Pagājušā gada vasarā Saeimā pieņēma likumu par latviešu vēsturiskajām zemēm. Tā bija valsts prezidenta Egila Levita rosinātā atbilde uz sasteigto novadu apvienošanas reformu. Likumam klāt pievienotajā kartē ir iezīmēta Sēlija, tur atrodama Malēnija, Piebalga, Lībiešu krasts un Suitu novads. Karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenais redaktors Jānis Turlajs stāsta, ka, veidojot karti, speciālisti ir atgriezušies 800–1000 gadus senā Latvijas pagātnē: "Mēs skatījāmies no 13. gadsimta, kādi bija šo latviešu senču pirmtautu, baltu un somu apdzīvotie areāli."

Kurzemes–Zemgales robežas noteikšana bijis lielākais izaicinājums, jo dabā tā skaidri nekad nav pastāvējusi. "Kā ērtāk mums saimniekot, tā mēs tās robežas pārgrozām. Redzam, ka notika nu pilnīgas muļķības. Daugavas labajā krastā parādījās Zemgales plānošanas reģionu kartes ar tūristiem veltītiem vārdiem "Esiet sveicināti Zemgalē!". To mēs redzam Koknesē vai Vietalvā, vēl trakāk, kaut kur pavisam tālu no Zemgales, un tā ir reāla mūsu vēstures, kultūrvēstures kropļošana," atzīst Jānis Turlajs. Kartogrāfs ir pārliecināts, ka bija jāievelk kartē vēsturisko zemju robežas, kuras nevajadzētu jaukt ar saimniecisko ikdienu, kuru regulē administratīvais iedalījums.