Saruna ar Arti Freibergu, Baloži un Ko izpilddirektoru

Jūsu uzņēmums eksportē kūdru uz 45 valstīm. Vai resursu (kūdras) pietiek?

Kūdras purvus, kuros strādājam, nomājam no Kuldīgas novada Rendas pagasta. Patlaban strādājam 610 ha. Savulaik (2009) par “mūsu” – Ozolu purvu runāja skaļāk un daudz rakstīja, jo to nodeva apsaimniekošanā bez nomas maksas. Tas nebija gluži pareizi, vecie līgumi tika lauzti un rīkoja konkursu.

Līdzās ražotnei savulaik bija neliels ciemats (Ozoli), kas tapis padomju laikos tieši kūdras izstrādes vajadzībām purvā nodarbinātajiem strādniekiem, te bija bērnudārzs, ēdnīca un trīs daudzdzīvokļu mājas. Viena tagad jau ir noārdīta – kā redzams – otra ir pamesta, trešajā dzīvo lielākoties veci cilvēki – kādreizējo purva strādnieku ģimenes pārstāvji vai tuvinieki… Mums joprojām strādā divi darbinieki no tiem laikiem – otrajā paaudzē – vecāki sākuši, bērni turpina. Ciematu būvēja purvā. Atradu vecus rasējumus, kur redzams, ka savulaik to plānojuši paplašināt. Tolaik gan šeit rūpnīcas nebija, bija tikai vieta kūdras ieguvei. Mūsu tagadējās rūpnīcas vietā atradās rampa, līdz kurai pa kūdras dzelzceļu izveda kūdru un krāva transportā promvešanai. Lielākoties ieguva pakaišu kūdru, ko transportēja uz tuvējām, netālajām fermām. Kad slēdza autobusu reisu uz Kuldīgu, cilvēki pamazām sāka doties prom. Lielā baltā ēka, kas redzama nu jau “nosacītā ciema centrā”, ir vecā Ozolu muiža. Pirms diviem gadiem tai mainījās īpašnieki, ēka tika nedaudz sakopta, nozāģēti koki un… skatāmies, gaidām, kas tālāk!

Ozolu purvā kūdras izstrāde turpinās, mums apkārt ir vēl pieci purvi, kas patlaban ir neskarti.

Gribētu uzsvērt, ka ir izdevīgāk eksportēt kūdru uz dažādām valstīm un dažādos virzienos. Skaitlis 45 nebūt nav pārāk liels! Mūsu darbs zināmā mērā ir sezonāls un atkarīgs no transporta. Piemēram, ja ir problēmas produkciju nogādāt Turcijā, bet ceļš uz Itāliju ir brīvs, sūtām turp! Ir iespējas variēt. Mūsu darba profils ir dārzkopībai paredzētā kūdra un ražojam tikai kūdru, to frakcionējam (sijājam, sadalām frakcijās) un saiņojam lielajās pakās.

Latvijā veikalos redzam gan vietējo, gan igauņu kūdru…

Mums (Latvijas) kūdras pašizmaksa ir augstāka, tāpēc igauņi itin aktīvi darbojas Latvijas tirgū. Katrai (Latvijas, Igaunijas) kūdrai nedaudz atšķiras kvalitāte un arī cena. Lai gan – veikalos redzu gan “Laflora”, gan Tukuma kūdras produkciju – nevar teikt, ka igauņi mūs “nomāktu”.

Attīstība… Kā to plānojat?

Esam iesnieguši nepieciešamos dokumentus “Latvijas valsts mežos”, vēloties rast iespēju ražošanu turpināt un strādāt jaunās platībās. Līdz šim ne ar kādām īpašām prasībām vai šķēršļiem sastapušies neesam. Kā jau minēju, kūdras ieguve še notika jau padomju laikos, tā kā nebūtu saprātīga pamatojuma kaut kam iebilst. Cik zinu, nopietnākas aktivitātes pret darbībām purvos noritējušas pēdējos piecos gados. Kā jau minēju, esam izteikuši savu interesi Skudru purva apguvei – redzēsim, kā mums veiksies!

Patlabanējās platībās pēc pašu aprēķiniem varēsim strādāt ne ilgāk kā astoņus gadus – saprotami – meklējam tālāko darba lauku. Ir plāns: strādāt šeit – Ozolu purvā – un paralēli apgūt jaunās platības, kas ļautu saprātīgi plānot finanšu plūsmu, sadalīt to pa gadiem un plānotajiem darbiem. Tas nav vienkārši: “paņemt” purvu, “mesties” iekšā un darboties… Viens jautājums ir līdzdalība konkursā, otrs – purva apguve un priekšdarbi, kas prasītu vismaz divus gadus.

