Eiropas zaļais kurss uzņem ātrumu un palielina apgriezienus. To jūt dokumentu ražotnēs ārpus Latvijas. Šo produkciju Latvijā saņem apskaužamā ātrumā, lielā apjomā, maz iesaistot sabiedrību vai barojot to ar sajūsmas pilniem saukļiem. Ja šādi un šādos apjomos varētu ražot zaļo elektroenerģiju, vienlaikus topot pilnībā neatkarīgi no austrumpuses gāzes vadu satura, jēga neapšaubāmi būtu lielāka.
Par Eiropas zaļo kursu nekonkrēti, bet ļoti jūsmīgi izsakās gan virkne politiķu, gan nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvju un aktīvistu, daži no kuriem (kā izsakās paši, gan to piemin arī ar vides jautājumiem saistītie profesionāļi) “nevilšus” uzņēmušies valsts funkcijas vides aizsardzībā. Vai un ciktāl tas ir saprātīgi un valstiski pareizi, ir cits jautājums, kas gan drīz taps jo aktuālāks. Bet! Runājot par Latvijai svarīgo: cilvēkiem, darbu un naudu, tieši divi pandēmijas gadi ir parādījuši – cilvēki, darbs un nauda – mums ir nepieciešami, svarīgi un valsti gan uzturoši, gan stabilizējoši. Jāpiebilst gan, ka pandēmijas laiks ir plaši pavēris slūžas arī dažādu rangu slaistiem un pļāpām, kas nenogurstoši, rakstos un vārdos, peļ un sunī tos, kas grib un vēlas strādāt.
Par ko šai laikā lielākoties spriests Ministru kabinetā? Par atļauju vai liegumu strādāt, par atbalstu, pabalstu, par cilvēkiem, par saprātīgu attieksmi pret notiekošo. Ja ar pirmajiem kaut kā – ar saviem spēkiem vai citu palīdzību galā tiekam, ar pēdējo (saprātu) veicas gauži vāji...
Trūkstot sadarbībā un sapratnē balstītai valsts politikai vides aizsardzībā, pamazām daļā sabiedrības nostiprinās ar zinātni, praksi un loģisko domāšanu nesaistītas idejas, gatavojot augsni nopietnām problēmām nākotnē. (Nav labāka piemēra, bet līdzīgu situāciju redzam ar veselības nozari un pandēmiju, kur līdzās profesionāļu skaidrojumam ir vieta zināšanām par “jebko, ko cilvēks rindā pie veikala stāstīja”.)
Kā ļoti bieži gadās Latvijā – daudzi lēmēji un viedokļu paudēji nedz paši pelna, nedz vairs atceras laiku, kad uzņēmējdarbībā rosījušies paši.
Runājot par nu jau turpat 32 neatkarības gadu pieredzi, tieši ar vidi saistītajos vai tai tuvajos jautājumos redzam virkni ļoti netālredzīgu lēmumu, piemēram, mazie HES, piemēram, dzelzceļa līniju slēgšana un tai sekojošā sliežu demontāža, piemēram, mikroliegumu sistēmas izveide, kas atšķirībā no mežiem (Nacionālais mežu monitorings) netiek kontrolēta, piemēram, neprofesionāļu iejaukšanās izglītībā, kur nereti pat matemātikā vai literatūrā dominē vides NVO ļaužu īpaši šaurais skatījums uz valsti. (Šeit pat nav jāpiemin viss, kas saistās ar atjaunojamajiem energoresursiem un OIK)
Ko konkrēti Latvijai nozīmē klimatneitralitāte, kā konkrēti tas ietekmēs tavu un manu mājsaimniecību, kā Latvija un Latvijā pelnīs naudu, ja... Cik katrs Latvijas iedzīvotājs ir vai būs gatavs maksāt par zaļā kursa idejām (Piemēram, cik cilvēku 2022. gadā iegādāsies elektroauto, cik šādu autogribētāju būs 2023?)? Uz šiem un citiem konkrētiem jautājumiem atbilžu joprojām nav, vai arī tās tiek atliktas. Sak, dzīvos, redzēs, kaut kad domās! Ja, kādaprāt, aktuāli vides jautājumi risināmi “tūdaļ”, vai jautājums par “ēst dabūsi, bet rītdien” risināms ilgtermiņā? Un, ja vairs nav vai nebūs, ko paēdināt? Vai atlikt risinājumu ir 21. gs. atsbilstoši?
