Tava iepriekšējā darba pieredze Tieslietu ministrijā noteikti ļaus atbildēt uz gana nopietnu jautājumu, proti, dažu Eiropas valstu tiesu lēmumos lasām, ka attiecīgās valsts valdība vai citas valsts institūcijas nav darījušas pietiekami klimata jautājumu risināšanā. Painteresējoties sīkāk un runājot ar cilvēkiem, kas šos lēmumus uztver ar jūsmu un pacilātību, secināju, ka neviens negaida, lai tiesa pateiktu priekšā, cik būs pietiekami, un neviens īsti nezina, kas būtu pietiekami. Kurš pateiks un kas zina, cik ir “pietiekami”?
Ja kāds savas tiesības aizstāv attiecīgās valsts Konstitucionālajā tiesā (Latvijas gadījumā tā ir Satversmes tiesa), ir sagatavojis pieteikumu un tiesa to pieņem un izskata, svarīgi zināt – kāda ir normatīvo aktu bāze, kālab šāda situācija ir radusies. (Tas attiecas arī uz citiem tiesiskiem strīdiem.) Kur iespējams paklupt? Tiesa pamatu pamatā norāda uz spēkā esošo regulējumu un to, vai attiecīgajā gadījumā tas ticis piemērots, atkāpjoties no Konstitucionālā gara. Tālab sacīšu, ka nereti šais strīdos uzvar tā puse, kas bijusi acīgāka un šādas pretrunas pamanījusi, tas nozīmē arī to, ka ne vienmēr uzvar taisnīgums. Valsts kontekstā pienākums nodrošināt taisnīgumu pirmām kārtām gulstas uz likumdevēju, jo likumdevējam jānodrošina tāds process, kas veicina uzticēšanos valstij un tiesībām, ka izraudzītais risinājums ir taisnīgs. Likumdevējam ir jārod taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības kopējām un indivīda interesēm, nodrošinot valsts ilgtspējīgu attīstību. Par taisnīgumu skaļāk un uzstājīgāk runā tikai pēdējos gados, jo sabiedrībā arvien biežāk sāk rasties jautājums: kur paliek vai palikuši taisnīguma principi!? Par to skaļi izteicies arī mūsu Valsts prezidents.
Ierēdnieciskos procesos viss notiek pietiekami vienkārši – tas atbilst, tas neatbilst normatīvajam regulējumam, šis jautājums būtu skatāms, šis – nē... Runājot par taisnīgumu, liela uzmanība būtu jāpievērš dokumentu sagatavotājiem lietu vai jautājumu tālākai virzībai Ministru kabinetā un Saeimā. Piemēram, nesen aktualizētie jautājumi par vardarbību, kad dokumenti acīmredzami tikuši izskatīti, bet situācija vērtēta formāli. Jautājumā iedziļinoties, galu galā secinām, ka cilvēks (varmāka) ir bīstams, reiz jau pārkāpis aizliegumu tuvoties utt. Taisnīgums ir arī plašāks un detalizētāks skatījums uz attiecīgo situāciju, ne tikai to, kas, kādaprāt, ir pareizi, jo tā noteikts vai ierakstīts tiesību aktos.
Cita pēdējā laika īpatnība, ko arvien biežāk var manīt dažādās diskusijās, arī sociālajos tīklos (turklāt, diskutējot ar politisko vidi saistītiem cilvēkiem): “Kāpēc, jūsuprāt, jārīkojas šādi?” “Kā? Tā taču rakstīts vai noteikts likumā!”
Cilvēkam (vismaz lielākajai daļai) vajadzētu saprast, ko un kā, un kāpēc viņš dara, jo, gadās, rīkojoties burtiski likumīgi, problēmas var rasties krietni lielākas, nekā padomājot un darot atbilstoši situācijai.
