Latvijas valstij var būt nozīmīga vieta meža nozares un tās resursu pārstrādes sektora – kokapstrādes – attīstībā, to īstenojot ar saprātīgu rīcību un tai atbilstošiem lēmumiem, jo īpaši ļoti svarīgajā koksnes resursu ilgtermiņa pieejamības jautājumā, kā arī adekvātā rīcībā tirgus nepilnību novēršanā.
Šādi secinājumi skanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Koksnes resursu pieejamība Latvijā kā nozares attīstības stabilizators”. Latvijā koksnes resursi bija, ir un būs svarīgākais jautājums, kas cieši saistīts ar saprātīgu, ekonomiski pamatotu un videi draudzīgu šo resursu ieguvi, ko ietekmē ne tikai ES Zaļais kurss, bioloģiskās daudzveidības un klimata mērķi, bet arī pašu mājās pieņemtie lēmumi, attieksme un rīcība.
Pašreizējā problēma – cena
“Pašlaik būtiskākā problēma ir cena. Lai gan pēdējā gada laikā apaļkoku cena ir kritusies (no nepieredzēti (pat ekstrēmi) augsta līmeņa uz “vienkārši augstu”), no privātā meža īpašnieka skatpunkta svarīgi, “ka cena ir kritusies”, un, cerot, “ka tā atgriezīsies nesenajos kosmiskajos augstumos”, privāto mežu īpašnieki nogaida ar mežizstrādi. Savukārt, a/s “Latvijas valsts meži” (LVM) gadījums ir īpašs, jo cenu indekss, ko izstrādāja pirms sākās karš Ukrainā un pirms centrālo banku refinansēšanas likmju bezprecedenta kāpuma, nespēj absorbēt straujās tirgus svārstības. Šobrīd LVM zāģbaļķu cenu reizinot ar divi (nepieciešamais m³ apjoms, lai saražotu vienu m³ zāģmateriālu), iegūst pašreizējo viena m³ dēļu cenu tirgū, lai gan normāli baļķa izmaksām dēlī vajadzētu būt ~60%,” situāciju skaidro Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss, norādot, ka skujkoku zāģmateriālu ražotāji pašlaik nevar maksāt šādu cenu par apaļkoksni.
Pārziemošanai vajag risinājumu
“Pašlaik Latvija varētu būt viskonkurētnespējīgākā, jo mums vidēji ir visaugstākās koksnes pārdošanas cenas. Piemēram, LVM ilgtermiņa piegādes līgumos skujkoku apaļkoksnes cena pašlaik ir 115 €/m³, Zviedrijas kokrūpnieks to pašu baļķi nopērk par 75 €/m³, turklāt, ņemot vērā uzmērīšanas nianses, šī cena pēc būtības ir vēl zemāka, tātad nav jājautā, kurš ir konkurētspējīgāks,” situāciju vērtē K. Klauss. Iepriekšminētais nepaliek bez sekām, jo kokrūpniecības nozares statistikā var redzēt nodarbinātības samazinājumu par vairāk nekā 10%, salīdzinot ar pērnā gada augustu.
“Skujkoku zāģētavās tiek samazinātas maiņas, tikai daļai no atlaistās maiņas darbiniekiem izdodas atrast citu nodarbošanos uzņēmumā,” skaidro K. Klauss. Šobrīd situācija uzņēmumos ir dažāda, bet vienlīdz draudīga. “Kolektīva samazinājums daudzviet ir 10-25% robežās, citviet ir nolemts to risināt, darbiniekus neatlaižot, bet, strādājot mazāk stundu, attiecīgi nopelni mazāk. Tāpēc tiek zvanīti trauksmes zvani, tos sadzirdējis arī zemkopības ministrs Armands Krauze,” norāda K. Klauss. Vēl pāragri runāt par iespējamajiem risinājumiem, bet ir cerība, ka tie ļaus nobremzēt tālāku situācijas pasliktināšanos un radīt apstākļus pārziemošanai. Ja tas neizdosies, gan Latvijas kokrūpniecības konkurētspējai, gan nodarbinātajiem šajā nozarē klāsies bēdīgi.
“Ja Latvijā nebūs konkurētspējīgas kokrūpniecības, arī mežu īpašniekiem nāksies pārdot koksni par zemākām cenām vai atsevišķos gadījumos pircēju var nebūt,” uzsver Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Valsts meži – stabilizējošs faktors
Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Arvīds Ozols atgādina, ka savulaik valdība lēma par 2+2 milj. m³ papildu ciršanas apjomu diviem gadiem – summāri 4 milj. m³, ko varēja nocirst pēc pieprasījuma, bet faktiski nocirta tikai 2,7 milj. m³. “Tolaik šāda valsts rīcība ļāva ap 15 000-16 000 cilvēku saglabāt darba vietas un nekļūt par bezdarbniekiem un valsts sociālā budžeta tērētājiem, paliekot nodokļu maksātāju zonā,” skaidro A. Ozols. Viņš atgādina: principu – valsts meži var būt kā stabilizējošais faktors nozares attīstībai – iekļāva Latvijas meža politikas dokumentos.
“Pašreizējā situācija nav laba, to gan īsti nevar salīdzināt ar 2008.-2009. gadu, tāpēc, iespējams, būs vajadzīgi citādi lēmumi, nekā pirms 15 gadiem, jo problēmas sakne neslēpjas apaļkoksnes resursu pieejamībā, bet gan apaļkoksnes cenu veidošanās mehānismā LVM,” tā A. Ozols. Viņš piekrīt, ka nosacījumi, kas noveduši pie augstajām koksnes cenām kokrūpniekiem, veidojušies vēsturiski. “Īstermiņā koksnes augstajām cenām jāmeklē risinājums, savukārt – ilgtermiņā – risinājumi, kuri sniegtu pieejamo koksnes resursu nesamazināšanos,” uzsver A. Ozols.
Privātie gaidīs augstākas cenas
“Paraugoties, cik liels ir vidējais privātmežu īpašums Latvijā, proti, ap 10 ha, ir skaidrs, ka vienu cirsmu īpašnieks izstrādās, kad būs vislabākās cenas. Ja iepriekš ir pieredzēts ļoti augsts cenu līmenis, brīdī, kad tas krities, īpašnieks noteikti neko nedarīs,” ir pārliecināts A. Muižnieks. Viņš norāda, ka privātajos mežos kopējais ciršanas apjoms samazinās, ko rāda arī 2023. gada vasara, kad bija iespēja un egles astoņzobu mizgraužu invadētie koki bija jācērt daudz intensīvāk, lai novērstu kaitēkļu tālāku izplatību.
“Sanitārie atzinumi par mizgraužu bojājumiem izsniegti kopumā ap 4000 ha lielai platībai, kas ir ļoti maz,” informē A. Ozols. “Tas nenozīmē, ka būtu maz mizgraužu radīto postījumu, bet, ka izņemti ļoti maz atbilstošu atzinumu (tie nav par velti un tos nevar saņemt dienas laikā), kas ļauj veikt speciālo ciršanu mizgraužu skartām eglēm neatkarīgi no to vecuma un caurmēra.
“Mizgrauži nešķiro – saimnieciskais vai aizsargātais mežs vai ES nozīmes biotops,” atgādina K. Klauss. “Dabu nevar iekonservēt, tā attīstās pēc saviem likumiem neatkarīgi no cilvēka vēlmēm,” norāda A. Ozols, skaidrojot konkrētu piemēru: kāda meža inventarizācijā secināts, ka lakstaugiem bagātā skujkoku mežā, kas atbilst ES nozīmes (tātad – aizsargājamam) biotopam, vairs nav nevienas dzīvas egles, biotops pēc būtības ir zudis.
“Ar nepārdomātām aizsardzības prasībām panākam pretēju efektu, ko pierāda piemērs ar ozolu audzēm, kuru apjoms samazinās. Kāpēc? Ja nevar veikt kailcirti, interese stādīt ozolus un cīnīties ar meža zvēriem ir stipri samazinājusies,” situāciju ar izmaiņām ozolu mežu apsaimniekošanā raksturo A. Muižnieks.
“Tas nav vienīgais piemērs, kad, nosakot ierobežojumus, lai kaut ko saglabātu, panākam pretēju efektu,” ir pārliecināts A. Ozols. Viņaprāt, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas dēļ nevajag censties iekonservēt jebko, jo mērķi var nesasniegt, tā vietā vajadzētu atrast labāko iespējamo saimniekošanas veidu, lai parādītu, ka bioloģiskā daudzveidība tiek saglabāta un nesamazinās, vienlaikus iegūstot koksnes resursus kokrūpniecībai.
Vienādas prasības – atšķirīga pieeja
“Nākamajos 10 gados būs jārēķinās ar ES Zaļo kursu, un, visticamāk, visā Eiropā, tostarp Latvijā un Somijā, un Zviedrijā, mežizstrādes apjomi būs mazāki. Tad galvenā problēma būs kubikmetri,” savu skatījumu par dzīvi pārmaiņu laikmetā skaidro K. Klauss.
“Tajā pašā laikā atšķiras pieejas. Piemēram, FSC sertifikācija, kas ir brīvprātīga, Latvijā ir daudz grūtāk izpildāma, daudz vairāk prasoša un pat aizliedzoša, ja salīdzinām ar Zviedriju vai Somiju. Ja šāda pieeja “pāries” (tiks iekļauta) uz normatīvo vidi, prasot visiem sasniegt identiskus mērķus, Latvijā tos izpildīsim maksimāli strikti, tai pašā laikā konkurentiem būs atlaides, kas atstās būtisku ietekmi gan uz koksnes resursu pieejamību, gan cenām un, protams, konkurētspēju,” situāciju kritiski vērtē K. Klauss.
A. Muižnieks vērš uzmanību uz VARAM ziņojumu, kurā norādīts, ka Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē tika konstatēts, ka vairāk nekā 50% mežu biotopu atrasti ārpus aizsargājamām teritorijām. “Tas nozīmē, ka cilvēks, saimniekojot vairāk nekā 100 gadus,– stādot, kopjot, nocērtot un atkal stādot, kopjot – ir radījis labvēlīgus apstākļus biotopa esamībai,” ir pārliecināts A. Muižnieks, norādot, ka lēmumiem ir jābūt saprātīgiem un mežsaimniecība mežos, kuros ir biotopi, nebūt nav uzskatāma par biotopus iznīcinošu. Tai pašā laikā platības, kurās ir augstvērtīgi biotopi, “jānoliek malā” un jāmaksā adekvātas kompensācijas par noteiktajiem ierobežojumiem.
Diskusijas video pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=6pflsoCQilU