Ko nozīmē “zaļā domāšana”, kam aiz muguras stāv politiķi un bankas un kam pēdās seko zināšanu un skaidrības trūkums? Vai “zaļā domāšana” ar mērķi gūt politisku ietekmi vien ir vērtējama kā zaļa? Vai agresīvas zaļās organizācijas vadonim, kas līksmo par Latvijas apņemšanos būt pirmrindniecei (jo pašu tas nekādi neietekmēs), ir ko teikt Latvijas pilsonim, kas apstrādā laukus un pelna naudu arī viņa un vides organizāciju projektu naudai?
Neskatoties uz Zemkopības ministrijas, lauksaimniecības, kūdras un meža nozares vairākkārtējiem aicinājumiem skaidri un saprotami runāt par Latvijas resursu (zemes, meža, kūdras utt.) izmantošanu saistībā ar valsts attīstību, vides aizsardzību un, pats svarīgākais, cilvēku vēlmi Latvijā dzīvot un strādāt, atbildīgās amatpersonas turpina izvairīties no konkrēta un skaidra plāna: tik un tik sargāsim, to neskarsim, tur strādāsim, to darīsim, bet šai ziņā “lai Eiropa pastāv pie ratiem.” Plāna nav. Skaidras ilgtermiņa rīcības nav. Skaidrības nav. Ir frāzes, kuras ministriju ierēdņi un, diemžēl, dažs labs ministrs apguvuši no Eiropas Savienības institūciju gaiteņos lietotās valodas, kas neizsaka neko, bet skan... Kas latviešu tautas parunā skan tālu? Tukša muca! Vai, saprātīgi rīkojoties, mums neapšaubāmi izdevīgo zaļo kursu ir nepieciešams pārvērst labi skanošā, tak' tukšā mucā? Noteikti, nē!
Dažādu aktīvistu un projektu pārstāvju publiskotajā informācijā redzams vismaz viens būtisks trūkums, proti, rakstītajā nav ne mazāko norāžu uz autoru personisko piemēru rūpīga meža vai lauka, vai kūdras purva, vai mazdārziņa saimnieka ādā. Tur nav runa par saimniekošanu vispār. Meža vai lauku darbus vāji vai nemaz nepārzinošā “sabiedrība” lasa virkni vispārīgu spriedelējumu par kādam ļoti personiski un acīmredzami netīkamajiem “Latvijas valsts mežiem” vai meža nozari vispār (Ir vēl ļoti svarīgs jautājums: “Vai un ciktāl kāda cilvēka, lai sabiedrībā zināma vai apzināti popularizēta, personiskā nepatika var un drīkst ietekmēt politikas virzību un visai ievērojamu sabiedrības daļu – īpaši galvaspilsētā?”), negūstot ne mazāko priekšstatu, kā meža nozarē “ļoti pieredzējušie” kritiķi saimnieko paši. Padomus, turklāt, nejēdzīgus, dot un strādāt nav viens un tas pats! Vispārēja – vietējos kritizējoša, bet Eiropas iniciatīvas jūsmīgi (neanalizējot) atbalstoša stila izpausmes vērojamas lielākajā daļā vides NVO: bez personiskā piemēra kritizēt vietējos, strādājošos, pelnošos. Saņemt (kaut ko, bez darba) ir labi un teicami, strādāt un pelnīt – slikti! Faktiski virkne NVO lēnītēm pārtop valsts struktūru neizdarību atbalstošā pūlī, kas arī vēlas skandēt saukļus, kaut ko saņemt, bet nevēlas strādāt.