Vai kūdras tirgus ir stabils?

Tā varētu teikt. Problēmas ar realizāciju, manuprāt, nav nevienam ražotājam, cits jautājums – cik varam variēt ar cenu.

Lielākais eksports virzās uz…

Pērn (2018) mums lielākais pasūtījums bija no Polijas. Rūpnīcā gan gadījās ķibele ar ugunsgrēku, kas notika novembrī. (Bojājums elektropievadā, kas atgadījās naktī, kālab nevarējām ātri reaģēt.) Ceram līdz šim rudenim ražošanu atjaunot iepriekšējā līmenī, cietušās ēkas ir atjaunotas, neliela aizķeršanās ir ar iekārtām, jo uz to ražošanu ir zināma rinda. Augustā mums sola iekārtu piegādi. Polijā, kā minēju, piedalījāmies konkursā, ko uzvarējām. Ņemot vērā ugunsnelaimi, pierādījām, ka tā neizcēlās mūsu vainas dēļ un soda sankcijas no poļiem nesekoja…

Darbinieki mums ir no dažādiem Kuldīgas novada pagastiem. Cilvēki brauc strādāt no Vārmes, no Rendas un Kuldīgas, un, kā jau minēju, ir arī divi vietējie. Mums ir 26 pastāvīgie darbinieki, vasaras sezonā – strādā ap 60 cilvēku.

Kā pats sākāt strādāt kūdras nozarē?

Man še – Ozolos – strādāja tēvs, uzņēmuma īpašnieki ir vācieši. Savulaik viņi meklēja kādu, kas runātu vāciski. Atnācu uz pārrunām un pamazām sāku strādāt. Sākumā bija pagrūti, jo nebija skaidrības, kā uzņēmums attīstīsies, vai attīstīsies, bet nu purvā nostrādāti jau 11 gadi.

Vācu uzņēmējiem galvenais nosacījums bija – lai kūdru ir kur realizēt! Viņiem Latvijā jau iepriekš bija iestrādes (kopuzņēmumi), uzņēmums darbojās Aknīstes un Rucavas pusē. Šeit, Rendas pagastā, bija doma visu sākt ar jaunu nosaukumu…

Nosaukums gan ir mānīgs!

Uzņēmums konkursā par Ozolu purva izstrādi startēja ar citu nosaukumu. Kā nopratu, veiksmīga rezultāta gadījumā bija plānots purvu nodot izstrādei, bet atstāja nosaukumu “Baloži”. Jā, itin bieži gadās, ka mums zvana un vien tad uzzina vai saprot, ka runa ir par Kuldīgu. Gadās, vēlas zvanīt uz “tiem otriem Baložiem”. Baložos darbojas “Pindstrup”, kas ir mūsu klienti. Viņi no kūdras ražo substrātu.

Pērnais gads un ugunsgrēki purvos…

Jā! Viena no problēmām, ko pērn Latvijas iedzīvotāji uzzināja Stiklu purva sakarā – šādās teritorijās nav piekļuves (nav ceļu)! Ja notiek ķibele purva tālākā stūrī, mūsu (kūdras ieguvēju) tehnika tur var aizbraukt, bet ugunsdzēsēji, nē!

Laika gaitā ceļi daudzmaz ir sakārtoti. Pērnā gada ugunsnelaime Stiklu purvā cieši saistīta ar dabas liegumu un tā noteikumiem: teritorija ir liela, saimnieciskā darbība tur nenotiek un līdz ar to piekļūt purva teritorijai ne visviet iespējami! Stigas jāuztur kārtībā, lai kaut cik piemēroti varētu reaģēt, piemēram, ierobežojot uguns izplatību. Starp citu – nelaimei nav noteikti jāsākas purvā – kaut kas var atgadīties blakus esošajās teritorijās, un vējš visu “izplata” tālāk.

Cilvēka (ugunsdzēsēja) iespējas tikt galā ar ugunsnelaimi purvā ir ierobežota. Ja gruzdošai kūdrai lej virsū ūdeni, tas “nosēžas apakšā” un virsējā, sausā daļa virzās uz priekšu. Arī tā uguns var izplatīties!

Vai uzņēmumu bieži kontrolē?