Tēlaini runājot, Tu jautā par ceļu un grāvjiem abās tā pusēs... Bieži gadās – ceļš ir, bet gājējs atkal un atkal attopas grāvī. Man atliek vien piekrist jautājumā ietvertajam situācijas vērtējumam, jo pārlieku bieži trūkst kopējās izpratnes par daudzām lietām. Piemēram, ceļu satiksmes noteikumi – viens, braucot ar auto, tu nemitīgi vērtē situāciju un iespējamos riskus, kas notiktu, ja... otra lieta – būdams gājējs, šķērsoji krustojumu pie sarkanās gaismas, neradot risku nevienam, varbūt tikai sev pašam. Lai sasniegtu taisnīgumu, uz to jātiecas cilvēciskajās attiecībās. Taisnīguma idejas pastāvēšanu nodrošinām gan visi kopā kā sabiedrība, gan katrs atsevišķi – ģimenē, uz ielas, darbavietā utt. Mēs esam tie, kas veido taisnīguma ikdienas telpu un valsts kopējo taisnīguma telpu. Manuprāt, ikvienam sava darbība vai rīcība ir jāizvērtē un jāsaprot – kāpēc es rīkojos tieši tā. Nereti dzirdam pārmetumus: “ierēdņi neuzņemas atbildību” vai “ierēdņi nespēj uzņemties atbildību”, kālab it kā ienirstam birokrātijā. Bet, gadās situācijas, kad ierēdnis ir uzņēmies atbildību (bijis atbildīgs) un, diemžēl, paliks vienīgais atbildīgais, vainīgais utt. Vai ikviens tam varētu būt gatavs? Mēs esam prasīgi pret citiem, bet vai mums patiktu palikt vieniem?
Vai vari atcerēties kādas vēlēšanas (jebkura līmeņa), kur kaut viens no kandidējošiem politiskajiem spēkiem būtu paudis: “Lai dzīvo birokrātija! Mēs jums parādīsim!”
Neatceros gan, jo tādu nav bijis (smejas)!
Lūk! Ne tik sen premjerministre paziņoja par kārtējo “cīņu pret birokrātiju”. Neilgi pēc tam aktualizējās jautājums par asiņaino graudu tranzītu un importu, kam sekoja kāda žurnālista paustais: “Ak, lauksaimnieki žēlojas par administratīvo slogu – vajag vēl! Jākontrolē stingrāk!” Šķiet, ne vienam vien prasības un kontrole ir ļoti labas lietas, kamēr tās neattiecas uz pašu, kālab jājautā: “Vai praksē birokrātiju ir iespējams samazināt?”
Var! Noteikti var! Piekrītu tai sabiedrības un politiķu daļai, kas pauž, ka Latvijas valsts aparāts, salīdzinot ar tautsaimniecības iespējām un atdevi, ir pārāk liels. Mums ir ļoti daudz institūciju ar līdzīgām vai pat vienādām funkcijām. Piemēram, runājot par kādu laiku aktuālo jautājumu – valodas lietošanu un lietojamību – ir divas iestādes – viena Tieslietu ministrijas, otra Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā. Vai tas ir nepieciešams? Arī Zemkopības resorā attiecībā uz pārtikas preču marķējumu valodas prasības uzrauga atbilstoši Valsts valodas pamatlikumam un ES regulas prasībām, piebildīšu, šajā gadījumā sastopamies ar pretrunām un atšķirīgiem vērtējumiem... Mums ir ļoti daudz kontrolējošo iestāžu gan pašu nozarē, gan valstī kopumā… tās visas kopā ir ietilpīgas finansiālas uzturēšanas izmaksas valstij...
Vai šaurs skatījums uz pārraugāmo lauku nav laidis pārlieku dziļas saknes? Brīdī, kad tika aktualizēts valodas jautājums, pietiekami daudzi bija pārsteigti, secinot, ka krievu valodu neprotošajiem jauniešiem ir grūti atrast darbu. Vai, tavuprāt, laiku pa laikam ministriju vadībai nevajadzētu nākt klajā un aizstāvēt konkrētus jautājumus, ja redzams, ka sabiedrībā par tiem apzināti tiek veidots greizs priekšstats?
Pilnībā piekrītu, ka ministriju amatpersonām sava skaidrā nostāja vienā vai otrā jautājumā būtu jāpauž biežāk. Tādējādi ir iespēja rasties skaidram un pamatotam viedoklim, jo nereti mēs ļaujam “kaut kādam viedoklim rasties kaut kur citur”, eļļu ugunī iespējams pieliet gana ātri, bieži vien, labi domātu lietu pagalam sabojājot (ja atbildīgā institūcija klusē). Situācija, apstākļi, jautājums ir jāizskaidro, negaidot, ka to darīs citi, oponentus ieskaitot, problēmu nepamatoti eskalējot vai tulkojot sev izdevīgā gaismā.