Runājot par VARAM, kas it kā būtu uzskatāma par ministriju, kas tieši ir atbildīga par vides un zaļā kursa jautājumiem, virzienā vērsto kritiku, jāpiebilst: “Arī vides NVO pārstāvji nereti norāda: biotopu kartēšanai vēl nenoslēdzoties, kaut kas jau ir zudis, nocirsts, nozāģēts utt.” Jautājums ir ļoti vienkāršs: gadu gaitā dažādām atbildīgām VARAM amatpersonām ir prasīts, jautāts, taujāts un vēlreiz jautāts: “Ko darīsim ar biotopu kartēšanas rezultātiem? Ko mums vajag? Cik mums kas Latvijā ir vajadzīgs un ko mēs aizsargāsim?”
Atbilde? “Dzīvosim, redzēsim... Sagaidīsim...” Sagaidījām amatu maiņas VARAM. Ko tas dod Latvijas iedzīvotājam? Precīzi – neko! Valsts pārvaldes darbinieki ir tie, kas pandēmijas ierobežojumu laikā finansiāli un darba ziņā tikuši skarti vismazāk, kas liecina par vienu: vismaz daļai valsts pārvaldē strādājošo nerūp ne valsts iedzīvotāji, ne Latvijas nākotne! Ir labi redzams, kā savus lauksaimniekus aizstāv Vācijā un Francijā, meža nozari – Zviedrijā, Polijā un Somijā. Pie mums? Dod tik paplosīt savējos! (Svarīgi: par plosāmo ne plosītāju nopelnīto!) Turklāt, ir eleganti pie sava vārda un uzvārda pievienot “dažādu zinātņu doktors”, tai pašā laikā ļaujot Latvijas sabiedrībā izplatīties uzskatam, ka “viss ir izcirsts”, “drīz būs tuksnesis” vai “par nodokļiem un naudu lai domā citi”. Nerunājot par pēdējo, divi pirmie uzskati nekādi neatbilst pat zemākā zinātniskā grāda sapratnes līmenim. Šāds pat pārmetums būtu vēršams VARAM virzienā, kas, neierobežojot vārda brīvību, ļauj izplatīties jebkādai informācijai par mūsu valsti. Piemēram, ko nozīmē “daudzu biotopu sliktais stāvoklis”? Kāpēc tas ir tāds? Ja vides NVO aktīvi stimulē mikroliegumu noteikšanu, tos neuzraugot, vai VARAM ir vai nav skaidrs, kāds ir vides stāvoklis Latvijā, ko mums vajag un vai vides aizsardzībai pēc būtības atbilst “30% valsts teritorijas būs aizsargājami”? Vai aizsargāt tāpat vien, jo “Eiropa (ES, EK, VVZK*) lēma vai, slīgstot bažās, norādīja”, ir zinātniski korekti?
Liela daļa cilvēku pamazām situāciju sāk saprast un jautāt: “Kur mums būs iet, kurp doties?” Cik emigrācijas viļņus mēs esam piedzīvojuši, neskaitot abus pasaules karus? Tur, projām, latvietis “izšķīst un pazūd”. Pēdējie skaitļi par demogrāfiskajiem rādītājiem (2012.-2020) ir traģiski. Var aprēķināt, kurā brīdī, šādi turpinot, latviešiem “būs pielikts punkts”. Runājot par šo jautājumu, bieži vien sastopos ar pastulbu demagoģiju: “Kā dzīvo 360 000 islandiešu?” Piedodiet, lietus mežos dzīvo ciltis ar 100 vai 200 pārstāvjiem... Vai jaunās politikas mērķis ir, cik iespējams, neliels latviešu skaits? Mērķim jābūt citam – telpas saglabāšana nācijas dzīvošanai un nākotnei.
Visā šai “vides trakumā” aizmirsts viens: kas notiks Latvijas laukos, vai mums būs darbs, klāts pusdienu galds un nauda? Vai mums būs cilvēki, kas laukos un mežos strādās? Kā par to domā un rūpējas ekstrēmākās vides organizācijas un VARAM? Jeb NVO un ministrija uzskatos brālīgi pievienojas atkritumus uz mežu slepeni vedoša neapzinīga Latvijas iedzīvotāja “funktierim”: “Pa kluso izmetīšu, gan jau kāds sakops.” VARAM un agresīvāko vides aktīvistu gadījumā tas skan šādi: “Savārīsim ziepes, cik iespējams, gan jau uzņēmēji izstrēbs!”
* Vilks viņu zina kas