Vides pārraugi brauc ik gadu – notiek vizuālā apskate un dokumentu pārbaude. Skatās, cik kūdras savākts un salīdzina ar uzskaites žurnāla datiem. Cik esi ieguvis nedēļā vai mēnesī, vai pareizi esi aprēķinājis un maksā dabas resursu nodokli. Vēl skatās, vai neesi darbojies ārpus licencētās teritorijas. Reizi gadā mūs apmeklē ugunsdzēsēji. Vēl “pieskata” robežsargi.

Ko Kurzemes vidū purvā meklē robežsargi?

Pārbauda personālu. Meklē nelegāli nodarbinātus ārzemniekus! Cik saprotu, pārbaudes veic dažos uzņēmumos Kuldīgā un pie vienas reizes atbrauc arī pie mums!

Kad Skudru purvam sola vērtējumu?

Pēc gada! Purva platība ir lielāka par 150 ha. No mūsu pirmā iesnieguma ir pagājuši jau divi gadi, ja rēķinām paredzamo konkursa laiku, kopā būs trīs gadi. Situācija ir mazliet absurda, par ko jau rakstīju iesniegumu, norādot: ja rīko konkursu varbūt var nolikumā paredzēt kādu radiusu vai teritoriju (piemēram, 20 km) ap rūpnīcu, kur jau darbojošamies uzņēmējam ir kādas priekšrocības. Jo pastāv iespēja, ka konkursā piedalās cits uzņēmums vai uzņēmējs, kas pats ar kūdras ieguvi nenodarbojas, konkursā uzvar un pēc tam tiesības darboties nodod tālāk! Var gadīties, ka uz vietas strādājošais uzņēmējs, reāli vērtējot savu darbību, nevar noteiktajos skaitļos iekļauties. Nāk cilvēks no malas ar savu matemātiku!

Kāda ir sadarbība ar vietvaru?

Ar Kuldīgas novada Domi sadarbība ir laba! Vairākus gadus pēc kārtas esam saņēmuši atzinību par Novada kasē maksātiem nodokļiem. Še jāpiebilst, ka Latvijas novados attieksme pret uzņēmējiem ir dažāda, jo, kā minēju, mūsu investors strādā arī Aknīstes pusē, kur uzņēmumam nomaksāto nodokļu apjoms ir skaitliski lielāks nekā Kuldīgā, bet par to ne “Paldies!” nepasaka! Vietējiem – mums – atzinība varbūt nav tik svarīga, bet ārzemju investoram gan! Kuldīgā mūs novērtē! Līdz 2017. gadam ciešāka sadarbība bija izveidojusies ar Rendas pagastu, tagad uzņēmējdarbības lietas ir novada pārziņā. Pats esmu dzimis un audzis Rendā, kādu laiku jau dzīvoju Kuldīgā, kur skolas un sporta treniņu ziņā bērniem ir lielākas iespējas.

No fotogrāfijām redzams, ka uzņēmums atbalsta sportošanu!

Pats ar florbolu nenodarbojos, bet tā “iegājies”, ka uzņēmumos, kur uzņēmējam bērni nodarbojas ar sportu, atbalsts tiek tam sporta veidam, kurā bērni trenējas. Florbols Latvijā ir salīdzinoši jauns, tas tiek atbalstīts, tāpat arī vieglatlētika. Mana nostāja ir atbalstīt bērnus un jauniešus! Pieaugušie paši tiks galā, bet jaunā paaudze sportā prasa ieguldījumu! Protams, arī mūs kā visus Latvijā ir ietekmējušas nodokļu sistēmas izmaiņas, kas “sit pa kabatu” gan sportam, gan uzņēmējam. Bet – kas labi – uzņēmuma politiku sporta atbalstam tas mainījis nav!

Par nākotnes plāniem…

Optimistiskākais – mums tiek dotas iespējas apgūt un strādāt apkārt esošajos purvos. Ja tas izdosies, tālākajos plānos ir veidot substrāta ražošanas līniju. Sliktākais – izstrādājam esošo platību līdz “galam” un beidzam.

Nez vai kūdras ieguve (nozare) būtu uztverama kā drauds videi. Domāju, ka uz purviem nevar skatīties šauri – ir purvs, tātad liegums! Jāskatās, vai purvs ir vērtība, ko iegūstam, ko zaudējam, purvu izstrādājot!
Piebilde: otrajā fotogrāfijā redzama Arta Freiberga minētā Ozolu muiža