Cik plata vai šaura ir robeža starp pamatotu kritiku vai vērtējumu un apzinātu iejaukšanos vai politisku spiedienu? Pēdējā laikā šie jēdzieni top pārlieku izplūduši. Piemēram, uzraugošo institūciju amatpersonu sacītais, ka viņu vērtējumu vai viedokli pārraugāmie var uztvert kā iejaukšanos vai spiedienu, tai pašā laikā Latvijas tautsaimniecības nozarēs gatavi iejaukties teju visi, kas tai pašā laikā sūrojas par naudas trūkumu budžetā.
Gan..., gan... Ir cilvēki ar pārspīlētu uztveri, kam nekādā ziņā netīk otras puses nostāja. Manuprāt, ļoti svarīgi, lai cilvēks, kas kādā aktuālā jautājumā ir paudis savu viedokli, to spētu pamatot un paskaidrot – kas bija tie apstākļi vai kāda bija situācija, kāpēc viņam tieši šis jautājums bijis svarīgs, sniegtu skaidrojumu, ciktāl amata pienākumi to atļauj, turklāt paskaidrojot vai argumentējot, kāpēc dziļāka analīzē neieslīgs, jo ir pamats, piemēram, aktīvs tiesas process, būs jāpiedalās lietas izskatīšanā vai tmldz.
Cita situācija – runājot par publiskajiem iepirkumiem vai publiskiem amatu konkursiem – izskanēja paziņojums, ka valsts organizētie atlases nomināciju procesi un konkursi ir birokrātiski, gari, neefektīvi un dārgi. Tam sekoja Valsts kancelejas (VK) pārstāvju reakcija, nosaucot šo paziņojumu par apdraudējumu sistēmai, varbūt tā (reakcija) bija paredzama, bet tai pašā laikā VK vajadzēja paskaidrot, kāpēc konkursi ir jāorganizē, kāpēc izvēlēti tieši šādi atlases kritēriji un atlases process un ko tas dos konkrētajai iestādei.
Runājot par konkursiem uz dažādiem amatiem, piemēram, zināms, ka atlases komisijas pārstāvji parakstās par ziņu un informācijas neizpaušanu, kas ir labi saprotams, jo parasti uz nopietniem amatiem bezdarbnieki nekandidē. Ja cilvēks ir labā amatā un lēmis piedalīties konkursā uz citu amatu, skaidrs, ka viņam netīk, ja sāktu veidoties noteikts viedoklis par to vien, ka viņš lēmis piedalīties šādā konkursā.
Nesenais gadījums ar LIAA – ja izšķirošais lēmums ir ministra ziņā, manuprāt, viņš attiecīgajā procesā ir jāiesaista, jo atbildību prasīs no viņa. Piemēram, ministru varētu uzaicināt piedalīties kādā no atlases kārtām, kur tiek prezentēti kandidātu redzējumi vai vērtētas izvirzītās amatu kompetences, kur viņam būtu iespēja iepazīties ar kandidātiem, kas izturējuši formālās atlases prasības un notiek “cīņa” starp labākajiem. Šāda kārtība noteikti būtu jāparedz, izstrādājot nominācijas un atlases nolikumu, pirms tas tiek izsludināts. Tad nebūs pārmetumu, ka “nezināmas” procedūras rezultātā, ministram piedāvāti slikti kandidāti un viss process sākams no gala. Ja ministrs ir piedalījies vai bijis iesaistīts atlases procesā, viņam var jautāt jebko, viņam ir jāspēj atbildēt. Ja ministram formāli jāparaksta dokuments, bet izvēle bijusi citu ziņā, situācija nav īsti pieņemama.
Vai amatu konkursu nolikumus raksta vieni un tie paši cilvēki?
