekiem, vietējiem iedzīvotājiem un visai planētai. Veselības problēmu, kaitējuma videi, pārtikas kvalitātes pasliktināšanās, pesticīdu lietošanas palielināšanās, augsnes kvalitātes degradācijas, piesārņojuma un dzīvnieku labturības samazināšanās ietekme uz sabiedrību tiek ignorēta, lai piepildītu tikai dažu indivīdu kabatas.
Ja Eiropas Komisija politiskajā darba kārtībā iekļautu zemes pārvaldības sistēmu, piemēram, zemes direktīvas veidā, tā liktu dalībvalstīm uzņemties atbildību par valsts politikas īstenošanu, lai nodrošinātu, ka zeme tiek izmantota sabiedrības vispārējās interesēs, nevis kā jebkura prece. Daudzās valstīs, jo īpaši Austrumeiropā, Eiropas tiesību aktu trūkuma dēļ nav skaidrs, kādus pasākumus valstis var īstenot, lai regulētu zemes tirgu, nesaskaroties ar turpmāku Eiropas Savienības rīcību.
Iespējams, Eiropas iedzīvotājus visvairāk satrauc fakts, ka Eiropas politika – un līdz ar to arī nodokļu maksātāju nauda – finansē un veicina videi nelabvēlīgu zemes īpašumu koncentrāciju.
Piemēram, Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) subsīdijas tiek maksātas par hektāru, mudinot uzņēmumus un lauksaimniekus uzskatīt zemi par aktīvu un spekulēt ar pēc iespējas lielākām zemes platībām, lai saņemtu vairāk naudas. Ir tikai daži ierobežojumi, kas nosaka, kā šī zeme jāizmanto. Turklāt, ES pārstāvji bieži apgalvo, ka zemes īpašumtiesību regulējums ir dalībvalstu kompetencē, taču saskaņā ar ES dibināšanas līgumiem ES varētu rīkoties un sniegt norādījumus, kā apturēt zemes īpašumu koncentrāciju un atvieglot mazo un vidējo lauksaimnieku piekļuvi zemei – ja vien būtu politiskā griba.
Lai gan pastāv valstu iniciatīvas veidot principiāli atšķirīgas zemes sistēmas, bieži vien pašreizējais regulējums šīs iniciatīvas kavē, ne atbalsta. Lielākajā daļā gadījumu ES dalībvalstis nav pietiekami pievērsušās zemes pārvaldības jautājumam. Zemes direktīva noteiktu kopīgus mērķus visā Eiropā, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm īstenot politiku, kas vislabāk atbilst to apstākļiem.
Lauksaimniecība, vide un tirgus ir tās galvenās ES kompetences jomas, kurās zeme ir pamatfaktors. Mums ir kopējs lauksaimniecības tirgus, bet nav kopēju noteikumu par lauksaimniecības struktūrām, kas palielina iekšējo nevienlīdzību un negodīgu konkurenci, kā arī neļauj īstenot pietiekamus pasākumus, lai sasniegtu klimata un lauksaimniecības mērķus.
Tāpēc, ņemot vērā zemes ierobežoto, īpašo un izņēmuma raksturu, Eiropas iestādēm ir būtiska nozīme tās izmantošanas regulēšanā un aizsardzībā. Tā kā to atzīst arī citas ES iestādes un starptautiskie juridiskie dokumenti, ir pienācis laiks Eiropas Komisijai uzņemties šo uzdevumu, lai aizsargātu gan lauksaimniekus, gan iedzīvotājus.
Par autoru
Antonio Onorati ir Itālijas lauksaimnieks Lazio reģionā un Eiropas Koordinācijas Via Campesina (ECVC) biedrs, kas apvieno Eiropas zemnieku, mazo un vidējo lauksaimnieku un lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības un organizācijas. ECVC veido 31 valsts un reģionālā lauksaimnieku organizācija no 21 Eiropas valsts.
* La Vía Campesina (spāniski la vía campesina – zemnieku ceļš) ir starptautiska lauksaimnieku organizācija, dibināta 1993. gadā Monsā, Beļģijā, to veido 182 organizācijas 81 valstī. Organizācija sevi raksturo kā “starptautisku kustību, kas koordinē mazo un vidējo ražotāju, laukstrādnieku (lauksaimniecībā nodarbināto), lauku sieviešu un pamatiedzīvotāju organizāciju Āzijā, Āfrikā, Amerikā un Eiropā”.
** https://www.eurovia.org/publications/proposal-for-an-eu-land-directive/