“Pagājušā gada rudenī kaimiņu kolektīvs nomedīja vienu vilku, šogad mēs nomedījām vienu,” stāsta vietējā mednieku kluba pārstāvis Kaspars. “Nav tā, ka mums dzīvo bari. Drīzāk pa kādam vilkam ieklīst. Mūsu mežos dzīvnieku netrūkst, ir daudz stirnu, briežu, arī par mežacūku trūkumu nesūdzamies, tādēļ nevarētu teikt, ka vilkiem būtu ēdamā trūkums. Vilks izvēlas vienkāršāko medījumu – aitas. Pa divām saimniecībām kopš rudens nokostas ap 30 aitas. Problēma tāda, ka par postījumiem kompensācijas nemaksā. Tikai jautā, vai veikti aizsardzības pasākumi. Ja reiz vilks uzgājis iespēju pamieloties ar aitas gaļu, tas pie katras izdevības to turpinās darīt.”