Esošā kārtība eksistē aptuveni piecus gadus. Jāskatās, par kādu amatu mēs runājam, piemēram, nevar lielas kapitālsabiedrības nolikumu papildināt un pielāgot nelielai vai t.s. nišas kapitālsabiedrībai. Tas ir konkursa nominācijas komisijas rokās, cik aktīvi tā darbojas, kā pārbauda un saprot kritērijus.
Ir cilvēki, kas savu CV tur atklātu un viņus patiesi interesē, vai par viņiem varētu ieinteresēties citi uzņēmumi. Ir cilvēki, kas rīkojas citādi, bet zināms, ka viņi labprāt darbu mainītu. Vēl ir augsti kvalificēti cilvēki, kuru skatījums un pieredze krasi atšķiras no konkursa rīkotāja skatījuma par tālāko darbību.
Vai, domājot par zaļajām lietām, nav aizmirsti reģioni un to attīstība? Nez vai Latvijas tālākajos plānos būtu rosīga Pierīga un Ap-rīga un vasarnīcu rajons līdz kaimiņvalstu robežām un jūrai.
Runājot par reģionu attīstību un situāciju tajos, pilnībā piekrītu ikvienam, kas reģionos saredz nacionālo drošību un kam rūp reģionu apdzīvotība utt. Ne visi vēlas dzīvot un strādāt Rīgā, bet ne viens vien ir spiests mērot tālu ceļu, jo konkrētajā pagastā vai novadā viņam darba nav.
Ar darbu vai tā trūkumu daudz kas sākas vai beidzas, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija mudina slēgt skolas, jo nav skolēnu... te mēs redzam un runājam par sekām, bet... Kādi ir cēloņi? Nav darbavietu (kāpēc nav?), nav infrastruktūras (piemēram, sabiedriskā transporta), nav vēl kas... Reģionos, kur ir laba sabiedriskā transporta satiksme, jaunajai paaudzei ir labākas iespējas apmeklēt interešu pulciņus un pasākumus, jo jaunais cilvēks nav atkarīgs no kāda, kas viņu var aizvest, jo arī vecāki ir aizņemti. Ja domājam par reģionu stiprināšanu, nešaubīgi, svarīgas ir skolas. Mēs redzam dzimstības samazināšanos, bet... kāda ir valsts politika vai rīcība, lai to mainītu, lai sāktos pretējais?
Zinu, ne viens vien, šo lasot, teiks, ka atkal runāju par pabalstiem... Nebūt, nē! Ir jābūt cita veida atbalstam. Zinu, ir atvieglojumi elektrības rēķiniem, varbūt kādam tas ir noderīgi un stimulējoši. Bet! Būtu svarīgi atcerēties, ka nereti piesaucam un atsaucamies uz citu valstu pieredzi, uzteicam to, bet paši... to neizmantojam un it labi iestaigātu un pašu slavētu taciņu neminam.
Kas būtu svarīgi? Pieejamāki kredīti ar samazinātu procentlikmi... Lai veidojas un attīstās vietējā uzņēmējdarbība, kas “pavilks līdzi pārējo”. Zemkopības ministrijai ir atbalsta sistēma (fondi) vietējo kopienu veicināšanai, kas nav pietiekami... Kāpēc? Vietējā kopiena vienojas, naudu izlieto, rezultāts ir labs, bet... tālākai attīstībai nav vietējās skolas, nav bērnudārza, nav vēl kaut kā. Mēs nevaram par resora fonda naudu skolas būvēt vai atvērt, remontēt ceļus utml.
Problēma: cilvēki vēlas dzīvot laukos, bet bankas nevēlas dot mājokļa kredītu lauku mājai vai īpašumam. Cilvēkiem ir darbs, turklāt – reģionā, naudas pietiek, bet... kredīts īpašumam laukos bankai nav aktuāls.
Man zināms, ka skolotājiem arī kredītus nedod. Pieļauju, baidās par viņu kredītspēju. Ja ilgtermiņā būtu skaidrība un noteiktība, (kā īstermiņā mēdz gadīties pirms vēlēšanām) proti – jaunā paaudze valsts interešu centrā – un ap šo centru audzējam un veidojam ilgtermiņa politiku.
Par lauku reģionu apdzīvotību runājot, par to raksta, redzam lielus virsrakstus, dzirdam runas, bet tālāk par solījumiem netiekam. Ceļā kaut kas nobrūk. Skaidri redzu un saprotu, ka kopumā valstī trūkst strapnozaru, pārresoru koordinācijas, uzraudzības un jautājuma virzības, jo katra ministrija un pašvaldība darbojas tikai savas kompetences, nozares reglamenta jeb tvēruma robežās, tiklīdz jāiet ārpus šim robežām, trūkst virzītājspēka un līderu. Un tad sākas stāsts, kurš par šo jautājumu atbild, sāk dalīt kompetences utt.
Vai šai ziņā, lai cik demokrātiski un brīvdomājoši cilvēki vēlētos būt, zemapziņā nedarbojas vecum vecais stāsts: esmu Rīgā, birojā (bankā vai ministrijā, vai citā iestādē) un tāpēc vien zinu labāk? Tas nekas, ka man nav nojausmas, kas un kā... Cik kompetents ir mūsu publiskais sektors?
Plaša vai plašāka skatījuma uz lietām, procesiem un jautājumiem trūkst. Tas diemžēl tā ir. Bieži vien tieši šādi cilvēki, kā minēji jautājumā, ir “pielikti pie normatīvu rakstīšanas” un mēs gūstam ne tos labākos rezultātus. Pats par sevi personiski varu sacīt, ka iepriekšējā darbā Tieslietu ministrijā un tagad – Zemkopības ministrijā (kuras pārziņā esošo nozaru prasības ir ļoti augstas) – uzskatu, ka jābrauc pie nozaru pārstāvjiem, jāskatās, jāinteresējas, jāuzklausa, jāredz, kas notiek dabā. Daru to pats un mudinu kolēģus departamentos un nodaļās. Droši vien būsi dzirdējis frāzi: “Mēs te nerisināsim individuāla uzņēmuma vai uzņēmēja vajadzības!” Pag, bet tās saskaras ar nozares problēmām. Latvijas uzņēmēji nav tik nekaunīgi, lai nāktu un runātu tikai par savām interesēm, ja runājam par individuālām problēmsituācijām, tās noteikti skar arī citus nozarē strādājošos. Tās ir kopējas nozares vai pat visas tautsaimniecības intereses. Vēl trakāk, ja kādā resorā ienāk priekšlikumi, kas būtu jāuzlabo regulējumā vai likumā, kas nozarei palīdzētu attīstīties vai noņemtu traucējošus (var teikt arī birokrātiskus) šķēršļus, bet dzirdu komentārus: “Tagad nē, pagaidiet, kad tiks atvērts likums, varēsit izteikt priekšlikumus, tad paskatīsimies!” Pareizāk būtu šādi – “atnesa” problēmu, nolika uz galda, lūdzu, cienījamais ierēdni, strādā, tavās rokās tagad to paveikt līdz galam, aizstāvēt, iedziļināties un palīdzēt risināt!!!!
Manuprāt, nozares pārstāvju uzklausīšana un došanās uz vietām ir ļoti, ļoti veicināma. Kabinetā pie galda sēžot, piemēram, nevari skaidri zināt, ka pērn augustā kādā konkrētā vietā krusas nebija, jo... Kā to var zināt, neesot uz vietas?
Meža departaments ticis pie jaunas vadības, kopš janvāra to vada Andis Purs.
Ceru, ka viss turpināsies labi, pirms Andi Puru apstiprinājām amatā, gan ministrs, gan es pārrunājām viņa redzējumu un uzskatus par turpmāko darbu. Viņš, piemēram, minēja vienu no mērķiem – lai departamentā strādātu spēcīgi un gudri eksperti… un pagaidām tas piepildās!
Satversmes tiesa par caurmēru jautājumu. Runājot īsi, tika pateikts, ka nav izieti visi loki, nav uzkāpts uz visiem pakāpieniem. Cik tas ir svarīgi? “Ja būtu izdarīts viss, jūs varbūt spriestu savādāk.” Īpatnēji. Lēmums skar daudz cilvēku un mēs sakām: ja būtu bijis, kā būtu...
Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām, tiesām un amatpersonām, kā arī privātpersonām. Savukārt tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, zaudē spēku no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja vien Satversmes tiesa spriedumā nav lēmusi citādi.
Satversmes tiesai, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā tas, ka tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu. Vienlaikus tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm.
Vienmēr ir diskutabli jautājumi – zaudētāja puse ir neapmierināta, uzvarētājam šķiet, ka uzvaras garša ir neaizstājama. Kā cilvēks es ļoti daudzas lietas neesmu izpratis, šai ziņā ļoti palīdz jautājuma sistematizēšana (lietas salikšana pa plauktiem) un analīze – kāpēc iznākums ir šāds un kā mēs līdz tam esam nonākuši.
Runājot par caurmēra jautājumu – pirms sprieduma pasludināšanas sasaucām visus nozares pārstāvjus, kas aktīvi piedalījās procesā, lai pateiktos par šo saspringto laiku un procesa laikā saglabāto veselo saprātu (ko nevaru sacīt par sūdzības iesniedzēju pusi). Iespējamais iznākums tiesā bija nojaušams jau iepriekš (50:50), jo – jāatceras, kāda patlaban ir vispārējā Eiropas politika, kālab šādu iznākumu vajadzēja gaidīt (cerot uz labāko, protams). Uzskatu – mēs neesam zaudētāji, un nozare nav cietusi sakāvi, ja kāds jūtas uzvarētājs – šo sajūtu viņam neatņemt, lai jūtas! Satversmes tiesas spriedumā teikts, ka ekonomikas, vides un sociālajiem aspektiem jābūt līdzsvarā, kam varu tikai piekrist. Mums gan tika norādīta sava vieta, jo “kaut kāda Zemkopības ministrija nu noteiks toni šais jautājumos; mums politikas veidošana taču ir sadalīta, vides jautājumi ir VARAM ziņā, ZM atbild par tautsaimniecību.” Sen esmu paudis, ka VARAM un ZM ir apvienojamas, kā to darījusi, piemēram, Igaunija. Nevar pārlieku smagus mērķus uzlikt uz vieniem, lai cik spēcīgiem, pleciem, kas uztur valsti vai konkrētu reģionu. Kādi resursi mums Latvijai vēl ir?
Ja kāds uzskata, ka ekonomiskās intereses Latvijā dominē, kur tiek slēpta tā lielā bagātība un spēcīgā ekonomika, ja šogad valsts un vietvaru ziņās atgriezies vārds taupība. Kāpēc pašvaldības knapinās, ja, kādaprāt, ekonomika zeļ un plaukst?
Ja šo jautājumu saliekam kopā ar reģionālo apdzīvotību, cilvēku trūkumu un ...
Šogad meža stādīšanas talkā pabijām meža nogabalā, kur Zemkopības ministrijas pārstāvji stādījuši kokus pirms 18-19 gadiem; tie jau krietni paaugušies. Nu šo audzi retina, kokus izmantojot tautsaimniecībā, zarus šķeldojot... Mežs cilvēka mūža ilgumā augļus dod vismaz divas reizes.
Pēc koku stādīšanas aizbraucām uz egļu mežu, kas profesionālus mežkopjus un zinātniekus ļoti skumdināja; ap 68 gadus vecas egles “piebeidzis” mizgrauzis. Protams, arī šo mežu izstrādās, bet tie ir reāli zaudējumi, bez jelkāda ieguvuma. Kāds ar reliģisku pārliecību par kaut ko gadiem bija cīnījies, kālab mežizstrāde netika veikta savlaicīgi, rezultāts – labi nav nevienam, arī lielajam cīnītājam nu ir vienalga...
Rīgas tirgū vai stacijas laukumā var satikt saprātīgākus cilvēkus.
Vai ne?
Netālredzīga rīcība valsts līmenī pēdējās desmitgadēs liek nopietni pārdomāt ik soli. Kā rīkoties, lai jūsma un skaidrs mērķis saglabātos, bet tālredzība nepazustu?
Tu runā par lietām, kas svarīgas politikas veidošanā un kam jābūt politikas veidotāju dienaskārtībā. Viens – 50 okupācijas gadi mūs ir gana ietekmējuši, ja ceļojam pa bijušajām t.s. padomju sistēmas valstīm, redzam, ka dažviet kādi procesi notiek ātrāk, piemēram, augstu tiek vērtēts sabiedriskais transports, dzelzceļa infrastruktūra, ceļi utt.
Mēs savulaik lūkojāmies vienā virzienā, aizmirstot citus. Piemēram, par lauku reģionu iztukšošanos tiek runāts desmitgadēm. Nu, kad redzams, ka skolās nav bērnu, ka tās jāslēdz, ka nu jādomā, lai tur būtu cilvēki... nu... atkal runājam par diviem grāvjiem... Kad daudz kas jau ir zudis, nāk atklāsme: “Pag, to vajadzēja ātrāk!”
Runājot par dabas aizsardzību, kādā sarunā tika minēts, ja Latvijā kādreiz būtu stādīti bērzi, ne egles, nebūtu nepieciešams satraukties par mizgrauzi. ... Kad stādīja egles, pie mums darbojās papīrfabrikas un celulozes kombināts, proti, toreiz stādīja kokus, kurus vajadzēja attiecīgajai nozarei.
Arī mizgrauzis bija tepat, bet ne tādos apmēros un ne “tik pieskatīts”!
Arī tas. Domāju, nākotnē, stādot mežu, uzmanīgi un nopietni jāklausās mežzinātniekus, klimata jautājumu zinātājus utt., lai rīkotos gudri un tālredzīgi. Piemēram, nupat Latvijas delegācijas sastāvā viesojos Azerbaidžānā, kur mums jautāja, vai varam eksportēt stādus, nosaucot konkrētas sugas priedi. Šeit nepieciešama skaidra rīcība – ja ir pasūtījums un ja attiecīgās sugas vai šķirnes stādus varam izaudzēt un eksportēt, lai notiek!
Noslēgumā vēlos pieminēt vairākas konkrētas un svarīgas lietas (pasākumus), kuras kopā ar Zemkopības ministrijas kolēģiem esmu gatavs realizēt. Kopā ar ministrijas politisko vadību valdības rīcības plānā ir iekļauta ēdināšanas programma skolās (tās izstrāde un ieviešana). Drīz Tiesību aktu projektu portālā tiks publiskots informatīvā ziņojuma projekts, kuru vēlamies parādīt valdībai, lai saņemtu apstiprinājumu programmas tālākai īstenošanai. Ko šī programma mums dos? Iespēju vietējo produktu un vietējo uzņēmēju saražotā maksimālai izmantošanai ēdināšanā skolās, kas attiecīgi veicinātu gan ražošanu, gan pagastu un reģionu attīstību un tālākā perspektīvā arī lauku apdzīvotību, vietējo kopienu nostiprināšanos, atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem un ražotājiem. Zemnieki, ražotāji utt. redzēs, ka viņu darbs ir vajadzīgs valstij, tuklāt, tas ir arī nacionālās drošības jautājums, jo pārtiku mums vajadzēs vienmēr un kas varētu būt labāks un uzticamāks par vietējo ražotāju. Šie plāni ir nopietni un ilgtermiņa.
Īstermiņā plānojam optimizēt un efektivizēt Zemkopības ministrijas kontrolējošās funkcijas, proti, runa ir par funkciju centralizēšanu pēc t.s. vienas pieturas aģentūras principa. Darbu plānojam sākt jau šogad.
Vidējā termiņā domāju, ka es pats un Zemkopības ministrija varētu būt iniciatori un dzinējspēks starpnozaru jautājumos, piemēram, par vienoto valsts nekustamo īpašumu izmantošanas un pārvaldīšanas principu, vienoto atbalsta funkciju veikšanu, grāmatvedības funkciju centralizēšanu valsts pārvaldē utt. Vēl vēlos pieminēt, ka sadarbībā ar “Latvijas valsts mežiem” esam atklājuši (noskaidrojuši) virkni problēmu, kad valsts pārvalde, prasot atļaujas un saskaņojumus, rada ļoti nopietnu birokrātisku slogu un zaudējumus ekonomikai. Manuprāt, ļoti svarīgi un nepieņemami, ka ar šādām lietām saskaras pat valsts kapitālsabiedrības... ko domāt un darīt privātuzņēmējam?