Ja vēlamies, lai okeāni arī turpmāk uzturētu dzīvību uz šīs planētas un mazinātu mūsu neapdomīgo klimata pārmaiņu sekas, mums ir jāsāk to uzskatīt nevis par resursu (pārmērīgai) izmantošanai, bet gan par risinājumu klimata pārmaiņu novēršanai.
Pasaules okeānu nozīmi nevar pārvērtēt: tas nodrošina 50% no skābekļa, ko mēs elpojam, pabaro miljardiem cilvēku un nodrošina iztiku miljoniem citu cilvēku.
Okeāns ir lielais bioloģiskais sūknis, kas regulē globālo atmosfēras un siltuma režīmu, kā arī ūdens un barības vielu ciklu dzinējspēks. Okeāns ir viens no mūsu spēcīgākajiem instrumentiem klimata pārmaiņu seku mazināšanai, tāpēc tas ir ļoti būtisks sabiedrotais, un mums jādara viss iespējamais, lai to aizsargātu. Tas ir vēl jo svarīgāk, ņemot vērā vēl nepieredzētos un neprognozējamos draudus, ar kuriem pašlaik saskaramies. Lai gan okeāns ir būtiski palīdzējis palēnināt klimata pārmaiņas, absorbējot vairāk nekā 30% siltumnīcefekta gāzu emisiju un 90% siltuma pārpalikuma, kas radies kopš industriālās revolūcijas, tā cena ir bijusi milzīga.
Okeānu acidifikācija un sasilšana notiek satraucošā ātrumā un jau tagad nopietni ietekmē dažas no mūsu visvērtīgākajām jūras ekosistēmām, un šī ietekme tikai pastiprināsies.
Kā žurnāliste, autore, Eiropas Parlamenta deputāte, vides ministre un premjerministra vietniece esmu pavadījusi daudzus gadus, iestājoties par okeānu saglabāšanu un no zvejniecības atkarīgo kopienu labklājību. Joprojām esmu ļoti apņēmības pilna apturēt okeāna, no kura mēs esam atkarīgi, iznīcināšanu un atbalstīt sociālo taisnīgumu, kas mums kā globālajai sabiedrībai ir ļoti nepieciešams.
Tas mani aizveda uz ANO Okeāna konferenci Lisabonā jūnijā, kur bija daudz ko apsveikt, tostarp Francijas prezidenta Emanuela Makrona (Emmanuel Macron) aicinājumu noteikt moratoriju dziļūdens rakšanas darbiem. Taču bija arī par ko bēdāties.
Kā cilvēks, kuram ir bijusi vieta pie varas galda, patiesībā vairākas vietas pie vairākiem galdiem, vienmēr esmu darījusi visu iespējamo, lai pārstāvētu visus vēlētājus, kuri vēlas aizsargāt mūsu planētu, es zinu, ka politiķi dažkārt par prioritāti izvirza citas intereses.
Makrona “paskaidrojums”
Tas bija vērojams gan Lisabonā, gan pēc tās, par ko liecina Francijas amatpersonu “precizējumi” par sava prezidenta komentāriem – ka viņš patiesībā nav domājis moratoriju dziļjūras raktuvju ieguvei.
Tiek stāstīts, ka 11. gadsimtā ziemeļvalstu karalis Knuts demonstrējis savu nespēju apturēt plūdmaiņu (aizliegt viļņiem plūst paisuma laikā), lai viņa atbalstītājiem būtu pamatotākas cerības uz viņu... Un arī ar bioloģiskās daudzveidības un klimata ārkārtas situāciju mēs esam izraisījuši katastrofālu pārmaiņu vilni, kuru neapturēs lēmumu pieņēmēju cildenie solījumi par to, kas ir jādara.
Es zinu, ka, lai panāktu pārveidojošas pārmaiņas, mums ir vajadzīgi spēcīgi vārdi, kam seko drosmīga rīcība. Tikai ar vārdiem vien tas nebūs iespējams; mums ir vajadzīgi informēti un aktīvi pilsoņi, lai balsotu un apbalvotu tos lēmumu pieņēmējus, kuri rīkojas, lai nodrošinātu veselīgu un dzīvotspējīgu nākotni.
Zivsaimniecības pārvaldībai ir izšķiroša ietekme uz jūras ekosistēmu stāvokli un tādējādi arī uz okeānu veselību. Ja vēlamies, lai okeāns arī turpmāk uzturētu dzīvību uz šīs planētas un mazinātu mūsu neapdomīgo klimata pārmaiņu sekas, mums ir jāsāk izturēties pret okeānu nevis kā pret resursu (pārmērīgai) izmantošanai, bet gan kā pret klimata pasākumiem un uz dabu balstītu risinājumu.
Lisabonā es uzzināju, kā to var panākt Eiropas Savienībā, iepazīstoties ar darbu, ko veic zinātnieku grupa, kuru vada Dr. Rashid Sumaila no Britu Kolumbijas Universitātes.
Šie zinātnieki ir publicējuši vairākus dokumentus, kuros atklāj, kā atbildīgāka zvejniecība varētu atjaunot okeānu veselību un tādējādi veicināt klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu. Zinātnieki ir izpētījuši, kā pārmērīga zveja saīsina barības ķēdi un vājina sistēmu, padarot to jutīgāku pret tādiem satricinājumiem kā klimata pārmaiņas. Zivis šajā ziņā ir līdzīgas cilvēkiem; tāpat kā veselīgs cilvēks ir spējīgāks izdzīvot Covid, arī veselīgs okeāns spēs labāk mazināt klimata pārmaiņu ietekmi un pielāgoties tām.
Paredzams, ka klimata pārmaiņu ietekme ievērojami samazinās zivju krājumu biomasu, tāpēc, lai nodrošinātu jūras ekosistēmas spēju pielāgoties klimata pārmaiņām, ir nepieciešama īpaša, uz saglabāšanu vērsta pārvaldība, lai atjaunotu krājumus.
Eiropas Savienībai trūkst rīcības
Tomēr Eiropas Savienība ir pavirši pildījusi savus mērķus pārzvejas pārtraukšanai. Tas nav pietiekami labi, un tā neveic pasākumus, it kā mēs būtu nonākuši ārkārtas situācijā, – tas drīzāk līdzinās tam, ka tā liek vienkārši “vilnim aizliegt ieplūst” (t.s.karaļa Knuta pieeja ).
Pētījumos ir konstatēts, ka, samazinot Eiropas zvejas flotes jaudu, mēs varētu nozvejot vairāk zivju: tas nozīmē mazāk kuģu, kas sadedzina mazāk degvielas, rada mazāk siltumnīcefekta gāzu emisiju un nodrošina labāku ekonomiku zvejniekiem.
Tuvākajos mēnešos Eiropas Komisija publicēs rīcības plānu, kas aprakstīts ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. gadam, un gaidāmo kopējās zivsaimniecības politikas novērtējumu. Tam jābūt drosmīgam un jānovērš īstermiņa ekonomiskās intereses, kas izposta okeānu.
Līdzīgi kā karalis Knuts bija neapmierināts ar savu sekotāju aklo ticību, arī Eiropas Komisijai ir jāpārstāj runāt par visām lietām, ko tā varētu vai darīs, un tās vienkārši jādara.
Klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir sākusies, un nav jēgas runāt par to, ko var darīt, lai to apturētu, mums ir jārīkojas, un zivsaimniecības pārvaldībai ir izšķiroša nozīme.