Kurkuļu, varžu un krupju sabiedrība, vēlmes un likteņi.

Rvīns Varde | 04.08.2020

Pirmās kurkulim izveidojas pakaļkājas, tad viņš sāk atsperīgi spārdīties un visu laiku ēd. Tad izaug priekškājas, bet galu galā sarūk aste, un kurkulis sāk izskatīties pēc pieaugušas vardes, tikai mazas. Šajā brīdī viņš pamet dīķi un dodas prom, lai pēc pāris gadiem atgrieztos uz nārstu.

Nebrīvē agrīnā stadijā varde jābaro ar jaundzimušiem prusakiem vai circeņiem, kas vēl ir caurspīdīgi, tos varde aprij neticamos daudzumos. Pilsētvidē daži krupji ielāgojuši, ka dzelzceļa staciju peronu apgaismojums vilina nakts kukaiņus, tie apdullināti krīt zemē, tālāk nospēlējot savu lomu barības ķēdē.

Ja piepeši kādam ienāk prātā turēt mājās kādu krupi, apliecinu, ka to var pieradināt pie gaļas uztura. Tiesa, jāņem vērā, ka vislabāk der liellopu aknas vai sirds, kas jāsagriež strēmelītēs un tad jākustina, lai rosinātu dzīvnieka apetīti. Paēdis krupis cenšas noslēpties un bez īpašas vajadzības apmetni nepamet, turpretī viņa centieni kaut kur aizlavīties daiļrunīgi signalizē, ka viņš vēlas iekost. Ir arī tādas ragvardes, kuras nekur neiet pat gastronomiskos nolūkos: tās gaida medījumu atnākam paškājīgi. Tad ragvarde strauji saķer barībai nolemto, ko notur ar zobiem (jā, zobiem, taču tie nav domāti barības sakošļāšanai).

Vakara apgaitā krupis apgūst savu teritoriju un iznīcina lielu daudzumu kaitēkļu, tai skaitā kailgliemežus, bet tad omulīgi atgriežas savā paslēptuvē. Anglijā reģistrēts gadījums, kad krupis nodzīvoja 36 gadus: tas pierāda, ka draudzība ar savu krupi var būt arī ilgtermiņa prieks. Un, nē, abinieki nezīž govs pienu, neēd zemenes un nav raganu rokaspuiši, lai gan šie stereotipi laikam ir mūžīgi – tāpat kā spītīgā varžu turpināšanās.

Attēls: no zemeunvalsts.lv arhīva

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru